- -
- 100%
- +
– Par ko jūs runājat, mans kungs! Jā, viņa nekad nemirs! Viņa nav tāda! Viņa mani mīlēja. Un viņš klusēja, jo baidījās sadusmot spoku ar neuzmanīgu vārdu. Un tagad sirdī jūtu, ka viņa ir aizgājusi, nomierinājusies un mūs vairs netraucēs. Tas smagi nospieda manu dvēseli, tāpēc es nolēmu jums pastāstīt. Viņa ir pašnāvniece. Nogalināja sevi. To aizliedz gan dievišķie, gan cilvēciskie likumi. Tāpēc nemierīgā dvēsele klīda, nevarēja tikt atbrīvota no šīs nastas. Un tagad svētais tēvs viņu ir licis mierā.
Kungs šķindēdams nolika tukšo krūzi uz apakštasītes, kaut ko domādams. Tad viņš nopūtās un pagriezās pret dārznieku:
– Kā tas notika, Montij?
– Nu, tagad mēs varam par to runāt, tagad, iespējams, nav bail viņu sadusmot. Viņa pakārās, mans kungs. Viņa nožņaudza sevi, mana nabaga mazā sieva. Viņa nenomira kā cilvēks, ak, ne kā cilvēks. Ieraugot viņu, zilu, izspiedušām acīm, notraipītā baltā kleitā, no skumjām nokritu zemē. Un šķita, ka viņa tik pārmetoši skatījās uz mani un šūpojas uz priekšu un atpakaļ. Un viņa bija visa zila, viņa tur karājās visu nakti.
Kungs, kas tobrīd mazgāja cepumu ar smaržīgu dzērienu, riebumā saviebās. Viņš nolika krūzi uz galda un piecēlās.
– Man jāiet, Montij. Saglabājiet cepumus, tā ir dāvana. Sakopiet šeit, – viņš norādīja uz galdu, – es tikmēr apbraukšu un paskatīšos, vai viss ir kārtībā. Un netraucē mani vairs ar saviem stāstiem par spokiem, gobliniem, laumiņām un citām blēņām.
Nogājis piecdesmit pēdas un sasniedzis bruģēto taku, Kungs pagriezās un pamāja ar roku dārzniekam:
"Es gandrīz aizmirsu, Montij," viņš teica stingrā tonī, "es tev teicu novilkt kurpes, kad ieiesit mājā." Īpašumā jābūt nevainojamā kārtībā un tīrībā, bet netīrumu gabali uz grīdas ir nepieņemami! Novāc to no krūtīm un neliec man par to vēlreiz atgādināt!
Dārznieks bija pārsteigts, neizpratnē saskrāpēja pinkaino galvu un izpleta rokas, no kurām vienā bija tējkanna, bet otrā krēsls:
– Kā pavēli, meistar, kā pasūti.
* * *
Dienas vilkās vienmērīgā, nesteidzīgā secībā. Īpašumā valdīja miers: netika atrasti beigti dzīvnieki vai putni, izravēti krūmi, asins peļķes vai citas “pazīmes”, kā tās sauca Montijs. Nomierinājies, Kungs sāka biežāk sūtīt dārznieku uz ciemu: papildināt krājumus un tikai uzzināt jaunumus, ja viņam paveicas.
West Hantershire ir vieta, kas atrodas tālu no civilizētās pasaules: tikai blīvi meži, lauki un mazi ciemati, kas izkaisīti šur un tur. Tuvākā pilsēta Densforta atrodas 100 jūdzes bezceļa attālumā, zirga mugurā, un ir gandrīz neiespējami dabūt rokās pat pagājušā gada laikrakstu, nemaz nerunājot par jaunāko presi. Vīram pietrūka tie laiki, kad bijušais kungs atgriezās no saviem ceļojumiem, nesot uz savrupmāju izsmalcinātus vīnus, aizjūras ēdienus, kā arī īpašu garu, civilizācijas garu, kura obligātais atribūts bija avīzes.
