- -
- 100%
- +
1. nodaļa. Meitene uz tilta
Šajā mākoņainajā, pelēkajā dienā mazās provinces pilsētiņas krastmalā garāmgājēju praktiski nebija. Caurspīdīgs ledains vējš pūta no ziemeļu puses, pūšot netālu no ceļa stāvošo vientuļo telšu brezentus. Jūras gaiss, kas plosījās uz krastu, bija pilns ar sālsūdens lāsēm, kas sajauktas ar smalka šķībo lietus sākumu.
Nežēlīgs, neredzams spēks dzenāja tintes krāsas mākoņus pa drūmajām debesīm, biedējot tuvojošos viesuļvētru. Pērkona skaņas ik pa laikam apmulsināja telpu, kam sekoja plīsušas uguns bultas, kas drīz parādījās gaisā.
Slapjais asfalts mirdzēja, vietām vētrainas ūdens straumes saputojās putās, un tas metās tieši zem kājām.
Reizēm garām pazibēja vientuļi lietussargi, kas tikai ar savu košo krāsu uzsvēra sliktā laika pelēcību.
Šajā drūmajā atmosfērā neviens nepamanīja trauslo figūru, kas stāvēja uz tilta. Viņas pelēkais mētelis saplūda ar blāvajām margām, un tikai viņas garie, spilgti sarkanie mati plīvoja vējā kā liesmu viļņi.
Dienu no dienas viņš gāja pa šo ceļu uz savu nīsto darbu, īsti nepievēršot uzmanību tam, kas notiek apkārt. Varbūt viņš būtu pagājis garām kā parasti. Bet ne šajā laikā. Kas viņu apturēja? Intuīcija, liktenis, liktenis? Vai varbūt šī matu uguntiņa uz esamības pelēcības fona?
Viņš pacēla galvu un bija apstulbis, ka uz margām stāvošā meitene atlaida rokas un sastinga.
– Dievs! Stop! Tu esi traks? – Es tikko paspēju nokliegt. Spēcīgas rokas satvēra viņas tievo vidukli un strauji parāva muguru.
–Vai tev apnicis dzīvot? Kas varēja notikt, ka tu to izdarīji?
Viņš paskatījās uz meitenes šņukstošo seju. Viņas seja bija slapja vai nu no asarām, vai no lietusgāzes. Bet viņš redzēja viņas acis – zilas, ar zaļu nokrāsu, gluži kā jūru.
Meitene klusēja. Ko teiks cilvēks, stāvot uz mūžības sliekšņa? Ko sacīs tas, kurš ir redzējis pestīšanu aizmirstībā? Nespēja samierināties ar eksistenci, ko sabiedrība viņam uzspiež? Nevēlēšanā ik uz soļa saskatīt šīs pasaules netaisnību? Izmisīgā mēģinājumā uz visiem laikiem atrauties no cilvēkiem, kuri jūs sāpināja? Nederīguma sajūta kādam šajā grēcīgajā pasaulē? Un skaidrā izpratnē – fiasko! Es neko nevaru mainīt. Šīs ir beigas.
"Jūs visi esat atdzisuši, nāc, nāc šurp," viņš pastiepa viņai savas spēcīgās rokas. Viņš novilka mēteli un uzlika to viņai uz pleciem.
– Ejam ātri, vajag iedzert tēju, lai sasildītos. "Viņš paņēma viņas roku un pavilka sev līdzi.
Netālu bija neliela kafejnīca ar nosaukumu Jasmine. Pāris ātri paslīdēja tur un apsēdās uz gala galda.
"Sēdies, iedzer tēju un pastāsti man," puisis uzstājīgi teica.
"Es nevēlos neko teikt," viņa teica klusā, trīcošā balsī.
– Labi, ja nevēlies runāt, nerunā. Bet nedari to vēlreiz, saproti?
Viņa klusi skatījās ar savām milzīgajām acīm. Es pamanīju kaut ko netverami pazīstamu šajā apmulsuma, skumju un pārsteiguma izpausmē.
– Saprati? – viņš bargi atkārtoja. Bet neklusē, saki kaut ko. Kāds ir tavs vārds?
– Andželīna.
– Ļoti jauki, es esmu Roberts. Ak, tāpēc tu gribēji lēkt, tu esi eņģelis, tas nozīmē, ka tev ir spārni. Tas visu izskaidro.
