- -
- 100%
- +
Pirma nodaļa – Londonas vēstures hronoloģija
Aptuveni 43 gadus vecs Londinium pilsētas dibināšana romiešu Lielbritānijā.
60. gads
Londīnijas izlaupīšana, ko veica dumpīgās ķeltu cilts Iceniju karaspēks valdnieces Būdikas vadībā.
Otrā gadsimta otrā puse
Londinium iedzīvotāju skaita un platības samazināšanās.
No 190 līdz 225.
Aizsardzības mūra celtniecība Londonīnijā.
286
Romas gubernators Karausijs pasludina sevi par Romas Lielbritānijas imperatoru.
296
Romas imperators Konstants I Hlors atdod Londīniju Romas valdījumā.
Ceturtā gadsimta vidus
Pikti un skoti sāk uzbrukt Ziemeļbriānijai.
Ap 368.
Londīniju pārdēvē par Augustu.
410
Romas valdīšanas beigas Lielbritānijā.
5. gadsimta beigas
Londinium (Augusta) iedzīvotāji pārceļas uz otru Flitas upes krastu un nosauc savu apmetni par Lundenvik (Lundenas tirdzniecības pilsēta).
6. gadsimta vidus
Lundenvica kļūst par Eseksas karalistes daļu.
604
Bīskaps Mellīts ierodas Lundenvikā, nodibina tur diecēzi un uzceļ Svētā Pāvila katedrāli, kas aizsāk kristietības procesu.
672
Lundenvikas ostas pirmā pieminēšana.
842
Vikingu uzbrukums, kas pazīstams kā Lielais slaktiņš.
871
Vikingi ieņem Lundenviku.
886
Veseksas karalis Alfrēds Lielais atgūst Lundenviku un bijušo Londīnijas teritoriju; tā sākas Londīnijas atjaunošana, ko sāka dēvēt par Ludenburgu.
962
Lielais ugunsgrēks, kurā nodega Svētā Pāvila katedrāle.
1042
Anglijas troni ieņem Edvards Confessor, kas iezīmē Saksijas Veseksas dinastijas atjaunošanu.
1065
Pirmās baznīcas iesvētīšana tagadējās Vestminsteras abatijas vietā.
1066, oktobris
Normandiešu hercogs Viljams, pazīstams kā Viljams Aizkarotājs, Hastingsas kaujā sakāva Haroldi II un sagrāba viņa īpašumus, tostarp Londonu (Ludenburgu).
1066, decembris
Viljama kronēšana Vestminsteras abatijā.
1067
Viljams izdod hartu, kurā apstiprina Londonas tiesības, priekšrocības un likumus.
1097
Viljams II, Viljama I Ikarotāja dēls, sāk Vestminsteras halles celtniecību, kas ir Vestminsteras pils sākums.
Ap 1175. gadu.
Kenterberijas arhibīskapa sekretārs Viljams Ficstefens (William FitzStephen) raksta "Londonas dižākās pilsētas aprakstu".
1176
Tiek uzsākta akmens tilta pār Temzu būvniecība.
1191
Princis Jānis (vēlāk karalis Jānis Bezzemnieks), kurš ir ieņēmis Anglijas troni sava brāļa Ričarda Lauvas sirds prombūtnes laikā, atzīst Londonas tiesības uz pašpārvaldi.
1215-1217
Pirmais baronu karš, kura laikā pēdējo reizi vēsturē tika okupēta Londona.
Ap 1260. gadu.
Izveidoja Londonas mēru un šerifu hroniku – pirmo darbu, kurā aprakstīta pilsētas vēsture.
1290
Karalis Edvards I Plantagenets izdod Ediktu par jūdu izraidīšanu.
1327
Ar Londonas iedzīvotāju atbalstu parlaments gāž karali Eduardu II, tādējādi radot precedentu.
