Pazudušās dvēseles. Vecā muiža

"Diemžēl man nav atslēgas," Kārpenters paraustīja plecus, "mēs nevarēsim tikt iekšā."

– Kam tas ir?

– Palika pie kādreizējā savrupmājas īpašnieka.

– Kas ir iekšā? – jautāja tēvs Jakovs.

– Es nekad tur neesmu bijis. Lords Darkfīlds nevienam neļāva tur ienākt.

– Bet vai tu vispār zini, ko viņš tur darīja?

– Noteikti. Tas nebija noslēpums. Aiz šīm durvīm ir laboratorija. Reaģenti, skābes, sārmi, instrumenti – lords Eliots parūpējās, lai neviens nejauši netiktu ievainots. Tāpēc tika veikti piesardzības pasākumi.

Priesteris klusēdams devās uz durvīm: melns metāls, ar dažiem rakstiem un uzrakstiem uz virsmas. Nepareizajā lampas gaismā to bija grūti saprast, bet tēvs Jakovs bija gandrīz pārliecināts, ka šī ir tā pati latīņu valoda, ko viņš redzēja uz papīra lapiņām bibliotēkā. Viņš neatrada arī rokturi vai atslēgas caurumu.

"Mums ir nepieciešams iesvētīt visas savrupmājas telpas, pretējā gadījumā Velns atradīs robu mūsu aizsardzībā," viņš spītīgi atkārtoja.

"Es neko nevaru darīt, svētais tēvs." Šī ir stūra istaba, un tai nav logu. Nedomāju, ka radījums caur to tiks iekšā. Turklāt šīs durvis ir šeit.

– Tu esi kā naivs bērns! – priesteris neizturēja, – tu runā par tādām lietām, saki, ka pats savām acīm redzēji spoku un domā, ka kāds metāla gabals to noturēs? Tikai Dieva spēks var viņu apturēt! Un šim nolūkam man ir nepieciešama piekļuve katrai telpai!

"Iesvētīt durvis, iesvētīt gaiteni, tēvs Jakov," Kārpenters mierīgi atbildēja, "mēs joprojām nevarēsim tikt iekšā."

Uzmetis vīrietim neapmierinātu skatienu, priesteris paraustīja plecus, it kā sacīdams “lai tā būtu”, un ķērās pie lietas. Montijs, kurš visu laiku bija klusējis, ar trīcošu roku pasniedza viņam vēl vienu trauku ar svēto ūdeni. Dārznieks bija nepārprotami nervozs, atrodoties pamestajā mājas spārnā.

Baznīcas kalpotājs pie durvīm pielika krusta zīmi, un, tiklīdz no viņa lūpām izkrita pirmie lūgšanas vārdi, no ārpuses atskanēja gaudošana. Kauciens iespiedās iekšā, it kā savrupmājā nebūtu logu: ar straumi, kas atdzesēja asinis, tā izplatījās pa istabām un grīdām, izraisot stikla priekšmetu grabēšanu. Dārznieks pārsteigts nometa pudeļu maisu: atskanēja saplīsušu stikla skaņa. Priesteris pārmetoši paskatījās uz viņu, bet neko neteica, turpināja lasīt lūgšanu.

Galdnieks satvēra viņa elkoni un ātri sacīja:

"Viņš ir šeit, svētais tēvs, ātri ejam lejā."

Priesteris neapmierināti paskatījās uz viņu un nokratīja viņu no rokas kā kaitinošu kukaini:

"Man jāpabeidz rituāls, netraucējiet man, Kārpenter."

Viņš skrēja pa koridoru, Montijs viņam sekoja. Tēvs Jakovs pabeidza lasīt lūgšanu. Mājas saimnieka atstāto lampu viņš pārvietojis uz durvīm, iepilinot tajās pāris eļļas piles. Tad viņš devās uz kāpnēm. Kaukāšana jau ir pieklususi. Tajā brīdī viesistabā pulkstenis sita stundu pēc pusnakts.

