- -
- 100%
- +
Un tā viņa satika Viktoru: parastu krievu druknu puisi. Tāds luts. Nav skaidrs, ko Nataša viņā redzēja, taču viņi iemīlēja viens otru, un sākās dēka. Draugs bija traks no laimes un sapņoja par kāzām, bet Viteks pat nedomāja par laulībām.
Pēc trīs mēnešu vētrainām attiecībām Nataša uzzina, ka ir stāvoklī. Kas te sākās!
Viteks saka: "Izdari abortu, es tevi neprecēšu." Nataša saviem vecākiem visu izstāstīja, un viņi bija stingri, ievērojot viņu austrumu klanu noteikumus. Mums bija smaga saruna ar mūsu meitu un topošo znotu. Viņi gribēja viņu piespiest precēties, taču Vitja ir ciets rieksts un nepadevās pārliecināšanai un draudiem. Viņš devās uz citu pilsētu un tur apprecējās ar kādu citu. Un Nataša palika asarās, savās bēdās stāvoklī. Es visu laiku gaidīju, ticēju, ka viņš atgriezīsies un apprecēsies, ka kopā audzinās bērnu. Viņai vasarā piedzima zēns un arī viņu nosauca par Viktoru, par godu viņa nelaimīgajam tēvam. Un viņa paņēma Andželīnu par savu krustmāti Viktoru Viktoroviču.
Tā nu draugi dalījās savās bēdās un priekos, tērzējot pa telefonu vai pastaigājoties ar ratiem pa rotaļu laukumu, kas atrodas tieši pretī viņas mājas logiem.
Rokas šūpoles skumji čīkstēja, it kā nožēlojami lūdzot, lai tās ieeļļo.
Nobružātā smilšu kaste, kas vairākus gadus nebija piepildīta ar smiltīm, bērnus spēlēties nepievilināja. Šeit atpūtās tikai klaiņojoši suņu bari: naktī tie gulēja, bet pa dienu zem sēnītes slēpās no svelmes saules.
Pāris vecos soliņos vienmēr atrodas mātes, kas pieskata savus bērnus. Bērnu kliedzieni un zvanošie smiekli jaucās ar māšu kliedzieniem, kas vēro savas atvases. Troksnis uz vietas saglabājās līdz vakaram.
Taču arī naktī miera nebija tuvējo māju iedzīvotājiem.
Apkārtnes “elite” plūda uz atbrīvotajiem soliņiem ar pilnām somām ar alkohola pudelēm un uzkodām līdzi. Svētki izvērtās par trokšņainām pulcēšanām un lamāšanos.
Un, tikai, tikai no rīta, saulei lecot, iestājās apburošs klusums, kura graciozitāti sabojāja pēc vētrainas nakts atstāto zemisko pēdu attēls atkritumu un tukšu pudeļu veidā.
– Sveiks, kā iet mūsu mazulim? – Andželīna jautāja draudzenei.
– Jā, es atkal neļāvu tev naktī gulēt, kliedzot kā upuris. Un kas viņam vajadzīgs? Šķiet, ka viņš ir labi paēdis un sauss, bet viņš joprojām kliedz. Kā jums tur klājas? Kas jauns?
– Ko jaunu varu dabūt? Jūs zināt.
– Un šodien es sapņoju par Vitju. Tas ir tā, it kā viņš būtu pametis savu sievu un atgriezies pie manis un sava dēla. Es pat negribēju pamosties.
– Jā, varbūt pravietisks sapnis, kas zina.
Vai pieteicāties alimentiem?
– Nē, es negribu. Lai viņa sirdsapziņa viņu moka, ka viņš pameta savu dēlu. Man palīdz vecāki, paši audzināsim.
– Nu velti. Viņam nav sirdsapziņas; ja tā būtu, viņš tev to nebūtu darījis.
"Es joprojām viņu mīlu un zinu, ka arī viņš mani mīl." Es vienkārši kļūdījos, viss var notikt, es joprojām esmu jauns un karsts. Kad viņam būs trīsdesmit gadu, viņš atcerēsies par savu dēlu, jūs redzēsiet.
– Nu labi. Viņš atcerēsies, jā. Labāk par to neuztraucieties. Tagad Vitjuška nedaudz izaugs, jūs atradīsit viņam citu tēti.
