- -
- 100%
- +
"Labi, labi," lielais vīrs pamāja un paklausīgi pātagu īsto bulli!
Tumšās krāsas ragainais zvērs negribīgi kustējās. Rati lēnām sāka kustēties un traucās pa ceļu. Ejot tajā iekāpa Smirdīgais. Pagriezies viņš mani nolaizīja ar acīm. Uhh!
– Vai tas ir tik vienkārši? Tas ir kaut kā sirreāli…” es nomurmināju, vērojot lēnām atkāpjošos ratiņus.
Es gaidīju kaut ko citu, godīgi sakot. Gatavs skriet tālu un ilgi. Cīnīties pretī. Bet es nemaz negaidīju, ka viņi mani vienkārši paņems un atlaidīs.
– Neej mežā, tur ir čūskas! – Smirdīgais pēkšņi iesaucās, saliekot rokas kā iemuti.
– Kas?! "Novēloti man sanāca teiktais.
Krēsla kļuva arvien dziļāka, un spraugās starp kokiem nekas nebija redzams.
Bet nē! Tur kaut kas kustējās, un likās… šņāc, čaukst? Vai arī kāda bija tā skaņa? Kļūdas?
Varbūt šādi brīdinājums mani ietekmēja, bet kļuva pavisam neērti. Zobens ir labs, bet es esmu paukotājs, kā tauriņš no bruģakmens. Un ko jūs varat darīt īpaši pret čūskām? Kaut kā es neticu, ka viņa ir pietiekami ātra.
Paskatījos uz ieroci, ko turēju rokās. Rokturis ir diezgan sarežģīts, ar visu veidu zvaniņiem un svilpēm un lielu noapaļotu dzeltenzaļu akmeni. Tā izskatās kā acs ar iegarenu zīlīti – tieši uz tās es gulēju. Pats asmens nedaudz paplašinājās virzienā uz centru, un pēc tam atkal sašaurinājās, un melns raksts saritinājās gar plakanajām malām. Vai nu ornaments, vai kaut kāds raksts. Gluži kā Vaska spēlētajās spēlēs!
Vārdu sakot, tas ir rekvizīts, bet skaists. Protams, tie tika izgatavoti pēc pasūtījuma un noteikti dārgi.
Pēkšņi ceļa malā atskanēja skaļa šņākoņa un šalkoņa – tagad ne tikai manā iztēlē. Pēkšņi uz ceļa parādījās divas savā starpā savītas čūskas, kas ripoja no kaut kur kalna pa labi. Es čīkstot skrēju pēc ratiem, tiklīdz neizmetu zobenu no rokām?
Panākusi lēni ripojošos ratus, viņa kā spārnos uzkāpa tajos. Un viņa sāka stutēt un kratīt nost neesošas čūskas, skanot Smirdīgajam pretīgajam smieklam. Brūtēns tikai smīnēja ar ilkņiem, tādējādi pastiprinot savu līdzību ar ogri. Un, protams, viņi abi atkal skatījās uz mani.
Nevarēdama izturēt tādu uzmanību savam ķermenim, viņa pārvilka sev maisu un apsedzās. Man vairs nav tik riebīgi, tad kārtīgi nomazgāšos, lai šie divi tik vērīgi uz mani neskatās.
– Vai tu zināji! Vai tu zināji?! – es histēriski iekliedzos.
Mani nervi vairs neizturēja.
– Kurš nezina par kublo?
– Kāds vēl kublo? – saraucu pieri.
Vīri paskatījās viens uz otru, un Lielais vīrs noteica:
– Nav vietējais.
Ko viņš ar to domā? Kur es vispār esmu? Vai bija iespējams, ka, kamēr es biju ģībonis, viņi mani kaut kur aizveda? Kura valsts tā ir?
Bet es jau iepriekš sapratu, ka mani pieņēmumi bija bezjēdzīgi. Kaut kas te noteikti nav kārtībā…
– Redzi, Bukh. Nyera baidās no čūskām,” priecājās Smirdīgais.
Nu, tagad viņš mani sauca par nyeru, nevis par nirfeat. Ko tas viss nozīmē? Neskaidras aizdomas, ka vairs neesmu dzimtenē, tikai pastiprinājās.
– Es ienīstu čūskas! – nodrebēju un iztīrīju rīkli: "Klau, tu te filmē filmu vai kā?"
