- -
- 100%
- +
1. nodaļa.
– Mans mazais piliens, es jau sen gribēju pateikt, ka es tevi ļoti mīlu! Es tevi tik ilgi meklēju, tu esi vienīgā, kuru es gribu mīlēt! Tu kļuvi par manas dzīves, manas pasaules, gaisa jēgu. Precies ar mani?
Igors izņēma no kabatas ceriņu krāsas samta kastīti un pastiepa to uz atvērtas plaukstas.
– Pilenīt, es tevi lūdzu, iepriecini mani. Es apsolu, ka būšu tev labākais vīrs pasaulē. Jūs nekad to nenožēlosit, kad mēs apprecēsimies.
Meitene apmulsumā sēdēja sarkana, nepaskatīdamās no galda. Viņai šķita, ka visi restorāna apmeklētāji skatās uz viņiem, rāda ar pirkstu un smejas, kas viņai radīja tik lielu vēlmi kļūt tik mazai un neredzamai. Šajā laikā pie galda tuvojās divi viesmīļi sniegbaltos kreklos, tauriņos un melnās biksēs. Viens rokās turēja milzīgu sarkanu rožu pušķi, otrs šampanieša spaini. Pēc Igora zīmes viņi nolika ziedus iepriekš sagatavotā vāzē un spaini ar šampanieti uz galda un apstājās pie galda gaidošās pozās. Vīrietis viņiem pamāja ar galvu, viesmīlis paņēma šampanieša pudeli, ar mīkstu popsienu to atvēra un graciozi ielēja burbuļojošo dzērienu glāzēs. Igors turpināja turēt kastīti plaukstā un skatīties uz meiteni, saspringti gaidot viņas atbildi. Šajā laikā viņiem tuvojās vijolnieks, kurš sāka spēlēt ļoti maigu melodiju ar tādu entuziasmu, it kā pati vijole dziedātu par kaut ko personisku.
Meitene bija gatava izkrist pa grīdu. Viņa nebija tam gatava, kad Igors šodien viņu uzaicināja uz restorānu. Un viņas apģērbs restorānam īsti neatbilda šim brīdim – vienkārša tumši zila kleita ar augstu apkakli, rotāta ar adītu apkakli, tādas pašas adītas aproces uz garām piedurknēm, vecas vienkāršas melnas kurpes ar zemiem papēžiem. Viņa tiešām negribēja šeit nākt, bet vīrietis viņu pierunāja. Un tagad viņa sēdēja pie kāda izskatīga vīrieša dārgā uzvalkā, sniegbaltā kreklā, uz kuru sānis skatījās visas restorāna brīvās sievietes, kuras acīs varēja lasīt: “Un ko viņš atrada šajā kalnā. ? Es esmu viņas labākā."
– Pilīte, man ieteica vienu restorānu, es gribu ar tevi tur aiziet, pārbaudi, vai mani “reklāmdevēji” nemelo. Mēs vienkārši paēdīsim pusdienas, neuztraucies, tu esi visskaistākā,” vīrietis teica, apskaujot meiteni ap vidukli.
Kad viņa piekrita, viņa pat neiedomājās, ka Igors, viņas vīrietis, ar kuru viņa satikās gandrīz gadu, viņu bildinās. Un tagad viņa sēdēja ar sarkanu seju no sajūsmas un šoka un baidījās kustēties. Un aiz loga mežonīgi ziedēja ābeles un ceriņu krūmi, šūpodami zarus vieglajā vējā, it kā pierunādami meiteni piekrist priekšlikumam.
– Pilenīt, vai tu esi pret to? – vīrietis kļuva noraizējies, kad viņas klusēšana ievilkās.
Aiz sajūsmas viņa nespēja atbildēt, mēģinot norīt saspringto vārdu kamolu, viņa vienkārši piekrītoši pamāja ar galvu.
– Mīļā, vai es pareizi sapratu, ka tu piekrīti?