Priesteris atrada Kārpenteru stāvam ieejas priekšā: viņš ar ieroci tēmēja uz durvīm. Montijs stāvēja viņam aiz muguras un, zobus klabēdams, bailēs trīcēdams.

Viņš piegāja pie viņiem un izstiepa plaukstu: uz tās mirdzēja divi krūšu krusti uz stīgām:

"Uzvelciet to un nekad nenovelciet," tēvs Jakovs teica autoritatīvā tonī. – Es pabeidzu savu darbu. Kas tev ir?

"Viņš ir tur, aiz durvīm," Kārpenters klusi atbildēja, "paslēpies un gaida." Vai tu viņu dzirdi?

Priesteris lēnām piegāja pie loga, paskatījās ārā un atkāpās: paklupa aiz sutanas malas, viņš nokrita atmuguriski. Logā parādījās zvērs: liesmojoši sarkanas acis šķita cauri iekšā esošo cilvēku dvēselēm; No atkailinātiem baltajiem ilkņiem pilēja indīgi zaļas siekalas. Viņš pacēla galvu un atkal auroja ar nedabisku nāvei līdzīgu gaudošanu. Tā noteikti gaudo pati Nāve, domāja priesteris, kad kādam izdodas izbēgt no viņas kaulaino roku apskāvieniem.

"Montij, palīdzi Svētajam tēvam piecelties," Kārpenters pavēlēja. "Un tu, necilvēks," viņš pagriezās pret zvēru, "nāc!" Mēģiniet nākt iekšā, un es atkal izturēšos pret jums!

Spoks ņurdēja, vicināja asti no vienas puses uz otru, gatavojās lēkt, taču pēkšņi mainīja nodomus un pazuda miglas mākonī, kas piepildīja zālienu. Tas bija tēvs Jakovs, kurš piegāja pie loga, satvēris rokās milzīgu sudraba krustu un lasījis lūgšanu. Kad viņš teica "Āmen", viņš pagriezās pret Kārpenteru un sacīja:

"Viņš atkāpās, kas pierāda būtnes dēmonisko dabu." Esmu dzirdējis leģendas un pasakas par spokiem… bet lai pats to redzētu… Lai žēlsirdīgais Kungs glābj mūsu dvēseles…

* * *

Kungs pamodās, sēžot uz kāpņu pakāpieniem. Netālu gulēja Montijs tik neērtā pozā, ka bija grūti iedomāties, ka cilvēks varētu pat tā gulēt. Galdnieks sāka izmisīgi taustīties pēc sava pistoles. Un tad es pamanīju pie loga stāvam priesteri un viņam blakus viņa ieroci.

"Es to noliku," viņš paskaidroja, "lai jūs nejauši nevienu nenošautu, kamēr guļat." Zvērs vairs neparādījās, migla noskaidrojās līdz ar pirmajiem saules stariem. Es visu nakti neesmu gulējis ne mirkli, Kārpentera kungs, man vajag atpūsties un atgūt spēkus. Pamodiniet mani pusdienlaikā," tēvs Jakovs pamāja ar galvu uz zāliena pusi, "mums vēl ir daudz darāmā."

* * *

Pie durvīm klusi klauvēja. Tad atkal un atkal, skaļāk un uzstājīgāk. Priesteris atvēra acis un saviebās no galvassāpēm. Spēcīgais klauvējiens to tikai pastiprināja.

"Es tagad iznākšu," viņš kliedza, un iestājās klusums.

Interesanti, cik ilgi es gulēju, viņš domāja. Un kāpēc tik labi smaržo?

* * *

Kungs lika uz šķīvjiem olas un bekonu, kad tēvs Jēkabs ienāca virtuvē. Smakas lika pēdējam mutē ūdeni.

– Ak, svētais tēvs! Tātad Montijam tomēr izdevās tevi pamodināt. Pulkstenis jau sen sita divpadsmit. Pabrokastoju, un, kamēr es iešu, es staigāšu pa teritoriju.

– Viens?

