- -
- 100%
- +
Nu, tagad ir skaidrs, kāpēc Liza tik ļoti izvairījās no aizkariem. Esmu sevi pietiekami piestrādājis, nespēlējos. Viņa ir iespaidojama, tas ir viss noslēpums. Bet es joprojām neticu īstiem spokiem.
"Lindara vairāk nekā vienu reizi mēģināja par visu pastāstīt savam tēvam, bet viņš sākumā to vienkārši nomāca," stāstīja kalpone. – Un tad viņš pēc Kheresa pamudinājuma vispār sāka sodīt savu meitu. Aizslēdza to. Viņš mūs turēja uz maizes un ūdens un aizliedza mums draudzēties. Un viņš mani sūtīja kļūt par vienkāršu kalpu. Un Kheress reiz gulēja, satvēra mani aiz matiem un piedraudēja, ka mans gars nedrīkst atrasties Lindara tuvumā, pretējā gadījumā viņa mani sūtīs tīrīt saimniecības,” Liza izrādīja senu aizvainojumu pret īpašniekiem. "Un tad grāfs iesaistījās nepareizajos cilvēkos un pievīla pats dimanta pūķi, kad uzzināja, ka viņa Lindara ir ēna!"
Šo situāciju dzirdēju pieminam jau trešo reizi, un atkal no jauna skatu punkta. Ogre un smirdīgais teica, ka grāfs nogalinājis viņa meitu. Pats grāfs apgalvo, ka viņu pret viņas gribu paņēmis briesmīgs dralords… Kā viņu sauc? Aizmirsu nosaukumu, bet kaut kas saistīts ar Berlīni. Un Liza iedomājas, ka Ērls kaut ko izdarījis nepareizi. Viņš pievīla dimanta pūķi… Izrādās, ka rezultāts ir divi-viens par labu apsūdzošajai pusei. Kam ticēt?
Ērls manī neradīja uzticību un vēl mazāk viņa sieva. Es pazīstu tādus cilvēkus. Mūsu prokuroram ir arī otra sieva no kalpiem. Tiesa, viņa nesaindēja pirmo, bet viņa noveda šo lietu līdz laulības šķiršanai. Viņa uzstādīja dažādus trikus. Viņi sievieti atstāja bez nekā. Pat Cvetkovs bija sašutis par šādu nekaunību.
Informācija par Ēnu un pūķiem man nebija līdz galam skaidra, bet man bija kaut kā jāreaģē. Un es izmantoju Erl Zinborro jau pārbaudīto opciju:
– Šausmīgi!
Izsaukums izrādījās atbilstošs, un es piefiksēju prātā, lai pēc iespējas ātrāk uzzinātu visu par ēnām, pūķiem un draklordiem. Šķiet, ka tas šeit ir izplatīts jēdziens, un mana nezināšana var ievest mani nepatikšanās.
Turpinot sarunu, likās, ka staigātu pa plānu ledu, un es daiļrunīgi žāvājos, aizsedzot muti ar roku.
"Nyera, tu esi tik nogurusi, un es tevi mocu ar sarunām," gudrā Liza izskaloja manus matus.
– Kas tu! Es vienkārši priecājos ar jums tērzēt, bet esmu patiešām izsmelts. Tā bija grūta diena.
Pabeigusi mazgāšanu, es izkāpu no fonta un laimīga ietinos dvielī, ko Lisa man iedeva. Liels un mīksts. Mēs kopā devāmies uz ģērbtuvi, kur bija daudz dažādu apģērbu. Es īsti negribēju valkāt kāda cita drēbes, bet Liza mani pārliecināja, ka šeit viss ir tīrs un pat jauns.
“Nav laika izrādīties!” – pati sev riebumā teicu un uzvilku garu, līdz zemei garu baltu kreklu no mīksta, linam līdzīga auduma.
Laikam tajā izskatījos kā spoks no klasiskas šausmu filmas. Liza man palīdzēja apgulties. Es vairs neatteicu viņas pakalpojumus. Meitene skaidri mani pievilka. Viņa mani redzēja kā draugu. Es pat pāris reizes kļūdījos un Linija pateica to, par ko atvainojās. Pārliecinājusies, ka esmu ērti iekārtojusies platā gultā zem nojumes, kas savākta pret griestiem, Liza atvadījās:
– Ar labu nakti, nyera!
