- -
- 100%
- +
– Es vēlos tev palīdzēt un piedāvāt darbu.
– Tas ir atkarīgs no.
– Man ir māja, tā man ir mīļa kā piemiņa par vecākiem. Es gribu viņu iemūžināt pilnā skaistumā, vai vari viņu izvilkt no dzīves? Es maksāšu tik, cik vajadzēs.
"Es neiebilstu, bet baidos, ka nevarēšu, man nav tik labi zīmēt."
– Neesiet pārāk kautrīgs, jūs varat to izdarīt. Es vēlos, lai glezna karājas manā pilsētas dzīvoklī un sasilda mani ar atmiņu siltumu.
– Labi, es mēģināšu. Bet, ja jums tas nepatīk, jums joprojām ir jāmaksā.
– Tātad, mums ir vienošanās?
– Piekritu. Kad es varu sākt?
– Rīt vismaz varēsi sākt strādāt. Vai tev ir mans telefons? Es tevi paņemšu deviņos no rīta, esi gatavs. Kāda ir tava adrese? Ļaujiet man to pierakstīt.
– Uh, labāk nenāc pēc manis. "Es pats nākšu, kur man jāiet," es sacīju, iztēlojoties savu kaimiņu pārsteigtās acis, kad iekāpu viņa foršajā mašīnā.
– Kas jums ir ērts, šeit ir mājas adrese, nāc deviņos, saimniece sagaidīs. Viņš man pasniedza lapiņu ar skaistā rokrakstā uzrakstītu adresi.
– Darījums? – Roberts izstiepa spēcīgu plaukstu ar koptiem gariem pirkstiem; uz rādītājpirksta bija vīrieša zelta zīmogs ar lauvas attēlu.
"Tiek galā viens ar otru," es atbildēju, ieliekot viņa plaukstā mazu tievu plaukstu.
Viņš to spieda tik ilgi, likās, ka siltums kā straume izplatās pa manām vēnām, sasniedzot tieši manu sirdi. Tas šūpojās kā zvirbulis, jūtas gribēja izšļakstīties kā pārpildīta verdoša tējkanna.
Bet prāts mani atturēja no stulbām darbībām un darbībām. Smadzenes ir mūsu sargs, un to vēsums vienmēr ir nepieciešams dzīvē.
Es skrēju mājās priecīgs, gandrīz izlaižot. Divi sapņi piepildās uzreiz. Pirmkārt, es vienmēr sapņoju gleznot pēc pasūtījuma. Otrkārt, es bieži satikšos ar Robertu, un Dievs zina, kur mūsu komunikācija novedīs.
Nākamajā dienā, agri pamostoties, savācu savus mākslas piederumus un devos uz norādīto adresi, uz īsto māju.
Mūsu pilsēta ir maza, tāpēc mums nebija ilgi jāmeklē galamērķis.
Braucu piesmakušā autobusā, kas bija piebāzts ar pasažieriem kā sardīnes bundžā. Viņi steidzās savās darīšanās – daži uz darbu, daži mācīties.
Pieturā izlidoju kā lode – aiz manis stāvošie paši mani izgrūda. Nākamais brauciens ar tramvaju bija mierīgāks, desmit minūtes un es biju īstajā vietā.
Izkāpu, šķērsoju sliedes, tad ceļu pa zebru un nokļuvu “Zaļā” ielā. Es pajautāšu cilvēkiem, kur ir tāda māja.
– Sieviete, vai varat man pateikt, kur es varu atrast piecpadsmito māju? – jautāju vecmāmiņai lakatā, kura uzradās.
– Ejiet uz ceļa galu, pagriezieties pa kreisi, un tur ieraudzīsiet sarkanu augstu akmens sētu. Kāpēc jums tur jāiet?
– Man tas ir vajadzīgs darbam. Paldies.
– Un varbūt jūs uzkopsiet māju?
"Nē, netīriet to," es paātrināšu savu gaitu, lai izvairītos no nevajadzīgiem jautājumiem. Kādi viņi visi ir zinātkāri cilvēki!