– Dienas laikā nav no kā baidīties. Turklāt Montijs ir kaut kur ārā: bez viņa gādības krūmi paši neapcirps.

* * *

Pulkstenis bija divi pēcpusdienā, kad Kārpenters un Montijs atgriezās. Priesteris viņus gaidīja netālu no galvenajām kāpnēm, nepacietīgi staigādams no vienas puses uz otru. Tos ieraudzījis, viņš iesaucās:

– Seko man!

Īpašuma īpašnieks un viņa kalps apmulsuši viņam sekoja vannas istabā.

– Piepildiet to līdz malām, – tēvs Jakovs pavēlēja, norādot uz vara fontu, – un jums vajag vairāk gaismas. Kāpēc šeit ir tik tumšs?

“Ja tu nolēmi nomazgāties, svētais tēvs, tad tagad tam nav īstais laiks,” neapmierinātību pauda Kungs. – Turklāt tas nav paredzēts viesiem. Vai arī jūs vēlaties izspiest spoku, guļot karstā ūdenī un dzerot vīnu?

Priesteris pārsteigts paskatījās uz vīrieti un mierīgi atbildēja:

"Man vajag svētīto ūdeni, daudz svētūdens, lai aizstātu to, ko Montijs salauza."

Dārznieks skumji pamāja ar galvu un asarainā balsī teica:

– Montijs ir neuzmanīgs, Montijs ir neveikls…

"Viss kārtībā, mans dēls," priesteris tēvišķi apskāva dārznieku. – Piepildi pilnu vannu ar ūdeni, un es to svētīšu. Ar to pietiek dārzam un joprojām paliks rezervē. Atrodi man piemērotus traukus: pudeles, spaiņus, kaut kādus podus. Mēs nevilksim vannu ārā. Un pat ja mums tas izdotos, es negribētu to sabojāt – izskatās pēc mākslas darba.

– Nav pārsteidzoši. Lords Darkfīlds to atveda no kaut kur austrumiem. Šķiet, ka tā ir vietējā valdnieka atlīdzība.

– Jā, interesants veids, kā izteikt pateicību.

– Kungam ļoti patika iet vannā. Viņš pasmīnēja, sakot, ka tādā veidā nomazgā no sevis laboratorijas netīrumus.

"Bet mēs tagad nesmejamies." Sāksim pie lietas.

* * *

Priesteris aizvēra durvis, uzlika lampu uz kumodes, mirkli vilcinājās, domādams, vai nevajadzētu aizdedzināt vēl vienu – to, kurā bija svētītā eļļa, bet nolēma to netērēt. No halāta krokām viņš izņēma krustu, ar kuru vakar vakarā bija izdzinājis rēgu, un, atrotījis sutanas piedurknes, uzmanīgi nolaida to ūdenī. Tad viņš nometās ceļos vara vannas priekšā un, salicis plaukstas, gandrīz klusi sāka lūgties.

Durvis nedaudz atvērās, un iekšā ieskrēja caurvēja, kas nodzēsa lampu. Pēc melnraksta Montijs ieskrēja iekšā ar apmierinātu smaidu sejā un divus ūdens spaiņus rokās.

"Svētais tēvs, ūdens," viņš teica.

Tā Kunga kalps smagi nopūtās, piecēlās no ceļiem un atbildēja:

"Es tev teicu, lai netraucē mani, kamēr neesmu pabeidzis." Teicu arī, ka ūdens jau ir gana. Noliec šurp spaiņus un, dieva dēļ, mani vairs netraucē. Un, Montij, – viņš teica pēc tam, kad aizejošais dārznieks, kura sejā bija palicis smaids, – iededziet man lampu.

Tad viņš aizvēra durvis no iekšpuses, lai izvairītos no incidenta atkārtošanās, un atkal nometās ceļos. Dažas minūtes apkopoju savas domas un nomierināju dvēseli, un tad sāku skaļi lasīt lūgšanu.