"Vai svešinieks mīlēs savu dēlu tā, it kā viņš būtu savējais?"
– Varbūt tā būs.
Meitenes runāja un nepamanīja, kā bija pagājusi stunda. Pienācis laiks katram skriet savās darīšanās – tik nesvarīgās, bet vajadzīgas.
Viens dosies aprūpēt mazuli, otrs – pieaugušu mīļoto. Un sabiedrība nosodīs abus. Viens no tiem bija par bērna audzināšanu bez tēva. Otrais par to, ka nestrādā un nerūpējas par mammu. Viņa tevi dzemdēja, audzināja, tāpēc esi laipns, tagad pieskati viņu līdz mūža beigām, lai kas arī nenotiktu un lai cik grūti tev būtu, nežēlo un nesūdzies.
Kamēr pats nomirsi, rūpējies un pabaro savu māti.
Vai ir pareizi upurēt sevi vecāku labā? No vienas puses, viņi mums deva dzīvību, un mēs esam par viņiem atbildīgi. Turklāt lielākā daļa mīl savus radiniekus un dažreiz ir gatavi atteikties no savas laimes savas dzīvības dēļ.
Vai varbūt nevajadzētu likt uz meitas mīlestības altāra visu: personīgo brīvību, radošumu, mīlestību, ceļojumus, pašrealizāciju?
Vai tad cilvēks nav dzimis, lai vispirms nodzīvotu savu dzīvi, un vai vecākiem dzīvē nav svarīgākais redzēt savus bērnus laimīgus?
Vai tas ir normāli? Katrs domā savādāk. Katram ir sava patiesība.
Protams, viss ir atkarīgs no naudas, un, ja jums tā ir, varat samaksāt par auklītēm un aprūpētājiem, vai arī varat nosūtīt uz labu, dārgu invalīdu internātskolu. Nauda ir brīvība, ar to tu esi karalis un dievs. Un dzīve kļūst vieglāka, un ēdiens ir saldāks.
"Eh, vai man vajadzētu nopirkt loterijas biļeti?" – Andželīnas prātā iešāvās doma, kad viņa gāja garām kioskam ar rakstāmpiederumiem. “Neesiet stulbi! Kad kāds ir laimējis šajās loterijās? Tā ir tikai krāpšana, muļķu maldināšana, ”viņa pati atbildēja un gāja tālāk, sānis skatīdamās uz pārdevēju, it kā uz tautas ienaidnieku.
"Nekas, tuvojas brīvdienu sezona, es iešu pludmalē pārdot gleznas. Varbūt šogad man paveiksies un nedaudz nopelnīšu, citādi mammas pensijas pārtikai knapi pietiek. Pirms sezonas sākuma uzgleznosu pēc iespējas vairāk gleznu, par dažādām tēmām un gaumēm. Žēl, ka nav laika radošumam."
Tā Andželīna gāja, galvu uz leju, pa asfaltu, saplaisājušu un caurumiem klātu, kas jau bija piepildīts ar lietu, kas sajaukta ar netīrumiem, un pārvērtās melnās peļķēs. Dažas no tām bija diezgan dziļas un apjomīgas.
Ejot apkārt, veikli manevrējot starp tām, lai nejauši neuzkāptu uz kājas un nesamirktu, Andželīna gāja, lēkdama pāri rievām ar ūdeni, iegrimusi domās.
Starp citu, Andželīna bija sapņotāja un mīlēja fantazēt un vienkārši domāt, vai viņa bija viena pati ar sevi. Un šoreiz, domājot par kaut ko savu, viņa gāja, neko apkārt nemanot, līdz ietriecās no cilvēka veidotā sienā.
– Skaties, kur tu dosies. Vai tu esi mākoņos? – jaunietis iesaucās.
Andželīna pacēla skatienu un ieraudzīja Dimku, ar kuru kopā mācījās līdz devītajai klasei tuvējā vidusskolā.
Dimka bija cirtaini blonda, dzīvespriecīga un labsirdīga. Vienmēr ar humoru un jokiem viņš bija līderis visos uzņēmumos un arī klasē.
