- -
- 100%
- +
"Pēkšņi starp mums [Normandijā] uzzināja, ka Anglija ir zaudējusi savu karali Eduardu un ka Harolds ir sagrābis viņa kroni. Pirms tauta, skumju pārņemta, bija atrisinājusi mantošanas jautājumu vēlēšanās, tajā pašā dienā, kad karalis tika apglabāts, šis nežēlīgais anglosakss, šis nodevējs, dažu draugu pasludināts, sagrāba troni, un Stīgands [Kenterberijas arhibīskaps], kuram pāvesta anatēma bija atņēmusi svēto amatu, viņu nepatiesi svaidīja. Vilhelms apspriedās ar saviem palīgiem un nolēma ar ieročiem atriebties par viņam nodarīto apvainojumu; neskatoties uz dažu pretinieku pretestību, kuri uzskatīja, ka šāds pasākums ir ļoti sarežģīts un pārsniedz Normandijas spēkus, viņš nolēma ar spēku atgūt mantojumu, kas viņam bija atņemts." .
1066. gada 28. septembrī Vilhelms ar septiņiem tūkstošiem karavīru izsēdās Anglijas piekrastē netālu no Pevensijas ciemata, no kurienes viņš devās uz Hastingu, kur gaidīja Haroldu, kurš Anglijas ziemeļos cīnījās ar norvēģiem. 14. oktobrī notika slavenā Hastingsas kauja, kurā normāņu karaspēks angļu karaspēkam nodarīja graujošu sakāvi. Karalis Harolds II mira.
Pēc šīs kaujas vienīgais pretošanās centrs iebrucējiem bija Londona, kur par jauno karali tika pasludināts Edgars Etelings, Edmunda Dzelzsvilka mazdēls. Viljams mēģināja ieņemt dumpīgo pilsētu uzbrukumā, taču viņam tas neizdevās. Tad normāņi aplenca Londonu, un Viljams sāka sarunas ar Kenterberijas arhibīskapu Stigandu. Stigands, kurš savu karjeru sāka kā karaļa Knuda kapelāns, bija kā vējrādītājs – viņš labprāt griezās tur, kur pūta politiskais vējš. No kanonisko baznīcas tiesību viedokļa Stiganda arhibīskapa amats tika uzskatīts par nelikumīgu, jo viņš tika iecelts bez pāvesta piekrišanas un nebija saņēmis pāvesta ordināciju. Visticamāk, tieši šo apstākli Vilhelms izmantoja, lai pamudinātu Stigandu paklausīt. Pēc tam, kad arhibīskaps deva zvērestu Vilhelmam, pretošanās normāņiem mazinājās. Papildus Stigandam Vilhelma pretenzijas uz Anglijas kroni atzina arī karaliene Edīte, Edvarda Uzticētāja atraitne un Harolda II māsa.
Edvards Konfesors sūta Haroldu uz Normandiju. Gobelēns no Bejē. XI gadsimts
1066. gada decembrī normāņi ieņēma Londonu. Viņiem palīdzēja atbalstītāji no angļu muižnieku vidus, kas atvēra galvenos pilsētas vārtus. Londonas iedzīvotāji varonīgi pretojās, bet vai pilsētnieku milicija varēja stāties pretī kaujās rūdītai regulārai armijai? Runa bija ne tik daudz par karali Edgaru Etelingu, kurš būtībā bija vienaldzīgs pret londoniešiem, cik par identitāti, ko pilsētnieki bija izveidojuši pēdējo divu gadsimtu laikā. Saglabājot saikni ar pārējo Angliju, londonieši uzskatīja sevi par brīviem un neatkarīgiem, un Londona viņu acīs bija ‑kas vairāk par valsts galvaspilsētu un nozīmīgu tirdzniecības pilsētu – valsts valstī. "Anglija ir Londona, bet Londona nav Anglija," reiz teica ‑literatūrzinātnieks Džordžs Henrijs Lūiss, kuram patika eifēmizēt citus ar neparastiem izteikumiem.
1066. gada 25. decembrī Vilhelms tika kronēts vēl nepabeigtajā Vestminsteras abatijā. Kronēšana notika saskaņā ar anglosakšu rituāliem, taču tas nepalīdzēja jaunajam karalim kļūt savam angļu vidū. Viņš bija spiests pakļauties, un Viljams to ļoti labi saprata.
