Londona. Pilna pilsētas vēsture

Ceturtā nodaļa – Jaunā vecā Londona

Mirstība, redzi un baidies!

Kāda miesas maiņa ir šeit!

Padomā, cik daudz karalisko kaulu

Miegs šajā akmeņu kaudzē:

Šeit viņi gulēja bija valstības un zemes,

Kas tagad vēlas spēku, lai maisītu viņu rokas:

Kur no savas kanceles aizzīmogo ar putekļiem

Viņi sludina: "Lielumam nav uzticības.

Francis Beaumont. Par kapenēm Vestminsteras abatijā

Ludenburga

Karalis Alfrēds nolēma izmantot romiešu atstātos Londinium pilsētas mūrus. Romieši bija pamatīgi uzcēluši, un liela daļa mūra bija saglabājusies. Daudz vieglāk bija atjaunot nopostītos, nekā būvēt jaunus nocietinājumus, un kopumā no stratēģiskā viedokļa Londinium atrašanās vieta bija izdevīgāka, ne velti šeit apmetās ‑iebrucēji romieši. Tāpēc pilsētas kodols atgriezās Londonīnijā, un Lundenviku atjaunoja nelielā mērā, tikai kā tirgošanās vietu.

Atjaunoto Londīniju sauca par Ludenburgu, bet varbūt ir pienācis laiks aizmirst par vecajiem nosaukumiem un sākt saukt pilsētu ar tās pašreizējo nosaukumu, jo īpaši tāpēc, ka nosaukums "Ludenburga" ilgi neizdzīvoja.

Hronika vēsta, ka Ludenburga tika atdota eldormanam Etelredam. ‑Patiesībā sākotnēji Etelredam II, kas 879. gadā tika ievēlēts par Mercijas valdnieku, bija karaļa tituls, bet pēc Alfrēda Lielā valdnieka kundzības atzīšanas viņu sāka saukt par eldormanu (grāfu). Neraugoties uz to, ka normāņi likvidēja visas anglosakšu muižniecības privilēģijas (un arī pašu muižniecību), elfta tituls tika saglabāts un sāka lietot līdzīgā franku titula comte vietā. Kļuvis par Alfrēda vasali, Æthelreds apprecēja viņa meitu. Londonas nodošana znota rokās liecina, ka karalis Alfrēds šai pilsētai piešķīra lielu nozīmi.

Atjaunotā Londona nekļuva par karalistes galvaspilsētu, jo jau 871. gadā Alfrēds Lielais, uzreiz pēc stāšanās tronī, par galvaspilsētu pasludināja Vinčesteras pilsētu, tāpat kā romieši bija dibinājuši Londonu.

"Karaļa Alfrēda patiesība."

Atdzimusī Londona sāka dzīvot saskaņā ar karaļa Alfrēda likumiem, kas būtībā neatšķīrās no iepriekšējiem noteikumiem. "Tagad es, karalis Alfrēds, esmu savācis visus likumus un pavēlēju pārrakstīt daudzus no tiem, kurus ievērojuši mani priekšgājēji un kurus es esmu apstiprinājis," lasāms "Patiesības" (tā tradicionāli dēvēja kodeksu) ievadā, "un daudzus no tiem, kuri neguva manu apstiprinājumu, es esmu atmetis un ar savu gudro padomdevēju piekrišanu esmu pavēlējis grozīt. Es arī neesmu uzdrošinājies noteikt daudzus savus likumus, jo nav zināms, vai tie patiks tiem, kas nāks pēc mums."

Alfrēda (vai drīzāk viņa padomnieku, kas bija tieši iesaistīti kodeksa izstrādē) nopelns ir noteikumu detalizētāka izstrāde un likumu darbības jomas paplašināšana. Protams, baznīcai tika piešķirtas īpašas privilēģijas, un nodarījumi pret to tika sodīti bargāk nekā citi. Sodi par īpašuma bojāšanu kļuva vienoti, bet sodi par nodarījumiem pret personu tika sīkāk izstrādāti. "Ja ‑kāds ‑kādam izurbtu aci, lai viņš samaksā viņam sešdesmit šiliņus un sešus šiliņus, un sešdesmit pensus un trešdaļu pensa kā atlīdzību. Bet, ja acs paliek vietā, bet ar to neko nevar saskatīt, tad no šīs atlīdzības atskaita trešo daļu."