Vīrieši tumši saskatījās.
– Šaut? – Smirdīgais atkārtoja.
– Tātad šis… Viņai vajag drēbes? – Lielais vīrs uzminēja.
– Nu, protams! Njēra turpināja un turpināja: “Šaujiet, nošaujiet!”, un mēs jau esam…” Smirdīgais sāka trakot. – Un ja nu vienīgi tu…
– Aizveries! – ogrēnietis viņam īsi norūca. – Nekas nav jānoņem. Mums šeit ir dažas lietas. Tā kā jūs neesat Nirfeat, nav grēks dalīties ar savām drēbēm. Un tas ir nepieklājīgi…
Viņš no kaut kurienes izmakšķerēja lupatu un uzmeta to man. Izrādījās kārtējais vienkārša piegriezuma krekls, salīdzinoši tīrs, lai arī negludināts. Bet jebkas ir labāks nekā uzvilkt nosvīdušo plecu no cita pleca.
– Neskaties! Nu labi! – es prasīju.
Nogaidījis, kamēr mans lūgums tiks izpildīts, noliku zobenu malā un ātri uzvilku kreklu, uztraucoties, ka, kamēr būšu apjucis, varēšu atbruņot. Bet viss gāja labi, un dīvainie divi nedomāja par apgriešanos.
Tas ir pārsteidzoši, cik ļoti mēs esam atkarīgi no apģērba!
Tiklīdz es nedaudz piesedzu, mans garastāvoklis pacēlās. Rupjais audums deva siltumu un aizsardzības sajūtu. Lai šī aizsardzība būtu vismaz no skatieniem.
"Siksna," Smirdīgais iemeta man kaut kādu virvi.
Es nedižojos un piesprādzējos ar to, ko viņi man iedeva, lai kaut kā pieradinātu man pārāk plato kreklu.
– Paldies.
Iestājās nomācošs klusums. Manā galvā mudžēja simts jautājumu, bet es nevarēju izvēlēties, kuru uzdot. Sāka šķist, ka man nav jābaidās no šiem diviem. Ja viņi būtu izplānojuši kaut ko sliktu, viņi to būtu varējuši izdarīt jau sen, un neviens zobens man nebūtu palīdzējis. Šķiet, visa būtība ir tāda, ka es viņiem esmu kaut kāda nira vai nirfeat. Es arī gribētu zināt, ko tas nozīmē.
Ja godīgi, es baidījos, ka, ja pēkšņi šie dīvainie vīrieši uzzinātu, ka es neesmu ne viens, ne otrs, viņu attieksme mainīsies. Tas nozīmē, ka jums ir jārīkojas uzmanīgi. Ne pierē.
Mans vēders pēkšņi sāka skaļi un negaidīti ņurdēt. Kādas šausmas! Cik neērti!
– Vai Nyera ir izsalcis? – Smirdīgais priecīgi pasmīnēja.
"Es neiebilstu uzkodas," es atbildēju, vilcinoties.
Pākstis nesaindē.
Lakoniskais ogrēnietis atkal rakņājās zem kājām, kur viņam it kā bija kaut kāda soma, un pasniedza man plātsmaizes gabalu. Es neuzdrošinājos nākt tuvāk, un viņš iemeta to tieši sienā – tuvāk man. Nu, vismaz ne par pretīgo maisu, citādi es nevarētu pārvarēt riebumu.
– Paldies! – neatteica cienastu.
Dzīve var izvērsties visādi, kā liecina prakse. Ja jāskrien un jāslēpjas, tad vismaz ar pilnu vēderu.
Es paņēmu plātsmaizi un sāku košļāt. Neteiktu, ka bija svaigs vai negaidīti garšīgs, bet gana ēdams.
– Vai Bukhs ir grāmatvedis? – es uzdevu neitrālu jautājumu, lai uzsāktu sarunu.
Šajā kļūdainajā kompānijā Lielais vīrs vienlaikus bija gan stiprs, gan gudrs, un viņa biedrs, šķiet, vienkārši smirdēja.
– Grāmatvedis! Cik skaists vārds! – viņš bija patiesi sajūsmā. – Žēl, ka sokhas uz to nav tiesību.
Vai viņi nezina, kas ir grāmatvedis?