Tornis
Lai nostiprinātu savu varu, karalis Viljams visā Anglijā uzcēla pilis, kas kalpoja kā normāņu cietokšņi. Būvniecība bija vērienīga, jo šim nolūkam bija īpaši svarīgs lielums. Milzīgo piļu mērķis bija iedvest padotajiem bailes un bijību par karaļa nesalaužamo karaļa varu.
Londonas tornis izcēlās no citām Normandijas pilīm ar savu lielumu, kas nav pārsteidzoši, jo tas bija paredzēts karalim. Pils kompleksa nosaukumu ieguva Baltais tornis, kas tika nobaltināts XIII gadsimta pirmajā pusē, Henrija III laikā, līdz tam tas bija tikai tornis. Jāatzīst, ka balināšanas ideja bija brīnišķīga – baltais tornis neizskatās tik drūms un ‑nomācošs kā pelēkais. Patiesībā tas bija nevis tornis, bet gan vesela pils, kurā bez karaliskās ģimenes, galminiekiem un kalpotājiem varēja izvietot arī lielu garnizonu – drošība pirmkārt un galvenokārt.
Trīsdesmit sešus metrus garš, trīsdesmit divus metrus plats un trīsdesmit metrus augsts – tādi ir Baltā torņa izmēri, kas tika būvēts divdesmit gadu laikā, taču ar pārtraukumiem. Tas tika pabeigts līdz 1100. gadam, kad Viljams Iebaidītājs vairs nebija dzīvs. Vilhelma jaunākais dēls karalis Henrijs I izmantoja torni ne tikai kā karaļa rezidenci, bet arī kā cietumu, jo tajā bija pietiekami daudz vietas.
Pirmais torņa gūsteknis bija Durhemas bīskaps Ranulfs Flambards, kurš bija tuvs Henrija priekšgājēja un brāļa, karaļa Vilhelma II, padomnieks. Pēc Vilhelma II nāves Flambara zvaigzne uzreiz nogrima. Teikt, ka Henrijs I viņu ienīda, nozīmē neko neteikt. Tomēr karalis nevēlējās sākt savu valdīšanu ar augsta garīdznieka nāvessoda izpildi, tāpēc tika nolemts Flambaru apglabāt dzīvu tikko pabeigtajā tornī. Tomēr bīskaps bija riskants cilvēks. Viņam 1101. gada 3. februārī izdevās aizbēgt, nolaižoties pa virvi pa savas kameras logu (kaskadieri kinoteātrī šo triku izpilda rotaļīgi, bet vidusmēra cilvēkam šī ideja šķiet ļoti riskanta, viens nepareizs solis – un bēglis nokrīt). Flambars virvi ieguva no saviem draugiem, kuri "brīvības atslēgu" paslēpa vīna mucā. Tādējādi pirmais torņa ieslodzītais bija arī pirmais, kas izbēga.
Starp ievērojamākajiem torņa gūstekņiem ir Francijas karalis Jānis Labais, kas tika sagūstīts Poitjē kaujā , un karalis Ričards II , kuram tornis vispirms bija rezidence, bet vēlāk kļuva par cietumu.
Prinči tornī
Cīņa par varu starp abiem Plantagenetu dinastijas atzariem – Lankasteru un Jorkas dinastiju – ieguva poētisko nosaukumu "Aļģeļu un balto rožu karš" jeb vienkārši "rožu karš", taču patiesībā nekas poētisks šajās asiņainajās ķildās, kas ilga veselus trīsdesmit gadus (no 1455. līdz 1485. gadam), nebija.
1461. gadā Anglijas tronī sēdās Jorkas atzara (Baltās rozes) karalis Edvards IV, kurš ar nelielu pārtraukumu valdīja līdz 1483. gadam. Pēc Edvarda nāves tronis pārgāja viņa trīspadsmitgadīgā dēla Edvarda rokās. Kroilendas hronikas otrajā turpinājumā teikts, ka neilgi pirms nāves Edvards IV iecēla savu jaunāko brāli Ričardu, Glosteras hercogu, par lordu ‑protektoru. Karaliskajā Anglijā ‑lords protektors bija nepilngadīga valdnieka reģents, un to nedrīkst jaukt ar valsts galvas amatu Anglijas Republikā interregnum laikā. .