Viņa atvēra durvis, bet, tiklīdz viņa spēra soli ārā no guļamistabas, viņa kliedza un skrēja atpakaļ. Viņa atspieda muguru pret sienu un aizsedza muti ar roku. Liza izskatījās tā, it kā viņa būtu redzējusi viesistabas vidū līķi ar tādu nazi krūtīs, ne mazāk. Viss sapnis uzreiz pazuda.
– Liza, kas noticis? – sapinoties garajā apakšmalā un segā, es izlecu no gultas, gandrīz izpletusies uz grīdas.
– O-logs! Logs! – kalpone gandrīz stostījās.
Piegāju pie durvīm un uzmanīgi tās atvēru, ieskatoties viesistabā. Tur joprojām bija gaisma, un neviena līķa nebija. Tikai aizkari atkal plīvoja.
– Hm…
Godīgi sakot, man pār muguru pārskrēja nepatīkams vēsums, bet es nejutu pat simto daļu no šausmām, ko juta kalpone. Varbūt tāpēc, ka viņa jau šodien mirst, un kāds spoks, īsts vai iedomāts, neatstās tādu iespaidu. Mājās dzirdēju visādus stāstus. Lai nīstie radinieki izskatītos traki, viņi ir izdarījuši ko vēl ļaunāku. Ar ko vietējie atšķiras?
Ne velti tā pati Vārna lika mani ievietot baltajos kambaros. Nav sarkans, dzeltens vai pelēkbrūns. Un baltā krāsā. Tās, kurās nomira mans domājamais tautietis. Pat Liza bija pārsteigta, kas nozīmē, ka tas nebija negadījums. Ja tā, tad viņi mani vienkārši biedē.
"Es droši vien neaizvēru vērtni cieši, tāpēc caurvēja to atvēra," es apņēmīgi devos uz logu, aiz kura bija balkons.
Aizvērusi durvis, viņa paspieda aizbīdni, mēģinot atcerēties, vai viņa to darījusi pēdējo reizi, vai vienkārši cieši aizvērusi. Žēl, ka es uzreiz nepievērsu uzmanību šim punktam.
"Es to arī aizvēru pēc tīrīšanas." Ar šīm rokām, njera! – Liza ejot man parādīja savas plaukstas.
"Es ticu," es pavadīju kalponi līdz izejai, bet pirms atvēru durvis uz gaiteni, es skaļi un skaidri teicu: "Lisa, ja tas nav caurvējš, tas nozīmē, ka kāds šeit ir ielīdis un tīšām uzvedas nepareizi." Un, ja tas ir spoks, tad tas man nekaitēs.
– Esi uzmanīgs, nyera. ES iešu?
– Noteikti. Ar labu nakti, Liza,” es pārliecināti uzsmaidīju kalponei un aizslēdzu aiz viņas durvis.
Tagad, kad biju viena, es jutos nedaudz neomulīgi, bet es nepadevos. Ja jūs pakļausities iracionālām bailēm, jūs tik ļoti sabojāsit sevi, ka sāksit baidīties no savas ēnas. Tas ir viss. Sveiks, muļķis!
Atgriezusies guļamistabā, viņa paņēma zobenu, kas joprojām izskatījās pēc dunča. Es vēl neesmu zaudējis savu burvestību. Izņēmusi to no apvalka, viņa turēja to rokā un staigāja pa kamerām, apskatot visus stūrus un pat paskatījās uz to pašu balkonu. Neviens. Bet es sevi nemaldināju.
Šī ir pils! Šeit droši vien ir slepenas ejas, šķietami un neredzamas!
Tātad, kad es atgriezos guļamistabā, pirmais, ko izdarīju, bija aizslēgt sevi. Viņa vēlreiz pārbaudīja tualeti un paskatījās zem gultas, tad aizvilka krēslu ar augstu grebtu atzveltni uz tualetes durvīm un nolika to zem roktura. Gadījumā, ja kāds nāk no turienes. Es darīju to pašu ar ģērbtuvi. Varbūt viņi jūs neaizkavēs, bet noteikti pamodinās jūs ar rēcienu. Es devos gulēt, noliekot dunci-zobenu zem spilvena, es nekad neatlaidu rokturi.