Viņa vēlreiz pamāja ar galvu, sakosdama lūpas tik stipri, ka baidījās, ka iekodīs tās, līdz tās noasiņos. Vīrietis atvēra kastīti, izņēma no tās skaistu gredzenu, paņēma meitenes roku un uzlika viņai uz pirksta. Un šajā laikā pie kaimiņu galdiņiem sēdošie apmeklētāji, kas aptuveni piecas minūtes vēroja notiekošo, sāka aplaudēt, kas meitenei lika vēl vairāk nosarkt. Tikai pēc desmit minūtēm, kad viesmīļi un vijolniece bija pametuši savu galdiņu un pārējie bija atgriezušies pie sarunām, viņa spēja paskatīties uz vīrieti, kurš ar saspringtu uzmanību un cerībām raudzījās viņas sejā.
– Pilenīt, tu esi sarūgtināts? – jautāja Igors.
"Nē," viņa pakratīja galvu, "tas viss ir tik…negaidīti."
– Kāpēc, Pilenīt? Vai tiešām gada laikā, kad esam kopā, neesi redzējusi, ka esi man ļoti mīļa? Es tik ilgi gaidīju tādu meiteni kā tu un ļoti vēlos, lai mēs kļūtu par ģimeni, es tevi ļoti mīlu. Tikai ticiet man, es mīlēšu un rūpēšos par jums. Nu, vai tu piekrīti kļūt par manu sievu?
"Piekrītu," viņai beidzot izdevās atrast spēku smaidīt. "Tikai es vēlētos, lai jūs noteikti satiktos ar maniem vecākiem un lūgtu viņiem manu roku." Man tas ir ļoti svarīgi.
Viņas dvēselē ziedēja pavasaris, simtiem vecais ledus, kas bija spiedis viņas sirdi, bija izkusis, viņa gribēja mīlēt un būt mīlēta. Bet viņa līdz pašām beigām joprojām neticēja, ka šis vīrietis viņu mīl, un noteikti nedomāja, ka būtu gatavs viņai bildināt. Pirms tās dienas viņi nekad nebija runājuši par savām jūtām. Viņa uztvēra viņa skatienus, bet pat nevarēja iedomāties, ka viņš pret viņu jūt kaut ko vairāk nekā tikai draudzību.
Kopš skolas laikiem viņa neticēja, ka varētu atrast vīrieti, kurš viņu mīlētu, dzīves stunda viņai bija pārāk sāpīga. Kapitolija nekad nav uzskatījusi sevi par skaistuli, kas spēj iekarot tādu vīrieti kā Igors. Viņa redzēja, kā sievietes uz viņu skatās, zināja, ka daudzi vēlētos ar viņu kļūt tuvāki, taču viņš nez kāpēc izvēlējās viņu. Viņas dvēselē ielauzās šaubas un tajā pašā laikā viņa bija laimīga. Viņa bija viņu nelaimīgi mīlējusi ilgu laiku. Un Kapitolijai šķita, ka visas viņu tikšanās Igoram neko nenozīmē, ka viņi ir tikai labi draugi un nav jēgas uz kaut ko vairāk cerēt. Un tagad viņas sirds pukstēja cerībā, ka viņa būs laimīga.
***
Kapitolija satika Igoru darbā un skolā. Vasarā skolas direktore Svetlana Vasiļjevna viņai atzvanīja no atvaļinājuma uz darbu.
– Kapočka, mūsu sponsori nolēma veikt nelielus remontdarbus dažās klasēs, tostarp jūsu, pirms mācību gada sākuma. Nāciet, lūdzu, mums ar jums jāpārrunā sienu krāsa, un ir vēl citi sīkumi. Jūs arī kaut ko teicāt par dažām iekārtām un plauktiem. Tātad, kamēr ir iespēja, mums tas viss ir jāatdzīvina, pretējā gadījumā, kad mūsu sponsori dakšīs vairāk. Tiekamies skolā rīt pulksten 10.
Skola, kurā viņa strādāja, celta pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados, un viņas birojs nebija renovēts gandrīz kopš skolas nodošanas ekspluatācijā. Reizēm bērniem no griestiem krita apmetums, krāsa gabalos lidoja no sienām, un logu rāmji bija tik sausi, ka no plaisām nepārtraukti nāca caurvējš. Neraugoties uz to, ka reģionālā pilsēta, kurā tagad dzīvoja Kapitolija, atradās Krievijas dienvidu reģionā, ziemā joprojām bija diezgan auksts, un viņai un studentiem nācās ietīties siltās drēbēs. Ja citās klasēs dažkārt vismaz tika remontēts, tad viņas krievu valodas un literatūras klasi, kas atradās garā gaiteņa pašā galā, tāda laime nez kāpēc apgājusi. Tāpēc Kapitolija bija sajūsmā, ātri atvadījās no vecākiem, kur pavadīja atvaļinājumu, un steidzās uz autoostu.