Meitenes sejā parādījās kautrīgs smaids.
"Nu, viss būs labi," viņš pasmaidīja, atbildot.
“Tikai Dievs zina, vai tas būs labi. Ja Viņš eksistē, protams. Ja Viņš eksistē, kāpēc šajā pasaulē ir tik daudz nežēlības? Tas ir muļķības, ka bumerangi eksistē! Visi nelieši, slepkavas un necilvēki dzīvo laimīgi līdz mūža galam. Ņemiet tos pašus Otrā pasaules kara nacistus – daudzi aizbēga uz citām valstīm un dzīvoja siltumā un komfortā, līdz kļuva pelēki. Kur ir atmaksa? Jā, pat tādi briesmīgi maniaki, kuri tika ieslodzīti uz mūžu – ēd, lasa grāmatas, gandrīz raksta memuārus par saviem noziegumiem. Un tos cilvēkus, kuri gāja bojā agonijā un ciešanās, nevar atgriezt. Un, atstājot savus radiniekus mirstot no bēdām, lai dzīvotu ar to, viņi nekad nepiedzīvos nevienu nožēlu.
Nu, kur tu esi, Dievs, ak? Kur tu biji, kad upuri lūdza tev palīdzību? Vai arī bērnu asaras tevi neskar? Un, ja Tu radīji šo dzīvi tik nežēlīgu, tad atbildi par savu radīšanu. Jo mēs esam Dieva bērni, un bērni ir jāmīl, jāžēlo un jārūpējas. Vai arī man nav taisnība? Nu, ja visas cilvēku ciešanas ir vajadzīgas tikai tāpēc, lai pēc nāves nokļūtu debesīs, tad vienkārši radīt dvēseles nebūtu vieglāk, tāpēc lai viņi dzīvo mūžīgi un laimīgi savā paradīzē. Bez sāpēm, ciešanām un izmisuma. Nu, vai vismaz prāts viņiem neļāva, lai viņi nesaprastu visas šausmas, kas notiek apkārt.
Lai gan tas arī nav risinājums. Kā ar dzīvniekiem? Viņi ir skaistākā lieta uz šīs planētas, taču viņi cieš visvairāk. Visi kari, katastrofas, ekoloģija, cilvēku izraisītas katastrofas. Tas padara to sliktu ne tikai cilvēkiem, Jūsu bērniem, bet arī Jūsu rotaļlietām – dzīvniekiem. Viņiem jau ir grūti izdzīvot, un cilvēki arī par viņiem ņirgājas. Ir tik daudz nežēlīgu cilvēku, kuri spīdzina nevainīgus dzīvniekus un gūst no tā baudu. Kāpēc jūs neapturat šādus cilvēkus? Vai tas ir pareizi un godīgi? Žēl, ka tu man neatbildēsi. Jo tu esi ilūzija."
Vai tiešām dzīvei ir tā vērtība, par ko visi runā? Un kāpēc daži ir viegli gatavi no tā šķirties, bet citi raujas pie salmiem, lai izdzīvotu? Vai varbūt joprojām ir karma, un katram ir savs laika limits?
Acīmredzot mūsu varonei vienkārši nav pienācis laiks pamest šo pasauli. Viņa lēniem malciņiem dzēra karstu zaļo tēju ar jasmīnu, ik pa laikam noslaukot no sejas nepaklausīgu sarkanu šķipsnu vilni. Meitene sāka nomierināties, jo trīcēšana apstājās un krūze vairs nedrebēja, kad viņa to turēja rokās. Viņas seja bija bāla kā papīra lapa, un tikai viņas milzīgās acis ar garām skropstām un kuplām, aveņu krāsas lūpām izcēlās uz fona, kā spilgti plankumi ekspresionisma mākslinieka zīmētā attēlā.
Skaista meitene, slaida, ar izliekumiem, viņai droši vien ir daudz fanu? Vai viņai vajadzētu skumt, jo daudzas sievietes sapņo būt līdzīgas viņai. Kādam, piemēram, Andželīnai, noteikti nevajadzētu būt iemeslam tik nelabojamai, muļķīgai rīcībai. Lai ieietu mūžībā, ir nepieciešami pārliecinoši iemesli.
– Ja esi nomierinājies, varbūt tomēr man pateiksi? – teica Roberts.