Ričards no Glosteras sāka ar sava brāļadēla kronēšanas atlikšanu uz pusotru mēnesi, pārceļot to no 1483. gada 4. maija uz 25. jūniju. Kamēr gaidīja kronēšanu, Edvards atradās tornī, kur 16. jūnijā tika ievietots arī viņa desmit gadus vecais jaunākais brālis Ričards.
25. jūnijā Edvarda kronēšanas vietā augstmaņi aicināja Ričardu ieņemt troni kā "vienīgo likumīgo mantinieku". Kā tas varēja notikt, ja bija divi dzīvi mirušā karaļa dēli? Tāpat kā vienmēr – ar triviālu izkropļojumu palīdzību. Edvarda IV laulība ar abu prinču māti Elizabeti Vudvilu tika pasludināta par spēkā neesošu, pamatojoties uz to, ka Edvards iepriekš bija noslēdzis laulības līgumu ar citu sievieti – lēdiju Eleonoru Talbotu. To atklāja Stillingtonas bīskaps, kurš bija liecinieks viņu saderināšanās laikā un kurš bija tieši ieinteresēts, lai viņa brāļadēls būtu ārlaulībā. Līgums nav laulība, tāpēc princešu ārlaulība bija jāapstiprina ar atsevišķu parlamenta aktu. Tomēr Ričards tika kronēts kā Ričards III 1483. gada 6. jūlijā, sešus mēnešus pirms tam, kad parlaments pieņēma aktu, ko dēvēja par Titulus Regius.
Prinči Edvards un Ričards kopš 1483. gada jūlija vairs nav redzēti. Nav šaubu, ka viņi tika slepeni nogalināti. 1647. gadā Baltajā tornī remontdarbu laikā tika atrasti divi mazi cilvēku skeleti, kurus uzskatīja par prinču mirstīgajām atliekām un apglabāja Vestminsteras abatijā, jo tagad tos uzskatīja par likumīgiem – pēc Ričarda III nāves stāsts par Edvarda IV laulības līgumu ar Eleonoru Talbotu tika pasludināts par ‑uzurpatora karaļa izdomājumu. 1933. gadā mirstīgās atliekas tika atrastas un izpētītas. Tika apstiprināta kaulu vecuma sakritība, taču neko vairāk noteikt neizdevās. Mūsu ģenētiski attīstītajā laikā zinātnes iespējas ļauj izdarīt precīzākus secinājumus, taču šim nolūkam ir jāsaņem atļauja atkārtotai mirstīgo atlieku ekshumācijai, un tas nav ‑tik vienkārši. Oficiālā karaļa tiesas nostāja ir šāda – kāpēc traucēt mirušo mieru? DNS‑ analīze var tikai noteikt kaulu identitāti, bet tā neatklās svarīgāko – princešu nāves apstākļus. Par šo tēmu ir ļoti daudz versiju. Šekspīrs savā lugā Ričards III sniedz versiju, kas, pateicoties viņam, ir kļuvusi visizplatītākā.
"TYRREL. Jems Tyrrel un jūsu pazemīgais kalps.KRĀLIS RIHARDS. Vai tas ir pakļāvīgs?TYRREL. Mans kungs, jūs pieredzēsiet.KRĀLIS RIHARDS. Vai tu uzdrošināsies nogalināt manu draugu?TYRREL. Gatavs, mans kungs, bet es gribētu divus ienaidniekus nogalināt.KRĀLIS RIHARDS. Nu, labi. Ir divi asins ienaidnieki, miera ienaidnieki un miega traucēkļi. Es nododu tos tev, Tīrrels, to, kas atrodas tornī, bastardus.TYRREL. Tikai ļaujiet man tiem piekļūt, un es atbrīvos jūs no bailēm.KRĀLIS RIHARDS. Tavi vārdi ir kā mūzika! Nāciet tuvāk. Šeit ir pāreja; nāc un dod man ausu (čukst viņam uz auss). Nu, tā nu tas ir. Teiksim, ka viss ir izdarīts; es tevi mīlēšu un godāšu.TYRREL. Tas ir izdarīts, mans kungs.KRĀLIS RIHARDS. Vai mēs, Tīrrels, dzirdēsim par tevi pirms miega?TYRREL. Dzirdi, mans Kungs" .