– Un tagad ir jautājums: kā izslēgt gaismu? "Bija neērti gulēt tik spilgtā gaismā." Liza man nedeva norādījumus, un es nejautāju, baidoties, ka izklausīšos stulba. – Labi, mēģināsim… Izslēdziet gaismu!
Tas izdevās. Guļamistabā valdīja tumsa, no ārpuses cauri plānajiem aizkariem izplūda tikai bāli stari.
– Stūrī maza lampiņa! Nakts gaisma!
Un šī komanda darbojās, bet man bija aizdomas, ka zobens kontrolē gaismu, un standarta iestatījumi nedarbojās. Nu labi. Manas acis vienkārši nokarājās, un man nebija spēka cīnīties ar miegu. Ķermenim bija nepieciešama atpūta.
"Es iešu gulēt jaunā vietā, es sapņoju par līgavu un līgavaini," es nočukstēju un pasmaidīju.
Nav tā, ka man tik ļoti vajadzīgs līgavainis. svēts svēts! Tikai jautājums, vai tas darbosies vai nē? Agrāk tas nedarbojās, pretējā gadījumā es noteikti vismaz vienu reizi pirms laulībām sapņos redzētu Cvetkovu un mēģinātu ar viņu nesaistīties …
7. nodaļa. Sapnis vai realitāte?
Es biju nepazīstamā guļamistabā. Tas noteikti nebija tas pats – grāfa Zinborro mājā, kur mani ievietoja. Pavisam cita vieta. Interjerā trūka visuresošās baltās krāsas, un tāpēc tas šķita daudz tumšāks. Tikai pa atvērtu logu bez aizkariem no ārpuses iekļuva gaismas svītras, kas ļāva acij uztvert mēbeļu aprises. Pārējā telpa pazuda krēslā. Vienīgais, kas izcēlās, bija gulta, kuru es nepārprotami identificēju.
Plaša, nepārprotami divvietīga istaba. Ar nojume, kas bija redzama no augšas un vai nu vispār pietrūka, vai arī tika neuzmanīgi uzmesta, lai netraucētu.
Nebija skaidrs, vai tur kāds ir, un es, skatoties apkārt, mēģināju izlemt, ko darīt. Vai pārbaudīt, kas tur guļ? Vai mierīgi izkāpiet. Šis sapnis šķita sāpīgi reāls, ja es vēl gulēju. Ārā bija dzirdamas cikāžu vai tām līdzīgu kukaiņu skaņas, sajutu nedaudz sasmakušu smaku, kas notiek mājās, kur sen neviens nav bijis, to atšķaida pa logu nākošais svaigs vējiņš…
Un tad viņa izdarīja to, kas, iespējams, bija visloģiskākais – viņa piegāja pie loga un skatījās ārā, drebēdamās no vēsuma.
Es joprojām valkāju to pašu vecmodīgo naktskreklu līdz grīdai, kurā biju gājusi gulēt. Starp citu, šausmīgi neērti…
Tas, ko redzēju sev apkārt, nemaz nelīdzinājās Zinborro pils apkārtnei. Pagalms bija aizaudzis ar augstu zāli, izskatījās pamests un tukšs, es neredzēju nevienu ēku, izņemot kaut ko tumšu pie sienas.
Nē, Zinborro, šķiet, katrs zemes gabals bija ar kaut ko apbūvēts, un valdīja kārtība, bet šeit…
"Es joprojām sapņoju," es nomurminu.
Tieši tajā brīdī iedegās blāva gaisma.
– Kas tu esi? – jautājums lika man asi pagriezties.
Telpas centrā tieši gaisā karājās maģiska uguns, līdzīga tai, ko biju uzbūris ar savu zobenu. Visticamāk, viņš bija vajadzīgs, lai šīs telpas iemītnieks varētu mani redzēt, bet tagad es varētu redzēt arī viņu.