Acīmredzot Bukh nav segvārds, bet īsts vārds. Kādi citi arkli tie ir? Šie divi sevi nepārprotami uzskata par vienu no viņiem…
– Kurš dabū tik skaistus vārdus? – uzdevu, varētu teikt, āķīgu jautājumu.
– Nyeram, protams! – Smirdīgais puisis nobolīja acis un paskatījās uz augšu. "Ar Niers viss ir izdomāts, bet ar mums tas ir tik vienkārši." Un nīriem ir bagātīgas, skaistas drēbes, un arī viņu vārdi ir sarežģīti un gari. Vienmēr divas daļas, ne mazāk. Bet soki ir vienkāršāki. Mums tas nav vajadzīgs.
"Jā, ja vien runā," sarunā iejaucās ogrēnietis.
– Oho! tieši tā! Sūna, iedod man lāpstu! Bukh, palīdzi man pārvietot šo akmeni. Vai jūs uzdrošināties? Citādi es viņu nosauktu par Bukkalteru, tāpēc, kad es runāju, Pūķis un Ēna būtu sēdējuši aiz meža.
– Tieši tā! Un darbs nekad nebūtu pabeigts. Ērls purvā par tādu lietu būtu licis noslīkt,” Lielais vīrs smīnēja, kļūstot neparasti sarunvalodas.
Abi sēdēja puspagriezušies, lai redzētu mani labāk, un man šķita, ka viņi labprāt sarunājas. Nu, tas darbojas tikai man.
– Un šis Ērls, vai viņš ir tavs priekšnieks?
Vīrieši saskatījās.
– Nu jā, bet kā gan varētu būt savādāk?
"Es neesmu vietējais," es viņam atgādināju, tik tikko sakošļājot pēdējo sausās plātsmaizes gabalu. "Es nepazīstu nevienu šajās vietās."
"Mēs atrodamies Erling Zinborro, Nrea." Tātad šeit vada grāfs Zinborro,” skaidroja Ogre.
Erlings Zinborro. Ērlings. Es neatceros, kur to rajonu tā sauc. Es nevarēju saprast, kurā valstī esmu. Serbija? Moldova? Es saprotu valodu, lai gan tas viss ir dīvaini…
– A… Un kādā Reach atrodas Erlings Zinborro? – aizturējusi elpu jautāju.
– Torisvenā? Vai tiešām tu nezini? – ogrēnietis brīnījās.
– No kurienes tu būsi? – Smirdīgais samiedza acis.
– Es? No Maskavas – es nenorādīju, ka dzīvoju Maskavas reģionā, tas ārzemniekiem neko daudz neteiks.
– Kur ir šis Erlings, Bukh? "Tu zini vairāk nekā es," Smirdīgais pagriezās pret savu biedru.
– Noteikti ne no Solijara. Tur ir melnas sievietes. Un ne no Berštonas, tur… Nirfs tur tagad vada, tas izsaka visu. Vai Drakendorts, vai Kirfarongs, vai ne? – viņš pagriezās pret mani.
Nepazīstamie vārdi lika man acis izlīst no galvas.
– Un šis Zinborro grāfs, vai viņš ir nieris vai arkls? – Sarunu uzmanīgi aizvedu līdz jēdzieniem, kas mani interesēja.
Vīrieši atkal saskatījās.
– Kā tad grāfs var būt arkls, nyera? Tas nekad agrāk nav noticis! – smirdīgais vīrietis pretīgi iesmējās.
Tik ļoti, ka viņš pat sāka raudāt. Ogre arī pasmaidīja. Trakā māja!
– Es jums saku, nevis vietējais! – Es sadusmojos.
– Njēra, visos Reačos, ko viņi sauc par grāfiem žūriem, vai tiešām tavā ir savādāk?
– Vai varbūt es nemaz neesmu ārpus robežām?
– Nu kur vēl? – Smirdīgais ar elkoni iedunkāja ogrēnim sānos, turpinot izklaidēties.
– Tiešām, no Nirfgarda? – viņš pārstāja smaidīt, un man tas nemaz nepatika.
5. nodaļa. Maģija nav zizlis
Mani ceļabiedri uz mani vērīgi un piesardzīgi skatījās, un tomēr es nolēmu riskēt:
– Ko darīt, ja tas tiešām tā ir?
Smirdīgais nolēca un gandrīz nokrita no kastes. Ogrēnieši viņu izglāba, satverot aiz apkakles. Tajā pašā laikā viņš kaut kā nobijies paskatījās uz mani, lai gan kāpēc tik lielam puisim būtu jābaidās?