"Piedod, bet es neesmu gatavs visu izstāstīt cilvēkam, kuru tik tikko pazīstu."
– Tikai minūti! Šis vīrietis nesen izglāba jūsu dzīvību, un es domāju, ka viņš ir pelnījis atbildes uz saviem jautājumiem.
"Es pat nezinu, vai man par to jums vajadzētu pateikties." Galu galā es nelūdzu, lai mani izglābj.
"Man nav vajadzīga jūsu pateicība, man vienkārši vajadzīga pārliecība, ka jūs nekad tā vairs nedarīsit."
– Es apliecinu, ka sapratu. Tas bija nepareizi.
– Tas nomierina. Tad pastāstiet man, kā es varu jums palīdzēt? Kādi apstākļi ir tavā dzīvē? Es par tevi neko nezinu.
– Paldies, man nav vajadzīga palīdzība, esmu pieradis pats tikt galā ar visām problēmām.
– Tātad problēmas noteikti ir. Varbūt vajag naudu? Vai kas cits? Vienkārši pasaki man, kas tev vajadzīgs.
"Es atbildēju, ka man neko nevajag."
"Tad ļaujiet man aizvest tevi mājās, lai, nedod Dievs, es nedarītu kaut ko citu." Es parūpēšos, lai jūs nodotu vecākiem. Galu galā jūs izskatāties ne vairāk kā astoņpadsmit.
– Man ir divdesmit pieci. Un jums nav mani jāpavada, es jums apliecinu, viss būs kārtībā.
"Labi, tad ar jūsu atļauju es dodos prom." Es jau kavēju darbu.
– Ardievu, žēl, ka tā notika. Es esmu iemesls, kāpēc tu kavējies.
– Ir labi. Šeit ir mans tālruņa numurs, ja jums kas nepieciešams, nevilcinieties zvanīt. – Viņš nejauši nometa uz galda vizītkarti. Uz tā bija rakstīts: "Roberts Aleksandrovičs."
Puisis piecēlās un devās uz izeju. Andželīna paskatījās uz viņu: “Oho, no kurienes viņš nāca? Vai kaut kas nokrita no debesīm? Tādu cilvēku nav. Vismaz es ar tādu neesmu saskāries.
Gara auguma, raupja, nedaudz tumša āda, brūnas acis ar siltu spīdumu, kas skatās it kā pašos dvēseles dziļumos. Mati melni kā piķis, nedaudz cirtaini un nav īsi kā parastiem vīriešiem. Un viņš ir ģērbies kā džentlmenis. Pelēks vīriešu uzvalks, tumši zaļš krekls ar atvērtu apkakli, melns vīriešu mētelis. Un kā viņš smaržoja! Mmmm, tikai pasaka, nevis puisis!
Varbūt viņš sapņoja? Jā, tas bija sapnis. Murgs, bet ar labām beigām. Ne citādi."
Andželīna paņēma vizītkarti, ielika to somiņā un lēnām traucās uz izeju. Viņa gāja mājās, kur neviens viņu negaidīja. Kur ir mūžīgā ikdiena, trulums un tumsa.
Viņa gāja pa sen pazīstamām vietām. Pa ceļu, pa kuru esmu gājusi daudzus gadus. Kuru līkumus es zināju kā savu kabatu. Pirmkārt, jūs saskaraties ar mazām privātmājām, vecām, nekoptām, kuru pagalms ir nožogots ar koka, ļodzīgu žogu. Pie šīs mājas ar zilu jumtu noteikti rej suns, pasargājot savu teritoriju no garāmgājējiem. Paejiet nedaudz tālāk, un būs dzirdams automašīnu troksnis, kas nozīmē, ka federālā šoseja jau ir tuvu. Tu skrien pāri gājēju pārejai, kur vienmēr nedarbojas luksofors, mirgo kā traks, un tu esi savā apkārtnē. Vientuļa laterna, kas stāv uz betona kājas, mirgo blāvā gaismā, it kā mirkšķinot un aicinot mājās. Netīrumi, kas sajaukti ar brūnām, žāvētām lapām, pielīp pie apavu zoles. Gribētos atrast sausu asfaltu, lai mazliet notīrītu, citādi tālāk tikt nav iespējams. Arī kailie koki, bez nevienas lapas, kas aizmiguši līdz pavasarim, šajā garlaicīgajā rudens dienā nekādu spilgtumu nepiešķir. Un te tās ir – mājas, mājas, mājas.