Tomēr sers Džeimss Tīrels bija pirmais, kuru par prinču slepkavu nosauca Tomass Mors savā grāmatā "History of King Richard III". Šekspīrs tikai sekoja autoritatīvam avotam.
1485. gadā pēc Ričarda III nāves Bosvortas kaujā, Anglijas troni ieņēma tāls lankastriešu radinieks Henrijs Tjūdors, kurš kļuva par karali Henriju VII.
Līdz ar abu princešu pazušanu tika pārtraukta Jorkas Plantagenetu līnija Anglijas tronī. No formālā viedokļa raugoties, visi Anglijas un Lielbritānijas karaļi kopš Ričarda III ir uzurpatori, taču šo faktu parasti ignorē. "Nav svarīgi, kurš sēž pāvesta tronī, svarīgi ir tas, ka tronis nav tukšs," teica kardināls Gvido Bentivoglio d'Aragona . To, kas teikts par pāvesta troni, var attiecināt arī uz Anglijas troni.
"Grāmata par briesmīgo spriedumu"
Sāksim ar labo ziņu – Londona netika iekļauta Domesday Book, taču šī dokumenta nozīme Anglijas sabiedrībai bija tik liela, ka mums nav tiesību apiet grāmatu klusējot.
Angļu un saksu laikos valdīja sabiedriskās attiecības – zeme piederēja valstij, un lielāko iedzīvotāju daļu veidoja brīvie kopienu ‑zemnieki, kurus sauca par "gerliem". Sākotnēji grāfiem piederēja simt divdesmit akri vai četrdesmit astoņi ar pusi akri. Grāfi bija ietekmīgākie (un turīgākie) kopienas locekļi, kuri bija atbildīgi karaļa priekšā par kārtību savās zemēs, kā arī par noteiktu skaitu karavīru. Laika gaitā daudzi trūcīgie bankrotēja, un viņu zemi pārņēma bagātie, kas to apsaimniekoja nomā. Tādējādi daži kopienas locekļi kļuva atkarīgi no citiem, taču vecajā labajā Anglijā nepastāvēja pilnvērtīgas feodālās attiecības, kurās sizerains piešķīra zemi saviem vasaļiem kā atlīdzību par militāro dienestu.
Normandiešu iekarošana izraisīja spēcīgu Anglijas sabiedrības feodalizāciju. Vilhelms konfiscēja zemi nelojālajai anglosakšu muižniecībai un sadalīja to starp normāņiem un lojālajiem grāfiem. Viņš pasludināja sevi par zemes augstāko īpašnieku, kas turpmāk tika piešķirta viņa padotajiem apmaiņā pret dienestu. Tajā pašā laikā karalis apdomīgi izvairījās piešķirt zemi veselos masīvos, jo tas varētu veicināt separātisma tendences. Atdalīties no karaļvalsts ir iespējams, ja jūsu īpašumi ir liela vienota teritorija, bet, ja īpašumi ir sajaukti kopā kā šķēpi uz segas, par separātismu nevar būt ne runas.
Pirms laupījumu dalīšanas ir nepieciešams skaidri zināt to apjomu, ir nepieciešams veikt inventarizāciju, un Vilhelma iekarotāja veiktās inventarizācijas – pirmās vispārējās zemes skaitīšanas viduslaiku Eiropā, kas tika veikta 1086. gadā, – rezultāts bija dokuments, ko dēvē par "Pēdējā sprieduma grāmatu" . Skaitīšanu veica pēc tā sauktajiem "simtiem" – teritorijām, kuru aramzemes platība kopā bija aptuveni simts haidu. Netika veiktas aptaujas "no galvas uz galvu", šīs modernās tehnoloģijas parādīsies daudz vēlāk. Atbildīgās personas – dižciltīgie zemes īpašnieki, tiesu kolēģiju locekļi, garīdznieki, priekšnieki un seši zemnieki no katras apdzīvotās vietas apliecināja sniegto informāciju, dodot zvērestu uz Bībeles. Nebija jēgas sagrozīt datus, un patiesībā karaļa komisijas locekļi, ja viņi to vēlējās, varēja tos vēlreiz pārbaudīt, tāpēc varam cerēt, ka informācija ir ticama.