Ceļojošie tirgotāji šajos apgabalos iemaldījās reti, un, ja tas notika, tas kļuva par īstu notikumu un svētkiem Oldwidge iedzīvotājiem. Un tie tirgotāji, kas zināja par īpašumu un Kunga gaumi, mēģināja ņemt līdzi drukātus izdevumus, zinot, ka šajās vietās šāda veida preces būs pieprasītas. Parasti viņi paši ieradās pie muižas vārtiem, taču bija pagājuši vairāk nekā divi gadi, kopš neviens no viņiem šajās daļās neparādījās. Iespējams, viņus nobiedēja baumas, ko aizsāka nekaunīgi kalnu spārni. Un varbūt pats Montijs pielēja eļļu ugunij, runājot par savām blēņām ciematā. Vietējie iedzīvotāji būtu skeptiski pret visu nopietnu, kas nāk no viņa mutes, bet stāsti par spokiem no svētā muļķa, jā, tas viņiem patīk. Bet tam nevajadzēja atbaidīt tirgotājus. Dzenoties pēc sudraba, šādi cilvēki ir gatavi doties uz elli, nemaz nerunājot par manām durvīm. Tas ir dīvaini. Un tas nav kārtībā.
* * *
Ir pagājusi tieši nedēļa kopš pēdējā incidenta, un satraukums ir gandrīz pametis Kunga domas. Montijs joprojām bija īgns un runīgs, bet tagad tas nešķita tik slikti. Viņš turpināja kopt dārzu, un tas ar pateicību atbildēja uz viņa rūpēm: uzziedēja jaunas puķes, augļu kokiem parādījās olnīcas, glīti nopļautajā zālē čivināja sienāži, bet dīķī priecīgi plunčājas iepriekšējā saimnieka atnestās zelta zivtiņas. . Tā Kunga dvēsele visā šajā krāšņumā atrada ilgi gaidīto mieru un klusumu. Septītajā dienā, kad īpašumu apņēma tumsa un spoži spīdošās ugunspuķes-laternas izlēja apkārt siltu dzeltenu gaismu, viņš beidzot izlādēja ieroci, piekāra to pie sienas un atstāja savu posteni loga priekšā. Viņš aizvēra aizkarus, izslēdza eļļas lampu, novilka čības un devās gulēt. Es apsedos ar segu un domāju: "Varbūt tomēr jāpateicas tēvam Jakovam?"
* * *
Ogles kamīnā jau sen bija satumsušas un tikai reizēm uz mirkli uzliesmoja un tad atkal nodzisa. Kaut kur tālumā iespēra zibens, un pēc minūtes savrupmāju sasniedza apslāpēts pērkona klakšķis. Sāka līt: sākumā bikli, tad arvien stiprāk. Lietusgāze ar caurspīdīgiem pirkstiem klauvēja pie muižas logiem. Bet tas ne mazākajā mērā netraucēja gulēt tās vienīgajam iemītniekam.
Kungs mierīgi atpūtās gultā, un tikai Dievs zināja, kādus sapņus viņš redz. Dzīvojamās istabas pulkstenis sita vienpadsmit, divpadsmit un pēc tam stundu pēc pusnakts. Vīrietis izdvesa skaņu, kas skanēja kā starp skaļu šņukstu un krākšanu, un apgriezās uz otru pusi. Vētra kļuva arvien spēcīgāka. Zibens iespēra ļoti tuvu, apgaismojot visu apkārtni ar spilgti baltu zibspuldzi. Pērkons bija tik spēcīgs, ka muižas logi grabēja. Kungs nodrebēja un pamodās: ar refleksīvu kustību viņš sniedzās pēc pistoles, bet neatrada. Atjēdzis, viņš atviegloti nopūtās, noslaucīja sviedrus no pieres un… dzirdēja no ārpuses nākam draudīgu suņa gaudošanu.
Šī gaudošana lika vīrieša asinīm sastingt vēnās: viņpus kapa bija kaut kas citāds, it kā pati nāve izsauktu no atvērta kapa. Viņš noņēma ieroci no sienas un atrāva aizkaru. Uz zāliena mājas priekšā baltuma mākonī stāvēja melns suns, kura acis dega indīgi zaļā ugunī. Un, lai gan istabā bija pilnīgi tumšs, un cilvēku vienkārši nebija iespējams redzēt, suns pagrieza galvu viņa virzienā, atvēra muti un atkal auroja. Un tad viņš metās uz priekšu, lecot pāri galveno kāpņu pakāpieniem. Kungs dzirdēja spēcīgu triecienu pa durvīm, kas satricināja visu māju.