Četrpadsmitā gadsimta trīsdesmitie un četrdesmitie gadi.
radīja divas latīņu hronikas par Londonas vēsturi – Londonas vēstis un Svētā Pāvila katedrāles vēstis, kā arī Londonas hroniku, kas rakstīta anglo-normāņu valodā.
1348
Otrā mēra pandēmija cilvēces vēsturē, pazīstama kā Melnā nāve, iznīcina aptuveni pusi Londonas iedzīvotāju.
1381
Vata Tailera vadītā zemnieku sacelšanās.
1397
Leģendārais Ričards Vititons kļūst par Londonas mēru.
1530
Karalis Henrijs VIII pārceļ savu oficiālo rezidenci uz Vaitholu un nodod Vestminsteras pili Parlamentam.
1544
Flāmu topogrāfijas gleznotājs Antons van den Vingards rada Londonas panorāmu.
1576
Pirmā angļu stacionārā teātra būvniecība Šoridčā.
1582
Elizabetes I aizbildniecībā tika izveidota Karaliskā trupa, kuras sastāvā bija arī Viljams Šekspīrs.
1598
Vēsturnieks Džons Stouve apraksta Londonas apskatu.
1613
Tiek izveidots Newriver kanāls, kas nodrošina londoniešus ar dzeramo ūdeni no Lī upes un vairākiem citiem avotiem.
1619-1622
Banketu nama, kas ir viens no izcilākajiem Anglijas arhitektūras pieminekļiem, celtniecība Vaitholas pilī.
1652
Pasqua Rosi atver Londonas pirmo kafejnīcu St Michael's Lane.
1660
Londonas Karaliskās dabas izziņas biedrības pirmā sanāksme.
1663
Karaliskā teātra Drury Lane, kas ir vecākais nepārtraukti strādājošais teātris Apvienotajā Karalistē, atklāšana.
1665-1666
Lielais mēris Londonā.
1666
Lielais Londonas ugunsgrēks.
1694
Tiek izveidota Anglijas Banka (privāta akciju banka).
1696
Kafejnīcas Tower Street īpašnieks Edvards Loids sāk publicēt trīs reizes nedēļā speciālu izdevumu Lloyd's News – pasaulē pirmo biļetenu apdrošinātājiem.
1707
Londona kļūst par Lielbritānijas Apvienotās Karalistes galvaspilsētu, kas tika izveidota, pieņemot Anglijas un Skotijas savienību.
1708
Lielā Londonas ugunsgrēka laikā nodegušās Svētā Pāvila katedrāles vietā ir uzcelta jauna Svētā Pāvila katedrāle.
1733 odes.
"Kanalizācijas" upe Fleet ir iebūvēta caurulē.
1749
Tiek izveidots pirmais Londonas profesionālais policijas spēks, kas pazīstams kā Bowstreet Runners.
1762
Karalis Džordžs III no Bekingemas hercoga iegūst savu pili, kas pēc pārbūves kļūst par britu monarhu rezidenci.
1801
Londonas iedzīvotāju skaits ir sasniedzis vienu miljonu.
1807
PallMall ielu sāk apgaismot gāzes laternas.
1824
Tiek dibināta Nacionālā mākslas galerija.
1836
Tiek dibināta Londonas Universitāte; Londonā tiek atklāts pirmais Lielbritānijas dzelzceļš, kas savieno Londonas tiltu ar Griniču.
1840
Jaunās Vestminsteras pils celtniecības sākums.
1858
Liels smārds rada jaunu pilsētas kanalizācijas sistēmu; tiek uzcelts Big Bena tornis.
1863
Londonā tiek uzsākta pasaulē pirmā pazemes dzelzceļa būvniecība.
1865
Ir pabeigts Londonas centralizētās kanalizācijas sistēmas pirmais posms.
1888
Vaitčepelā un tās apkārtnē ir slēpies sērijveida slepkava, kuru iesaukuši par " Džekpota izlaupītāju".
1894
Torņa tilta atklāšana.
1901
Londonas iedzīvotāju skaits sasniedz 6,7 miljonus; tiek atklāts elektriskais tramvajs.