Tika reģistrēta tāda informācija kā muižu īpašnieku vai nomnieku vārdi, aramzemes, ganību, pļavu un mežu platība, dažādu kategoriju (brīvo un brīvo) zemnieku skaits, dzirnavu skaits un muižu vērtība. Brīvo zemnieku īpašumu lielumu noteica atsevišķi. Karalis zināja, cik vērtīga ir konkrētā zeme, tāpēc viņam bija priekšstats par to, kādu armiju viņš var pieprasīt no vasaļa, kurš šo zemi bija saņēmis kā lēņa.
Jautājums ir, kāpēc inventārs ieguva tik biedējošu nosaukumu? Nosaukums norādīja uz tajā ietvertās informācijas nozīmīgumu, kurai vajadzēja būt tikpat izsmeļoši patiesai kā tai, kas tiks atklāta Pēdējās tiesas laikā. "Neviens bullis, govs vai cūka, kas tur bija, netika aizmirsts un ierakstīts annālēs," rakstīja viens no "Grāmatas" sastādītājiem. Jā, tika uzskaitīti arī lielie lauksaimniecības dzīvnieki, piemēram, buļļi tika uzskaitīti astoņu galvu ganāmpulkos, kas veidoja vienu aramzemes vienību.
Karalis Vilhelms ne tikai atskaitījās par saviem īpašumiem, bet arī pieprasīja pilnvarotām personām tos palielināt. Domesday Book cita starpā sniedz aplēses par īpašumu potenciālu.
Kāpēc Londona netika iekļauta šajā brīnišķīgajā grāmatā? Pastāv viedoklis, ka tas bija tāpēc, ka lielā pilsētā bija grūti veikt uzskaiti. Taču patiesībā saskaņā ar iepriekš aprakstīto sistēmu nebija lielas nozīmes, vai uzskaite tika veikta pilsētā vai ciematā, jo informāciju sniedza tie, kuriem bija visa informācija par reģionu. Runa ir par nepieciešamību – karalim Vilhelmam nebija nodoma Londonu, kas piederēja viņam, pārvērst par ‑svešu veļu, tāpēc nebija lielas jēgas tur veikt tautas skaitīšanu. Starp citu, arī galvaspilsētā Vinčesterā tautas skaitīšana netika veikta.
Viljams Londonai piešķīra hartu, kas apstiprināja Edvarda Konfesora laikā spēkā esošos likumus. Harta beidzās ar vārdiem: "Un es nevienam neļaušu jums kaitēt. Lai Visvarenais jūs pasargā." Šie vārdi nav nejauši, un tie nav arī tradicionāls frāzes pavērsiens. Tos var "tulkot" kā "mans vārds tiek dots no sirds un labprātīgi". Jā – varenais iekarotājs ‑karalis savā ‑ziņā centās koķetēt ar Londonas iedzīvotājiem, jo viņu uzticība bija labāka aizsardzība nekā Tower sienas vai citi cietokšņi. Pārveidojot anglosakšu likumus un paražas pēc saviem ieskatiem, Vilhelms neveica nekādas būtiskas pārmaiņas Londonā, kuras dzīve palika tāda pati kā līdz šim. Izņemot to, ka rietumu nomalē tika būvēts karaļa cietoksnis......
Atzīsim – bija labi, ka viņi to uzbūvēja. Mūsdienu Londonu nav iespējams iedomāties bez torņa, kas kalpoja kā cietums, karaļa zvēraudzētava (!), monētu kaltuve un karaļa dārgumu krātuve.
Starp citu – torņa apsargi oficiāli tiek saukti par "Yeoman Warders", nevis "Beefeaters", kā daudzi cilvēki domā, jo viņi pazīst šo parasto džina zīmolu. "Gaļas ēdāji" sargus, kas parādījās Henrija VII Tjūdora laikā, iesauca par "gaļas ēdājiem", jo viņi varēja ēst gaļu no karaļa galda bez ierobežojumiem (savulaik ļoti svarīga privilēģija).