Tas pats, it kā slikta plastilīna multfilma, tas pats animators. Pelēkas, blāvas, absolūti identiskas paneļu piecstāvu ēkas ligzdotas nejauši. Daudzām no tām lobījās apmetums, kas liecināja, ka šīs ēkas sen nebija piedzīvojušas kapitālo remontu. Pie ieeju nobružātajiem pakāpieniem, turklāt ar saulespuķu sēklām apšļakstītajiem un cigarešu izsmēķiem nokaisītos, nereti uz soliņiem sēdējušas vecenes. Viņi mazgāja kaulus visiem kaimiņiem, kas bija iecienīta izklaide visu vietējo iedzīvotāju pensijas gados. Vecmāmiņu nesasveicināšanās nozīmēja šausmīgu grēku, pēc kura tu tiksi atematizēts.
– Sveiki! – Andželīna no inerces kliedza.
"Sveika," caur sakostiem zobiem nomurmināja uz soliem sēdošās vecmāmiņas.
– Kā klājas tavai mātei? – jautāja viena no satrauktajām, ļoti zinātkāra sieviete apmēram sešdesmit piecus gadus veca. Viņas vārds bija Zinaida Fedorovna.
– Viss ir kārtībā, neuztraucieties! – Andželīna atbildēja, cenšoties ātri ieskriet ieejā un aizvērt aiz sevis durvis, lai izvairītos no turpmākas detalizētas sarunas.
Ātri uzkāpusi pa pakāpieniem uz otro stāvu, viņa pēc inerces izvilka no kabatas atslēgu un, iebāzusi to durvju slēdzenē, pagrieza. Noklikšķiniet – un tagad jūs esat mājās.
– Kur tu vazājies, vajag sakopt pēc mammas?! – tieši no sliekšņa rupji iesaucās vīrietis ar pāraugušu bārdu diegu jakā un džinsos ar nokareniem ceļiem. Izskatās, ka viņam ir kādi piecdesmit vai sešdesmit, viss nekopts un smirdīgs, neatšķirams no bezpajumtnieka. Tikai sarkana bārda varētu pierādīt, ka mūsu varonei ir ģenētiska saikne ar šo vīrieti. Ne viņa uzvedība, ne vārdu krājums, ne izskats nekādā veidā nebija saistīti ar Andželīnu. Lasītājs var domāt, ka tas ir viņas nevērtīgais tēvs. Bet nē, tas ir viņas brālis, kurš ir desmit gadus vecāks, tas ir, viņam ir tikai trīsdesmit pieci.
Kāpēc, dzīvojot tādos pašos apstākļos, kam ir tie paši vecāki, jūs varat būt tik atšķirīgi viens no otra?
Andželīna bija ļoti tīra, pat pārāk tīra. Viņas perfekcionisms ietekmēja visu apkārtējo. Pastāvīga tīrīšana, gatavošana, mazgāšana ar rokām varēja izžūt viņas smalkās rokas, mazās, ar mākslinieka vai pianista tievajiem garajiem pirkstiem. Viņa būtībā bija māksliniece, bet mēs par to uzzināsim vēlāk. Meitene vienmēr rūpējās par sevi, smērējās ar eļļām un krēmiem, smaržīgiem kā smalks puķu rozes zieds.
– Ko tu izšķīlēji, ej jau iztīri! – brālis kliedza.
– Ko, tu esi pilnīgi bez rokām? "Es gribētu pati to iztīrīt vismaz vienu reizi," Andželīna skumji atbildēja.
"Es to nedarīšu, tu esi meita, tu esi sieviete, tu dari to."
– Ho-ro-šo.
Ieejot mazā istabiņā ar noplucis iekārtojumu, acīs iekrīt spilgti dzelteni aizkari, uz kuru fona izceļas tikai divi priekšmeti – vecs brūns bufete un vienguļamā gulta, kas pārklāta ar pūkainu segu, nokaltušas zāles krāsā.
Gultā gulēja veca sieviete. Mazs, sauss, krunkains, ar īsiem, kupliem, pilnīgi sirmiem matiem. Tā bija Andželīnas māte, paralizēta pēc dubultā insulta un daļēji zaudējusi atmiņu. Slimība nevienu nepadara skaistāku. Un kādreiz skaistā sieviete, gadiem guļot gultā, pārvērtās par vecu sievieti. Tā gadās, tā ir rūgtā dzīves patiesība.