1902
Londonas ielās sāk kursēt autobusi.
1909
Harijs Gordons Selfridžs atver Londonas pirmo universālveikalu Oksfordas ielā.
1915
Pirmie sprādzieni Londonā.
1919
Londonā notiek militārā parāde par godu Pirmā pasaules kara beigām un Antantes uzvarai.
1924-1925
Notiek Lielbritānijas impērijas izstāde.
1940-1941
"London Blitz" – Hitlera lidmašīnas masveidīgi bombardēja Lielbritāniju.
1946
Londonā notiek militārā parāde par godu uzvarai pār Hitlera Vāciju un tās sabiedrotajiem.
1948
Londonā notiek XIV vasaras olimpiskās spēles.
1952
"Lielais smogs" kļūst par vislielāko gaisa piesārņojumu Londonas vēsturē.
1985
Sadursmes starp policiju un iedzīvotājiem Londonas rajonā Broadwaterfarm.
2004
Tiek pieņemts Londonas plāns, kurā izklāstīta Londonas stratēģija līdz 2031. gadam.
2012
Londonā notiek XXX vasaras olimpiskās spēles.
2015
Londonas iedzīvotāju skaits atkal sasniedz 1939. gada līmeni – 8,6 miljoni.
Otra nodaļa – Slaveni londonieši
Bairons, Džordžs Gordons (1788-1824) bija viens no ievērojamākajiem angļu romantisma ‑dzejniekiem, pazīstams visā pasaulē.
Bovijs, Deivids (David, 1947-2016) bija ievērojams ‑rokmūziķis, kurš savā daiļradē deva priekšroku novatoriskiem virzieniem.
Bekhems, Deivids (1975) ir slavens futbolists un pussargs.
Defo, Daniels (1660-1731) bija ievērojams rakstnieks un esejists, viens no angļu romāna pamatlicējiem, Robinsona Krūzo autors.
Kamberbačs, Benedikts (Benedict, 1976) ir ievērojams britu aktieris, pazīstams ar Šerloka Holmsa lomu BBC seriālā Sherlock un žurnālista Džuliana Asanža lomu biogrāfiskajā trillerī The Fifth Estate.
Kītss, Džons Kītss (1795-1821) bija ievērojams angļu ‑dzejnieks romantiķis un Viktorijas laikmeta zvaigzne.
Pips, Samuels (1633-1703) bija parlamenta deputāts, Karaliskās Zinātņu biedrības prezidents (1684-1686) un plaši pazīstamas dienasgrāmatas autors, kas sniedz detalizētu ieskatu 17. gadsimta otrās puses londoniešu ikdienas dzīvē.
Faradejs, Maikls Faradejs (1791-1867) – viens no slavenākajiem fizikas ‑zinātniekiem cilvēces vēsturē, elektromagnētiskā lauka doktrīnas pamatlicējs, pirmā elektromotora modeļa autors.
Čīzs, Džeimss Hedlijs (René Brabazon Raymond; 1906-1985) bija viens no pasaulē pazīstamākajiem detektīvromānu autoriem, kurš sarakstījis gandrīz simts romānus.
Attlee, Clement Richard (1883-1967) – slavens politiķis, Leiboristu partijas līderis (1935-1955), Lielbritānijas ‑premjerministrs (1945-1946), izcils reformators, kurš daudz darīja, lai īstenotu "labklājības valsts" koncepciju.
Pirmā nodaļa
‑Londona, ‑dingdong, ‑Londona!
Dārgā, nolādētā, izklaidējošā pilsēta, atvadies!
Tavus muļķus es vairs nediriģēšu:
Šogad mierā, jūs, kritiķi, dzīvojiet,
Jūs, netiklas, guliet mierīgi!