Uz gultas sēdēja vīrietis. Pēc miega sapinušies mati sasniedza viņas kailos plecus, un mammīte… Kādi pleci tie bija! Cvetkovs devās uz sporta zāli, taču viņam nekad nebija tādas figūras.
– Tevi "fotošops" vai kā? – es atbildēju uz jautājumu ar jautājumu un, aizsegusi ar roku muti, ķiķina.
Tagad beidzot ir kļuvis skaidrs, ka es sapņoju. Sapnis. Pirmo reizi atmiņā mana rotaļīgā zīlēšana par līgavaini nostrādāja kā nākas. Protams, es ne mirkli neticēju, ka tas tiešām ir mans līgavainis. Tādus cilvēkus vajadzētu šķirt kā kucēnus, kā saka Vernika Pavlovna, viena no mana naidīgā vīra biznesa partnera sieva. Visticamāk, šis izskatīgais vīrietis patiesībā neeksistē. Un es…
Es joprojām neesmu pilnībā izlēmis, kas notiek. Varbūt es tiešām esmu komā, un viss, kas notiek: burvju zobens, grāfs Zinborro un citi piedzīvojumi, ir tikai iekaisušu smadzeņu auglis? Bet es sapratu vienu lietu: man jāpieņem jaunā realitāte un jāmēģina tajā izdzīvot.
Nez kāpēc man neatlaidīgi šķita, ka, ja es nomiršu šeit, es nomiršu pavisam. Neatkarīgi no tā, vai tā ir patiesība vai nē, es pat nevaru pārbaudīt, jo pārbaude man šeit varētu būt liktenīga, un es vienkārši nezinu, kas notiks vēlāk. Jums nav jāizvēlas, tas paliek. pielāgoties jaunajai realitātei un mēģināt padarīt šo dzīvi labāku par iepriekšējo.
Godīgi sakot, ciniķis manī šaubījās, vai tas ir iespējams. Ja abstrahējamies un skatāmies no malas, tad klusā dzīve zelta būrī, kurā pavadīju pēdējos astoņus gadus, ir ideāla virsotne.
"Ko viņa vēl vēlas?" – teiktu deviņdesmit deviņi procenti no tiem skaudīgajiem, kuri nezināja visu mūsu attiecību fonu ar Cvetkovu.
Diemžēl tas, ko man izdevās šeit redzēt, skaidri pateica: nav gaišu izredžu uz ērtu nākotni! Izdzīvot šajā pasaulē ir daudz grūtāk! Šeit nav ne kosmetologu, ne ārstu, ne kafejnīcu. Un visas manas iespējas ir šis burvju zobens, kas zina, kā tas nokļuva manās rokās. Un kam tādas likteņa dāvanas? Iespējams, zobenam ir īpašnieks, kuram nepatiks, ka kāds to izmantos.
Domu straumi pārtrauca drūmās guļamistabas saimnieks. Ar lielā plēsoņa žēlastību viņš izslīdēja no gultas un dažos ātros soļos atradās viņai blakus. Tagad, kad viņš apstājās trīsdesmit centimetru attālumā, pārkāpjot visas iespējamās personīgās telpas robežas, un paskatījās uz leju no augšas, arī es redzēju viņa vaibstus.
Ideāls vīriešu skaistums! To varēja ģenerēt zemapziņa, visveiksmīgāk savienojot visas manas dzīves laikā savāktos puzles gabalus. Filmas, žurnāli, patīkamas vīriešu sejas… Nav mīļas, bet ne “nedaudz skaistākas par mērkaķi”. Tieši tas, kas vajadzīgs. Pat garie mati līdz pleciem to nelutināja, lai gan vienmēr domāju, ka man nepatīk pārmērīgas vīriešu krēpes. Bet viņam tas piestāvēja. Un mati ir brūni, biezi, patīkami gaišā nokrāsā, bet tumšāki nekā man.
Viņam bija arī vīrietim nepieļaujami garas skropstas un neparasti zaļas acis. Nevis zaļi zils, kā parasti. Un kaut kas starp gaiši brūnu un zālaugu zaļu. Šis tonis bija piemērots dzīvniekam, nevis cilvēkam. Un kāda starpība! Tas ir sapnis, šeit viss ir iespējams.