Andželīna klusi piegāja pie gultas un skumji paskatījās uz savu guļošo māti.
"Man tik ļoti sāp skatīties uz tevi, mammu. Man tik ļoti pietrūkst jūsu laipno roku, padomu, ko jūs man sniedzāt. Man ir tik slikti dzīvot bez tevis. Cik ārstus esmu apmeklējis, cik asaras esmu nolējis, cik izmisumā teiktas lūgšanas visiem dieviem. Kungs, es tik ļoti gribēju, lai tu izveseļotos! Es tik ļoti par šo sapņoju. Īpaši sāpīgi ir dzirdēt, kad tu mani neatpazīsti un sauc citā vārdā. Es vienkārši nevaru ar to samierināties. Es gribu, lai man būtu māte. Es gribu dzirdēt atbalsta vārdus, es vēlos sajust jūsu mīlestību.
Andželīna klusībā nomainīja autiņbiksītes, uzmanīgi pagrieza viņu uz sāniem un nolika jaunu palagu. Ar veiklu, apgūtu kustību viņa noguldīja mammu uz muguras, apsedza ar segu, tad ar gultas pārklāju.
"Mēs tagad ēdīsim, mammu." Vai tu esi izsalcis? – Andželīna maigā tonī jautāja.
– Nē.
"Jums ir jāēd, pretējā gadījumā jūs nekad nepiecelsities."
"Es nekad vairs necelšos."
"Es aiziešu paņemt auzu pārslu ar banānu."
Atbildot uz to, Andželīna dzirdēja tikai ņurdēšanu.
"Kā vienmēr, mums joprojām ir jāpierunā viņš ēst. Zinaīda Fedorovna atnāks un teiks, ka es tevi nebaroju, un tā ir tikai mana vaina, ka es padarīju mammu tik tievu. Un ka es vispār esmu slikta meita un nedrīkstu ne uz minūti pamest mammu, to nekad nevar zināt. Un es joprojām eju kaut kur citur, laikam skrienu pēc pielūdzējiem. Un tas, ka Igors neko nedara un nepieskata, ir normāli. Viņš ir vīrietis. Viņš tiek prom ar visu. Un vispār viņš ir arī vājredzīgs, kas nozīmē, ka jūsu pienākums ir viņu pieskatīt. Es viņam piešķirtu smadzeņu invaliditāti par šādu uzvedību dzīvē. Dievs, cik es esmu noguris no visiem, gan fiziski, gan garīgi.
Labi, es iešu gatavot un ēst, kurš gan cits to darīs, ja ne es. Pirms Andželīna paguva ieiet virtuvē, viņa dzirdēja parastos, kaitinošos vārdus:
– Kas mums ir jāēd? – jautāja Igors. Viņu piebalsoja trīs kaķi, kas ņaudīgi ņaudēja. Vismīļākās un mīļākās radības, kas skatās saprātīgām acīm un lūdz ēdienu. Andželīna atpūtās pie viņiem, viņa “dzīvoja” ar viņiem. “Tu apskauj un glāsti pūkaino, un atbildē dzirdat vibrējošu murrāšanu. Var viņiem visu stāstīt un sūdzēties par dzīvi. Viņi noteikti jūs nenodos un nesāks tenkot. Vecākais ir rudmatainais Cupid. Es viņu nosaucu tā, domādams, ka viņš manā dzīvē piesaistīs mīlestību. Piesaistījis, bet ne īstais. Man vienmēr ir bijis pietiekami daudz idiotu mīlestībā. Taču nekad nav bijuši īsti mīloši cilvēki.
Otrais ir melns, ar sudraba nokrāsu un baltu lāde ar baltiem zābakiem – flegmatiskie Buki. Viņa viņu nosauca, lai viņš ienestu mājā naudu, proti, dolārus. Tā sagadījās, ka savā mūžā tādas banknotes nebiju redzējis.