Kad viņa no rīta ieradās skolā, netālu no lieveņa viņu sagaidīja skolas direktors un vīrietis, kurš izskatījās 35 gadus vecs, nedaudz virs vidējā auguma, tumšmatains, izskatīgs un pārliecināts par sevi.
– Kapitolina Maksimovna, iepazīstieties, tas ir Igors Nikolajevičs, uzņēmuma direktors, kurš veiks remontu mūsu vietā. Es tevi pametīšu, un tu pats vienosies, ko darīsi ar biroju. Es gribu teikt, ka ir nolemts veikt pilnīgu jūsu biroja remontu,” un Svetlana Vasiļjevna aizbēga.
Papildus remontdarbiem Kapitolina jau sen bija vēlējusies pārveidot biroju, ko viņa ieguva, kad ieguva darbu. Pirmkārt, viņa gribēja apgriezt rakstāmgaldus, lai gaisma uz tiem kristu no pareizās puses. Viņa arī vēlējās izveidot plauktu bloku, kas aptvertu visu sienu, jo tajos divos mazajos vecajos skapjos ar čīkstošām durvīm, kas vienmēr verās, nebija visas grāmatas un rokasgrāmatas, kuras viņa vēlējās ievietot birojā. Un es gribēju izveidot sev ērtu darba vietu. Viņa vairākkārt domāja, kā iekārtos savu biroju, un tagad viņas sapnis varētu piepildīties.
Viņa pastiepa roku Igoram Nikolajevičam.
"Sveiki, mani sauc Kapitolina Maksimovna," un viņa nosarka.
Viņa jau bija pieradusi, ka viņas vārds visiem lika pasmaidīt, bet vīrietis ar nopietnu seju uzmanīgi satvēra viņas roku savējā un viegli to pakratīja.
– Esmu ļoti gandarīts. Tagad tik neparasts un rets vārds. "Man atgādina pavasari," viņš atbildēja, redzot viņas pārsteigto skatienu. – Tas izskatās kā “piliens”, kā pavasarī pilieni.
Viņa vēl vairāk nosarka no viņa vārdiem un steidzās atņemt viņam roku.
– Ejam uz klasi, es tev parādīšu, ko vēlos mainīt.
Tikai tagad vīrietis pasmaidīja un pamāja viņai ar galvu.
– Lūdzu, pagaidīsim mazliet. Tagad ieradīsies mani strādnieki, es gribēju, lai jūs visas savas idejas izstāstiet tieši manam meistaram, kurš šeit komandēs.
Viņš paskatījās pulkstenī.
– Viņiem vajadzētu ierasties jebkurā brīdī. Maksimālais, apmēram piecu minūšu laikā. Mans Arsenijs Fomičs ir ļoti atbildīgs,” viņš paskatījās apkārt un pasmaidīja. – Un tur viņi nāk.
Ap līkumu parādījās neliels zils mikroautobuss ar uzņēmuma logotipu sānos un piebrauca pie skolas lieveņa. No tās iznāca seši cilvēki, ģērbušies vienādos darba apģērbos ar tādu pašu uzņēmuma logotipu uz jakām. Viens no vīriešiem piegāja pie Igora Nikolajeviča, sasveicinājās, pēc tam pastiepa roku Kapitolijai un ļoti uzmanīgi to paspieda.
"Mēs esam gatavi doties," viņš ziņoja. "Pavēli, saimniece," un piemiedza aci.