Aleksandrs Pops. Atvadas no Londonas
Leģenda par Diku Vitingtonu
Mūsu senajai pilsētai nav leģendu par tās izcelsmi. Londonai nav tik paveicies. Leģendas sāka rasties vēlāk, un, iespējams, visaizkustinošākā no tām ir stāsts par Diku Vitingtonu, nabadzīgu bāreņu, kurš dzīvoja karaļa Edvarda III (1327-1377) valdīšanas laikā.
Starp citu, Edvards III bija pirmais Anglijas valdnieks, kurš savā oficiālajā titula nosaukumā iekļāva kārtas skaitli. Pirms tam karaļi ‑kaut kā bija iztikuši bez cipariem, kas radīja zināmu jucekli hronikās.
Dikam nebija ne mājas, ne ģimenes, ne naudas, ne perspektīvu. Meklējot labāku dzīvi, Diks aizbrauca no dzimtā ciemata uz Londonu, kur viņam paveicās atrast darbu bagāta tirgotāja Ficvorena virtuvē. Un viss būtu labi, ja ne ļaunais pavārs, kurš Dikam nepatika un tiranizēja viņu visos iespējamajos veidos, tostarp sitot ar visu, kas pagadās pa rokai. Bēniņi, kur saskaņā ar tā laika paražām tika izmitināti zemākie kalpotāji, bija pilni žurku un peļu, kas naktīs apgrūtināja miegu.
Diks strādāja par pārtiku un pajumti, viņam naudu nemaksāja, tāpēc, lai nopirktu kat.....
"Nopirkt kaķi?! – uzmanīgākie lasītāji tagad būs pārsteigti. – Vai jūs nevarētu kādu noķert uz ielas? Šādu labu lietu visos laikos bija daudz!".
Kāda ir atbilde uz šo jautājumu? ‑Pirmkārt, mēs nezinām visas detaļas par londoniešu ikdienas dzīvi Eduarda III laikā, kurš valdīja piecdesmit gadus. Iespējams, izsalkušie klaidoņi noķēra visus klaiņojošos kaķus vai arī Dikam bija vajadzīgs īpaši liels kaķis ar labi attīstītām medību prasmēm. Un vispār pret senām leģendām jāizturas ar cieņu, bez ņirgāšanās un citām viltībām. Gudrība noved pie alternatīvu versiju rašanās, un pēctečiem nākas minēt, kā bija patiesībā. Vai laktuve bija uz akmens, vai ne? Vai arī Artūram nemaz nebija jāraizējas ar zobena izvilkšanu, jo Ekskalibūru viņam uzdāvināja Ezera dāma?1 Tāpēc mēs nebūsim izvēlīgi attiecībā uz mantojumu, ko esam mantojuši no saviem senčiem, bet pieņemsim to tādu, kāds tas ir.
Diks vēlējās kaķi. Viņš to nopirka par santīmu, ko bija nopelnījis, spodrinot kurpes, ielika savā miteklī un no tā brīža baudīja nakts mieru. Bet tad liktenis viņam sagādāja kārdinājumu. Ficdvorens aprīkoja vēl vienu kuģi uz svešām zemēm un piedāvāja saviem kalpiem izmēģināt veiksmi, dodot kapteinim ‑kaut ko pārdot. Tā bija riskanta ideja – izdosies vai nē? – Un ar kuģi varēja notikt jebkas, taču visi kalpi atsaucās piedāvājumam. Pat Diks bija kārdināts atdot kapteinim savu kaķi, jo viņam nebija citas kustamas mantas. Viņš atdeva to kapteinim un drīz vien to nožēloja, jo mazie bēniņu dzīvnieciņi atkal sāka viņu kaitināt. Un pavārs bija kļuvis nikns – reti kurš rīkojums tika dots bez dauzīšanas. Piedzīts izmisumā, zēns nolēma pamest Londonu, kurā beigu beigās vilcinājās. Nolēma – un izdarīja. Viņš aizbēga no sava saimnieka pirms rītausmas (un bija Visu svēto diena2 , labvēlīga jebkuram pasākumam), devās uz Holloveju, kas tolaik bija pilsētas nomale, apsēdās uz akmens un pārdomāja, kurā virzienā būtu labāk doties. Un tad atskanēja Svētās ‑Marijas baznīcas zvani.....