Andželīna bija maza kautrīga meitene un tikpat domīga kā tagad. Vienmēr sevī viņa gandrīz nevienu neielaida savā pasaulē.
Bet Dima spēja sasniegt savu noslēgto, neatkarīgo sirdi. Viņš vienmēr lika viņai smieties ar saviem jokiem. Un tā kā smiekli ir labākais relaksētājs visam nopietnajam, puiši ātri atrada kopīgu valodu. Viņš jokoja – viņa izplūda smieklos. Tiesa, bērnu draudzība toreiz neizdevās. Vai nu puisis baidījās atklāti runāt par savām jūtām, vai arī Andželīna nedeva viņam iespēju.
– Čau, Dim.
– Sveiks, kādu laiku neesmu tevi redzējis. Kas notiek? Neprecējies?
– Nē, es tevi gaidu. Ha.
"Es vienmēr zināju, ka man nav līdzvērtīgu. Tādu foršu vīru kā es neatradīsi. Varbūt kādreiz aiziesim pastaigāties? Vai arī ejam kaut kur?
– Aiziet. Kur mēs iesim?
– Ja vēlies, varam atnākt pie manis, iedzert tēju un atcerēties skolas laikus.
– Nāc, es zinu, kāpēc tu mani sauc uz mājām.
"Paskatieties paši, tad jūs nožēlosit, ka palaidāt garām šādu vīra kandidātu."
– Jā, protams, es to nožēlošu. Labi, man ir darbs, man jāskrien. Čau!
– Čau, topošā sieva! – smejoties, neapgriezies, puisis, kā ierasts, rādot savu slaucamo gaitu, devās virzienā, kurā devās.
Andželīna kādu brīdi stāvēja, iztaisnoja melno rokassomu uz pleca un iegrima savā vienkāršajā ikdienas gaitās.
"Es patiešām vēlos pārmaiņas. Globāli. Rīt pamosties – un viss apkārt ir savādāk. Visi cilvēki ir skaisti ģērbušies, kopti un laipni. Mājas ir jaunas celtnes, ceļi gludi, gaiss tīrs. Es ļoti gribu ceļot. Brauciet uz siltajām zemēm, lai sasildītos no krievu aukstuma. Lielākā daļa vietējo iedzīvotāju nekad nav bijuši ārzemēs. Ieskaitot mani. Es gribētu redzēt Venēciju, braukt ar kanoe laivu pa Lielo kanālu, starp majestātiskām senām pilīm, siltu vēsmu, kas pūš sejā, un priekam nav robežu. Tas ir mans sapnis – apmeklēt Itāliju, uz skaisto pilsētu uz ūdens – Venēciju. Es darīšu visu, lai šis sapnis piepildītos.
Gudri cilvēki saka: "Sāciet ar sevi!" Sakopiet, nekur nemetiet atkritumus, iestādiet kokus un iekopjiet savu pagalmu. Jā, tas ir tas, ko es daru, gandrīz. Lai to izdarītu, visiem ir jāmēģina, viens šajā jomā nav karotājs. Bet lielākajai daļai ir vienalga. Varbūt tā ir šāda audzināšana, vai varbūt tā ir cūcība asinīs?
Tautu nevar mainīt, tā ir bijis vienmēr un tā būs. Un šī atziņa, ka neko nevar mainīt, ir biedējoša. Atliek tikai viens – pierast, pielāgoties, lai tikai izdzīvotu. Nu ko, turpināsim savu dzīvi. Vai arī pastāv?
3. nodaļa. Vai tur bija kāds zēns?
Mākslinieki nav tādi cilvēki kā visi citi. Viņi redz pasauli spilgtākās, bagātīgākās krāsās – neatkarīgi no tā, vai tas attiecas uz ārējiem vai iekšējiem faktoriem. Tāpēc atbildēm ir augsta emocionālā intensitāte. Jā, es tāds esmu un nemaz neesmu nervozs. Es redzu tikai tās detaļas, kuras vidusmēra cilvēks nepamana.
Vairāki mēneši ziemas guļas paskrēja nemanot. Man šis sals un sniegs acīmredzami ir apnicis. Vienīgais, kas mani sildīja šajos aukstajos vakaros, bija darbs pie gleznām.