Nokāpis lejā, apakšveļā, nespēdams neko izmest pār pleciem, trīcošām rokām pielādēja ieroci, nometot pāris patronas uz grīdas. Dzirdēju, kā zvērs gāja durvju priekšā, ar nagiem skrāpēja akmeni un rūc kā velns. Norādījis mucu pret ieeju, Kungs gaidīja. Uz brīdi viss norima un klusumu pārtrauca tikai lietus skaņa. Un tad māju satricināja vēl viens sitiens.
– Tā tas ir, necilvēks! – Kungs iesaucās, skatīdamies uz šūpojošo lustru virs galvas, – šis zvērs te visu iznīcinās!
Viņš pieskrēja pie durvīm, atvēra visas slēdzenes, atrāva tās vaļā, negaidot no sevis tādu veiklību, un zibens ātrumā atgriezās atpakaļ, pavērsdams pistoles uzpurni uz izeju.
– Nāc, radījums, nāc šurp, es aicinu tevi mājā.
Suns parādījās no baltas miglas mākoņa zālienā: viņš paņēma skriešanas startu, šausmīgi klikšķinot ilkņus, no kuriem plūda tā pati migla. Kungs, zobus sakodis, iznāca viņam pretī un nostājās durvīs: dzīvnieks ar neticamu ātrumu pārvarēja kāpnes un uzlēca vīrietim.
Vīrietis nospieda abus sprūdus, un tumsā plosījās šautenes salvete. Zvērs, izdarījis kūleni, nokrita uz kāpnēm, noasiņojot kaut ko līdzīgu zaļganām asinīm. Īpašuma īpašnieks steigā pārlādēja ieroci, domādams izbeigt elles nārstu. Tomēr tam nebija lemts notikt: miglas mākonis pacēlās augstāk līdz pakāpieniem un apņēma radījumu. Pēc nejaušības principa izšāvis tumsā, Kungs steidzīgi atgriezās mājā un, to nemanot, trīcošām rokām sakrustoja. Tad viņš pārlādēja ieroci, apsēdās uz grīdas iepretim ieejai, pavēra tēmēkli tur un, nenovērsdams skatienu no durvīm, turpināja gaidīt.
* * *
Kad pirmie saules stari pieskārās ozola galotnei, ķieģeļu mājas durvis nedaudz pavērās un pavērās Montija nekoptā galva. Dārznieks piesardzīgi paskatījās apkārt, tad izgāja ārā un klejoja uz savrupmāju. Savās rokās viņš satvēra tēva Jakova dāvināto krucifiksu. Uzkāpis pa kāpnēm, viņš uzmanīgi paskatījās ārā pa logu un ieraudzīja neparastu ainu: saimnieks gulēja šūpuļkrēslā, stāvot pretī ieejai. Zem segas, ar kuru viņš bija apsegts, varēja saskatīt pistoles kontūras.
Montijs klusi pieklauvēja pie loga. Bet pat ar šo kluso skaņu pietika, lai Kungs lēktu un vērstu pret viņu ieroci. Sapratis, ka tas nav spoks, bet dzīvs cilvēks, viņš piegāja pie durvīm, atslēdza tās un nomurmināja:
– Nāc iekšā, Montij, ātri.
Viņš ātri aizvēra durvis un atgriezās savā vietā. Viņš uzmanīgi paskatījās uz dārznieku, kurš, skatīdamies uz Skolotāju, klusi kustināja lūpas, it kā lasītu lūgšanu.
–Vai tu esi to redzējis, Montij?
"Es neuzdrošinājos skatīties, mans kungs." Bet es dzirdēju visu. Atvainojiet! Man bija bail pēc šāvieniem iziet ārā un uzzināt, kas ar tevi noticis.
Montijs nokrita uz ceļiem un, izplūdis asarās, aizrāpās līdz krēslam, lai apskautu Kunga kājas. Viņš maigi pacēla viņu no grīdas:
– Nu, Montij, viss ir kārtībā. Pat bezbailīgākais cilvēks no kaut kā šāda baidītos, nemaz nerunājot par tevi. Vai jūs zināt, kas tas bija?
Dārznieks paklausīgi pamāja ar galvu.
– Un kas?
"Tā bija Nāve, mans kungs."