"King Alfred's Truth" sastāv no četrdesmit deviņiem ievadrakstiem un septiņdesmit septiņiem galvenajiem rakstiem. Ievada raksti atšķiras pēc satura. Daži no tiem ir baušļi ("atturies no melošanas" vai "nekad nepieņem upurus"), bet citi nosaka sodu par pārkāpumiem ("kas sit savu tēvu vai māti, lai mirst ar nāvi") vai reglamentē uzvedības noteikumus noteiktās situācijās ("zvēru saplosīta gaļa nav ēdama, atdodiet to suņiem").

Nemierīgie dāņi

Karalis Alfrēds Lielais nomira gadsimtu mijā, 899. vai 901. gadā. Viņa dēls Edvards, nobriedis vīrs un pieredzējis karavadonis, ieņēma troni. Kārtība bija šāda – dāņi valdīja Anglijas ‑ziemeļaustrumos līdz pat Nortumbrijai, bet ‑dienvidrietumi atradās anglu un saksonu karaļa Edvarda rokās. Papildus sauszemes iebrukumiem no ziemeļiem Edvarda valdījumus apdraudēja arī jūras iebrukumi. Londona atradās starp diviem āmuriem, jo to varēja sasniegt gan kājām, gan ar laivu, taču jūras draudi bija lielāki. Tomēr sauszemes draudus nevarēja noliegt, jo ar Alfrēdu noslēgtajā līgumā dāņiem bija piešķirtas zemes uz austrumiem no Lī upes, kas mūsdienās ietek Temzē Londonas dienvidos.

Vēl Alfrēdam dzīvam esot, 892. gadā vikingi mēģināja ieņemt Londonu, taču tas neizdevās. Pilsēta bija labi nocietināta, un tās aizstāvju motivācija, kuri labi apzinājās, kas viņus sagaida sakāves gadījumā, bija ļoti augsta.

Londona 10. gadsimtā

Atmetīsim leģendas par Tristanu un Izoldu, dzejoļus par karali Artūru un pat (piedodiet mums visi klasiskās literatūras cienītāji!) Valtera Skota romānu Ivanhoe. Romantisms nav domāts mums, jo mums ir vajadzīga ideja, kas ir tuva realitātei.

Kad mēs dzirdam vārdus "mājas" un "mājās gatavots ēdiens", mūsu iztēle uzreiz atsauc atmiņā krāsniņas ar gardiem ēdiena gatavošanas aromātiem un mājīgi plaukstošu malku kamīnā… Lasciate ogni speranza, voi ch'entrate . Ne visos vai drīzāk reti kurā mājā bija tāda greznība kā krāsns. Krāsnij bija nepieciešama liela telpa, turklāt tā bija liela ne tikai pati par sevi, bet ap to bija jābūt arī sava veida "drošības zonai", lai uguns neizplatītos uz mēbelēm un visu māju (lielākā daļa māju bija koka). Kamīns? Nevajag būt smieklīgiem! Kamīns ir muižnieku izklaide, kuri var atļauties malku izšķērdēt, neapskatoties atpakaļ. Turklāt tas arī jāierīko plašā telpā, citādi pie pirmā ugunsgrēka nodegs visa māja. Kā sildījās aukstajā sezonā tie, kuriem nebija ne plīts, ne kamīna? Nekādā gadījumā! Viņi aizbēra visas spraugas, uzvilka visu, ko varēja apģērbt, un gāja gulēt blakus, sildīdami viens otru ar savu ķermeņu siltumu. Rodas jautājums – kā nabadzīgie cilvēki gatavoja ēdienu? Viņi to vispār negatavoja! Viņi ēda krodziņos vai ceļā, maizes ceptuvē nopērkot karstu, svaigi ceptu maizi, un ‑kaut kur blakus – gabaliņu gaļas, desas vai zivs. Bet varēja nopirkt pīrāgu ar pildījumu un nekur citur neiet. Ātrs ēdiens tika izgudrots nevis divdesmitajā gadsimtā, bet pirms daudziem gadsimtiem… Nu, ja svētkos vai ‑kādā citā nozīmīgā dienā vajadzēja pagatavot ‑kaut ko karstu, cilvēki lika sagatavotos produktus katlā vai katliņā un devās uz tuvāko maiznīcu, nebija tālu jāiet, jo maiznīcas stāvēja uz katra stūra. Par pieticīgu samaksu katlu ielika karstā krāsnī – tolaik tas bija standarta pakalpojums.