Mana ota gludi uzzīmēja sarežģītus triepienus…
Asinssarkans saulriets, senatnīgs soliņš, it kā gaidot, kad uz tā apsēstos kuļojošu mīlētāju pāris.
Dzeltenas tuksneša kāpas, ar gandrīz baltu sauli. Kamieļi, kas staigā pa smiltīm, ar vienu no atūdeņošanās nokarenu kupri.
Smaragdzilā jūra pacēlās augšup ar viļņiem, ko robežoja baltas putas. Un zem debesu negaisa mākoņiem lidinājās tikai vientuļi kaijas.
Dažreiz es padomāju un apstājos, iegrimdams savu trako domu straumē. Manas fantāzijas, kā parasti, nepiepildīja ceļojumi uz citām valstīm.
Visu ziemu es sapņoju par princi, kuru satiku vēsā rudens dienā.
Jā, es toreiz biju uz robežas, bet, ja tas nebūtu bijis tā briesmīgā brīža, kurā es gandrīz atvados no zemes eksistences, es nekad nebūtu satikusi savu varoni. Viņš ne tikai izglāba manu dzīvību, bet arī piepildīja to ar jaunām spilgtām krāsām.
Mīlestība ienes cilvēku dzīvē prieku, pat ja tā nav abpusēja.
Tā tauriņu sajūta vēderā un saldas sāpes sirdī liek sapņot par savu mīļoto.
Smadzenes pāriet uz citu viļņa garumu: loģika izslēdzas un hormoni sāk darboties. Tā ir ķīmija, mīlestības ķīmija. Dabas un pašas dzīves ķīmija.
Mēs uzliekam rozā brilles un daudz fantazējam, apveltot mūsu vēlmes objektu ar īpašībām, kas tam nav raksturīgas. Mēs pārspīlējam pozitīvās īpašības un neredzam negatīvās.
Tomēr, cik stulba ir šī mīlestība! Pēc tā nav jāspriež par patiesajām jūtām. Tā ir iztēles maldināšana, nekas vairāk.
Emocijas, kas mani pārņem, dod vēlmi dzīvot un radīt. Es zinu, ka noteikti viņu vēl satikšu, jo ne velti liktenis mūs saveda kopā. Es jūtu, ka mana sirds pukst arvien straujāk, jau domājot par viņu satikšanos.
Un, ja es viņu redzēšu, ko es teikšu?
"Es teikšu, ka es visu laiku domāju par viņu un esmu ļoti pateicīgs par glābšanu." Es jautāju, kā es varu pateikties par šādu iejaukšanos manā dzīvē?
Bet patiesībā es droši vien klusēšu kā muļķis.
Esmu muļķis, ja sapņoju par kādu, kurš uz mani pat neskatās!
Un jebkurā gadījumā es neko nezinu, absolūti neko par viņu. Varbūt viņš ir tikai sargeņģelis, kurš uz minūti nokāpa, lai neļautu man nomirt?
Protams, viņš nav cilvēks. Viņš nevar būt cilvēks. Ja viņš būtu vienkāršs cilvēks, viņš būtu pagājis garām. Bet viņš neizturēja, viņš sniedza palīdzīgu roku.
Pēc inerces es noslaucīju otas ar lupatu, mazgāju rokas terpentīnā, pēc tam notīrīju tās ziepēs un ūdenī.
Krāsa ir iekļuvusi manos nagos. Jāsakārto nagi, citādi staigāju kā cūka. Ir pavasaris, es gribu būt skaista, pat sev. Kā ar puišiem? – Viņi nav pelnījuši tādu skaistumu – hee. Tikai viens ir cienīgs, Roberts ir mans princis.
Lai aizbēgtu no ikdienas mājās un ar to saistītām problēmām, es bieži bēgu pastaigāties pa pamestu parku. Vienatnē ar dabu es vieglāk elpoju, skābeklis piepilda plaušas un izelpojot izspiež negatīvo enerģiju rūgtumu. Dabā ir vieglāk domāt. Nervu sistēmai vienkārši nepieciešama atpūta.
Eju pa šauru taciņu, kas pēc pavasara plūdiem nokaltusi ar nelīdzenām zemes lūžņiem. Jauna zāle staigā apkārt kā zaļa samta sega. Šur tur gaismā izlaužas pirmie pamodušies ziedi. Viņi velk pumpuru galvas pret sauli, cenšoties uzņemt visu pavasara siltumu.