"Tu neesi tik tālu no patiesības," viņš domīgi sacīja. "Man jums ir steidzams uzdevums." Ej uz ciemu un atved šo svēto šurp. Pastāstiet viņam, ka lieta ir nopietna, ļaujiet viņam paņemt līdzi visus instrumentus no tempļa. Viss, kas var palīdzēt cīņā pret Ļaunumu. Un saki viņam, ka Tas Kungs viņam simtkārtīgi atmaksās par visiem viņa pūliņiem. Pasteidzies, Montij!
"Es negribētu jūs atstāt vienu, mans kungs."
"Īpašumā vienmēr ir jābūt kādam." Turklāt dienas laikā man nekas nedraud. Pasteidzies!
Dārznieks rikšoja uz vārtiem, Kungs viņam sekoja. Viņš sekoja viņam ar savu skatienu, līdz viņš vairs nebija redzams, un tikai tad norāva vārtiem ķēdi. Un tad, kā bija ierasts, viņš devās apskatīt savu īpašumu. Tāpat kā es to darīju katru dienu.
3. nodaļa. Tēvs Jakovs
Pulkstenis viesistabā noskanēja piecas reizes, kad kāds parādījās uz lauku ceļa starp koku rindām. Īpašuma īpašnieks ar blāvām acīm nevarēja saskatīt, kas ir šie tuvojošie cilvēki. Bet viņš noteikti zināja, ka tas ir Montijs un priesteris. Un es nekļūdījos. Nākot lejā pa kāpnēm, lai sagaidītu viesus, es redzēju, kā dārznieks ripināja sev priekšā ratus, virsū pārklātus ar audeklu. Viņš varēja tikai nojaust par tā saturu. Tēvs Jakovs gāja aiz muguras. Un, ja Montijs neizskatījās pēc vīrieša, kurš bija gājis pāris jūdzes bez apstājas, tad priesteris izskatījās pēc dzīta zirga.
– Esi sveicināts, svētais tēvs. "Es priecājos, ka jūs atsaucāties uz manu lūgumu," Kungs izspieda.
Smagi elpodams, Kunga kalps ar abām rokām satvēra vārtu dzelzs restes, ievilka elpu un sacīja:
– Vairāk kā Montija lūgums. Viņš bija ļoti neatlaidīgs. Jūs varat būt pilnīgi atklāts pret mani, Kārpentera kungs. Mums nevajag liekulību. Es darīšu savu darbu, jo tas patīk Dievam un manai sirdij. Bet ne jūsu, bet Montija un ciema iedzīvotāju dēļ.
Galdnieks neapmierināti saviebās un norādīja uz īpašumu:
– Ja tā, tad iesim mājā, drīz kļūs tumšs. Mums šajā laikā nevajadzētu būt ārā. Monty, tu arī. No šīs dienas jūs guļat iekšā, kalpu namā. Tādā veidā būs drošāk. Visiem.
* * *
Dārznieks ieveda priestera lietas mājā, viesu istabā. Tā atradās muižas kreisā spārna pirmajā stāvā tieši zem bibliotēkas. Īpašuma īpašnieks aizslēdza visas slēdzenes, pārbaudīja visas durvis, bet neaizvēra aizkarus: būtu vieglāk uzraudzīt, kas notiek zālienā. Es iededzu virtuvē sveces un eļļas lampas. Tad viņš izņēma tīru baltu galdautu un pārklāja ar to virtuves galdu. Viņš uzlika trauku ar kūpošiem vārītiem kartupeļiem, ceptu vistu un divas glāzes. Viņš nokāpa vīna pagrabā un atnesa putekļainu tumšzaļa stikla pudeli. Es noslaucīju etiķeti ar plaukstu. Château Margaux 1787, īsts dārgakmens, viņš domāja. Cēli vienaudži no pašas Londonas tādu lietu nenoniecinātu. Un tagad es viņus pacienāšu… Viņš rezignēti pamāja ar roku, bet negāja pēc cita vīna. Viņš piepildīja glāzes un, neizejot no virtuves, sauca dārznieku:
– Montij, pasaki viesim, ka galds ir klāts. Ļaujiet viņam pievienoties jums vakariņās. Un tu arī.