Lielo tirdzniecības pilsētu, tostarp Londonas, raksturīga iezīme bija plaši izplatītā pārtikas produktu aromatizētāju – dažādu garšvielu un piedevu – lietošana, kas lielākoties tika ievestas no tālienes un bija dārgas. Bet ko gan cilvēks sava prieka labad nedarītu, turklāt visas šīs piedevas ļoti palīdzēja gadījumos, kad ēdiens sāka "beigties" (šis Londonai raksturīgais izteiciens ir sinonīms vārdam "sabojāties"). Ja kāds nezina, pirmie elektriskie ledusskapji Londonā parādījās gandrīz vienlaicīgi ar Pirmā pasaules kara sākumu – bagātie oriģinālkrāti tos pasūtīja no Amerikas Savienotajām Valstīm.

Mūsdienās restorāni vilina klientus, apgalvojot, ka to ēdieni ir "gatavoti pēc senām, autentiskām receptēm", bet vai zinājāt, ka senatnē gaļai tika pievienota sāls? Gaļas ēdienus biežāk gatavoja no sālītas, nevis svaigas gaļas. Tāpēc atstāsim malā strīdus par seno autentiskumu… Un lūk, vēl viena lielo seno pilsētu kulinārijas iezīme – te liellopu gaļas vietā biežāk izmantoja teļa gaļu. Kāpēc? Tāpēc, ka teļus audzēt līdz pieauguša cilvēka augumam pilsētu šaurībā, izmantojot pirktās lopbarības barību, bija neizdevīgi.

Ir vispārzināms, ka konservus pirmo reizi izgatavoja Napoleona karu laikā, bet… Taču konservu prototips ir pastāvējis jau kopš neatminamiem laikiem, un tas tika pieminēts tikai nedaudz iepriekš. Pīrāgs ar pildījumu ir ne tikai ērtība, bet arī iespēja ilgāk saglabāt pildījumu maizes apvalkā. Dažreiz mīklas izstrādājumi kalpoja tikai kā apvalks un nekas cits. Augšējo garozu noņēma, pildījumu apēda, bet maizi izmeta, jo tā bija neēdama – apdegusi vai pārāk sausa.

Pilsētu mūri tika būvēti gadsimtiem ilgi, tāpēc viduslaiku pilsētas ne tik daudz paplašinājās, cik "blīvējās". Ne visi varēja atļauties dzīvot ārpus pilsētas mūriem, jo pat pilsētā ar mūriem un sargiem dzīvi nevarēja saukt par mierīgu. Bagātnieki varēja uzcelt nocietinātu rezidenci ‑kaut kur brīvā zemē un turēt sargus, zemnieki varēja apmesties ārpus mūra brīvās zemēs, bet lielākā daļa dzīvoja iekšienē, kur mājas burtiski turējās viena pie otras. Un gandrīz visas šīs mājas bija koka. Viena dzirkstele no krāsns varēja iznīcināt pilsētu.....