Atgriezieties ‑Londonā,
‑Dindon! ‑Dindon!
Atgriezies ‑Vītingtons,
Trīs reizes Londonas lords mērs!
Atgriezieties ‑Londonā!
Diks paklausīja aicinājumam un atgriezās pie Fitzvorrena, pirms viņu palaida garām. Pa to laiku kuģis ar Dika kaķi uz klāja bija devies uz kādu austrumu valsti, kuru mocīja peles. Šajā valstī kaķu nebija (un nejautājiet, kāda tā ir valsts, jo mēs esam vienojušies strikti sekot stāstījumam). Kapteinis pārdeva kaķi šīs valsts valdniekam par pasakainu naudas summu un droši atgriezās atpakaļ Anglijā. Šādā veidā Diks ieguva bagātību. Vēlāk viņš apprecējās ar Ficdvorena meitu, un ar naudu un sakariem un kļuva par mēru.
Tiem, kas, degustējot dzērienus kādā Londonas krogā, riskēs apšaubīt šī stāsta patiesumu, būs smagi. Pirmkārt, viņam tiks atgādināts, ka īstā Ričarda Vītingtona, trīskārtējā Londonas ‑lorda mēra, sievas uzvārds ir Fitzworren. Un, ja nekaunīgais bezdievīgais nelietis noraidīs šādus pārliecinošus pierādījumus, viņam var tikt piemēroti īpaši pasākumi… Tomēr šeit ir maģiska burvestība, kas acumirklī pārtrauc jebkādus konfliktus krogos. Tev ir jāuzņem daudz gaisa krūtīs un jāsakliedz pāri visai telpai, pārspējot visus pārējos trokšņus: "Mans mielasts visiem klātesošajiem!". Un viss uzreiz būs labi.
Kāpēc mēs jau pašā stāsta sākumā atceramies kāda labi situēta Glosteršīras3 muižnieka dēlu (jā, tieši tā!), kurš 1397. gadā pirmo reizi kļuva par Londonas ‑lordu mēru? Tāpēc, ka skanēja zvani! Tieši viņš bija tas, kurš to izdarīja tik tālu uz priekšu. ‑Londonā! ‑Londonā! ‑Londona! Cik melodisks! Pilsētas vārds ir kā radīts, lai to izrunātu dziedājumā… ‑Londona! (Tagad pamēģiniet aizvest jauno Diku uz Rosllanerkhragog4 vai Drumnadrockit5 un paklausieties – vai jūsu zvani vispār skanēs?).
Un, tā kā esam pieminējuši ‑St MaryleBow baznīcu, ko londonieši dēvē par ‑Bow Church6 ,7 mums jāpieskaras vienam svarīgam apstāklim. Jau septiņpadsmitā gadsimta vidū eksaltēti aristokrāti radīja iesauku "cockney" par parastajiem Londonas Sitijas iedzīvotājiem, kas sākumā tika uzskatīta par tik aizvainojošu, ka par to varēja saņemt dūri pa zobiem. Kā gan citādi? Kurš gan gribētu, lai viņu dēvē par "gailenīti"? Taču ar laiku gailis apzinājās savu dižo dabu un saprata, ka Londona turas kopā tieši uz viņa spēcīgajiem pleciem (nevis uz aristokrātu naudas). Aizvainojošā iesauka pārvērtās par goda titulu, uz kuru neviens svešinieks nevarēja aizskarties. Un, ja kāds to izdarītu, viņš nekavējoties tiktu izcelts atklātībā ar nevainīgu jautājumu: "Un kur tu esi dzimis?". Fakts ir tāds, ka par īstu koknīstieti var uzskatīt tikai to, kurš dzimis Bow ‑Church maģisko zvanu tuvumā, citiem vārdiem sakot, piecu jūdžu rādiusā no klusās ‑Bowline ietekas trokšņainajā Cheapside8 . Visi londonieši ir londonieši, bet ne visi londonieši ir londonieši.