Bērzi, liepas, papeles – visiem kokiem ir izaugusi jauna lapotne – maiga, gluda, sulīga, ar spīdīgu, it kā lakotu virsmu. Saules stari kā lāzeri griež cauri koku zariem, dažkārt aizmigloja acis, kas nav pieradušas pie gaismas pārpilnības pēc ziemas, piepildot tās ar sarkaniem zibšņiem.
Bet tagad spožie stari sapinās manos matos un atspīdēja oranžos apkārtējos zaļumos.
Visskaistākā lieta pavasarī ir ziedēšana. Putnu ķiršu krūmi, klāti ar pūkainiem baltiem ziedkopām, piesaista ar rūgteni svaigiem patīkamiem aromātiem. Bērzi rotājās ar auskariem. Un papeles izdalīja nokritušu sēnalu medus smaržu no uztūkušajiem pumpuriem un no tiem dzimušām jaunām lapām.
Pamodinājušās blaktis un zirnekļi, dārd kamenes, kas meklē vēl dažus pirmos ziedu pumpurus.
Putni dzied dažādās balsīs, viņu trilles neapstājas ne minūti. Gaiss ir brīnuma un svaiguma pilns. Galu galā, kas tas ir, ja ne brīnums? Pasaule atdzīvojas, un es atdzīvojos ar to.
Un te ir mans mīļākais vecais ozols, ar nelīdzenu, brūnu mizu, ar nelielu dobumu pašā augšā. Šajā ieplakā bieži apmetās putni. Un šoreiz šeit apmetās ņipru zīlīšu pāris. Tik mīļi.
Bagāžnieks ir tik biezs, ka nevar aptīt to ar rokām. Viņam, iespējams, ir trīssimt gadu, ne mazāk. Ozols ir daudz redzējis, tāpēc zina visu.
– Sveiks, ozoliņ, kā man tevis pietrūka! Vai tev manis pietrūka? Man tev ir tik daudz ko pastāstīt.
Kopš tā rudens neesam redzējuši viens otru. Kad sākās atkusnis, tad salnas, parkam nevarēja pietuvoties: tu noslīksi dubļos vai sniegā.
Šeit neviens nestaigā, apgriež kokus, pļauj zāli vasarā vai netīra sniegu ziemā. Parks gandrīz nezina, kas ir cilvēki. Tikai reizēm, vasarā, piebrauc daži sēņotāji un suņu pastaigātāji. Tāpēc man patīk šis mežs. Viņš ir tāds pats kā es, nesabiedrisks.
Apsēdos uz celma pie ozola, nospiedusi galvu uz atvērtajām plaukstām, un, pacēlusi acis pret debesīm, nopūtos…
Pa debesīm peld balti pūkaini mākoņi, kas kustībā pārvēršas par sarežģītām dzīvnieku figūrām.
Tur mākonis, kas izskatās pēc ziloņa, lēnām zaudē formu un pārvēršas par trusi.
Vējš izkliedē balto mākoņu vati zilajās debesīs, un tagad no truša vairs nav ne miņas.
Es paskatījos uz tumši brūno ozola stumbru ar līkumotām iedobēm, uz kura spiegoja skudras, kas steidzās savās skudru darīšanās.
Arī man ir daudz darāmā, bet visu dara pēc inerces, manas domas pilnībā iegrimušas sajūtās, un domāju tikai par Robertu, par viņu vien.
– Ozol, kas man jādara? Es nevaru nedomāt par Robertu. Zini, viņš izglāba manu dzīvību.
Man viņš noteikti ir jāatrod, citādi man nav miera.
Un pat ja es uzzināšu, ka viņš nav brīvs un ka viņš mani nemaz neatceras, tā būs auksta duša, kas noliks manas smadzenes vietā un atdzesēs manas sakarsušās sirds degsmi.
– Ko tu teici? Aizmirsti viņu?
Nē, ozol, es to nevaru. Tad iemāci man aizmirst?
Nezinu kā? Tāpēc es nezinu.