Trešais, pūkainākais pelēkais kaķēns, ar tik mīļu seju, ka gribas noskūpstīt viņa briestos vaigus, un viņa acis ir mīlestības un uzticības pilnas, viņa nosauca Basju, vienkārši Basičku. Jo, kad viņš bija mazs, viņš ļoti izskatījās pēc meitenes, un viņš viņam deva meitenīgu vārdu – Busja. Tāpēc kļuva ierasts saukt Businku Basju, pēc tam, kad laika gaitā tika atklāts, ka zem viņa astes ir izaugusi cieņa, kas liecina, ka viņš pieder pie vīriešu dzimuma.
Un kā es viņus atstāšu? Kaķi noteikti ir neaizsargāti radījumi; viņi nevar tikt galā bez manis, viņi vienkārši neizdzīvos. Kam viņi ir vajadzīgi, šīs maigās dvēseles, kas tik tieši un nesavtīgi mīl savu saimnieci? – nevienam.
Stulbais es, kā es par viņiem nedomāju stāvot uz tilta?! Paldies Dievam, ka viss ir beidzies. Es jūs nekad nepametīšu, mani kaķu zaķi. Andželīna pietupās, mīļi glāstot savus kaķēnus, maigi glāstīdama to samta kažokādu.
Pabarojusi visus savus mājdzīvniekus un ne tikai, Andželīna nolēma savā istabā būt viena, par laimi, viņai tāds bija. Viņa to aizvēra ar aizbīdni un nogurusi, bet ar neizprotama sajūsmas sajūtu atspiedās uz dīvāna. Tas viņai nekad agrāk nav noticis. Sajūta, ka viņas dzīvē drīz notiks kaut kas svarīgs. Kaut kas, kas mainīs viņas dzīvi uz visiem laikiem. Lielu pārmaiņu gaidīšana. Vai tas ir saistīts ar iepriekšējiem notikumiem? Varbūt jā, varbūt nē. Viņa zināja vienu lietu, ka nekad neaizmirsīs vīrieša tēlu, kurš viņu izglāba. Viņu nav iespējams aizmirst, jo viņš ir varonis. Vai arī viņš ir tik izskatīgs?
Varbūt no tā radušās jūtas, kas viņā vienmēr dzīvojušas, bet šodien uzplaukušas kā jauns skaistas pavasara puķes pumpurs.
Prieka viļņi sajaucās ar neizprotamas melanholijas sajūtu. Viņa peldēja pa šiem viļņiem kā papīra laiva vētrainā jūras ūdens straumē. Vai nu viņa uzpeldēja virspusē saules gaismā, vai arī nogrima tumšo ūdeņu bezdibenī. Domas manā galvā rosījās kā trakas. Miegs nenāca, lai gan viņa tik ļoti gribēja gulēt, lai nomierinātu nervu sistēmu pēc smagas dienas.
Viņa aizvēra acis, bet Roberta tēls nepazuda.
– Ej gulēt! – Andželīna ar roku noslaucīja kaitinošo izskatīgas brunetes siluetu.
"Es sapņoju, muļķīgi," šķietami atbildēja viņa dubultnieks.
Cerībā aizmigt Andželīna ieslēdza savu mīļāko mūziku, ielika austiņas ausīs un pat nepamanīja, kā iegrima dziļā miegā.
2. nodaļa. Provinces sieviete
Mūsu mazajā provinces pilsētiņā dzīve rit raiti. Notikumi, kas seko viens otram, tāpat kā filmā “Murkšķa diena”, vietējo cilvēku dzīvē nenes vismaz nelielu gaismu.
Ikdienā cilvēks neatkarīgi no dzimuma agri ceļas un dara neinteresantu, reizēm fiziski smagu darbu.
Parasta sieviete pēc darba aizskrien uz mājām tuvāko pārtikas veikalu, atnāk mājās, pagatavo vakariņas, pārbauda bērnu mājasdarbus (ja tādi ir), iet uz dušu un no noguruma krīt gultā, lai pamostos un skrietu. atkal strādāt. Vīriešiem dzīve ir interesantāka: pēc smaga darba noteikti vajag atpūsties, kāds pie alus, bet kāds ar kādu stiprāku dzērienu, un kur alkohols, tur nez no kurienes notiek kautiņi, izrēķināšanās un strīdi. Viss būtu kārtībā, ja šie vīrieši pēc tam nebrauktu mājās pie savām sievām un bērniem un neturpinātu tur vardarbīgi pierādīt savu taisnību.