Taču atgriezīsimies pie nosaukuma pirmsākumiem. Viduslaiku hronists Galfrīds no Monmutas savā grāmatā "Lielbritānijas karaļu vēsture" norāda uz leģendārā (t. i., mītiskā) karaļa Luda vārdu. Savulaik, pirms romiešu ierašanās, Luds iekaroja Trinovantum pilsētu un nosauca to par godu Kerlud – "[karaļa Luda] pilsēta". Gadu gaitā Kerluda kļuva par Kerlundainu, pēc tam par Londīniju, un galu galā par Londonu. No pirmā acu uzmetiena šī versija izskatās visai loģiska, taču valodniecības likumi to pilnībā atspēko, sakot, ka šāda transformācija nav iespējama. Un tiem var ticēt, jo valodas neattīstās tā, kā tām ir jāattīstās, bet saskaņā ar noteiktiem standartiem. Aptuveni izsakoties, ja "Kerlud" kļuva par "Kerlundein", tad nosacītajam "Verwood" vajadzētu kļūt par "Verlundein", "Bribdud" – par "Bribdudein". Tomēr līdzīgu transformāciju piemēru nav, tāpēc noliekam "Lielbritānijas karaļu vēsturi" (starp citu, interesants traktāts) plauktā un pievērsīsimies citiem pieņēmumiem.
Daži autori "Londinium" veido no ķeltu vārdiem "llyn" ("ezers" vai "upe") un "dun" ("cietoksnis"). Vārda "llyn" vietā var ņemt velsiešu "lhwn" ("birzs"), un arī tas izrādīsies pārliecinoši, jo upei, pie kuras dibināts Londinium, bija jābūt ar birzēm, citādi nebija iespējams. Ja vēlaties, varat iedomāties dievieti Diānu, kas personificēja romiešu mēnesi, un tad iegūsiet "l[l]an Dian" ("Diānas templis") vai "l[l]an gelach" ("Mēness templis") ar sekojošu "gelach" transformāciju "don", ko dīvainie valodniecības likumi gluži pieļauj. Tiesa, šajā versijā ir viens būtisks "punktiņš" – Diāna bija populāra romiešu sabiedrības zemākajos slāņos, īpaši vergu vidū, par kuru patronesi viņu uzskatīja. Vai nav dīvaini, ka romieši, kas iekaroja tālas salas, iedomājās pilsētu nosaukt "plebejiskās" dievietes vārdā? Drīzāk viņi būtu dibinājuši "l[l]an Iuno" ("Juno templis"), jo Juno bija Romas un visas impērijas patronese.
Ja vēlaties īpaši oriģinālu skaidrojumu, varat atcerēties divpadsmit Izraēla ciltis, īpaši cilti, kas cēlusies no Dana, patriarha Jēkaba piektā dēla. "‑Landan" ir "Dana mājvieta" vai "Dana mājvieta". Taču būtu dīvaini pieņemt, ka jūdi iefiltrējās Lielbritānijā uzreiz pēc tam, kad to bija iekarojuši romieši, sākot ar 43. gadu, ko pieņemts uzskatīt par mūsu pilsētas dibināšanas gadu. Lai tirgotāji sekotu karavīriem, bija jāpaiet ‑zināmam laikam, vai ne?
Ja jāizvēlas ticamākais no daudzajiem variantiem, tad tas būtu (ar visu cieņu pret citām versijām) "llyndun" – "cietoksnis pie upes". Savukārt visvienkāršākais nosaukuma izcelsmes variants to saista ar cilvēku vārdā Londinos, kuram savulaik piederējušas šīs vietas. Starp citu, "Londinos" no bretoņu valodas var tulkot kā "mežonīgs". Stadionā, kur Chelsea spēlē ar Arsenal9 , pēdējais skaidrojums izskatās pārliecinošākais.