Dārznieks tajā laikā atradās viesistabā un skatījās uz bildi, kas karājās pie sienas. Tajā bija attēlots 27–30 gadus vecs jauns vīrietis ar nedabiski bālu ādu, gariem brūniem matiem līdz pleciem un tumšām acīm. Viņš bija ģērbies melnā uzvalkā, kas bija izšūts ar sudrabu. Ar vienu roku vīrietis atbalstījās uz spieķa ar kloķi galvaskausa formā, bet ar otru glāstīja savu suni, zelta retrīveru.
"Tikai minūti, mans kungs," viņš atbildēja, izdzirdot saimnieku, un devās uz viesu istabu. Viņš klusi pieklauvēja, tad atkal un atkal. Beidzot durvis atvērās, un dārznieka skatiena priekšā parādījās priesteris.
– Kas noticis, Montij? Esmu noguris no brauciena un vēlos atpūsties, pirms ir nepieciešami mani pakalpojumi.
– Piedod, svētais tēvs. Saimnieks aicina uz vakariņām.
– Hmm, pasaki viņam, ka es tūlīt būšu klāt.
* * *
Kad tēvs Jēkabs ienāca virtuvē, viņš ieraudzīja Kārpenteru sēžam pie galda. Viņš, nepieceļoties, ar imperatīvu žestu norādīja uz krēslu, kas stāvēja galda otrā galā. Priesteris pamāja ar galvu un apsēdās. Viņa priekšā bija šķīvis ar vistas stilbiņiem un kartupeļiem, dāsni pārkaisīts ar zaļumiem, kā arī glāze vīna.
– Montij, atnes no viesistabas krēslu un apsēdies blakus tēvam Jakovam. Šis ir tavs ēdiens,” Kungs norādīja ar pirkstu.
– Vai tas tiešām ir iespējams? Pie meistara galda? Tas ir necieņa, mans kungs.
– Tas nav saimnieka galds. Šeit kalpi vakariņoja, kad muižā vēl bija kalpi,” viņš nopūtās. "Tāpēc es atvainojos par trūcīgajām vakariņām, svētais tēvs." Man nav pavāra, man jātiek galā pašam.
"Nekas, nekas, Kārpentera kungs, man arī nav kalpu, un es kopš bērnības esmu pieradis pie pieticīga ēdiena." Tikai es neredzu maizi uz galda.
"Ja jūs to nepaņēmāt sev līdzi, es baidos, ka īpašumā nav ne kripatiņas."
– Tas ir žēl.
"Es ceru, ka jums patīk viss pārējais, svētais tēvs, īpaši vīns." Tas ir paša karaļa cienīgs.
Montijs atgriezās ar nepatīkamu, griezīgu skaņu, pakustināja krēslu un grasījās sākt ēst, bet priesteris viņu apturēja.
„Vispirms pateiksimies Tam Kungam par viņa dāsnumu.
Tēvs Jakovs lasīja lūgšanu, Montijs paklausīgi gaidīja, nervozi norijot siekalas. Muižas īpašnieks uz šo darbību skatījās skeptiski, taču neuzdrošinājās to pārtraukt: tagad viņam priesteris bija vajadzīgs vairāk nekā jebkad agrāk.
Visbeidzot, izdzirdot loloto “Āmen”, dārznieks uzbruka ēdienam kā izsalcis vilks. Viņš ar rokām saplēsa vistas gaļu un iebāza to mutē. Tādas pašas manipulācijas viņš veica ar kartupeļiem, tikai pildīja tos veselus, mazgājot ar ūdeni. Kungs nepūlējās ieliet kalpam vīnu.
To vērojot, savrupmājas īpašnieks neapmierināti saviebās, bet klusēja. Viņš arī klusībā paņēma galda piederumus un sāka ēst. Priesteris sekoja piemēram. Kādu brīdi valdīja klusums, ko pārtrauca porcelāna dakšiņu klabināšana un dārznieka šļakstošās skaņas. Paēdis, Kārpenters atliecās krēslā un paskatījās uz priesteri. Viņš lēnām iedzēra malku vīna un, palūkojies uz galda pretējo pusi, sacīja:
– Lielisks dzēriens.
– Tā ir patiesība. Es uzskatu, ka visā Rietumhanteršīrā neviens, izņemot mūs, to nekad nav garšojis un nekad vairs nebaudīs.