"[962. gadā] Londonā bija ļoti nāvējošs mēris un liels ugunsgrēks," vēsta hronists. – Svētā Pāvila katedrāle nodega, un tajā pašā gadā to sāka celt no jauna". "Nāvējošais mēris" bija mēris, ko uz salu atveda vai nu tirgotāji, vai vikingi. Tā bija atbalss pandēmijai, kas uzliesmoja 6. gadsimta otrajā pusē un tika saukta par "Justiniāna mēri", jo sākās Bizantijas imperatora Justiniāna I valdīšanas laikā. Divdesmit gadus vēlāk Londonā izcēlās vēl viens liels ugunsgrēks, taču saglabājušos dokumentos nav ziņu, ka būtu cietušas ‑kādas nozīmīgas ēkas. Var droši pieņemt, ka bez vietējiem ugunsgrēkiem tajos tālajos laikos nevarēja iztikt neviens ienaidnieka uzbrukums, jo aplenkuma laikā bija ierasts uz pilsētu šaut aizdedzinošas bultas, kas uzreiz aizņēma salmu jumtus vai vieglas koka konstrukcijas. Un vispār, kad senās hronikas runā par dāņiem, vārdi "izlaupīja" un "nodedzināja" parasti stāv kopā. Nedomājiet, ka vikingi bija īpaši nežēlīgi cilvēki. Pēc rakstura un uzvedības viņi neatšķīrās no tiem pašiem angļiem un sakšiem. Mājokļu dedzināšana bija iebiedējošs un ‑soda pasākums, kas spēcīgi iedarbojās uz civiliedzīvotājiem, mazinot vēlmi pretoties un pamudinot viņus maksāt izpirkuma maksu, tas ir viss.

Starp citu, Plantagenetu dinastijas karalis Ričards I, plašāk pazīstams kā Ričards Lauvas sirds, ir uzskatāms par ugunsdzēsības dienesta dibinātāju Londonā un visā Anglijā. Viņš 1189. gadā pavēlēja, ka ugunsgrēka gadījumā pie katras mājas jānovieto muca ar ūdeni, un lika saviem padotajiem palīdzēt kaimiņiem dzēst ugunsgrēkus.

978. gadā Londona uz īsu brīdi kļuva par karalistes galvaspilsētu. To bija noteicis karalis Etelreds II, iesaukts par Neprātīgo, kura valdīšanas sākums bija tajā gadā. Precīzāk, nevis pats desmit gadus vecais karalis, bet gan viņa māte, karaliene Elfrīta, kas darbojās kā regente sava nepilngadīgā dēla vietā. "Neprātīgais" – ļoti reti sastopama iesauka karalim, biežāk var sastapt "Trakais", taču tam Etelredam, kuru mēs pazīstam no hronikām, tā lieliski piestāvēja. Viņš bija nesaprātīgs – vieglprātīgs, tuvredzīgs un vājprātīgs. Londona palika galvaspilsēta līdz brīdim, kad Anglijā sāka valdīt dāņi – karalis Knuds, kurš troni ieņēma 1016. gadā, apmetās Vinčesterā.

Metropoles statuss ir ne tikai prestižs, bet arī spēcīgs stimuls attīstībai. Karaļa galms un ap to esošā muižniecība bija lielākie preču un pakalpojumu patērētāji (iespējams, nav nepieciešams tālāk attīstīt šo domu, jo tā jau ir skaidra).

Tas, ko tagad sauc par Londonas pilsētu, viduslaikos bija Londonas pilsēta, kuras platība bija mazāka par trim kvadrātkilometriem. Divpadsmitā gadsimta sākumā Londonā dzīvoja aptuveni astoņpadsmit tūkstoši cilvēku, bet tagad to ir vairāk nekā deviņi miljoni! Pilnīgi nesalīdzināmi skaitļi, vai ne?

Pilsēta tika sadalīta ‑rajonos, kurus vadīja vecākie: . Trīs reizes gadā, kā arī nepieciešamības gadījumā, pilsētā sanāca folkmot- tautas sapulce, lai lemtu svarīgus pilsētas dzīves jautājumus un pieņemtu tiesas lēmumus (taču pastāvēja arī pastāvīga tiesa, bez kuras neiztika). Tāpat kā citur, arī Londonā folkmots no vispārējas pilsoņu sapulces pakāpeniski pārtapa par muižnieku sapulci, taču jebkurā gadījumā tā klātbūtne piešķīra pilsētai republikāniskas iezīmes.