Kapitolija kopā ar brigadieru un diviem citiem strādniekiem iegāja savā kabinetā. Igors Nikolajevičs viņiem sekoja un vēroja, kā meitene ar entuziasmu stāsta Arsēnijam Fomičam par savām idejām. Viņš klausījās un pamāja, piekrītot, un pat ieteica kaut ko, lai padarītu to vēl labāku. Skolotājas seja tajā brīdī bija tik skaista un garīga, ka Igors nevarēja atraut no tās acis. Pēc izskata visparastākā meitene, ne vecāka par divdesmit, gaišmataina, ar parasto “skolotājas” frizūru “bulciņa pakausī”, bet viņas tumši zilās acis dzirkstīja tik neparastā gaišumā un laipnībā, ka neizprotami gara. -vīrieša dvēselē rosījās aizmirsta sajūta, kas atgādina maigumu, entuziasmu. Tad viņš pamanīja, ka viņas seju, šķiet, veidoja talantīga tēlnieka mīlošā roka, glīta, ļoti maiga, it kā no iekšpuses mirdzoša. Un viņa ļoti jauki nosarka, kad pamanīja viņa skatienu uz sevi.
Viņš neiejaucās sarunā starp skolotāju un viņa meistaru, vēroja viņus no malas, taču viņam bija sajūta, ka šīs meitenes siltums viņu apņem, liekot viņa sirdij pukstēt straujāk. Kad viņa atvadījās no strādniekiem, viņš aizveda meiteni uz lieveni un piedāvāja braukt mājās. Viņa atkal jauki nosarka un atteicās. Igors nolēma neuzspiest notikumus, jo viņam joprojām būs laiks ar viņu runāt un labāk iepazīt. Viņš stingri nolēma pats, ka noteikti darīs visu, lai šī meitene kļūtu par viņu.
***
Kapitolija gāja mājās un atcerējās Igoru. Viņa redzēja viņu tur klasē, kas viņu vēroja. Viņa fiziski juta uz sevi viņa skatienu, kas lika viņas sirdij pukstēt straujāk, taču viņa centās to neizrādīt. Kapitolija diez vai piespieda sevi nereaģēt uz viņa uzskatiem un spēja vienoties ar brigadieru, kurš izrādījās absolūti brīnišķīgs cilvēks un pieredzējis speciālists, un pārrunāt visu, ko viņa vēlētos darīt savā klasē. Viņi vienojās satikties pēc divām nedēļām un atvadījās.
"Nu, kāpēc viņš uz mani tā skatījās? – meitene nemitīgi domāja. – Un kāpēc jūs piedāvājāt to īstenot? Vai es viņam patiku? Nu, tas nevar būt, Viņš ir tik izskatīgs, un es esmu tik… parasta. Ja viņš gribēs, viņam būs tik daudz meiteņu, ka viņam nebūs kur likt.
Aizmigdama viņa nemitīgi redzēja viņa acis, kas viņu cieši vēroja, ar skatienu iekļūstot viņas dvēselē.
Kad viņa pēc divām nedēļām ieradās skolā, lielākā daļa darba klasē bija pabeigta. Griesti bija mirdzoši balti, nomainīti logi, sienas nokrāsotas jaukā gaišā persiku krāsā, grīda iztīrīta un svaigi lakota. Arsenijs Fomičs smaidot klausījās viņas sajūsminātajos vārdos un apmierināti pamāja ar galvu. Tagad palika svarīgākais – iekārtot biroju pēc viņas idejas.
Kamēr viņi runāja, atvērās durvis un ienāca Igors Nikolajevičs. Viņš sarokojās ar brigadieru un veltīja viņai savu spožāko smaidu, kas lika viņai atkal nosarkt līdz pašām matu saknēm.
"Kas ar mani notiek," Kapitolija sadusmojās, "kāpēc es tā nereaģēju uz šo vīrieti? Un kāpēc viņš tā skatās uz mani?
Viņa atkal sarāvās un paspēja pabeigt sarunu ar brigadieru, tad atvadījās līdz nākamajai tikšanās reizei pēc nedēļas un izgāja ārā. Igors viņu panāca uz ielas.
"Kapitolina Maksimovna, pagaidi," viņš viņu sauca. – Es gribēju tev kaut ko uzdāvināt.
Viņa apstājās un ar izbrīnu vēroja, kā viņš no savas dārgās mašīnas aizmugurējā sēdekļa izvilka lielu baltu un rozā rožu pušķi. Viņai trūka runas, kad viņš piegāja pie viņas un pastiepa ziedus.
– Kapitolina Maksimovna, tas ir jums.