– Tāds gods man! Bet pietiek ar prieku, Kārpentera kungs. Kāpēc es esmu šeit? Kā man teica priekšnieks, Montijs, šausmīgi nobijies, ieskrēja ciematā, meklējot mani. Tobrīd es biju Rivervudā, kad ieraudzīju veco Džonu viņa pēdējā ceļojumā, viņš nomira vakar ap pusnakti vai nedaudz vēlāk. Šķiet, ka tas ir no salauztas sirds, bet mums šeit nav ārsta, kas to apstiprinātu.
Un tavs kalps stundām ilgi staigāja pa kapelu, gaidīdams manu atgriešanos. Man atlika tikai ieskatīties viņam acīs, lai saprastu, ka ir noticis kaut kas šausmīgs. Es uzreiz devos uz šejieni ar viņu. Lai gan Montijs īsti neko nevarēja izskaidrot. Viņš tikai murmināja par kādu zvēru vai spoku, bet jūs viņiem neticat, vai ne, Kārpentera kungs? Kā mūsu Dievā un viņa dēlā Jēzū Kristū?
– Tā ir taisnība, tēv Jakov. Es neticu daudzām lietām. Īpaši tas, ko nevar redzēt, dzirdēt vai sajust kā citādi…
– Kungs vienmēr ir patiesi ticīgo dvēselēs un sirdīs. Un katru mirkli mēs jūtam viņa žēlsirdīgās rokas pieskārienu,” priesteris viņu pārtrauca.
"Varbūt, varbūt," Kārpenters nervozi atbildēja, "bet es neesmu ticīgs, un acīmredzot viņa roka man nekad nepieskarsies." Bet pagājušajā naktī es redzēju un sajutu kaut ko tādu, kas neradīja šaubas par notiekošā realitāti. Klausies mani, svētais tēvs…
* * *
Kad Lords pabeidza savu stāstu, pulkstenis viesistabā nosita desmit sitienus. Priesteris, kurš visu šo laiku nebija nolaidis acis no viņa, nolaida acis uz vīna glāzi. Viņš iedzēra vienu lielu malku un teica:
– Neparasts stāsts. Tam patiešām ir grūti noticēt. Bet kā Dieva kalps es ļoti labi zinu, ka Velnam var būt dažādas formas un izskats. Un es atradīšu kaut ko pretī Tumsas kalpiem. Tagad mēs iesvētīsim visu savrupmāju, lai spoks neuzdrošinās ienākt, un pēc tam atkārtosim rituālu ārpusē.
"Pirmo reizi tas nepalīdzēja," norādīja Kungs.
"Bet tas kādu laiku aizturēja spoku," tēvs Jakovs atcirta, "mēs nezinām, kas tas ir par dēmonu un kāds tam ir spēks." Turklāt pēdējo reizi tu mani nelaidi savrupmājā. Nemelošu: man nav pieredzes rīkoties ar kaut ko līdzīgu, šī ir pirmā reize, kad sastopos ar tik acīmredzamu dēmonisku spēku izpausmi. Jums ir izvēle, Karpentera kungs, pieņemt manu palīdzību un sadarboties manos centienos. Vai arī turpiniet šaubīties un viņus izsmiet. Un šaubas ir velna iecienītākā nepilnība. Caur tiem Melu princis iekļūst dvēselēs un iegūst varu pār tām,” viņš pabeidza.
– Labi. Tev taisnība, svētais tēvs. Tas ir manās interesēs. Lūdzu, piedod man, ja es tevi kaut kā aizvainoju. Sāksim darbu, pirms pienāk pusnakts un šī būtne atgriežas.
Priesteris pamāja ar galvu, piekrītot viņa vārdiem:
– Sagatavojiet man eļļas lampas, Kārpentera kungs, mums vajadzēs daudz gaismas. Pievienosim viņiem svēto eļļu, tā mums palīdzēs. Sāksim no šejienes.
Tēvs Jakovs devās uz viesu istabu un iznāca ārā ar divām somām rokās: vienu mazu – tur kaut kas džinkstēja, viņš paturēja sev, otro – lielo, kas izdvesa grabošu skaņu – iedeva dārznieks:
– Svētais ūdens, esi uzmanīgs, nelauz to. Sekojiet man.
Lasot lūgšanu latīņu valodā, tēvs Jakovs virtuvē uztaisīja krusta zīmi, izņēma no somas pudeli, kuru Montijs izpalīdzīgi viņam pasniedza, un apsmidzināja sienas ar svētu ūdeni. Arī krusta formā.