Nemierīgie dāņi uzvar.

Desmitā gadsimta beigās palielinājās vikingu uzbrukumu skaits. Dānijas karalis Svens Forkbārds iecerēja nevis laupīt, bet gan iekarot Angliju. Lielam mērķim bija nepieciešama liela armija, tāpēc Svens sev palīgā pieaicināja Norvēģijas karali Olafu Tryggvasonu un vairākus citus vikingu vadoņus. 994. gadā vikingiem neizdevās ieņemt Londonu, taču viņi nepalika bez peļņas – karalis Etelreds II samaksāja sešpadsmit tūkstošus mārciņu sudraba un piešķīra dāņiem tiesības dzīvot un tirgoties Anglijas pilsētās. Neprātīgais karalis uzskatīja, ka labāk ir atpirkt laupītājus, nekā tērēt to pašu naudu robežu apsardzei. Nav zināms, vai tajos laikos pastāvēja sakāmvārds: "Kad vista pārstāj dēt, viņu sūta uz katlu," bet kaut kas līdzīgs droši vien bija taisnība. Dāņu tirgotāju klātbūtne angļu pilsētās Etelredam šķita papildu miera garantija – dāņi nekaitēs saviem tautiešiem. Tādējādi angļu pilsētas tika pārpludinātas ar dāņu spiegiem, un Svens angļu lietas pārzināja labāk nekā Etelreds.

Sapratis, ka dāņi nodara vairāk ļauna nekā laba, Etelreds veica radikālus pasākumus. 1002. gada 13. novembrī tika iznīcināti visi Anglijā dzīvojošie dāņi. Šis notikums hronikās iegāja kā "Svētā Briseja dienas slaktiņš". Protams, drīz vien Svens ieradās Anglijā un plānoja tur palikt līdz galīgajai uzvarai, taču 1005. gada briesmīgais bads (pēc hronista vārdiem, "nežēlīgākais no visiem zināmajiem") piespieda vikingus atgriezties. 1007. gadā Svens no Etelreda saņēma vēl vienu atkāpšanos trīsdesmit tūkstošu mārciņu sudraba (ar laiku viņa apetīte auga), pēc kuras viņš saņēma piecu gadu atelpu.

1013. gadā vikingi atkal tuvojās Londonai, bet pilsēta atkal izturēja. Svens devās gājienā uz rietumiem, aiz Temzas, un tur apmetās nometnē. Spēku sadalījums acīmredzami nebija anglosakšu labā, tāpēc eldormans Etelmers un citi Anglijas rietumu provinču muižniecības pārstāvji zvērēja uzticību Svenam. "Un visa tauta atzina viņu [Svenu] par savu likumīgo valdnieku, pēc kā arī londonieši padevās viņam un deva ķīlniekus, jo baidījās no pilsētas iznīcināšanas".

Svenam nebija lemts ilgi priecāties par savu uzvaru – 1014. gadā viņš pēkšņi nomira (un pēkšņa valdnieku nāve vienmēr rada aizdomas), pēc tam izveidojās divvaldība. Dižciltīgo un garīdznieku sapulce, ko sauca par Witenagemot, par karali ievēlēja Etelrēdu, bet dāņi par Svena mantinieku pasludināja viņa dēlu Knudu.

Karalis Ētelreds II nomira Londonā 1016. gada 23. aprīlī. Vitenagemots par karali pasludināja Edmundu, Etelreda otro dēlu, ko iesauca par Dzelzsbārdi par viņa nelokāmo pretošanos dāņiem. "Viņš varonīgi aizstāvēja savu karalisti visu viņam atvēlēto laiku," raksta hronists. Bet Londonai jau tuvojās Knuds, kurš 7. maijā aplenca pilsētu. Londona nepadevās. Būdams spiests atcelt vienu aplenkumu, Knuds drīz vien uzsāka vēl vienu un arī neveiksmīgi. Taču galu galā Londonas liktenis tika izšķirts no viņa. Tā paša gada septembra vidū pie Ešingtonas kalna Eseksā notika kauja starp angļiem un dāņiem, kurā pēdējie guva uzvaru. "Knuds guva uzvaru un iekaroja visu Angliju," vēsta hronika.