Viņš piecēlās, trīs reizes šķērsoja ūdeni fontā un teica: "Āmen." Tajā pašā mirklī no nekurienes nākusi caurvēja atkal nodzēsa lampu. Priesteris vēlreiz nopūtās, atrotīja piedurknes un pieliecās pie vannas, lai noņemtu krustu. Tomēr es to nevarēju atrast.

"Kādas muļķības," skanēja no viņa lūpām.

Viņš noliecās virs ūdens, gandrīz pieskaroties tam ar seju, atkal nobrauca ar plaukstu pa dibenu un beidzot atrada trūkstošo. Ar krustu rokā viņš maziem solīšiem devās uz durvīm, atvēra tās un izgāja gaismā. Un viņš nodrebēja, kad pamanīja, ka ap krusta augšdaļu bija aptīts tārps. Ar riebumu viņš nometa to no svētnīcas, noslaucīja relikviju sutanas malā un kliedza:

– Montija!!!

* * *

Saule jau rietēja, kad tēvs Jakovs pabeidza savu dievbijīgo darbu. Šoreiz visā dārzā tika izvietotas improvizētas lampas: Montijs piekāra tās kokos, novietoja uz soliņiem, akmens žoga, vienu novietoja uz strūklakas labirintā un vēl vairākas piekāra uz žoga kaltas dzelzs stieņiem.

"Sāk tumst, jūs varat to aizdedzināt," Kungs viņam pavēlēja, "tikai raugies, lai nesaskartos īpašums."

Priesteris izņēma no somas vēl vienu krustu, uzlika to uz plaukstas un nolasīja pāri lūgšanu. Viņš pamanīja, ka Kungs vērīgi uz viņu skatās.

"Šis ir pēdējais," viņš paskaidroja un piegāja pie dīķa, kurā draiskojās zivis, nepievēršot uzmanību cilvēkiem un viņu rūpēm. Tad viņš it kā negribīgi un skumji iemeta krustu ūdenī.

Zivis šaudījās dažādos virzienos, pa ūdeni sāka plūst apļi, un no apakšas pacēlās milzīgs burbulis, kas plīsa ar nepatīkamu šļakstu.

"Es darīju visu, kas bija manos spēkos," viņš noguris sacīja. "Ja tā ir Viņa griba, šausmas, kas moka šo vietu, atgriezīsies tur, no kurienes tā nākusi." Uz pazemi.

Kungs klusēja, nenovērsdams acis no ūdens virsmas.

– Galdnieka kungs!

Viņš nodrebēja, pakratīja galvu un steidzīgi teica:

– Jā, jā, tev taisnība. Esmu jums ļoti pateicīgs, tēv Jakov. Jūsu palīdzība ir vienkārši nenovērtējama. Es vēlos atvainoties par savu iepriekšējo uzvedību. Es vienkārši… es vienkārši neticēju tam visam.

– Tas notiek bieži, Kārpentera kungs. Cilvēki sāk ticēt Dievam, tiklīdz viņi sastopas ar kaut ko tādu, kas Viņam pretojas. Jo Viņš vienīgais spēj mums palīdzēt. Un tad cilvēki Viņu noliedz, tiklīdz briesmas ir pārgājušas. Hmm, šķiet, ka Montijs ir pabeidzis, atgriezīsimies mājā, pirms nav pilnībā satumsis. Nekārdināsim likteni.

* * *

Dārznieks grauza burkānus, kas izaudzēti nelielā sakņu dārziņā aiz savas mājas. Viņam blakus, uz kāpnēm, kas veda uz otro stāvu, sēdēja priesteris, mizoja vārītu olu, ielika čaumalu bļodā un iemērca kārumu sālī. Mazliet tālāk no viņiem, ar vīna glāzi vienā rokā un ieroci otrā, stāvēja Kungs. Lēnām malkojis dārgu dzērienu, viņš paskatījās ārā pa logu: zālienu tagad apgaismoja ne tikai laternas, bet arī lampas. Tiem pievienotā eļļa piešķīra ugunij neparastas nokrāsas, padarot ārējo izskatu neparastu un zināmā mērā maģisku.