Dabiski, ka daudzas sievas nav sajūsmā par šādām grūtībām, tāpēc lielākā daļa bērnu aug bez tēva, pie šķirtām mātēm. Ir arī tādas sievietes, kuras pacieš savus dzīvesbiedrus un visu piedod, un pat ļoti lepojas ar savu laulības statusu. "Ja tikai māja smaržotu pēc vīrieša," mēs sakām.
Šeit jūs varat realizēt sevi tik nomaļā vietā, it īpaši, ja esat radošs cilvēks. Tā sevi uzskatīja mūsu varone.
Sagadījās, ka viņa nevarēja iegūt augstāko izglītību. Un ne tāpēc, ka viņa nebūtu pietiekami gudra. Un ne tāpēc, ka nebūtu vēlmes mācīties. Ļoti spējīga, inteliģenta un talantīga meitene, bet kurai nav pietiekami daudz finanšu līdzekļu pasniedzējiem, ir vienkārši lemta neveiksmei. Nu ja nav naudas skolotājiem, pašai augstākajai izglītībai uz maksas, vēl jo vairāk.
Tas ir ļoti dīvaini, bet vide, kurā bērns tiek audzināts, principā veido viņa turpmāko attieksmi pret izglītību un visiem dzīves aspektiem.
“Nelec pāri galvai”, “Tu noderēs, kur tu piedzimi” – tā saka cilvēki.
Vecāki ļoti centās atrunāt meitu no šāda plāna: “Paskat, ko tu dari! Mēs esam dzīvojuši bez kaut kā augstāka, un jūs tāpat. Ir daudz darba profesiju, izvēlieties. Visi tā dzīvo, pat neizdomājiet, jums pietiks ar vidējo. Un tad jūs dodaties tieši uz darbu. Vai pārdevējs, vai rūpnīcas strādnieks. Ienākumi vienmēr būs labi."
Andželīna nepadevās. Viņa studēja biļetes un gatavojās eksāmeniem. Bet es neiekļuvu, jo budžetam nebija pietiekami daudz punktu. Otrajā kursā viss atkārtojās, tomēr maksas kursu nokārtoju tikai es, bet nebija naudas, lai apmaksātu studijas.
Galu galā Andželīna atmeta mēģinājumus un padevās. Varbūt velti, varbūt nē. Varbūt brīvība viņai deva stimulu darīt to, kas viņai patīk? Proti, zīmēt. Kas viņai izdevās labi, kas visvairāk patika, kas iedvesmoja dzīvot tālāk.
Tikai brīžos, kad Andželīna bija iegrimusi darbā pie gleznas, viņa bija patiesi laimīga. Viņa radīja, iemiesojot ainas no saviem sapņiem, no saviem sapņiem.
Vispirms skice. Tad otas triepiens – un dažādas krāsas jau ir uz audekla. Un tā, kaut kā jauna dzimšana, skaistuma iemiesojums realitātē, par to, ko var redzēt un aptaustīt. Domas forma sāk pastāvēt. Un tas ir lieliski.
“Atkal tu dari muļķības! Jūs vienkārši tērējat savu laiku ar savu mākslu! Tu esi parazīts un slinks cilvēks. Acīmredzot no jums nekad nebūs nekāda labuma. Es vēlos, lai es varētu tevi apprecēt pēc iespējas ātrāk, pretējā gadījumā es pārāk ilgi esmu bijis starp meitenēm. Vismaz mans vīrs tevi pabaros. Jūs kļūsiet par mājsaimnieci, ja, protams, jums var būt bērni. Pretējā gadījumā ar tādu tievumu jūs nevarēsit dzemdēt. Un vīrieši nav suņi; viņi nemētājas ar kauliem. Kurš uz tevi skatīsies? – tā Andželīnai katru dienu stāstīja visi apkārtējie.
Protams, pēc šādiem vārdiem Andželīna pilnībā padevās.
“Ir tādas sāpes un izmisums, ka neko nevar mainīt. Ja vien es varētu pārdot gleznas un nopelnīt ar to naudu. Tad visi uzreiz mani cienīs un beigs ņirgāties. Dažas papīra lapas tiek vērtētas augstāk par cilvēka dzīvību. Ir skaidrs, ka jūs nevarat dzīvot bez viņiem, un jums ir jādzīvo no kaut kā. Bet jūs nevarat tās izvirzīt augstāk par cilvēka jūtām?