Pamatojoties uz tik vardarbīgu reakciju, es secināju, ka es nedrīkstu būt niķīgs. Viņi viņiem nepatīk un baidās no viņiem atšķirībā no Nyers. Es jau nojautu, ka šī uzruna šajās daļās bija cieņpilna un pieņemta.
– Jā, es jokoju! Tev vajadzēja redzēt savas sejas! – es smējos skaļi un skaļi.
Vīrieši kaut kā uzreiz atslāba.
– Nu, tu, Nyera, esi nerātna meitene! – ogrēnietis pamāja ar galvu.
– Es gandrīz nomiru no bailēm! – Smirdīgais izdvesa. "Es domāju, ka nāve mums ir atnākusi."
Un es domāju, ka viņi ir tik lētticīgi. Ko darīt, ja es tiešām būtu šis nirfeat? Un kāpēc viņi no viņiem tik ļoti baidās?
– Vai tu jau esi redzējis nirfeats? – ar patiesu interesi jautāju, cerot, ka pļāpīgais Smirdīgais tūdaļ to visu izklās.
– Noteikti! Bet Dragon Progenitor bija žēlsirdīgs. "Viņi mūs neaiztika," viņš kaut kā ne pārāk informatīvi atbildēja.
– Kāpēc viņi ir tik biedējoši? – uzdevu galveno jautājumu.
– Nu kā ar to, nyera? Viņi ir burvji, viņi pazīst Haosu, "paskaidroja ogrēnietis, pilnībā izpūšot manu prātu.
"Un viņiem ir visdažādākie radījumi." Viņiem patīk nogalināt un spīdzināt cilvēkus, tā ir aizraušanās! Kāds kā tu, šķietami skaista sieviete, varētu mums to noorganizēt šeit…
"Un lūžņus viņi nebūtu atraduši," pavisam nopietni piebilda ogrēnietis.
Vai šie lūžņi ir no viņa? Kas ir šīs nirfas?! Burvji? Haoss? Kas tā par zinātnisko fantastiku, tava māmiņ?! Neviļus es paskatījos uz zobenu, kura rokturis joprojām bija satverts manā labajā rokā.
Varbūt šie divi ir kaut kādi lomu spēlētāji? Vienkārši viņi šeit spēlē spēli, tāpēc viņi iejutās lomā. Un viņi mani pieņēma kā savējo? Esmu dzirdējis par tik spītīgiem cilvēkiem. Vasiļina stāstīja…
Bija daudz vieglāk noticēt šādam skaidrojumam nekā zvaigznēm, ko redzēju aptumšotajās debesīs. Šādu debesu uz Zemes noteikti nebija, ja vien es, protams, neatrados otrā puslodē. Taču uzreiz divi pavadoņi deva mājienu, ka noteikti neesmu otrā puslodē, bet, visticamāk, tomēr kādu vielu ietekmē. Ak, Valečka-Valjuša, kāpēc tu man iedevi tik izvēlīgu dzērienu?
Nolēmis pagaidām neņemt visu uz ticību, es jautāju:
– Kur mēs vispār ejam?
– Mēs zinām, kur! Uz grāfa Zinborro pili! – Smirdīgais viegli atbildēja.
"Mm," es skepsi dungoju.
Bloķēt! Protams. Bet varbūt vismaz tur atradīsies adekvāti cilvēki. Ne visi spēlē lomu tik labi kā šie.
Man šausmīgi trūka informācijas, bet diez vai es saņemšu jēgpilnus paskaidrojumus no saviem šaurajiem ceļa biedriem. Uzmanīgāk aplūkoju Ogri, cerot, ka viņa platie pleci un dīvainā seja ir tikai prasmīga pārvērtība. Slaveni cosplayeri* pat to nedara. Labi, varbūt viņš lēnām atlaidīs mani, un mēness kļūs par vienu, un šis puisis saruks.
Atlaidusi situāciju, es nedaudz atslābu un sāku skatīties apkārt. Bet tiklīdz es pagriezos un paskatījos uz meža ceļu, man bija viss. Aiz muguras mežs bija pilns ar kaut kādām gaismām. Viņi kustējās, kustējās aiz kokiem, pamazām panākot ratus. Daži jau peldēja paralēli, braukšanas virzienā.