1097. gadā Viljams Sarkanais sāka būvēt ‑Vestminsteras zāli – karalisko viesību zāli. Šī zāle kļuva par Vestminsteras pils centrālo daļu un ir saglabājusies līdz mūsdienām, savukārt mūsdienās zināmā pils tika pārbūvēta pēc 1834. gada 16. oktobrī notikušā ugunsgrēka. Papildus ‑Vestminsteras zālei no vecās Vestminsteras saglabājies (lai gan ne sākotnējā veidolā) arī Dārgakmeņu tornis, kas 1366. gadā uzcelts Edvarda III personīgo dārgumu glabāšanai.
P. S. Vai esat kādreiz aizdomājušies, kāpēc skarbajos viduslaikos daudzās Eiropas valstīs pilsētām bija pašpārvaldes privilēģija? Hanzas savienība apvienoja simt trīsdesmit pilsētas Ziemeļrietumeiropā. Londona un citas Anglijas pilsētas nebija šīs savienības dalībnieces, taču aktīvi sadarbojās ar to, un karalis Eduards III regulāri saņēma aizdevumus no Hanzas tirgotājiem. Kāpēc?
Tam ir divi iemesli. ‑Pirmkārt, pilsētas bija ļoti sarežģītas struktūras, un reti kurš karaļa ieceltais varēja tās efektīvi pārvaldīt pats. Vislabākos lēmumus varēja pieņemt tikai tie, kas labi pārzināja pilsētas dzīvi no iekšienes, nodarbojās ar amatniecību vai tirdzniecību. ‑Otrkārt, pilsētas bija lielākie nodokļu maksātāji. Kad karalis Henrijs V teica, ka Londona nodrošina trešdaļu zelta karaliskajā kasē, viņš pārspīlēja, bet ne par daudz. Vistai, kas dēj zelta olas, nepieciešama īpaša attieksme, tāpēc karaļi labprātāk neiejaucās sarežģītajā pilsētu pārvaldības mehānismā, lai netīšām ‑kaut ko nesabojātu un nezaudētu ienākumus. Viņi aprobežojās ar to, ka iecēla pilsētās uzraugus, kas pārstāvēja monarha personu, lai nodrošinātu, ka noteiktie ieņēmumi tiek pienācīgi izpildīti.
Vilhelma Sarkanā dēlu ķildas
Šķita, ka Normandijas iekarošana Anglijai un Londonai atnesīs ilgi gaidīto ilgstošo mieru. Ir interesanti lasīt par kariem hronikās un vēsturiskajos romānos, bet pamēģiniet iedomāties sevi kā londonieti, kas dzīvo nebeidzamo vikingu uzbrukumu laikā. Dzīve ritēja, likvidējot iepriekšējo uzbrukumu sekas un gaidot jaunus uzbrukumus. Nekādas stabilitātes, tikai nemiers. Nav vajadzības pieminēt, kādu kaitējumu uzbrukumi nodarīja tirdzniecībai – tas ir pietiekami skaidrs. Londona atradās krustcelēs tirdzniecības ceļiem no Skandināvijas, Baltijas, Atlantijas okeāna piekrastes un Centrāleiropas. Anglijā nebija izdevīgākas ostas ārējai tirdzniecībai, jo Londona bija viegli sasniedzama Francijai un Flandrijai, un arī Dānija nebija tālu.
Lai gūtu sirdsmieru, varat daudz ko upurēt. Piemēram, piekrītot maksāt lielākus nodokļus (iekarotājs ‑karalis, kuram ļoti vajadzēja naudu, saviem padotajiem uzlika trīs reizes lielākus nodokļus). Patiesībā londoniešiem paaugstinātie nodokļi kļuva par galvenajām nelabvēlīgajām normāņu iekarošanas sekām. Tomēr var pieņemt, ka londonieši ieguva vairāk nekā zaudēja. Jā, viņiem nācās maksāt vairāk naudas valsts kasē, bet viņiem nebija jāatjauno pilsēta ik pēc dažiem gadiem pēc kārtējā vikingu uzbrukuma. Karalis Vilhelms karoja karus ar nevaldāmajiem anglosakšiem vai frančiem ‑kaut kur tālu prom, un Londona dzīvoja mierā, un pilsētnieki vēlējās cerēt, ka tā būs vienmēr.
Taču tas tā nav.