Es īsti nevēlos atgriezties mājās. Bet rīt ir svarīga diena, pirmo reizi šogad došos uz pludmali pārdot savas gleznas. Vajag arī nedaudz pagulēt.
Rīts pienāca ātri, jo nevarēju aizmigt. Ātri izdzērusi tasi šķīstošās kafijas ar pienu, viņa savāca mantas, iesaiņoja gleznas maisos un devās uz krastmalu.
Vēl nebija tik tālu, bet lietas joprojām jutās smagi. Centos iet ātrāk, lai nesaskrietu vēlreiz ar draugiem un kaimiņiem. Kāpēc es baidos, ka es tos nozagu? Tas arī ir darbs, lai paši pamēģina un kaut ko uzzīmē.
Pludmalē bija teltis, kurās tirgoja visādus niekus, piemēram, magnētus un suvenīrus. Kreisajā pusē stāvēja sieviete, kas tirgoja saulesbrilles. Labajā pusē vecmāmiņa tirgoja pītās salmu cepures, skaļi saucot pēc pircējiem.
Ļaujiet man stāvēt viņai blakus, viņa tik skaļi kliedz, varbūt viņi mani pamanīs?
Es iekārtojos, vicinājos ar esošajām septiņām pabeigtajām gleznām, apsēdos uz maza saliekamā krēsliņa un sāku gaidīt, kad cilvēki ieinteresēsies un kaut ko nopirks.
Cepures tika pārdotas ar blīkšķi, manas gleznas gandrīz nevienu nesaista.
Vieni prasīja cenu, citi vienkārši skatījās, it kā izstādē, bet neviens nepirka.
Melnie zēni skraidīja pa pludmali, ubagodami garāmgājējiem naudu saldējumam. Es nezinu, ko viņi vēlāk nopirka par izlūgto naudu, bet viņu nozveja nebija slikta.
Bija vairāk žēlsirdīgu cilvēku nekā tie, kas čigānu bērnus kā kaitinošas mušas slaucīja nost.
Pieaugušie čigāni mocīja neprecētās meitenes, lai liktu laimīgām saderinātajām. Cik interesanti bija tas, ka viņi uzminēja, ka meitene nav precējusies? – Acīmredzot instinkts.
Jo viņi nekad nav kļūdījušies ar savu izvēli. Meitenes labprāt zeltīja čigāniem rokas, nonākot profesionāļu hipnozē, un dažas pat lūdza viņām pašām zīlēt.
– Meitiņ, ļauj man pastāstīt tavu laimi? "Ak, es redzu, ka tu esi iemīlējusies puišā," viena no čigānu meitenēm pieskrēja pie manis, čaukstot savu krāsaino svārku malu gar smiltīm.
Paliecusi galvu pret mani, viņa čukstēja man tieši ausī:
– Nemīli viņu, ak, tu cietīsi kopā ar viņu.
Šis puisis sagādās daudz sāpju, jums nebūs laika noslaucīt acis no asarām.
– Man nevajag minēt! Es neticu zīlēšanai! Dodieties meklēt klientus citur! – es iekliedzos.
– Apzeltīt savu pildspalvu, iedod man vismaz simts rubļu par patiesību. Mana zīlēšana ir patiesa. Es tev visu pastāstīšu.
– Atkāpies! Man tas ir apnicis! Un man nav naudas.
"Nu velti," čigāniete pakratīja galvu.
– Es tev saku, ej ārā!
Čigāne klusēdama devās prom, meklējot jaunu upuri, un es viņu pieskatīju, dusmās kļūstot purpursarkanai.
Tātad pagāja nedēļa. Nedēļas laikā netika pārdota neviena glezna.
Es nevarēju izturēt daudz laika: neviens neatcēla mājas darbus un rūpes par manu māti.
Tātad piektdienas darba diena tuvojās pusdienām. Ir pienācis laiks sakravāt mantas un doties mājās.
Pēkšņi pienāca vīrietis melnā uzvalkā un teica:
– Meitiņ, es pērku visu.
– Kas? Tu joko vai nopietni? – atbildēju, nepaceļot skatienu uz pircēju.
– Protams, tas ir nopietni, tas nevar būt nopietnāk.
– Bet tas maksās daudz.
– Cik man ir jāmaksā?