Taču vēl ne visu – pēc vienošanās ar Edmundu Knuds saņēma zemes uz ziemeļiem no Temzas, bet karalistes dienvidu daļa tika atstāta Edmundam. Dāņi, protams, saņēma atlīdzību ne tikai no Edmunda, bet arī tieši no Londonas. Pilsēta ne tikai samaksāja dāņiem naudu, bet arī apņēmās nodrošināt viņus ar naktsmītni ziemai. Taču 1016. gada 30. novembrī Edmunds pēkšņi nomira (iespējams, ka viņu nogalināja Knuda aģenti), pēc kā Vitenagemots apdomīgi pasludināja Knudu par karali. Tā beidzās cīņa starp angļiem un vikingiem.

Vitenagemot

Valdnieka padomnieku institūcija, ko sauca par vitenagemot, kas nozīmē "gudro vīru sapulce", radās 7. gadsimtā. Tajā nebija nekā pārsteidzoša, jo ģermāņu ciltīm tautas sapulču tradīcija bija raksturīga kopš neatminamiem laikiem – visus svarīgos lēmumus ar padoto piekrišanu pieņēma vadoņi. Vitenagemotu bija daudz – līdz pat simts cilvēkiem, jo tajos piedalījās visi laicīgās un garīgās muižniecības pārstāvji. Vitenagemotu vissvarīgākā funkcija bija karaļa ievēlēšana, jo anglosakšu periodā vara netika automātiski mantota – jaunā valdnieka vara bija jāapstiprina muižniecībai. Vēlēšanas varēja notikt, neievērojot tradīcijas, kā tas bija gadījumā ar Svenu Forkbārdu, kuram 1013. gadā politisku iemeslu dēļ deva priekšroku "dzimtā anglosakšu karaļa" Etelreda II vietā.

Anglosakšu monarhs savu padomnieku ielenkumā. Miniatūra no Sešu grāmatu manuskripta. XI gadsimts

Atšķirībā no parlamenta, kas vienmēr pulcējās Londonā, Vitenagemots varēja sanākt jebkurā vietā – lai kur atrastos karalis. Nebija skaidru laika noteikumu – Witenagemot tikās vismaz reizi gadā un parasti pēc vajadzības. Kā izteicās viens vēsturnieks, "vitenagemots varēja darīt visu, izņemot pārvērst vīrieti sievietē". Tā tas arī bija. Tika uzskatīts, ka karalis vajadzības gadījumā apspriežas ar saviem padotajiem, taču faktiski neviens svarīgs lēmums nekad netika pieņemts bez vitenagemota piekrišanas. Cita starpā dižciltīgo padome bija augstākā tiesa karaļvalstī, kurā izskatīja īpaši svarīgus strīdus. Taču nevajag iztēlē zīmēt viduslaiku parlamentārās republikas tēlu. Angļu un saksu karaliste bija autokrātiska monarhija, kurā pirmajā vietā bija karaļa griba, un visam pārējam bija otršķirīga nozīme. Katrs no Witenagemot locekļiem bija atkarīgs no karaļa un augstu vērtēja viņa labvēlību, tāpēc šī Lielā karaliskā padome kopumā bija viņam lojāla.

Piektā nodaļa ‑Bastards iekarotājs

Tas nav šeit man vislabāk patīk

Prieks, kas nekad nevar izkūst,

Par nesteidzīgu klaiņošanu pa Londonas pilsētu,

Kur šādi pazīstami vārdi skatās lejup

Uz klaidoņa uz ielas,

No Cheapside, Cornhill un Fleet.