Viņš staroja smaidā un skatījās uz viņu ar savām tumšajām acīm ar tādu maigumu, ka viņa vēl vairāk bija pazudusi savās jūtās un nezināja, ko darīt.
***
Viņai netika atņemta vīrieša uzmanība, viņai vairākkārt stāstīja, ka viņa ir skaista, olimpiādes tante, kas viņu uzņēma pēc skolas, mācīja viņai “sievišķās” gudrības, lai savā vienkāršajā kleitā izskatītos pēc dāmas, mācīja viņu vērot. seju, lai izveidotu sev neuzkrītošu grimu, kas izceļ viņas maigo ādu un tumši zilo acu spilgtumu. Viņi daudz laika pavadīja sarunās, kas viņai deva tik daudz dzīves gudrības. Lai gan viņas un viņas mātes attiecības bija uzticamas, krustmāte kļuva par viņas draugu, tuvāko cilvēku.
Pēc koledžas beigšanas viņai bija vairāki pielūdzēji, taču viņa nebija pieradusi pie tik “plašām” uzmanības pazīmēm. Pēc skolas, pareizāk sakot, pat pēc koledžas viņa vairākas reizes mēģināja atļauties komunicēt ar vīriešiem, taču kaut kas liedza uzticēties šīm attiecībām. Katru reizi viņa tos apturēja, pat nesākot skūpstīties. Katru reizi, kad viņa iedomājās, ka viņi varētu iet tālāk par skūpstīšanu, viņa jutās slikti. Viņa nespēja piespiest sevi pat domāt par to, ka varētu nonākt gultā ar kādu. Kāda cita rokas uz viņas ķermeņa, kāda cita lūpas glāstīja viņu – viņa jutās nepatīkami līdz trīcēšanai. Viņa nejuta pat tuvu nekādu sajūsmu, vēlmi pēc tuvības, mežonīgu kaislību, par ko viņi raksta romantiskajos romānos.
Nē, bez mīlestības viņa pat neskūpstos. Pat viņas dažu draugu un paziņu argumentācija, ka sekss ir labs sievietes veselībai, nevarēja piespiest viņu pārkāpt savu principu. Un, kad viņa to izteica saviem pielūdzējiem, viņi vienkārši viņu pameta, daži ar nicinājumu, citi grozīja pirkstus pie deniņiem, citi vienkārši atbildēja, ka viņi pat nav domājuši par nekādām nopietnām attiecībām, tikai seksu un neko vairāk un meiteni. ar tarakāniem galvā viņiem neinteresē.
Pēc tuvinieku nodevības skolā Kapitolija iesaldēja visas emocijas un jūtas. Kad stājos filoloģijas nodaļā, nopriecājos, ka kursā bija tikai ducis puišu, kuriem viņa pat neinteresēja, uzskatot, ka viņa ir garlaicīga un pelēka. Viņas kursa biedri pastāvīgi atradās aktīvos meklējumos un pēc tam lekciju laikā enerģiski dalījās iespaidos ar draugiem. Kapitolija nevarēja saprast, kā var tik brīvi gulēt ar vienu, pēc tam ar otru un to visu saukt par “laimes meklējumiem”? Vai tiešām meitenes var tik brīvi atdot savu ķermeni bez savstarpējām jūtām? Un es nesapratu tos puišus, kuri bija tik gatavi izvēlēties sev “draudzeni” tādā pašā “laimes izslāpušā” sērijā, šodien ar vienu, rīt ar citu, un tas viss tika izskatīts lietu kārtībā. . Kur visā šajā “partneru” maiņu virknē var būt patiesas jūtas? Viņa vienmēr ignorēja savu “draugu” izsmieklu, kuri neticēja, ka viņa netiecas pēc “tikšanās” ar puišiem, viņi viņu sauca par “mūžīgo jaunavu”, “ledus krekinga”, “neaizskaramo”. Kapitolija bija nepatīkama, taču viņa devās tālāk un ticēja, ka satiks savu vīrieti, kuru liktenis viņai bija lēmis.
***
Tagad viņa paskatījās uz pušķi, ko Igors viņai pasniedza, un nezināja, ko teikt. Vīrieši viņai uzdāvināja ziedus, taču tik milzīgs pušķis bija pirmo reizi. Šis pušķis bija tik skaists, ka viņa iekoda vaigā, līdz sāpēja, lai neraudātu. Viņa piespieda sevi paņemt ziedus.