Mani moka arī sirdsapziņa, jo viņi saka, ka esmu nevērtīgs, tas nozīmē, ka tā ir taisnība. Protams, es esmu tikai nevērtīgs zaudētājs.
Fiziski es nevaru strādāt. Un ne tāpēc, ka esmu slinks. Vienkārši ķermeņa sāpes no fiziskām aktivitātēm ir tik nogurdinošas. Es kategoriski nevēlos tērēt savu dzīvi tikai šai bezcerīgajai, grūtajai eksistencei, tikai lai nodrošinātu ķermeņa dabiskās vajadzības, jo visi zina, ka ar smagu darbu nevar nopelnīt vairāk.
Un kāpēc neviens neuztver dvēseles vajadzības, bet redz tikai ķermeņa vēlmes? Ja dvēsele vēlas radīt, tad ķermenim ir jāpalīdz. Galu galā mēs esam nešķirami – dvēsele un ķermenis.
Varbūt lielākā daļa cilvēku ir tikai bioroboti? Tikai ķermeņi, kas vēlas ēst, ģērbties un sēdēt siltā mājā, bet viņiem nekas cits nav vajadzīgs. Un man tas tiešām ir vajadzīgs. Es gribu zīmēt, es nevaru bez tā dzīvot. Man to vajag tāpat kā gaisu. Bez radošuma nosmaku kā zivs krastā.
Man sāp sirds par šādu netaisnību. Es negribu dzīvot ilgāk. Dzīvo tā."
Daudzi domās, ka izdara pašnāvību tikai nelaimīgas mīlestības dēļ. Šis tautas uzskats nav uzticams. Patiesībā cilvēki daudz biežāk izdara pašnāvības sabiedrības neizpratnes dēļ. Cilvēka nespēja realizēt savas cerības, nespēja atrast sevi, nevēlēšanās samierināties ar netaisnību – tie ir galvenie iemesli tiem, kas vēlējās doties uz citu pasauli.
Ja, nedod Dievs, mūsu pilsētiņā kādam gadījās smagi saslimt, tad izveseļošanās iespēju praktiski nebija. Milzīgajās, garajās rindās pie ārsta klīnikā, cerībā izārstēt hroniskās kaites, sēdēja tās pašas vecenes kā pie ieejām.
Tērzēšana un ziņu apspriešana, kamēr jūs gaidāt, ir vēl viens viņu izklaides veids. Ārsti jūs apmeklēs desmit minūtes, izrakstīs kaudzi papīrus pārbaudēm, bet neārstēs. Precīzāk, tas, ko sauc par ārstēšanu, nepadara cilvēku veselāku. Tas ir saprotams, visi labie ārsti devās strādāt uz maksas privātklīnikām.
Kā mēs jau uzzinājām no iepriekšējās nodaļas, mūsu varonei bija paralizēta māte. Tik jaunā vecumā iegrimt slima cilvēka aprūpes rutīnā nozīmēja atteikties no sevis. Kad nodarboties ar radošumu, attīstīties, kā tiekties pēc kaut kā cildena? Jā, pat nav iespējams izveidot personīgo dzīvi. Nav laika doties pastaigās, nav kur satikt puišus.
Visvairāk bijušais klasesbiedrs Dimka satiekoties flirtēs, vai kaimiņiene Serjožka pēc tam pateiks komplimentu, kad Andželīna ar smagām somām lēnām traucas mājās no veikala.
Daži draugi pamazām sāka doties prom. Protams, kam gan patiktu tāda draudzība: Andželīna vienmēr ir aizņemta, iegrimusi savā grūtajā dzīvē.
Un daži mani draugi jau ir apprecējušies un dzemdējuši bērnus, viņiem arī ir sava dzīve un savas rūpes.
Ir palicis tikai viens klēpīša draugs – Nataša. Arī Natašas dzīve negāja labi, un tam bija iemesli.
Kādu dienu viņai bija romāns ar puisi no nākamā kvartāla. Natālija ir ievērojama meitene: tumšādaina, ar gariem melniem matiem, spīdīga, it kā pārklāta ar vasku. Skaidri Āzijas saknes ģimenē atklāja tumši brūnas, neparastas, slīpas acis. Mazais augums viņu nelutināja, bet gan padarīja skaistāku.