– Maz ticams, ka šāda cena jūs apmierinās.
– Vai es izskatos pēc ubaga?
Tad es pacēlu acis un paskatījos uz vīrieti, kas ar mani runāja. Labāk būtu neskatīties, jo tas bija viņš, mans princis.
Kopš tā brīža es iekritu stuporā.
Roberts pasmaidīja un mēģināja mazināt situāciju.
– Un tu labi zīmē. Acīmredzot nepietiek ar pieredzi. Sitieni šeit ievietoti nepareizi – viņš norādīja uz vienu no gleznām.
– Nu, ja es to nepareizi uzzīmēju, kāpēc jūs to pērkat?
– Man patīk, citādi kāpēc man to pirkt?
– Tad, lai parādītu, kāds tu esi labvēlis. Paldies, viņi tik un tā no manis nopirks.
"Tāpēc es gribu būt pirmais, lai citi to nesaņemtu."
– Beidz ar mani jokot. Es tev neko nepārdošu.
– Kāpēc? Un es gribu nopirkt. Neatkarīgi no tā, cik tas maksā.
– Es nepārdošu!
Izdzirdot mūsu sarunu, cepuru pārdevēja pārsteigta paskatījās uz mani no sāniem.
– Labi, kāpēc tev to visu vajag? – es izdvesu. Vai tu mani tagad vienmēr izglābsi?
– Vienmēr, ja nepieciešams.
– Labi, es to pārdošu, ja tu to vēlies.
– Es to gribu un pērku! – Roberts teica, iegrūdams viņai rokās vairākus lielus banknošus.
– Pagaidi, es nomainīšu pret maiņām.
"Jums nav vajadzīgas pārmaiņas, tās ir priekš jums." Viņš ātri pagriezās un aizgāja.
– Kā ar gleznām? Jūs aizmirsāt paņemt gleznas! – viņa kliedza pēc viņa. Bet puisis pat nepagriezās.
Kaut kādi nogulumi palika manā dvēselē. Naudas daudz, gleznas vietā, un šodien būs gardas vakariņas man un manai ģimenei – nekas mani neiepriecina. Sajūta, ka jūs tiekat izmantots sava ego apmierināšanai.
Tāds viņš izrādījās! Narcistisks egoists. Viņš redz sevi augstāk par citiem. Protams, es esmu nabaga meitene, viņš ir bagāts cilvēks. Viņam ir viegli tērēt naudu, lai iepriecinātu savu lepnumu.
Tas ir īpaši aizskaroši manam darbam. Viņš to slavēja, bet pat nepieņēma. Viņš droši vien vienkārši meloja, ka viņam patīk. Augstprātīgais bagātais Pinokio, kas, viņaprāt, ir? Lielais glābējs, citu cilvēku likteņu šķīrējtiesnesis?
Pārnākusi mājās, uz galda noliku milzīgus maisus ar labumiem.
– Oho, vai tu aplaupi pārtikas veikalu? No kurienes tas viss nāk? – Igors teica, berzējot savas mazās rociņas un laizīdams lūpas.
– Kāda starpība, no kurienes? Pārdevu gleznu.
"Ak, tas ir labi," viņš veikli pastiepās maisā pēc kūpinātas cūkgaļas.
– Pagaidi, satver visu, mums tas jāsadala visiem.
"Māte tiks galā, viņa tik un tā vairs nejūt garšu," brālis ar pilnu muti nomurmināja, košļādams no maizes un gaļas gatavotu sviestmaizi. Crumbs nokrita pār viņa nekopto bārdu. Viņš ēda, garšīgi uzsitot uz lūpām, un bija nepārprotami apmierināts.
Brālim laimi nesa tikai garšīgi ēdieni un televizora skatīšanās. Šis savvaļas goblins dzīvo betona džungļos.
Nākamās divas nedēļas paskrēja vēja spārniem. Šajā laikā mums izdevās pārdot pāris gleznas, un pēc tam par ievērojami samazinātu sākotnējo cenu.
Dienas pagāja kā vienmēr. Bet kāpēc es turpināju viņu meklēt ar acīm? Palūkojoties uz garāmgājējiem no tālienes, meklēju līdzīgu siluetu melnā uzvalkā. Reizēm man šķita, ka tas ir viņš, bet, ieskatoties tuvāk tālumā, biju vīlusies.