Trokšņainais, stumdošais, burzmainais pūlis,

Tirdzniecības un satiksmes troksnis skaļi,

Mulsina pārāk apjucis sajūtu

Un braukt ar tūkstoš atmiņām.

Valters Mācījās. Londonas pilsētā

Vilhelms, Normandijas hercoga Roberta II Lieliskā dēls, pazīstams arī kā "Velns" (pēc sava rakstura un darbiem), pirms izpelnījās goda iesauku "Iemācītājs", tika dēvēts par Vilhelmu ‑Dunduru. Vilhelma māte Herleva bija Roberta konkubīne. Roberts viņu neapprecēja, bet pirms došanās svētceļojumā uz svētvietām, no kura, starp citu, viņš neatgriezās, oficiāli atzina Vilhelmu par savu likumīgo mantinieku.

1042. gadā Edvardam, vecākajam Ētelreda Neprātīgā dēlam, izdevās atgūt Anglijas troni. Edvarda māte Emma bija paša Roberta Velna māsa. Kad 1013. gadā karalis Ētelreds mēģināja stāties pretī Svenam Vilkačubārdam, viņa aizveda Edvardu un viņa jaunāko brāli Alfrēdu uz Normandiju.

Knuda stāvoklis bija diezgan nestabils. Lai gan anglosakšu augstmaņi viņu oficiāli atzina, viņš varēja paļauties tikai uz saviem vikingiem. Ja Roberts būtu nolēmis stāties pretī Knudam (un šāda iespēja bija diezgan liela), joprojām nav zināms, vai dānim būtu izdevies noturēties tronī. Lai atvairītu normāņu draudus, Knuds 1017. gadā šķīrās no savas pirmās sievas un apprecējās ar Emmu, kura viņam dzemdēja dēlu Hardeknudu. Šī laulība padarīja Normandiju ja ne draudzīgu, tad vismaz neitrālu pret Knudu.

Knudam bija divi dēli – Harolds un Svens – no viņa pirmās sievas Elfgifas, Nortumbrijas ealdormaņa meitas. Svens, kurš vēlāk kļuva par Norvēģijas karali, mūsu stāstā nav iesaistīts, mums ir svarīgs Harolds, kurš kādu laiku ieņēma Anglijas troni. Daži hronisti Elfgifu dēvē drīzāk par konkubīni, nevis Knuda likumīgo sievu. Iespējams, ka tas darīts tikai tādēļ, lai noniecinātu karaļa Harolda statusu, padarot viņu par uzurpatoru, taču nevar izslēgt, ka Knuds apprecēja Elfgifu saskaņā ar dāņu pagānu paražām.

Knuds, kurš nomira 1035. gadā, pasludināja Hardeknudu par savu mantinieku, taču tēva nāves brīdī viņš atradās Dānijā, bet Harolds – Anglijā, turklāt bija labvēlīgi noskaņots angļu muižnieku vidū, kuriem viņš bija uz pusi savējais. Tāpēc Harolds kļuva par karali. 1036. gadā Anglijā parādījās Etelreda Neprātīgā dēls Alfrēds, taču pret viņu izturējās ļoti nežēlīgi – viņu sagūstīja un izsita acis, tādējādi atņemot viņam iespēju ieņemt troni (saskaņā ar seno tradīciju akls cilvēks nevarēja būt valdnieks). Drīz pēc apstulbšanas Alfrēds nomira. Taču viņa vecākais brālis Edvards bija ‑dzīvs un joprojām sēdēja Normandijā, kas bija ļoti apdomīgi.

1040. gada sākumā Hardeknuds lielas armijas vadībā devās no Dānijas uz Angliju. Karš nenotika, jo karalis Harolds I 1040. gada 17. martā pēkšņi nomira. Šādas sakritības nav nejaušas. Nav skaidrs tikai viens – vai viņu nogalināja Hardeknuda aģenti, vai arī to izdarīja viņa tuvinieki, vēloties izvairīties no jauna kara ar vikingiem. Jebkurā gadījumā Hardeknuda (Edvarda pusbrālis) netraucēti piestāja Veseksā un ieņēma Anglijas troni.