1087. gada sākumā sešdesmit gadus vecais Viljams Aizkarotājs uzsāka kampaņu pret frančiem, kuri uzbruka Normandijas pierobežas apgabaliem. Viņš vēlējās nošaut divus zaķus ar vienu šāvienu – pakļaut savus nemierīgos kaimiņus un ieņemt savā īpašumā franču Veksēnu (šo apgabalu, kas kalpoja kā "atslēga" uz Parīzi, gan normāņu, gan franču valdnieki uzskatīja par savu. Kampaņas laikā tika ieņemta un nodedzināta Veksenas "galvaspilsēta" – franču pilsēta Mantā. Ugunsgrēka laikā Vilhelma zirgs paklupa un krita kopā ar jātnieku. Segla rags (priekšējā priekšgala izvirzījums) caurdūra karaļa vēderu. Brūce saasinājās, un aptuveni pēc sešiem mēnešiem (9. septembrī) vispārējs iekaisuma process noveda Vilhelmu līdz nāvei. Pirms nāves karalis par savu pēcteci iecēla trešo dēlu, arī vārdā Viljams.
Princis Viljams tika iesaukts par Rufusu, kas latīņu valodā nozīmē "sarkanais", vai nu matu krāsas, vai sarkanās sejas dēļ. Karaļa iekarotāja Roberta vecākais dēls ar iesauku Kurtgeuzs ("Īsās bikses") nebija piemērots, lai kļūtu par viņa pēcteci, jo viņš ar franču atbalstu bija paguvis 1078.-1079. gadā cīnīties pret savu tēvu. Pēc izlīgšanas 1080. gadā Vilhelms uzticēja dēlam Skotijas iekarošanu, taču Roberts neizmantoja iespēju reabilitēties. Viņš 1083. gadā devās uz Eiropu un atkal kļuva tuvs Francijas karalim Filipam I. Vilhelma otrais dēls Ričards nomira medībās, vēl tēvam dzīvam esot, tāpēc Vilhelma Sarkanā izvēle par viņa pēcteci bija pilnīgi loģiska. Turklāt runa bija par Anglijas troni, un Anglijā atšķirībā no Normandijas, Francijas un dažām citām Eiropas valstīm tronis tradicionāli tika mantots nevis pēc senjoritātes, bet gan pēc valdošā karaļa gribas (jāpiebilst, ka ar baltagemota piekrišanu, kura Vilhelma iekarotāja laikā, protams, nebija).
Vai Roberts Kortžs, kurš Normandiju bija mantojis ar prioritātes tiesībām, varēja palaist garām iespēju kļūt par Anglijas karali? Protams, ka nē. Viņš nesolīja uzticību savam jaunākajam brālim, un tādējādi 1087. gadā vienotā anglo-normāņu monarhija izjuka. Piparu šķelmei pievienoja fakts, ka daudziem angļu baroniem piederēja arī zemes īpašumi Normandijā, un viņiem nācās izdarīt sarežģītu izvēli, kas jebkurā gadījumā noveda pie zaudējumiem. 1088. gada sākumā liela angļu baronu grupa, ko vadīja Odo, Bejē bīskaps un viens no Vilhelma Uzvarētāja tuvākajiem līdzgaitniekiem, pārgāja pie Roberta, kurš nosūtīja papildu spēkus, lai tos atbalstītu. Nemiernieki nostiprinājās Ročesterā, ļoti tuvu Londonai.
Karš varēja ievilkties vēl ilgi, taču lielākā daļa angļu garīdzniecības un vienkāršās tautas palika uzticīga likumīgajam karalim Vilhelmam II, kurš neskopojās ar saviem solījumiem (jo īpaši viņš solīja samazināt nodokļus un atcelt medību ierobežojumus karaļa īpašumos) un izrādījās ļoti izlēmīgs karavadonis. Kad karaļa armija ieņēma Ročesteru, visi gaidīja, ka dumpīgie baroni tiks sodīti ar nāvi, jo Vilhelms Sarkanais bija skarbāka rakstura nekā viņa tēvs. Taču karalis pret dumpiniekiem izturējās pārsteidzoši maigi. Viņi visi saglabāja galvas uz pleciem, un tikai sacelšanās vadoņi – Bejē bīskaps un grāfs Roberts de Morteins, Vilhelma iekarotāja pusbrālis, zaudēja savas angļu muižas. Durhemas bīskapa Vilhelma de ‑Sentkalē piemērā karalis demonstrēja savu labsirdību (kuras viņam, atklāti sakot, nebija) – vispirms viņa angļu muižas tika konfiscētas un pēc tam atdotas ar visām iepriekšējām tiesībām. Vilhelms Sarkanais nepārprotami vadījās pēc noteikuma, ka neveiksme māca paklausību.