Sasniedzot māju ar uzrakstu “st. Zaļš, 15,” šaubīgi apstājās pie durvīm. Nedaudz padomājusi, viņa trīs reizes pieklauvēja, un viņai atbildēja klusums. Pieklauvēju vēlreiz – tas pats. Paskatoties uz augšu, es ieraudzīju zvanīšanas pogu augšpusē. Viņa to nospieda, un, izdzirdot caururbjošu asu skaņu, kāds pienāca klāt un atvēra durvis.
– Ak, tas esi tu? "Sveika, nāc iekšā, es tevi gaidīju," sacīja sieviete apmēram sešdesmit gadus veca: kupla, apaļa seja, īsiem, cirtainiem brūniem matiem.
Skaidrs, ka sieviete nebija ļauna un izstaroja pozitīvismu. Viņas smaids bija diezgan sirsnīgs, tāpēc mana kautrība ātri pazuda.
– Vai jūsu vārds ir Andželīna? Kāds ir tavs otrais vārds? Jūs varat mani saukt par Mariju Petrovnu.
– Ļoti labi. Es esmu Aleksandrovna, bet labāk vienkārši nosaukt mani vārdā, tas ir vairāk pazīstams.
– Labi. Tas nozīmē, ka tu, tāpat kā mūsu Roberts Aleksandrovičs, arī būsi Aleksandrovna,” smejoties sacīja Marija Petrovna.
– Jā, es zinu.
Iegāju mājā, aiz manis aizvērās ieejas vārti, automātiski noklikšķinot. Apskatījis pagalmu un pašu māju, likās, ka esi nokļuvis pasakā, viss izstaroja tik daudz skaistuma un koptības. Jūs ejat pa taku, kas izklāta ar mozaīkas flīzēm sarežģītos rakstos. Gar žoga malu aug augļu koki: ķirsis, plūme, ābele.
Ir tikai ziedēšanas laiks, tāpēc koki priecē ar baltām pūkainām drēbēm, piemēram, līgavai.
Labajā pusē ir neliels mākslīgais dīķis, kas dekorēts ar daudzkrāsainiem oļiem, kas, šķiet, atvesti no jūras. Netālu no tās atradās veca aka personīgai lietošanai. Tuvāk mājai atradās koka soliņi, kuriem abās pusēs auga jasmīnu, ceriņu un rožu krūmi.
Viņi vēl nav uzziedējuši, viņu izrādīšanās laiks būs nedaudz vēlāk.
Dārzs bija pilns ar daudziem ziediem: dzeltenām un baltām narcisēm, sarkanām un oranžām tulpēm, vēl neziedējušiem gladiolu un peoniju pumpuriem.
Viss smaržoja ar šiem brīnišķīgajiem, sajauktajiem aromātiem, pašas dzīvības, pašas Mātes Zemes aromātiem.
Divstāvu mājas fasāde tika pārklāta ar baltu apšuvumu, mūsdienīgā veidā.
Otrais stāvs būtībā bija bēniņi, labi pārveidots par pilnu stāvu.
Bordo krāsas jumtam bija skurstenis, kas liecināja par krāsns vai kamīna klātbūtni.
Pārejot uz tālākiem notikumiem, gribu pieminēt dīvainu momentu, kas vairāk pārsteidza nekā biedēja. Skatoties uz māju, man likās, ka pa otrā stāva logu pazibēja melna ēna. Varbūt tās bija tikai manas iztēles?
– Sakiet, vai mājā dzīvo vēl kāds? – jautāja Marija Petrovna.
– Nē, māja ir tukša. Reizēm saimnieks nāk ar draugiem vai viens. Viņa vecāki nomira, un māja jau piecus gadus stāv tukša.
– Es dzirdēju par vecākiem. Es iešu uz audekla taisīt skici.
– Ir molberts, audekls un krāsas, viss ir gatavs, viņi stāv pie ābeles un gaida jūs. Roberts Aleksandrovičs pavēlēja darīt visu. Jūs varat sākt zīmēt.
– Paldies, ir jauki, kad viss ir gatavs.
Un es devos pie molberta, lai sāktu strādāt.
Es paņēmu smalkas ogles un viegli atzīmēju aptuveno mājas atrašanās vietu un tās apkārtējās detaļas. Šeit nav ļoti gludi – mums tas būs jālabo.
Tāpēc, darot lietas, man bija laiks padomāt par savām lietām.