Domas par Robertu mani nepameta. Kad es viņu redzēšu, es viņam visu izstāstīšu! Es arī, vai viņš domā, ka ir karalis un dievs? Es arī esmu cilvēks, es arī esmu cilvēks. Jūs to nevarat darīt ar mani.
Tad mana sarauktā piere kļuva maigāka: cik viņš ir skaists un pat dāsns. Un, protams, tik labi puiši neeksistē.
Mums par viņu jānoskaidro viss. Es neesmu detektīvs svārkos, bet mēģināšu atrast informāciju par viņu. Kāpēc man tas ir vajadzīgs? – Nu, man ir jāzina savs glābējs. Kas viņš ir? Ar ko viņš ir kopā?
Patiesībā iemesls ir tas, ka man viņš patīk. Varbūt pat iemīlējās. Kā šis.
Kas tad man ir? Pirmkārt, vizītkarte ar jūsu tālruņa numuru un vārdu. Izmēģināšu internetā.
Pēc tam es pajautāšu saviem draugiem, vai viņi zina, kas viņš ir. Treškārt, meklēšu sociālajos tīklos internetā un visbeidzot, piezvanīšu uz šo numuru no savas vizītkartes (ja būšu pietiekami drosmīga).
Nu, es sākšu to darīt rīt, un tagad eju gulēt.
Guli, saki man, ko darīt, esi pravietisks, lūdzu.
Šoreiz es ātri aizlidoju noslēpumainajā sapņu pasaulē, lai tur atrastu atbildi uz savu jautājumu – vai tā bija īsta, mans princi?
4. nodaļa. Slepenā mājvieta
Rīts nebija patīkams, neskatoties uz lielisko laiku. Saule pamodās un pa logu iespīdēja silta, izkliedēta gaisma. Es izstaipījos, uzsmaidīju saules staram, kas bija miegaini kritis pār mani, un, piemiedzot aci, sacīju: "Labrīt, saule, labrīt, debesis!"
Pirms piecelties no gultas, jums jāanalizē savs dīvainais sapnis.
Visu nakti es sapņoju par Roberta tēlu, viņš stāvēja un pastiepa man rokas, it kā aicinot mani savās rokās. Arī es laimīgi gāju viņam pretī, bet jo tuvāk nācu viņam, jo vairāk viņš attālinājās no manis.
Es gāju viņam pretī, gandrīz skrēju, un viņš bija arvien tālāk, līdz pazuda pie apvāršņa.
Es piecēlos no gultas un, pārtaisījusi visu savu rīta rutīnu, pirmā lieta, ko izdarīju, bija interneta savienojums.
Odnoklassniki draugu meklētājā es ievadīju vārdu Roberts. Meklētājprogramma atgrieza simtiem vīriešu, taču, ātri tos ritinot, es nevarēju atrast neko līdzīgu.
To pašu darīju arī citos sociālajos tīklos – klusi kā tankā. Vai nu viņš neatrodas šajās vietnēs, vai arī slēpjas zem cita segvārda ar kāda cita iemiesojumu. Žēl gan.
Šodien skatīšos pludmalē, varbūt kāds nejauši paies garām?
Dievs, cik traki ir sekot kādam, kas tev patīk. Šī ir stulba ideja. Nu, es uzzinu, ka viņš ir precējies, un ko tad? Un pat ja es neesmu precējies, kāds man no tā labums? "It kā viņš pievērsīs man uzmanību un kļūs par manu draugu." Jā, pasaki savam vīram un ej, muļķis, nopērc kāzu kleitu.
Tātad pagāja vēl viena nedēļa, es neko nevarēju uzzināt par princi, acīmredzot esmu slikts detektīvs, vai varbūt tas vienkārši nav liktenis.
Tajā pašā stundā un arī piektdien skatos un neticu savām acīm – Roberts tuvojas personīgi, taisni pret mani.
– Sveiks, lieliskais mākslinieks! Kā tev iet? – viņš smaidot teica.
"Sveika," es spēju tikai pateikt.
– Kā tiek pārdotas gleznas?
– Godīgi sakot, ne pārāk daudz, es nemelošu.