– Puiši, kas tas ir? – piesardzīgi jautāju.
– Ak, cik slikti! – Smirdīgais satraucās.
– Sūna, visa tava pļāpāšana! "Mums bija jāsteidzas," sašutis bija ogrēnietis. – Kaut es varētu sasniegt ciemu…
Viņš nosita pātagu, un flegmatiskais vērsis rikšoja ātrāk. Visi piesardzīgi pagrieza galvas, un kaut kā nebija laika runāt, bet, tiklīdz viņi apklusa, mežs piepildījās ar skaņām. Šurkstēšana, čaukstēšana un daži nezināmas izcelsmes kliedzieni. Šausmīgi! Es jutos kā bērns, kurš baidās no briesmoņiem zem gultas. Tiesa, tā vietā zem manis bija čīkstoši rati, no kuriem es nekad neuzdrošinātos nokāpt.
Kāds muļķis! Šie vīrieši droši vien zināja, ka jums nav kur bēgt, tāpēc viņi nesteidzās panākt. Bet kas būtu noticis, ja es nebūtu melojis?
– Pagaidām vieglprātīgie neuzbrūk. Viņi medī tikai tumsā… – Smirdīgais žēlojās, nevarēdams atrast sev vietu.
"Tas ir dīvaini, ka viņi ieradās šeit un veselā barā." "Tas nav normāli," ogrēnietis sarauca uzacis un mudināja vērsi, taču viņš joprojām centās piebremzēt, it kā nebaidīdamies. "Jūs nemaz nevarat redzēt ceļu." Negriezies, iededz laternu. Kur tu liki amuletus?
Smirdīgais atdzīvojās un pēkšņi sastinga, ieplestām acīm skatīdamies uz savu biedru.
– Pametu darbā…
– Kur pie velna?! – ogrēnietis rūca.
– Tātad tas notiek. Atceries, bija liela kņada… – viņš pakratīja galvu.
Ogre neatbildēja, bet paskatījās uz viņu tā, ka man likās, ka viņš apsver, vai mest savu neuzmanīgo biedru, lai to aprītu plēsēji, kas mums sekoja. Acis kvēloja pavisam tuvu, un es redzēju kaut kādu ēnu, kas skrien aiz pirmās koku rindas.
– Vai jums nav cita gaismas avota? – es sāku krist panikā.
– Kur viņam jāsāk, nyera? Ja vien jūs kaut ko nemagnetizējat? Varbūt kādas burvju gaismas? – Smirdīgais cerīgi skatās uz mani.
Pilnīgi ieskrūvēts!
"Es ļoti vēlētos uzburt dažas burvju gaismas…" es atkārtoju pēc viņa, sēdēdama tālāk no malas.
Bet man nebija laika pabeigt. Rati spēcīgi satricināja uz paugura, un, zaudējot līdzsvaru, es šūpoju zobenu. Četras lielas gaismas bumbiņas, cilvēka galvas lielumā, pēkšņi atdalījās no asmens. Tie gludi pacēlās gaisā un izklājās uz četrām pusēm, aptverot mūsu ratiņus apgaismotā laukumā. Acis mežā sāka nedaudz mazāk spīdēt un uzreiz atpalika.
Par laimi es nogāzos uz siena, nevis aiz borta, tāpēc klusā šokā vēroju notikušo. Ko es tikko izdarīju? Vai šī mana vēlme piepildās?
– Nyera! Ko mēs bez tevis darītu! – Smirdīgais bija sajūsmā un ar redzamu atvieglojumu iegrima sēdeklī.
"Mums vajadzēja doties pabarot aitas, pirms mēs atstājām mežu," Lielais vīrs viņam īgni aizrādīja.
Skatoties uz maģiskajām gaismām, kas nešķita nekas pazīstams, es beidzot sapratu, ka tie nemaz nav lomu spēlētāji. Un es neesmu citā valstī, un Valečka man neko neinjicēja un neko nedeva. Es esmu vai nu miris, vai komā, vai labākajā gadījumā guļu.
Katram gadījumam viņa kārtīgi saspieda savu augšstilbu un gandrīz kliedza. Tas bija ļoti sāpīgi, un caur kreklu parādījās asins traips.
Kādas muļķības?!