Visu laiku man galvā šaudījās domas, viena nomainot citu.
Kāpēc Roberts pats mani nesatika? Un kur viņš vispār ir? Ko darīt, ja viņš nekad neienāks šeit mana darba laikā? Ja es viņu redzu tikai beigās, ko es varu darīt?
Pagāja pietiekami daudz laika, pirms sāka parādīties kaut kas līdzīgs mājai.
–Vai varam iedzert tēju? – mājsaimniece maigā balsī jautāja.
"Varbūt jā," es atbildēju, juzdams, ka izsalkuma lēkmes jau tuvojas manam tukšajam vēderam, kas nebija paēdis brokastis.
"Tad iesim, es jau uzliku tējkannu!" – Marija Petrovna aicinot pamāja ar roku.
"Tā nav slikta vide, tas ir tikai baroka stils," es nespēju novaldīt savu apbrīnu.
Mūsdienu pasaulē tas šķiet nedaudz lipīgs.
Bet man šķiet, ka tāds klasisks skaistums ir velti novērtēts par zemu.
Lustra vien ir tā vērta – visa no grebta vara ar skaistiem toņiem liliju formā.
Sienas klātas ar zeltaini zilām tapetēm, kas savā struktūrā ir līdzīgas gobelēniem.
Milzīgs ādas dīvāns un divi atzveltnes krēsli, ar virpotām vara kājām, starp tiem, vidū līdzīgs lakots galds.
Antīks sarkankoka skapis, brūni sarkans un spīdīgs, saturēja skaistus traukus un figūriņas, figūriņas dažādām gaumēm. Šeit droši vien ir daudz senlietu.
– Ejam uz virtuvi! – mājsaimniece pavēlēja.
Tālāk gāju pa garu koridoru, kas savienoja dzīvojamo istabu ar citu telpu daļu, kuru sienas rotāja senas gleznas ar mūsu senču portretiem.
– Apsēdieties – šeit ir krūze, šeit ir svaigi pagatavota tēja. Es ceru, ka tu būsi melns? Man nav nekā cita.
– Jā, es dzeru jebkuru tēju. Paldies.
"Šeit ir kāpostu pīrāgi, palīdziet paši, tie ir ļoti garšīgi, saimniekam tie patīk." Mīklu gatavoju pēc īpašas receptes. Es jums neteikšu, pat nejautājiet,” saimniece izplūda smieklos.
"Mmm, cik garšīgi," es nomurmināju, dāsni iekost pīrāgu.
"Es zināju, ka man tas patiks, visiem garšo mani pīrāgi."
– Saki, cik ilgi tu jau strādā šajā mājā?
"Kopš Roberta vecāku nāves esmu pieņemts darbā, lai rūpētos par māju." Šo vietu atradu caur sludinājumu. Slava tev, Kungs! Esmu tik pateicīga Dievam un liktenim, ka šeit strādāju. Godīgi sakot, tas ir daudz darba, bet man tas patīk. Šeit es daru to, ko man ir paticis darīt visu savu dzīvi.
– Izrādās, ka visas šīs puķes, viss pagalma skaistums ir tavs nopelns?
– Ak jā, es tos iestādīju, ravēju un laistīju. Tie ir mans noiets, mans hobijs, varētu teikt. Jūs rūpējaties, ieguldāt enerģiju, un tas nav velti. Tad viņi zied visās krāsās, un tad es priecājos. Un tavas acis nevar beigt uz tevi skatīties, un tavs deguns nevar beigt šņaukt,” ar entuziasmu sacīja Marija Petrovna.
– Jā, uzreiz ir skaidrs, ka jūs to darāt ar savu dvēseli.
– Nu, vai tu pabeidzi tēju?
– Jā, paldies, es pabeigšu zīmēt.
– Šodienai pietiks, beidz, tu tik ilgi esi šeit.
– Ak, man ir ko darīt mājās, es ar tevi pavisam aizmirsu. Un man vēl ir gandrīz stunda, lai tiktu mājās.
"Tad es tevi neaizturēšu."
– Uz redzēšanos! Līdz rītdienai!
– Uz redzēšanos, uz redzēšanos… Es aizveros aiz tevis.