– Paldies, bet kāpēc? – Tas bija viss, ko viņa spēja pateikt, tik tikko izspiežot vārdus caur sauso kaklu.
"Par to, ka satiku skaistāko meiteni pasaulē," smaidot atbildēja Igors, pasniedzot viņai pušķi. – Es gribētu tev ieteikt aiziet uz kafejnīcu. Mēs varētu viens otru labāk iepazīt un aprunāties. Es negribu Tevi pazaudēt.
"Bet es neesmu ģērbusies, lai dotos uz kafejnīcu," ar bailēm atbildēja Kapitolija, drudžaini atceroties, ka šodien bija ģērbusies parastos gaiši pelēkos lina svārkos un gaiši baltā blūzītē ar īsām pūšamām piedurknēm, kurā viņa vairāk izskatījās pēc augsta. skolnieks nekā viņa vecuma meitene.
"Tici man, tu esi skaista jebkurā apģērbā," vīrietis atkal atbildēja ar smaidu. – Lūdzu, ļaujiet man jūs uzaicināt. Es zinu netālu vienu ļoti jauku kafejnīcu, kas pieder manam labam draugam. Mana komanda tur veica remontdarbus. Tajā pašā laikā novērtējiet mūsu darbu.
Viņš atkal plati pasmaidīja, kas viņu padarīja tik… izskatīgu, ka Kapitolija saprata, ka vēl mazliet un viņa kritīs, jo kājas atteicās viņu turēt. Pēkšņi viņas prātā iešāvās prātā doma – vai viņa tiešām bija satikusi viņu, savu vīrieti, ar kuru viņa vēlētos būt laimīga, uzticēties viņam, justies mīlēta, vajadzīga, vienīgā?
Viņai ļoti patika kafejnīca, bija ļoti jauka, kaut kā mājīga. Un tiešām varēja just renovācijas kvalitāti. Viņa nekavējās pat ieskatīties tualetes telpā, lai redzētu, ka tur viss ir visaugstākajā līmenī, stingri, cienīgi.
“Šeit ir ļoti skaisti,” viņa novērtēja, kad Igors veica pasūtījumu un viņi gaidīja, kad tas tiks pasniegts.
Pamazām viņa atlaida savas bailes un sasprindzinājumu un sāka runāt ar vīrieti. Kad Igors ieteica pāriet uz “tu”, viņa atkal samulsa, bet pamāja ar galvu. Igors izrādījās ļoti interesants sarunu biedrs, labi lasīts, lasītprasmes (kas viņai bija svarīgi), ar humora izjūtu un taktu. Viņš neslēpa informāciju par sevi, runāja vienkārši un ar mazliet humora. Izrādījās, ka viņam ir 35 gadi (“desmit gadus vecāks”, viņa uzreiz aprēķināja), dzīvo viens savā dzīvoklī, viņa vecāki dzīvo Tālajos Austrumos un nedomā pārvākties pie sava dēla. Pēc institūta beigšanas Igors un viņa draugi izveidoja nelielu uzņēmumu, kas nodarbojās ar lauku māju un kotedžu celtniecību. Viņu uzņēmums guva lielus panākumus, un viņš nopelnīja labu naudu. Bija mīļotā meitene, ar kuru viņš grasījās precēties. Bet, kad uzņēmumam negaidīti radās finansiāli zaudējumi viena partnera “ekscentriskuma” dēļ, nācās to pārdot, lai atmaksātu sodus, meitene uzreiz atrada sev jaunu “mīļoto” un aizgāja kopā ar viņu. Igors ilgu laiku cieta no viņas nodevības, pēc kuras viņš ilgu laiku nevarēja sazināties ar meitenēm un izturas pret visiem ļoti piesardzīgi. Viņi šķīrās ar draugiem no iepriekšējā biznesa. Vīrietis nolēma izveidot savu nelielu renovācijas uzņēmumu. Daži viņu bijušie strādnieki piekrita sadarboties ar viņu, viņi arī atrada izcilu dizaineru, un veiksme viņu atkal gaidīja. Bet tagad Igors nevienam neuzticējās, viņš pilnībā kontrolēja darba izpildi un kvalitāti. Slinkie un hack strādnieki nekavējoties tika atlaisti. Palikušie bija atbildīgi strādnieki, par ko saņēma labas algas. Tāpēc uzņēmums ātri ieguva atpazīstamību un labus ienākumus. Bet viņa dzīvē vairs nebija sieviešu. Uz tikšanos ar Kapitolīnu.