Novērsusies no vīriešiem, viņa pacēla apakšmalu un atklāja garu grieztu brūci! Nav dziļi. Drīzāk tas bija jau ielikts skrāpējums, kuru es atvēru ar šķipsnu. Gar viņas kāju stiepās jau izžuvušu asiņu pēdas.
Bet kad man izdevās savainoties un nepamanīt? Droši vien tad, kad viņa nokāpa no ratiem vai, gluži otrādi, uzlēca? Tādā nervozā stāvoklī nav nekāds brīnums…
“Nyera, tu mūs izglābi,” Ogre mani novērsa no domām. "Pretī mums jums kaut kas jāsaka," viņš paskatījās uz savu biedru.
– Buh, bet kā… – Moks no kaut kā nobijās.
"Nyera mūs izglāba no briesmīga likteņa." Es neļāvu neliešiem atņemt tavu nevērtīgo dvēseli! – Ogre atgādināja, un Smirdīgais kaut kā uzreiz nogrima.
– Un tā ir taisnība. Bukh izsaka visu. Klausies viņu, njera.
"Nedodiet drakloda zobenu grāfam Zinboro." Vispār labāk par viņu klusēt. Un mēs nerunāsim. Jā, Moss? – viņš ar spiedienu vērsās pret savu biedru.
– Mēs to nedarīsim! Mēs neko nedarīsim. Es zvēru uz mēles! Ļaujiet viņam izžūt, ja es kādam saku!
"Kādu iemeslu dēļ es vairs negribēju iet pie šī tava grāfa." Varbūt uz citu vietu?
– Nederēs. Mums lika tevi aizvest pie viņa,” ogrēnietis vainīgi paraustīja plecus. – Mēs nevaram nepaklausīt.
– Mēs nekādi nevaram.
– Kurš to pasūtīja? – Es piegāju tuvāk.
Šķiet, ka tagad man tiks atklāts mana izskata noslēpums uz šiem ratiem.
– Ir skaidrs, kurš. Mūsu meistars Žimars arī pasūtīja šo, “labi, ļoti informatīvi,” atzīmēja Smirdīgs.
– Kur viņš mani atrada? – es centos piešķirt sejai draudzīgu izteiksmi.
"Nezinu," ogrēnietis paraustīja plecus un kaut ko pavisam nesaprotamu piebilda: "Biju darbā." Kapitsa pavilka.
– Es zinu! Tikko atstāta nelielai nepieciešamībai, atvainojos par detaļām, nyera. Un tur ir Šis,” viņš klusā balsī izrunāja vārdu “šis”, un Buhs sarauca uzacis un kaut kā grozījās sēdeklī. "Paskatos, un man blakus ir jauna, gaišmataina puiša līķis." Izskatās, ka boļšeņiki izvilka viņa dvēseli. Nu, tas nozīmē, pārmeklēsim līķi, ieraudzīsim zobenu un skrienam pēc Žimara. Viņi domāja, Žimars novilka zobenu, dārglietas, naudu, visu, kas viņam bija. Un viņi sāka par kaut ko strīdēties. Šis paņēma daļu naudas no Žimara un gribēja zobenu, bet nevarēja. Tad Žimars nometa zobenu zemē un aizgāja, bet šis ķermenis tika nosūtīts purvā, un viņš pats griezās ap zobenu, bet nevarēja to izturēt.
– Sasodīts Nirfeat! – Ogre nomurmināja.
– To es saku. Viņš atkal gāja pēc Žimara, bet es klusi tiku ārā no patversmes. Es no bailēm svīstu viscaur. Nodomāju, ka tad, kad uzzinās, ka esmu visu redzējis, sūtīs uz purvu. Atceries vārdu. Tāpēc es steidzos paveikt kādu darbu. Tur noteikti jau pamanīja, ka viņš jau sen staigājis, un domās ieskrēja taisni Žimaram. Viņš satver mani aiz skausta un saka: “Tas esi tu, bezjēdzīgs, kas man vajadzīgs. Tev tik un tā neder!”
– Teiksim īsi! – ogrēnietis uz viņu norūca.
– Jā, esmu gandrīz pabeidzis! Žimars mani aizvilka atpakaļ tur, kur tika atrasts līķis, un tur zobena vietā tu, nyera. Pliks! Un no kurienes viņi radās? – Smirdīgais pretīgi pasmīnēja, un es garīgi nolamājos.
– Moh, beidz apkaunot Nyeru!