Mana pirmā darba diena ir beigusies. Vienmēr ir interesanti iepazīties ar jauniem cilvēkiem, man viss patika. Žēl tikai, ka es nekad neredzēju Robertu, ceru, ka viņš tomēr ieradīsies rīt. Arī šī ēna otrajā stāvā manas domas nepameta. Varbūt tā ir manu baiļu personifikācija? Par ko tas viss bija?
5. nodaļa. Mans princis
Ir pagājušas vairākas dienas no mana darba jaunā lomā. Marija Petrovna mani tērzēja, bezgalīgi runājot par ziediem. Drīz sākšu tik ļoti izprast ziedošo augu šķirnes un veidus, ka uzreiz varēšu ķerties pie florista.
Šajās dienās Roberts ne reizi neparādījās, viņš droši vien aizmirsa par mani.
Un kāpēc viņam vajadzīga tāda nabaga meitene kā es?
Sēžot pie tējas ar Mariju Petrovnu, es nolēmu parunāt par man tik delikātu tēmu:
– Marija Petrovna! Kāpēc šeit neparādās Roberts Aleksandrovičs?
– Tātad viņam ir daudz darba, viņam nav laika mums.
– Un kāds viņam darbs, ka viņš nevar ierasties šeit gandrīz stundu nedēļā? Vai jūs varētu iziet vismaz pusdienās?
"Viņš nav līdzīgs mums, būvmateriālu ražošanas uzņēmuma direktoram."
– Oho, nu tad ir skaidrs…
– Kāpēc tu jautā, tev ir savs darbs, un man savs. Viss ir kārtībā un neviens netraucē.
"Jā," es izdvesu, "tas darbojas vēl labāk bez uzraudzības."
– Tas ir tas par ko es runāju. Kur atpūtīsimies, kur dzersim tēju? Es šeit dzīvoju un uzskatu šo māju par savām mājām.
– Jā, šeit ir omulīgi, un nevar teikt, ka māja ir neapdzīvota.
– Noteikti.
– Kādas gleznas karājas koridorā? Kas uz tiem ir attēlots?
"Ak," Marija Petrovna ievilka, "šie ir mūsu kunga vecvectēvi un vecvecmāmiņas." Viņš nav Khukhry-Mukhra, bet gan no slavenu tirgotāju un bojāru dinastijas.
Marija Ivanovna pazemināja toni un pusčukstus sāka stāstīt:
"Roberts man pastāstīja stāstu par vienu no saviem vectēviem. Likās, ka viņš būtu ļoti bagāts tirgotājs. Viņš turēja zirgu un aitu ganāmpulkus, un pat cilvēki nāca pie viņa, lai iznomātu par strādniekiem lauksaimniecībā. Viņš bija ļoti cienīts cilvēks. Bet tas bija tik šausmīgs, slikts laiks… Sākās septiņpadsmitā gada revolūcija, un viņi sāka atsavināt visus bagātos – atņemt visu īpašumu savām vajadzībām.
Un paši muižnieki un tirgotāji tika nošauti kā tautas ienaidnieki. Nepatikšanas atnāca arī mūsu kunga vectēva mājā. Viņi sāka viņu meklēt visur. Un viņš to paņem un paslēpjas siena kaudzē. Viņi bakstīja visas siena kaudzes ar dakšām, un viņi bakstīja viņam siena kaudzi, bet viņi to nevarēja atrast.
Tā aizbēga mūsu Roberta vecvectēvs Mitrofans. Ja viņš nebūtu izglābts, ģimene būtu pārtraukta, un viņa, mūsu Roberta, nebūtu! Dievs svētī viņu!
– Interesants stāsts. Kur tas Mitrofans ir attēlots attēlā?
– Jā, tur, otrais no labās puses. Ar melnu bārdu un tādu nopietnu izskatu.
– Un kas viņam blakus ir meitene ar blondiem cirtainiem matiem?
– Viņa sieva Anastasija.
– Skaists.
– Viņai.
Nākamajā dienā mani sagaidīja pārsteigums – beidzot uzradās mājas saimnieks.
Roberts, kā vienmēr, pienāca pie manis ar savu burvīgo smaidu un teica:
– Kā tiek gleznota bilde? Nu, ļaujiet man redzēt, ko jūs varat darīt?