Romieši Lielbritānijā
Vispirms 55. un 54. gadā p.m.ē. Gajs Jūlijs Cēzars mēģināja iekarot Lielbritāniju, abas reizes neveiksmīgi. Otrajā vizītē vietējais vadonis vārdā Kasivelauns, šķiet, piekrita maksāt Romai ikgadēju nodevu, taču neviens no saglabājušajiem avotiem šādus maksājumus nemin. Turklāt otrajā reizē, tāpat kā pirmajā, romieši pilnībā pameta Britāniju, neatstājot garnizonus, kā tas pieņemts iekarotajās valstīs. Tātad pieminētā nodeva var tikt uzskatīta par izdomājumu, lai saglabātu Lielās Romas prestižu.
Cēzara brāļadēls, imperators Klaudijs, kurš valdīja no 41. līdz 54. gadam, nolēma nostiprināt savu diezgan vājo varu, pievienojot jaunas zemes, un šim nolūkam 43. gadā nosūtīja konsulu Aulu Plautiju uz ziemeļiem, piešķirot viņam četrus leģionus, ko pastiprināja divdesmit tūkstošu spēcīga palīgarmija. Izsēdinājušies mūsdienu Kentas teritorijā, romieši drīz ieņēma Britānijas ‑dienvidaustrumu daļu un turpināja salas iekarošanu no šī ērtā priekšpunkta. Temzas šķērsošanai izraudzītajā vietā romieši uzcēla tiltu un tā tuvumā nodibināja apmetni, ko nosauca par Londīniju. Bez apmetnes nebija iespējams iztikt, jo tiltu vajadzēja apsargāt.
Ar to viss sākās.
43. gadā, gandrīz pirms diviem tūkstošiem gadu.
P. S. Pavisam nesen, 2016. gadā, Londonā tika atrasta aptuveni 65. gadā datēta plāksnīte ar uzrakstu Londinio Mogontio ("Uz Londīniju, Mogontijam"). Līdz šim šī plāksne ir agrākais vēsturiskais dokuments, kurā minēta Londona.
Otrā nodaļa
Londinium likteņa līkloči
Skaidrā gaisā tas ir skaists skats,
No Hampstedas siltā augstuma, lai uzreiz redzētu
Anglijas plašā galvaspilsēta,
Torņi, zvanu torņi, pagarinātās ielas un būves.
Svētā Pāvila augstais kupols starp vasaļu bandām
No kaimiņu smailēm stāv karaļa virsnieks,
Un pāri laukiem parādās ridgy jumti,
Ar attālumu maigi tonēts, blakus,
Ar radniecīgu žēlastību, kā divas māsas dārgas,
Vestminsteras torņi, viņas abatijas lepnums;
Kamēr tālu aiz tās spīd Sērrejas kalni
cauri plānai, maigai miglai un rāda to viļņoto līniju.
Tā skatoties, labs skats!
Joanna Bailli. Londona
Romas pilsēta
Visas romiešu pierobežas pilsētas, kas tika būvētas pēc vienādiem standartiem, bija nocietinātas. Faktiski cietoksnis – mūrēts militārais cietoksnis – bija pilsētas sākums. Netālu tika atvērta krodziņš, sākās ‑kāda tirdzniecība, vietējie iedzīvotāji un romiešu karavīri, kuri bija nostrādājuši savu laiku, apmetušies uz dzīvi, demobilizēti, varēja saņemt zemes gabalu un naudu saimniecības uzsākšanai. Centrālā valdība stimulēja apdzīvoto vietu attīstību iekarotajās zemēs, tāpēc īpaši nozīmīgas celtnes, īpaši tempļus un akveduktus, parasti cēla par valsts līdzekļiem, no tiem apmaksāja arī ceļu ierīkošanu. Tāpēc neliela apmetne īsā laikā varēja kļūt par lielu (pēc tā laika standartiem) pilsētu. Romieši tērēja daudz naudas būvniecībai pat pierobežas pilsētās, jo visa šī monumentālā greznība bija romiešu diženuma iemiesojums.