– Piedod, nyera. Tātad tu tur guļ, un Žimars ir apmulsis! Nebiju gaidījis, ka purvos ieraudzīšu tādu skaistumu. Viņš ir sarkans kā pelmeņs, elpo pēc gaisa kā tavs krupis,” Smirdīgais iesmējās. – Tad šis ieradās laikā. Viņš aiz dusmām iespēra Žimaram pa dupsi un lika sagatavot ratus un aizvest pie grāfa ar zobenu un niere.
– Kādas šausmas! – aizvēru acis.
Cik vīriešiem šajā dienā izdevās mani apbrīnot? Visā manā mūžā tik daudzi mani nav redzējuši kailu, un te ir šie divi uzreiz, kaut kāds Žimars un vēl nesaprotamais Šis, šķiet, ir nirfeat, jo nevar pieskarties zobenam. Grūti!
"Nu, es nekavējoties piezvanīju savam draugam Bukh," Stinky turpināja stāstu. "Mēs jūs uzmanīgi iekrāvām ratos un apsedzām, lai pārējie strādnieki neredzētu, ko mēs nesam." Šis mums stingri aizliedza pļāpāt. Viņš katram iedeva pa zelta gabalu un lika to aiznest uz Zinborro pili. Visi.
No šī stāsta es nemaz nesapratu, kā tas notika, ka mani tur atrada šajā dīvainajā vietā un pat nepiedienīgā formā. Labi, ka neviens neizmantoja manu bezpalīdzīgo stāvokli. Brr!
"Ir skaidrs, ka nekas nav skaidrs," es nomurminu. -Kas par Ērlu? Kāpēc mums no viņa jābaidās?
"Dors Zinborro atveda savu sievu kapā un nogalināja savu meitu," ogrēnietis sarauca pieri. – Esi uzmanīgs ar viņu. Turiet ausis vaļā.
"Viņš pazīst Nirfeates," Moks piebilda čukstus.
Kad mēs braucām pa apgaismoto ceļu uz tupu pili, kas izskatījās kā kaut kas tieši no fantāzijas attēla, es jau zināju, ka grāfam ir mājkalpotāja, kas šeit visu vadīja. Man vajag, lai es viņai patiktu, un tad viss būs labi. Taču nav izredžu, ka viņai tas patiks, jo es esmu no Kirfarongas, tāpat kā Zinborro bijusī sieva. Tāpēc mans turpmākais liktenis maniem ceļa biedriem šķita ļoti neapskaužams.
Koma nav koma, miegs nav sapnis, bet es asiņoju, ja man sāp. Sāp, ir auksti un es gribu ēst. Siens durst, kāja niez – galu galā kāds kukainis man iekoda potītē. Un viņam ir neliela vēlme iet uz tualeti. Kāpēc tā nav realitāte? Tas nozīmē, ka jūs neatslābīsities. Cīņu par izdzīvošanu neviens nav atcēlis.
Es ciešāk satvēru zobena rokturi. Ieroču klātbūtne deva pārliecību. Man nebija šaubu, ka man uz to ir visas tiesības. Atliek tikai izdomāt, kā visu pagriezt otrādi, lai Zinborro mani pieņemtu pareizi. Man pilī jānokļūst nevis kā noplucis un apmaldījies cilvēks, bet kā nelaimē nonākušai dāmai. Dižciltīga dāma – nyera.
Cilvēkus sagaida viņu apģērbs, vēsta tautas gudrība. Es nedomāju, ka šeit tas darbojas savādāk. Saziņa ar ceļa biedriem – vienkāršiem strādniekiem, kas purva darbos ieguva kādu noslēpumainu "kapicu" – deva man ieskatu vietējā kārtībā.
Žēl, ka pa ceļam nevar iegriezties gatavu kleitu veikalā, un man nav naudas… Bet šķiet, ka es māku burvest. Vai jums izdevās izsaukt gaismas, kad jums vajadzēja? Varbūt derēs ar apģērbu?
Es precīzi neatcerējos, kā to izdarīju, godīgi sakot, man nebija laika, bet maģiskās gaismas regulāri turpināja pavadīt ratus un nemaz nezaudēja savu spilgtumu. Skatoties uz viņiem, man likās, ka tas ir vienkārši brīnišķīgi. Tas noteikti man pievienos punktus grāfa acīs un, iespējams, padarīs mani par spēku, ar kuru jārēķinās.