"Jums vēl nav jāskatās, nekas vēl nav skaidrs," es atbildēju, aizsedzot audeklu ar sevi.
– Nu, labi, ja tu negribi, es neskatīšos. Un arī novērst uzmanību.
"Labi, paskaties, tikai nespriediet pārāk bargi," es teicu, nokāpjot malā no molberta.
– Bet tas fakts?
"Pretējā gadījumā es apvainosies un aizbēgšu."
"Pēdējais, ko no jums gaidīju, bija bēgšana."
"Es to negaidīju no sevis," es izplūdu smieklos.
Roberts īsi paskatījās uz audeklu:
– Kamēr īsti nesapratīsi, kas tas ir? Kaut kāds ekspresionisms,” puisis smejoties ironizēja.
– Viss tiks izdarīts vislabākajā iespējamajā veidā, Robert Aleksandrovič!
–Tu smejies par mani? Vienkārši sauc mani vārdā, mēs esam pazīstami gandrīz sešus mēnešus.
"Jā, mēs pazīstam viens otru, mēs esam tikušies tikai pāris reizes," es teicu ar skumjām savā balsī.
–Vai tu par to esi sarūgtināts? Vai vēlaties mani redzēt biežāk? – viņš teica ar neslēptu prieku.
– Kāpēc tu tā domā?
"Es tikai pats to teicu."
"Nu, viņš domāja, ka ir viņš pats. par ko viņš runā? – biju sašutusi par sevi.
– Nu, ja tā, es katru dienu apmeklēšu tevi un tavu audeklu.
– Kā ar darba slodzi? – Es biju pārsteigts.
– Paņemšu atvaļinājumu par saviem līdzekļiem. Es tik un tā esmu noguris, man vajag garīgi nomierināties,” Roberts nopūtās.
– Jūs esat režisors, kā viņi tiks galā bez jums?
– Kur viņi dosies? Kā viņi var tikt galā?
– Marija Petrovna! Nāciet, padomājiet par kaut ko uzkost kopā ar mākslinieku. Jā, pasteidzies, lūdzu! – pavēlēja mājas īpašnieks.
Marija Petrovna sāka trakot un steidzās uz virtuvi:
– Drīz viss būs gatavs, Robert Aleksandrovič!
“Tas ir tik dīvaini, kad vecāka sieviete tā ņirgājas jauna puiša priekšā. Robertam nav vairāk par trīsdesmit; to visu ieraugot, rodas sava veida disonanse. To dara nauda, es domāju.
Roberts mani pamāja uz māju, es paklausīju.
Ejot pa pazīstamo gaiteni, likās, ka Mitrofans uz sienas piemiedza man ar aci. Acīmredzot viņš un Roberts kaut ko sāka kopā.
Bet viņš mani veda uz istabu pretī virtuvei, kuras apdare bija modernāka, bet ar dekoratīviem elementiem, kas pieskaņojās visam mājas interjeram.
Īpaši izcēlās antīkais sarkano ķieģeļu kamīns un tam blakus esošais pīts krēsls.
No otras puses, telpu rotāja diezgan plaša bibliotēka ar daudzām grāmatām dažādos vākos. Es piegāju un aplūkoju dažus no viņiem – Aleksandra Dumas (vecākais un jaunākais), Ļeva Tolstoja – pabeigtos darbus. Tik daudzveidīga literatūra.
– Sēdies šeit uz dīvāna. Šī ir mana tēva bibliotēka, man vajadzētu to sakārtot, bet es nevaru to dabūt,” Roberts ieteica.
Es pieticīgi apsēdos uz dīvāna, pretī Robertam.
Tika klāts neliels galds ar uzkodām – sviestmaizes ar sviestu un sarkanajiem ikriem, daži rullīši, aukstie gaļas gabaliņi, augļi, un, protams, tēja ar īpašu kāpostu pīrāgu.
– Palīdzi sev, nekautrējies. Kad esmu mājās, man labāk patīk pusdienot savā istabā, nevis virtuvē.
Es klusībā sāku ēst visu, visu iespējamo, lai izskatītos pēc kārtīgas dāmas. Bet acīmredzot man neveicās īpaši labi, jo Roberts teica:
– Nu, tu esi izsalcis, Marija Petrovna tevi nemaz nebaro. Jūs to nevarat izdarīt šādā veidā.