Paklausot impulsam, pastiepu roku un pieskāros viņa vaigam. Viņa izsekoja savas sejas kontūru un nedaudz pakavējās pie sava ar rugājiem klātā, vīrišķīgā zoda. Es jutu viņa ķermeņa siltumu, rugāji skrāpēja manus pirkstu galus, dzirdēju viņa elpošanu. Sapņa reālisms vienkārši izkrita no mēroga, un man pēkšņi uzreiz kļuva karsti. Mana sirds pukstēja straujāk un elpošana paātrinājās, kad caur nāsīm ieelpoju vīrieša ķermeņa smaržu. Patīkami, silti, nedaudz muskusa, aizrauj visus receptorus.
Nespēdama izturēt viņa skatienu un ietekmi, ko viņš atstāja uz mani, es nolaidu skropstas un skatījos sev priekšā. Un šķiet, ka velti. Parasti ir astoņpadsmit plus pilni. Attīstīta vīrieša krūtis, ar muskuļu plāksnēm, kārtīgiem sprauslām, matu pēdām, kas iet uz leju kaut kur segā, ko viņš apvija ap vidukli…
Nemanāmi izelpoju, noriju noriju, jūtot veselīgu un visai loģisku saviļņojumu. Tādu, kādu manī izsauca reti un vienmēr nepieejami vīrieši. Piemēram, Egors. Es nekad neesmu krāpis Cvetkovu, izņemot varbūt savās domās, bet tad vēlme iešāvās manā galvā ar tādu spēku, ka prāts aptumšojās. Lai nestenētu no rūgtajiem viļņiem, viņa iekoda vaigā un paskatījās uz augšu.
Svešinieka lūpas kustējās, it kā viņš gribēja kaut ko teikt, taču pārdomāja. Man vienmēr ir riebusies vīriešu kaprīzās vai vājprātīgās mutes. Šeit viss bija tā, kā tam jābūt. Es pēkšņi ļoti gribēju, lai viņš mani noskūpsta. Galu galā, ko tur zaudēt? Kad es vēl sapņotu par tik izskatīgu vīrieti, un pēc sapņa loģikas viņš arī šķiet mans līgavainis.
"Noskūpsti mani," viņa čukstus jautāja un gaidot aizvēra acis, sajutusi patīkamu zosādas viļņus, kas no viņa alkatīgā skatiena izplatās pāri viņas ķermenim.
Bet pēkšņi es sapratu, ka tas nav tikai tas pats skatiens, ar kādu vīrietis skatās uz sievieti, kuru viņš vienkārši vēlas. Viņā uzplaiksnīja šoks. Vai atzinība, vai…
Man joprojām nebija laika izdomāt, kas tur vēl bija.
– Ēna! Mana ēna! – viņš elpoja, un viņa lūpas satvēra manējās.
Reibinošais skūpsts, labākais manā mūžā, arī izrādījās īsākais. ES pamodos. Tahikardija samazinājās. Likās, ka mana sirds tūlīt izlēks no rīkles. Atvērusi acis, es skatījos uz man jau pazīstamajiem baltajiem griestiem, kurus apgaismoja manis uzburtās nakts gaismas maigā gaisma.
Es piecēlos uz elkoņiem, paskatījos apkārt. Es esmu baltajās kamerās, mani "signālu" krēsli ir novietoti savās vietās, balstoties uz durvīm. Šeit nav neviena, izņemot mani. Varbūt brutāla svešinieka tēls, kurš elpu aizraujoši skūpstās…
Pats pārsteidzošākais ir tas, ka es joprojām jutu viņa lūpu pieskārienu. Tā garša, smarža. Spēcīgu roku sajūta…
Ķermenis dega, prasot turpinājumu. Pikantā sapņa radītais uztraukums nav zudis. Godīgi sakot, es neatceros, ka būtu ko tādu pieredzējis. Ar Cvetkovu noteikti nekad. Gluži pretēji, man bija jāabstrahējas un jācenšas nebūt klāt ar savām domām tuvības brīžos. Tas bija vienīgais veids, kā es to varēju izturēt.