– Un ko, visi niers to var izdarīt? – norādīju uz gaismām, it kā nekas nebūtu noticis.
– Nē, par ko tu runā! Reti kurš var. Nīri no seniem klaniem noteikti to var izdarīt, tāpat arī dralordi. Tie ir visspēcīgākie burvji,” atbildi sniedza runīgais Smirdīgais un vilcinājās, bet turpināja: “Arī Nirfeats var visu…” “Bet arvien biežāk netīri triki.” Vai nu viņi izsauks murgu radījumus, vai arī kādu šausmīgi nogalinās… – viņš piesardzīgi paskatījās uz mani uz sāniem un tad, it kā sevi nomierinādams, piebilda: – Bet tu turi zobenu, bet Nirfeats nevar. Šis nevarēja mūžīgi elpot purva purvu!
Cik bieži mainās šī nepatīkamā puiša garastāvoklis? Man nav vārdu. Viņš izplūdīs un pats nobīsies. Viņam vajadzētu apmeklēt psihologu…
– Bet es joprojām brīnos, kāpēc es nevaru pieskarties Nirfeats zobenam? – sāku rūpīgi domāt, cerot, ka ceļa biedriem būs atbildes.
Un tā arī notika.
– Tātad tas ir saprotams. Nirfeats ir ienaidnieki. Un zobenā ir Pūķa cilts spēks, tāpēc viņi nevar tam pieskarties. Un jūs, Nyera, neesat vienkāršs, jo jūs komandējat ar zobenu, bet mēs jums neuzdosim jautājumus.
"Redziet, mēs pat nejautājam viņa vārdu," piebilda ogrēnietis. "Teiksim šim, ka viņi tika novilkti zem maisa un nodoti, un mēs neko citu neredzējām."
– Jā, viņš droši vien neiedomāsies pajautāt Zinboro.
Bet tas jau bija interesanti. Šķiet, pēdējā laikā mans statuss ceļabiedru acīs ir pieaudzis, ja visu šo absurda teātri ņemam kā jaunu realitāti.
Tas ir gluži kā Vasiļinas datorspēlēs: varonis parādās kā pieaugušais, bet parasti nabags un vājš. Pabeidzot uzdevumus, viņš lēnām aug. Viņš pelna naudu, apgūst prasmes un visu to, un beigās, sasniedzot 100. līmeni, viņš ar vienu kreiso roku jau notriec monstrus. Ja spriež pēc šīm kategorijām, tad man paveicās uzreiz parādīties kā desmitā līmeņa tēlam. ES ceru…
Tikmēr Zinborro pils vārti nepielūdzami tuvojās, kaut kas bija steidzami jādara. Es paskatījos uz zobenu savās rokās. Ko Smirdīgais teica?
– Un tu, Nyera, neesi vienkāršs, jo pavēli ar zobenu.
Tātad viņš domā, ka es protu pavēlēt zobenu? Bet tas visu izskaidro!
Tā es izveidoju apgaismes ķermeņus! Zobens bija manā rokā, un es kaut ko teicu par gaismu, bet nedomāju par kaut ko konkrētu. Gaismas ir atdalītas tieši no asmens. Hm. Acīmredzot zobens spēja noķert vēlmi un realizēja to brīvā formā. Ko darīt, ja…
Garīgi es palūdzu, lai zobens mani ietērpj bagātas ģimenes nyera cienīgā ceļojuma apģērbā un arī pārģērbjas par dunci apvalkā.
– Pūķa priekštecis! – Smirdīgais izdvesa. – Buh, paskaties tikai uz nyera! Mēs nekļūdījāmies! Kā ēst maizi, jūs nekļūdāties!
– Nyera ir skaista! – ogrēnietis pasmīnēja.
Un ar iekšēju gandarījumu nogludināju dziļi zaļo svārku kvalitatīvo, brokātam līdzīgo audumu, kas skaisti mirdzēja ar purpursarkanu izliekumiem. Viņa nopētīja un aptaustīja korseti, samiedza acis uz galvassegu, kas izskatījās pēc cepures ar platām malām, un gandrīz sasita plaukstas no prieka.
Es valkāju pilnu komplektu. Pat vissmalkākā veļa, kas patīkami glāsta ādu! Dievs! Kāpēc es par to iepriekš nezināju?