"Viņa baro visu, pateicoties viņai."
Viņš uzmanīgi paskatījās uz mani un teica:
"Tu esi tik tieva, ka jums ir jābūt labi pabarotam."
– Oho, es arī atradu gādīgu tēti. Vai arī tev patīk apaļīgas? – es sarkastiski uzmetu viņam acis.
– Noteikti. Tev būs labi jāpaēd, lai mani iepriecinātu.
– Kas tev liek domāt, ka es gribu tevi iepriecināt? Un vispār es gribu būt tāda, kāda esmu.
"Tevī kaut kas ir, tu esi tik pārdrošs, tieši mans tips," viņš drosmīgi paziņoja, izstiepdams lūpas smaidā.
– Vai nu es esmu tavs tips, vai arī es neesmu tavs. Izlem tu.
"Tu esi tik naiva, ka jūs nemaz nezināt dzīvi." Vai vēlaties rīt ar mani doties uz klubu, ir sestdiena?
"Es nezinu," es paraustīju plecus, "es nekad neesmu bijis tik sliktās vietās."
– Dzīvē viss ir jāredz un jāizmēģina.
– ES domāšu.
"Nu, tad rīt septiņos vakarā es jūs gaidīšu pie Jasmine."
Viņš ir tik pārliecināts, ka es iešu, acīmredzot neviens viņam nekad nav atteicis.
Problēma ir tāda, ka man pat nav ko valkāt, ko man vajadzētu vilkt? Man nāksies neiet. Vai varbūt es varētu aizņemties kleitu no Natašas? Viņai to ir daudz.
Un, ja es iešu pie viņas pēc kleitas, man būs viņai jāpasaka, kur es eju, bet es vēl nevēlos nevienam stāstīt par Robertu. Turklāt, kas man jāsaka? Es pats nezinu, vai tas ir randiņš vai tikai draugu tikšanās?
Šķiet, ka starp mums jau ir uzlidojusi dzirksts un iemitinājusies abu sirdīs. Tā vismaz es gribu ticēt.
Vakarā aizskrēju pie Natašas. Viņa bija nedaudz pārsteigta par manu negaidīto ierašanos.
"Sveiki, es nāku pie jums darba darīšanās," es ziņoju.
"Sveika, klusējiet, pretējā gadījumā es vienkārši noliku Vitjušku gulēt," Nataša čukstēja, pieliekot pirkstu pie lūpām.
"Man steidzami vajag kleitu," es čukstēju atpakaļ.
– Kādu vēl kleitu? – mans draugs bija pārsteigts.
– Skaists. Es iešu uz naktsklubu.
"Labi," Nataša viltīgi saknieba lūpas, "pastāsti man." Vai tev ir draugs? Ar ko tu iesi kopā? Kāpēc?
– Man neviens neieradās. Es eju kopā ar kādu paziņu, jūs viņu nepazīstat. "Es tikai gribu izklaidēties," es meloju.
– Tu man kaut ko nestāsti, mans draugs. Labi, ejam uz guļamistabu.
Mēs ievācāmies istabā ar lielu drēbju skapi, no kura puse bija spoguļstikla.
Natālija atvēra skapi – uz pakaramajiem bija dažāda veida kleitas. No desmit gabaliņiem man patika pāris: aveņu ar lureksu un līdz grīdai un pelnu rozā, no bieza auduma, ar nedaudz atvērtu kakla izgriezumu un apakšmalu, kas nedaudz atklāj ceļus. Pēc abu kleitu pielaikošanas un spoguļa priekšā virpinoties, izvēlējos otro.
Pirmkārt, tas nav tik pretenciozs un svinīgs kā pirmais, un, otrkārt, aveņu tas man nešķita garš, jo esmu garš. Nu, vismaz Natašas uzbūve ir tāda pati, un tas ir labi.
"Tas jums ir piemērots, ņemiet to," Nataša apstiprināja manu izvēli.
– Ak, liels paldies. Ko es darītu bez tevis, draugs? – es priecīgi iesaucos un apskāvu Natašu.