1088. gada pilsoņu karš Londonu tā arī nesasniedza, taču tā varbūtība bija ļoti liela. Papildus postījumiem, kas bija neizbēgami pretošanās gadījumā, pilsēta varēja zaudēt savu gandrīz metropoles statusu un iespēju tuvākajā nākotnē kļūt par pilntiesīgu Anglijas galvaspilsētu. Ja Roberts būtu uzvarējis, jaunā apvienotās valsts galvaspilsēta būtu varējusi kļūt Man , kur Roberts būtu juties labāk nekā Ročesterā vai Londonā.
Vilhelms nepildīja savus solījumus – viņa valdīšanas laikā ievērojami pieauga nodokļu slogs, tika pastiprināti sodi par medībām karaļa mežos, un piedotie dumpinieki ‑baroni tika smagi apkaunoti. Un vispār muižniecības loma viņa galmā tika reducēta līdz dalībai ceremonijās, reālas ietekmes baroniem nebija, jo visus jautājumus karalis risināja pats vai šaurā tuvāko padomnieku lokā. Visi šie apstākļi izraisīja jaunu sacelšanos, kas izcēlās 1095. gadā. Vilhelmam izdevās to apspiest, taču šoreiz viņš vairs nebija ceremoniāls ar dumpiniekiem, daudzi no viņiem sacēlās pret viņu otro reizi – dažus no viņiem sodīja ar nāvi, citus ieslodzīja cietumos, bet kopā ar tālo radinieku Vilhelmu d'Ee eksemplāri nokauti – papildus īpašumu konfiskācijai grāfs d'Ee tika apžilbināts un apskādēts.
1100. gada 2. augustā Vilhelms Sarkanais nomira medībās ‑Ņūforestā. Viņa nāves apstākļi ir neskaidri, bet saskaņā ar oficiālo versiju karali nogalināja bulta, ko izšāva Valters Tirels, kāda pikardiešu bruņinieka dēls, kurš bija ieceļojis Anglijā normāņu iebrukuma laikā. Tīrels it kā kļūdījās, izšaujot nepareizo šāvienu, taču nevar izslēgt, ka tajā bija sazvērestība. "Karaļa medībās pavadīja vairāki vīri, kuri medību laikā no viņa atdalījās medījuma pakaļdzīšanās laikā. Karalis palika kopā ar Tīrellu. Saule jau rietēja, kad Viljams izvilka loku un raidīja bultiņu, kas viegli ievainoja viņa priekšā skrējušo briedi, kurš turpināja skriet, un karalis metās tam pakaļ… Tajā brīdī Valters nolēma nogalināt vēl vienu briedi. Ak, žēlsirdīgais Dievs! Valtera raidītā bulta cauršāva karaļa krūtīs! Ievainotais karalis neizdeva ne skaņas, bet salauza bultas kātu, kas viņam trāpīja ārā no ķermeņa, un tas paātrināja viņa nāvi. Valters nekavējoties pieskrēja pie karaļa, taču viņš jau bija miris. Viņš uzkāpa uz zirga un metās galopā prom. Neviens viņu nesekoja; daži palīdzēja Valteram aizbēgt no valsts, bet citi viņu žēlojās." .
Tarels netika saukts pie atbildības, lai gan karaļa nāve (lai arī nejauša) attaisnoja tiesas prāvu. Viljama jaunākais brālis Henrijs, kurš bija piedalījies neveiksmīgajās medībās, nekavējoties steidzās uz Vinčesteru, lai ieņemtu karaļa kasi. Jau 5. augustā Londonā notika viņa kronēšana. "Ceturtajā dienā pēc brāļa nāves," Vilhelms no Malmesberijas precizē ar acīmredzamu neapmierinātību.