Viņa runāja arī par sevi un savu ģimeni, bet nerunāja par personiskām lietām. Līdz šim attiecību tēma viņai bija nepatīkama, atmiņas joprojām bija sāpīgas.
Viņu tikšanās beigās Igors teica:
– Vai es varu tevi saukt par "pilienu"? Tas man atgādinās, ka satiku savu pavasari, kas lika manai dvēselei atkal uzziedēt. Un es ļoti vēlos doties pie taviem vecākiem un lūgt viņu svētību laulībai.
2. nodaļa.
Kapitolina Maksimovna Karpenko dzimusi nelielā dienvidu pilsētiņā, 120 km attālumā no reģiona centra, kur visi viens otru pazina un gandrīz puse iedzīvotāju bija viens ar otru radniecīgi. Viņa saņēma savu vārdu par godu vecvecmāmiņai no tēva puses, lai gan māte vēlējās viņu nosaukt par Jeļenu par godu mātei. Viņa mēģināja pārliecināt laimīgo jauno tēvu, ka vārds Kapitolija tagad izraisīs tikai izsmieklu un ka meitene visu mūžu tiks ķircināta, taču viņš bija nelokāms. Mājās viņu sauca mīļajā vārdā “Kapenka”.
Kapenkas vecāki visu mūžu dzīvojuši šajā pilsētiņā. Mamma Anna Ivanovna strādāja vidusskolā par krievu valodas un literatūras skolotāju, tēvs Maksims Petrovičs strādāja par galveno skolotāju vietējā skolā un tajā pašā laikā mācīja fiziku. Un meitai nekas cits neatlika kā sekot vecāku pēdās un arī kļūt par skolotāju. Viņa, tāpat kā viņas māte, izvēlējās krievu valodu un literatūru.
Kapenkas vecāki bija no tās cilvēku šķirnes, kurus sauca par “no veciem laikiem”, kur ģimenes jēdziens bija neaizskarams, viņi dzīvoja saskaņā ar Domostroja priekšrakstiem. Neskatoties uz vīra skarbo raksturu, Anna Ivanovna dzīvoja kopā ar viņu laimīgā laulībā, piedodot viņam jaunības kļūdas, upurējot savas vēlmes un sapņus par kaislīgu mīlestību, kā arī samierinājās ar faktu, ka viņas vīrs aprobežojās ar sausiem skūpstiem. vaiga, kad viņš apsveica viņu kādos svētkos. Maksims Petrovičs nedzēra, neballējās, kā saka, "viņš nebija iesaistīts sakaros, kas viņu diskreditēja". Viņam nepatika izrādīt “teļu” maigumu, tāpēc ģimenē viss bija stingrs un pēc noteiktas kārtības, pat pie tēva vecākiem, pareizāk sakot, pat vectēva. Tāpēc Anna Ivanovna atrada izeju 19. gadsimta romantiskajos romānos, rūpīgi, lai viņas vīrs nepamanītu, viņa raudāja par grāmatu varoņu likteni, sapņoja par tādu mīlestību, kad sirds deg un dvēsele lūst.
Kā skolotājiem viņu mājā bija liela bibliotēka, kurai Maksims Petrovičs lielā istabā izgatavoja sienas garuma plauktu; Viņi no vīra vecākiem ieguva trīsistabu dzīvokli vecā trīsstāvu mājā. Lai gan telpas bija mazas, Anna Ivanovna spēja viņu dzīvoklī radīt mājīgu sajūtu.