Viņa, priecājusies, ka spēj mani iepriecināt, pasmaidīja:
– Ko tu saki, it kā tu man nekad nebūtu palīdzējis?
– Tas tā, es skrēju! Skūpsts! – Steidzīgi ietinot kleitu, viņa ielika to somā un priecīga metās uz izejas pusi.
– Čau! Tad pastāsti, kā iet.
– Noteikti, čau!
Nataša aizvēra aiz manis durvis, un es, entuziasma pilna, ka esmu atradusi kleitu rītdienas braucienam uz klubu, laimīgi skrēju mājās.
Tagad ir pienācis laiks, teiksim, stunda X. Ir pienācis laiks gatavoties sanāksmei.
Es gandrīz neizmantoju kosmētiku, man patīk dabiska, dabiska kopšana.
Bet ne šajā laikā. Protams, es negrasos krāsot kara krāsu, bet es uzklāju skropstas skropstu tušu un izklāju skropstas ar zīmuli. Uzkrāsošu lūpas ar lūpu krāsu, nedaudz košāku par šo kleitu. Izķemmēju nepaklausīgās matu lokas, sānu rotājot ar matadatu ar perlamutra pērlītēm.
Atliek tikai uzvilkt kleitu, dažus aksesuārus rokassprādzes veidā un ķēdīti ar perlamutra piekariņu, un esat gatavs doties ārā.
Ak, jā, noteikti izsmidziniet sevi ar savām iecienītākajām smaržām, kuru aromātā dominē tējas rozes notis.
Ir pusseptiņi, es kavēju.
Uzmetusi pār plecu mazu baltu somiņu, viņa ātri ievilka kājas baltās kurpēs ar zemiem papēžiem un lidojošā gaitā metās uz nolikto vietu.
Tuvojoties kafejnīcai Jasmine, es jutu, ka mana sirds sažņaudzas no sajūsmas.
"Oho, jūs esat neatpazīstami," Roberts apbrīnojami nosvilpa.
– Sveiks, kāpēc gan to neuzzināt?
– Tu izskaties labi, vienkārši skaista!
– Paldies, esmu sagatavojies.
– Ejam, taksis jau mūs gaida.
Mēs piegājām pie mašīnas, Roberts man kā džentlmenis atvēra aizmugurējā sēdekļa durvis, un es paklausīgi apsēdos. Viņš apsēdās otrā pusē, man blakus. Visu ceļu nervozi pielāgoju kleitas apakšmalu, lai nosegtu ceļgalus, man nepatika, ka tā bija par īsu.
Nonākuši naktsklubā ar uzrakstu “Brigantine”, devāmies iekšā.
Istabā atskanēja rūkoņa un cigarešu dūmi visu apkārt pārklāja ar balti pelēku miglu. Es uzreiz gribēju iztīrīt rīkli, jo nevarēju izturēt cigarešu dūmus.
Šīs iestādes pastāvīgie apmeklētāji sēdēja uz koka galdiem ar mīkstiem atzveltnes krēsliem. Viņi dzēra, ēda, smēķēja, strīdējās un zvērēja, katrs par savu. Šur tur sēdēja mīlētāju pāri, kas apskāvās un ik pa laikam skūpstījās.
"Ejam tur," Roberts pavēlēja, norādot uz koka galdu pašā gaiteņa galā.
Es klusībā sekoju viņam.
Mēs apsēdāmies uz omulīga melna dīvāna, kas atradās nelielā pacēlumā. Apskatījuši ēdienkarti, pasūtījām siltos ēdienus – gaļu, kas cepta ar dārzeņiem, augļu plati, ceptas garneles ar mērci un citas uzkodas. Galds bija dāsns un garšīgs.
– Vai jūs vēlētos sarkanvīnu? – ieteica Roberts.
– Patiesībā es nelietoju alkoholu.
"Nenāktu par ļaunu iedzert nedaudz dzēriena, lai palīdzētu jums atpūsties."
– Tikai viena glāze, ne vairāk.
Viņš piezvanīja viesmīlim un drīz viņi mums atnesa sarkanvīna pudeli. Roberts pats to ielēja un, pacēlis glāzi, sacīja:
– Par mūsu laimīgo nākotni!