Hardeknuds šausmināja savus padotos ar savu nežēlību un izpostīja tos ar augstiem nodokļiem. Kad 1041. gadā Vusteras iedzīvotāju skaits bija lielāks par karaļa nodokļu iekasētāju skaitu, Hardecknuds gandrīz sagrāva pilsētu līdz pamatiem. Hardeknudam nebija ne sievas, ne bērnu. Tajā pašā 1041. gadā viņš uzaicināja sev labvēlīgo Eduardu uz Angliju un padarīja viņu par savu līdzvaldnieku un mantinieku. Un gadu vēlāk Hardeknuds pēkšņi nomira mielasta laikā (par to var domāt jebko, bet koronera ziņojums nav mūsu rīcībā), un Edvards kļuva par Anglijas karali. Dānijas valdnieku ēra Anglijas tronī bija beigusies.

Karaļa Edvardu sauca par "apliecinātāju", jo viņš daudz vairāk uzmanības pievērsa reliģiskiem jautājumiem nekā valsts pārvaldes lietām, un ne velti viņa nozīmīgākais akts bija Vestminsteras abatijas dibināšana. Karaliskā vara Edvarda laikā bija ievērojami vājināta. Viņš centās pretoties grāfu spiedienam, taču nespēja tos savaldīt. Tomēr grāfiem neizdevās pilnībā pakļaut karali, tas bija pussavienojums. Visspēcīgākais no vietējiem valdniekiem bija Veseksas grāfs Godvīns, kuram izdevās pārliecināt karali apprecēt viņa meitu. Edvards tiešām apprecējās, taču ar sievu gultā nedzīvoja; leģenda vēsta, ka šis dievbijīgais karalis līdz mūža galam palika jaunavīgs.

Godvīns nomira 1053. gadā. Viņa īpašumus, kā arī karaļa pirmā padomnieka amatu mantoja viņa dēls Harolds, kurš drīz kļuva par līdzvaldnieku… Nē – īsts valsts valdnieks pie dievbijīga karaļa, kurš savas dienas pavadīja lūgšanās un gavēnī. Nav brīnums, ka 1066. gada janvārī pēc bezbērnu Edvarda nāves Vitenagemots par karali ievēlēja Haroldu, kurš kļuva par Haroldu II.

Taču ne viss noritēja gludi. Bija ‑daži īpaši apstākļi. Hercoga Vilhelma kapelāns Gijoms de Puatjē savā traktātā "Normandijas hercoga un Anglijas karaļa Vilhelma darbi" raksta, ka 1051. gadā, kad Veseksas Godvīns krita negodā un bija spiests doties trimdā, Edvards pasludināja Vilhelmu par savu mantinieku un 1064. gadā nosūtīja pie viņa Godvīna dēlu Haroldu, lai viņš kā ietekmīgākais Anglijas grāfs zvērētu uzticību troņa mantiniekam. Pa ceļam Haroldu sagūstīja grāfs Gijs de Pontjē, kura īpašumi atradās ‑La Manša piekrastē pie Sommas upes ietekas. Viljams atpirka Haroldu no gūsta, viņš deva uzticības zvērestu un devās uz Angliju.

Man ir grūti noticēt šim stāstam. Visticamāk, tas tika izdomāts, lai attaisnotu Vilhelma pretenzijas uz Anglijas troni. Lai gan, ja vadāmies no asinsradniecības likuma, mirušā karaļa brālēnam kā asinsradiniekam ir lielākas tiesības uz troni nekā karaļa svainim. Tomēr, kā mēdza teikt senatnē: "Tiesības, kas nav apstiprinātas ar zobenu, nav neviena viltus pensa vērtas". Tajā pašā laikā angļu hronisti raksta, ka Edvards pirms nāves par savu pēcteci nosaucis Haroldu, "mūsu mīļās sievas brāli, dārgu mūsu sirdīm".