– Galdnieka kungs, man vajag bļodu, bļodu, šķīvi vai vāzi, vispār jebkuru trauku, kurā var ietilpt ūdens.
Vīrietis gribēja uzdot jautājumu, bet priesteris paskatījās uz viņu tik ļoti, ka viņš pārdomāja. Viņš izņēma no skapja porcelāna šķīvi un klusēdams to pasniedza. Viņš izlēja no pudeles atlikušo šķidrumu un no maza audekla maisiņa izņēma krustiņu. Viņš pieskārās tai ar lūpām un uzmanīgi nolaida svētītajā ūdenī.
– Šos sudraba krustus iesvētījis pats bīskaps Godeskalcs. Viņiem ir īpašas pilnvaras. Es tos atvedu uz šīm vietām kā dāvanu tiem draudzes locekļiem, kuri īpaši dedzīgi kalpo Dievam. Starp citu, tādu šeit nav daudz. Netīrs cilvēks nevarēs iekļūt telpā, kur ir vismaz viens šāds krusts. Arī jums tas būs jānēsā visu laiku, Kārpentera kungs. Jūs un jūsu dārznieks. Ar šādu krustu palīdzību pat parasts cilvēks var iesvētīt ūdeni: vienkārši nolaidiet tajā relikviju un izlasiet lūgšanu “Mūsu Tēvs”.
"Es nedomāju, ka tas palīdzēs, es neticu Dievam," Kungs atbildēja pilnīgi mierīgi un pat pazemīgi.
"Un es vairākkārt esmu teicis savam saimniekam, ka ir liels grēks atteikties no Dieva." Liels grēks, liels grēks,” dārznieks nobļāva.
"Es neatteicu, Montij." Es vienkārši nekad tam neticēju.
– Vai jūs esat kristīts, galdnieka kungs? – dialogā iejaucās priesteris.
– Tāpat kā visas. Mana māte mani kristīja dzimšanas brīdī, tomēr es nekad neesmu izcēlusies ar dievbijību. Pat bērnībā.
"Tomēr tas ir labāk nekā tad, ja jums vispār nebūtu nekāda sakara ar baznīcu." Tas Kungs ir žēlsirdīgs: Viņš piedos visus grēkus, ja cilvēks patiesi nožēlo izdarīto. Ielaidiet Radītāju savā dvēselē. Tas palīdzēs padzīt ļaunumu, kas slēpjas ārpusē.
Galdnieks smagi nopūtās un nomurmināja:
– ES mēģināšu.
– Montij, izņem no somas zaļo stikla pudeli. Jā, jā, tieši viņa.
"Smagi," nomurmināja dārznieks.
Tēvs Jakovs uzmanīgi paņēma no viņa trauku un atkorķēja vāku: gaiss smaržoja pēc vīraka, citrusaugļiem un kaut kā cita. Kaut kas pazīstams un tajā pašā laikā netverams.
"Svētā eļļa no pašas Jeruzalemes," viņš paskaidroja, "jums jāpievieno daži pilieni katrai lampai." Un atkārtojiet šo darbību katru vakaru nedēļu. Vēlāk tādas lampas karināsim dārzā. Tā ir uzticama aizsardzība pret ļaunajiem gariem: neviens dēmons neuzdrošinās parādīties šādas lampas gaismā. Tagad ejam uz pagrabu, mums jāpasteidzas. Līdz pusnaktij atlicis pavisam maz laika.
Tā Kunga kalps iesvētīja visas pirmā stāva telpas, arī vīna pagrabu. Viņš tikai mirkli uzkavējās viesistabā, vērīgi skatīdamies uz gleznu, kas karājās virs kamīna. Tad viņš uzkāpa labajā spārnā, kur bija vairākas istabas, tostarp Galdnieka guļamistaba. Īpašuma īpašnieks negribīgi ielaida iekšā Jakova tēvu, atstājot Montiju aiz durvīm.
Masīva melnkoka gulta, pārklāta ar spalvu gultām, atradās blakus milzīgam drēbju skapim, kura grebtie rokturi vien maksāja veselu bagātību. Pie griestiem karājās kristāla lustra, līdzīga viesistabā esošajai, bet mazāka. Tualetes galds ar pilna auguma spoguli, persiešu paklājs ar reliģiskiem rakstiem, aizkari, kas izšūti ar zelta pavedienu – priesteris ar ziņkāri apskatīja situāciju. Pamanīju, ka uz vienas no sienām, šķiet, trūkst gleznas – šajā vietā virsma bija nedaudz gaišāka.