Es viegli uzsitīju ar savu glāzi pret viņa glāzi, joprojām nesaprotot tosta vēstījumu. Par kuru nākotni viņš runāja – par mūsu kopīgo nākotni vai par katra indivīda nākotni? Iedzēru malku vīna, un tas izrādījās ļoti garšīgs, pīrāgs un salds. Es pabeidzu savu glāzi un jutu, ka grādi sitas manā galvā. Atturošā spriedze pazuda, un es pat kļuvu jautrs.
Skaļās mūzikas skaņas aicināja dejot.
Uz deju grīdas pāri raustījās visādi.
Meitenes mēģināja griezties, demonstrējot savus līkumus un valdzinājumu. Puišiem bija vairāk jautrības pašiem. Daži vīrieši stāvēja netālu un vēroja dejojošas meitenes, vienu nakti meklējot viņu vidū upuri. Acīmredzot viņi nebija pret to riebīgi, un, kad puisis smaidīdams piegāja pie viņiem, viņi piekrita sadarboties – vispirms dejā, pēc tam viņi kaut kur devās kopā.
– Ejam dejot? "Roberts jautājoši paskatījās uz mani.
"Es nezinu, kā," es samulsusi atbildēju.
– Nebaidieties, katrs dejo, kā māk.
Un viņš mani aiz rokas uzvilka uz deju grīdas.
Viņš nostājās man blakus un sāka kustēties dziesmas ritmā.
Mūzika jautri sitās ausīs, un mans sakarsušais ķermenis uzreiz sāka spēlēt līdzi lipīgajam ritmam.
Es dejoju, dejoju, dejoju. Nerūpējoties par citu viedokļiem, viņa kustējās, kā gribēja.
Pēkšņi man reiba galva, smadzenes bija miglas no cigarešu smoga un vīna, es jutos slikti, viss satumsa acu priekšā, un es jutu, ka sāku krist melnā bezdibenī.
Kāda spēcīgās rokas neļāva man nokrist.
Roberts ātri satvēra mani aiz vidukļa, tāpēc es atrados netiklā, starp sienu un viņa roku, kas atbalstījās pret sienu.
Es pat nepamanīju, kā manas rokas satvēra viņa muguru, un viņš atrada sevi manās rokās.
Viņa kaislībā dzirkstošās brūnās acis skatījās tieši manējās, viņš noliecās un ar savām mitrajām lūpām pieskārās manām lūpām.
Jūtot maigumu, mana mēle gribēja viņam pieskarties un izvērtās par kaislīgu skūpstu. Lūpu medus garša saviļņoja, verdoša salduma viļņi cēlās un krita pa vēnām.
man pietrūkst…
Sakopusi visu savu gribu dūrē, es pēkšņi atrāvos no viņa apskāvieniem un skrēju uz izeju.
"Man vajag paelpot," viņa kliedza un bēga.
Mana sirds dauzījās, es nevarēju atvilkt elpu. Kas tas bija? Kaut kāda apsēstība…
Roberts nāca klajā:
– Nu, vai tu jūties labāk?
– Jā, tas ir vieglāk.
"Es izsaucu taksometru, ejam, es jūs aizvedīšu."
Mēs klusēdami iesēdāmies taksī. Es skatījos uz naksnīgās pilsētas mirgojošajām daudzkrāsainajām gaismām un ne par ko nedomāju.
Te nu mēs esam.
– Čau, Andželīna! Neaizmirsti, ka tev pirmdien jādodas pie manis uz darbu.
– Kā tu to vari aizmirst? Čau!
Mēs atvadījāmies tā, it kā nekas nebūtu noticis, it kā šis skūpsts nebūtu noticis.
Man tas likās tik dīvaini.
Es atnācu mājās un apgūlos savā gultā neizģērbusies. Skūpsts joprojām dega uz viņa lūpām, viņa domas bija apjukušas. Tā nu es aizmigu, tieši savās drēbēs.
6. nodaļa. Brunču mednieks
Pirmdien gāju krāsot māju, visu laiku domājot – lai tikai neredzētu, lai tikai nesanāk viņa acīs. No vienas puses, es ļoti vēlējos to redzēt, no otras puses, man bija bail. Es nezinu, vai es baidījos no savām jūtām vai tikai visa šī situācija, kas šķita absurda.