***
Kopš bērnības vecāki savai meitai mācīja, ka viņai jāizaug paklausīgai, pieticīgai, atbildīgai meitenei un nevajadzētu tērēt laiku dīkdienībai. Turklāt māte ieaudzināja meitiņā mīlestību pret lasīšanu un ar lepnumu vēroja, kā Kapitolija lasa grāmatas, nevis bezmērķīgi klīst pa ielām. Viņi bieži pārrunāja lasītās grāmatas ar meitu, un dažreiz Kapenkas uzskati par grāmatu notikumiem pārsteidza viņas māti. Viņa pat varēja pamanīt, ko Anna Ivanovna palaida garām, un vienmēr atrada skaidrojumus varoņu rīcībai. Bet visvairāk meitai patika romantiskā literatūra, ticēja Scarlet Sails un Princes, lasīja Jeseņina un Bairona mīlas tekstus, mīlēja Dž.Verna, V. Skota piedzīvojumus un Dž.Simenona un A detektīvromānus. Kristija. Tikai vēlāk, kad viņa devās studēt uz reģionālo pilsētu, viņa sāka lasīt mūsdienu romantiskos romānus, brīžiem piesarkstot no kauna, bet dažreiz iedomājoties sevi šo varoņu vietā.
Reizēm Anna Ivanovna prātoja, vai viņi neiet pārāk tālu, audzinot savu meitu, kura uzauga ar rozā brillēm. Viņa tic godīgumam un godam, skaistiem darbiem, mūžīgai un vienīgajai mīlestībai un cer atrast cilvēku, kurš mīlēs tikai viņu vienu. Bet patiesībā dzīve ir diezgan nežēlīga, gandrīz katra ģimene saskaras ar nodevību un nodevību.
Viņa nekad nestāstīs savai meitai, ka viņu pirmajā laulības gadā Maksims nolēma viņu atstāt citas sievietes dēļ, kura ar visu spēku centās atņemt vīru no ģimenes. Tikai viņa vectēva Gavrila Pavloviča, spēcīga un briesmīga cilvēka, iedzimtā Kubas kazaka iejaukšanās, kurš līdz pat pēdējām dienām savās rokās turēja visu savu radinieku un viņu pēcnācēju dzīvības, izglāba viņu ģimeni no sabrukuma. Pašam vectēvam bija divi brāļi un četras māsas, kuri ciltskoku papildināja ar daudziem pēctečiem, kuri izklīda pa visu valsti, un šajā dienvidu pilsētā dzīvoja pāris tantes ar savām ģimenēm. Tikai pašam Gavrilai Pavlovičam, kurš bija vecākais dēls un pēc vecāku nāves pārņēma viņu pienākumus, bija tikai viens dēls un viens mazdēls. Tieši viņš pasauca Maksimu pie sevis un paskaidroja, ka, tā kā par sievu izvēlējies vienu sievieti, nav jēgas vazāties ar citām sievietēm. Iepriekš bija jādomā par to, vai viņš mīl savu izvēlēto. Un, ja viņš saprata, ka nemīl, tad ļaujiet viņam saspiest savu "ārējo mīlestību" dūrē un mest to suņiem. Kad viņš ir uzņēmies saistības pret ģimeni, viņš neuzdrošinās tās lauzt. Pēc kāda laika Maksims zaudēja savaldību un nomierinājās, un, uzzinot, ka Anna gaida bērnu, viņš pārtrauca visus sakarus no sāniem. Un kopš tā laika es neesmu skatījies ne uz vienu sievieti. Laika gaitā viņš atzinās Annai, ka ir viņai un vectēvam pateicīgs par to, ka atturēja viņu no neuzmanīga soļa, un tagad ir laimīgs, ka viņam ir spēcīga ģimene.
Viņš redzēja, kā viņa “kaislīgā mīlestība” uzvedās histēriski, paziņojot, ka šķiras ar viņu, cik daudz sūdu viņa izlēja, izplatot neglītas baumas par Maksimu un Annu, kā arī pārstāja slēpt savus merkantilos nodomus, kuru dēļ viņa vēlējās atņem viņu no ģimenes. Maksima ģimene pēc reģiona standartiem bija diezgan turīga, tāpēc viņi gribēja Annu izspiest, ieņemt viņas vietu un baudīt ģimenes labumus, cerot nestrādāt, pieņemt dāvanas un nolīgt strādniekus, kas visu darīs ap māju. Bet viņa pat nenojauta, ka Karpenko ģimenē sievietes necieš no dīkdienām, visi strādāja un saimniekoja patstāvīgi, bez palīgiem.
***