Marks Aurelijs Mauzejs Karausijs bija Romas impērijas ‑uzurpators Britānijā un Ziemeļgallijā.
Attīstītām pilsētām, kā arī stratēģiski nozīmīgām pilsētām tika piešķirts Romas kolonijas statuss, kas to iedzīvotājiem deva tiesības, pielīdzināmas Romas iedzīvotāju tiesībām. Senās Romas vēsturnieks Publijs Kornēlijs Tacīts, kas slavens ar savu analītiskās pieejas un smalkā psiholoģisma apvienojumu, savās Annalēs Londīniju apraksta kā "pilsētu, ko nesauc par koloniju, bet kas, pateicoties tirgotāju un preču pārpilnībai, tomēr ir ļoti pārpildīta. Tas nozīmē, ka Londīnijam bija pašvaldības statuss, kas tam deva tiesības uz pašpārvaldi un tā iedzīvotājiem – daļu no Romas pilsonības tiesībām.
Londīnijs radās "tukšā vietā", nevis pirms romiešu laikmeta apmetnes attīstības rezultātā, tāpēc tam bija regulāra taisnstūra forma un taisnas ielas, kas krustojās taisnā leņķī, kas raksturīgi vēlīno romiešu pilsētai. Ja forma vēl varēja novirzīties no standarta (lai nepārbūvētu tikko iekarotu pilsētu!), tad taisnas ielas bija neapšaubāma senās romiešu pilsētas pazīme imperatora laikā. Iespējams, tikai pašu Lielo Romu nevarēja pieskaņot šim standartam, jo tā ilgstoši attīstījās haotiski.
Boudicca Rising
Dzīve ‑pierobežas pilsētiņās bija nemierīga. Tiklīdz galvenie romiešu spēki atkāpās, pakļautie valdnieki sāka kustēties. Bieži vien romieši, kas bija pieraduši paļauties uz savu zobenu, paši izraisīja sacelšanos.
"Ikēņu ķēniņš Prasutags, kurš bija slavens ar savu lielo bagātību, savā testamentā par mantiniekiem iecēla Cēzaru un viņa divas meitas, cerēdams, ka šī paklausība pasargās viņa valstību un īpašumus no vardarbības. Taču notika pretējais, un valsti izlaupīja centurioni, bet mantojumu – prokurora vergi, it kā abi būtu sagrābuši ar ieroču spēku. Vispirms tika sista Prasutaga sieva Būdika, un viņa meitas tika apkaunotas; tālāk visiem ievērojamajiem ikēņiem tika atņemts no senčiem mantotais īpašums (it kā visa teritorija būtu atdota romiešiem), un karaļa radiniekus sāka uzskatīt par vergiem. Iceniji, sašutuši par šiem apvainojumiem un baidīdamies no vēl sliktākām lietām, jo viņu zeme ir kļuvusi par provinces daļu, ņem rokās ieročus un iesaistās sacelšanās sacelšanās cīņās ar Trinobantiem, kā arī ar visiem tiem, kas, vēl nesalauzti verdzībā, slepenās sanāksmēs ir zvērējuši atgūt zaudēto brīvību, ar īpašu naidu pret veterāniem [t. i., atvaļinātajiem romiešu ‑karavīriem-iedzīvotājiem]. Patiešām, nesen pārcēlušies uz Kamulodunas koloniju, viņi izmeta trinobantiešus no viņu mājokļiem, izdzina viņus no viņu laukiem, saucot tos par gūstekņiem un vergiem, turklāt karavīri ļāvās veterānu patvaļai gan viņu dzīvesveida līdzības dēļ, gan cerībā, ka arī viņiem tiks ļauts darīt to pašu..... Nemierniekiem šķita, ka nav grūti iznīcināt koloniju, kurai nebija nekādu nocietinājumu, jo mūsu komandieri par to nerūpējās, vairāk domājot par patīkamām lietām nekā par lietderīgām lietām" .