Tas viss neizbēga no Kārpentera skatiena:
"Laiks negaida, tēv Jakov," viņš nepacietīgi nomurmināja.
Priesteris pamāja ar galvu, veica ceremoniju un izgāja no guļamistabas. Tad viņi trīs devās uz savrupmājas kreiso spārnu. Visur šeit bija redzamas pamestības pēdas: bieza putekļu kārta uz izbalējušajiem paklājiem, kuriem iepriekš bija spilgti sarkana krāsa; kožu saēsti aizkari uz logiem; apzaļumoti bronzas durvju rokturi. To visu no tumsas izrāva dārznieka nestā lampas blāva gaisma.
"Man nav pietiekami daudz spēka, lai uzturētu šeit kārtību," Kārpenters nomākts nopūtās, pamanījis priestera apmulsušo skatienu, "laiks dara savu."
– Kas te bija agrāk? – viņš jautāja.
– Lorda Darkfīlda biroji. Viņš bija kaislīgs cilvēks, izprata zinātni, lasīja, mācījās valodas. Šeit ir bibliotēka, – Kārpenters ar lielām grūtībām atslēdza slēdzeni un atvēra durvis, – viņš šeit pavadīja daudz laika.
Istabas vidū stāvēja masīvs melnkoka rakstāmgalds. Tēvs Jakovs pienāca tuvāk: uz galda gulēja sabojāti dzelteni papīri, kas klāti ar mazu rokrakstu. Viņš atnesa lampu un bija pārsteigts:
– Hmm, šķiet, latīņu valodā! Bet kaut kas neparasts! Es to nevaru saprast,” priesteris pacēla kaudzi dzeltenu palagu un tajā pašā mirklī tie pārvērtās putekļos.
– Lordu Eliotu interesēja medicīna, – Kārpenters lietišķi atbildēja, – un viņš brīvi runāja latīņu valodā. Grāmatas bija viņa elements.
Priesteris pamāja mājas īpašniekam un sāka lasīt lūgšanu. Viņš visu saprata bez vārdiem: viņš pievienoja lampai dažus pilienus svētās eļļas un atstāja to uz galda. Liesma sāka mirdzēt ar daudzkrāsainām nokrāsām: zaļu, zilu, tumšsarkanu. Priesteris, noskaitot lūgšanu, pacēla svētītā ūdens pudeli, lai apkaisītu plauktus, bet Kārpenters viņu piekāva. Viņš izlēca uz priekšu un, izpletījis rokas, kliedza:
– Tas ir aizliegts! Hoz… Lords Darkfīlds aizliedza pieskarties grāmatām, vēl jo mazāk liet uz tām ūdeni! – tad turpināja mierīgākā tonī, – logs, galds, sienas, griesti, jebkas, bet ne grāmatas. Šī ir atmiņa par viņu, lūdzu, neaiztieciet tos.
Tēvs Jakovs piekrita šim lēmumam, lai gan viņa uzacis sacēlās, ieraugot šādu reakciju. Pabeidzis rituālu, viņš iemērca krustu pudelē ar svētītā ūdens paliekām un atstāja to uz galda.
Nākamā istaba izrādījās senlietu noliktava: daudzas kastes, lādes, figūriņas no keramikas, vara niķeļa un porcelāna, bronzas piekariņi, svečturi, smilšu pulksteņi un ūdens pulksteņi, senas grāmatas, rotaslietas, ieroči, bruņas un sen pazuduši priekšmeti. un aizmirstās civilizācijas, kuru mērķi priesteris varēju tikai nojaust, kā te pietrūka.
“Kungs Eliots daudz ceļoja un atveda šos… to visu no saviem ceļojumiem. Un man nekad nebija pietiekami daudz laika, lai sakārtotu lietas.
– Ziņkārīgs. Ļoti interesanti.
Priesteris veica rituālu un, izgājis no pagaidu noliktavas, izgāja koridorā. Viņš norādīja ar roku uz tā tālāko galu:
– Šķiet, ka tur ir vēl viena istaba.