– Kāpēc saldākos sapņus nav iespējams noskatīties līdz galam? – sarūgtināta nomurmināju, nolaižot kājas.
Jūs noteikti nevarēsit aizmigt uzreiz; Lieliska metode, kā ātrāk aizmigt. Bija divi varianti – iet vannā vai iet ārā. Es joprojām ieskatījos vannas istabā, bet cita iemesla dēļ. Bet es negribēju iekāpt ūdenī, tāpēc pēc tam devos uz balkonu – to pašu, no kurienes, šķiet, nokrita Ērla Zinborro pirmā sieva. Un es par to nepiedzīvoju nekādas māņticības. Nekad nevar zināt, kurš no kurienes nokrīt.
Man atlika tikai izsaukt naktslampiņu un viņš man sekoja, it kā piesiets.
"Hmm," izejot uz dzīvojamo istabu, es sastingu, skatoties uz balkonu. – Nav patīkami…
Balkona durvis atkal bija vaļā, lai gan šoreiz aizkari neplīvoja. Izskatās, ka vējš pierima uz nakti. Pūta vējš, un mēs aizslēdzām balkonu. Kas tas ir?
Paskatījos apkārt, bet viesistabā neviens nebija redzams, bet kāds stāvēja uz balkona. Lūk, atbilde! Visādi cilvēki te vienkārši staigā! Katram gadījumam paņēmu no plaukta smagu svečturi un sāku klusi ložņāt augšā. Caur caurspīdīgo aizkaru es redzēju sievieti, kas bija ģērbusies baltā. Viņa stāvēja ar muguru pret mani un kaut ko meklēja.
Man laikam vajadzēja viņu kaut kā uzsaukt vai klepot, bet es turpināju tipināt uz balkona pusi. Kādā brīdī pazibēja doma: "Es tevi nobiedēšu, atkal pūtīs…"
Nu labi! Nav jēgas kautrēties naktīs, kad normāli cilvēki cienīgi gulēt un redz erotiskus sapņus! Mans uztraukums pamazām pārvērtās dusmās, kuras meklēja izeju. Nu, vismaz es kliegtu uz šo mazo krupju stilbu, kurš izjoko uz balkona. Un es tevi nobiedēšu pareizi!
Patiesībā es nedomāju, ka notiks kaut kas slikts. Padomā tikai par autiņbiksīšu maiņu, tātad labi. Acs par aci. Šo balkonu viņa atver jau trešo reizi. Man tiešām žēl nabaga Lizas. Labi, ka istabenes tagad nav.
Es biju ļoti tuvu, bet svešinieks mani nepamanīja. Tāpēc viņa turpināja kaut ko meklēt tur lejā. Uzmanīgi pavilku malā aizkaru un sastingu, aizmirstot kā elpot. Sieviete joprojām stāvēja uz balkona, bet tikai tagad, kad starp mums vairs nebija nekādas barjeras, es sapratu, ka redzu viņai cauri.
Kādas ir manas iespējas? Pirmkārt, viņi mani kaut ko pabaroja, un tā ir kļūme. Interesanti, vai tas ir normāli, ja kļūmēs redzamas kļūmes? Tas ir, piemēram, ja esmu komā. Doma izrādījās pārāk sarežģīta, un es nolēmu to pagaidām nobīdīt malā.
Otrais variants: es joprojām sapņoju. Esmu dzirdējusi par daudzslāņainiem sapņiem, kuros liekas, ka pamosties, viss ļoti līdzinās realitātei, un tad rrrrr! Un tu atkal pamosties, bet pa īstam. Jautājumi šai opcijai joprojām ir tie paši.
Trešais variants: viss, kas notiek, ir realitāte, un spoks ir īsts.
Nevarētu teikt, ka šī versija man patika. Spoki ir… tie ir… Tie ir nepatīkami. Ja viņa tagad pagriezīsies, kā šausmu filmā, un viņai kaut kas nav kārtībā ar seju – tur ir desmit centimetri zobi, vai, gluži otrādi, sejas nav vispār, tad nomainīšu autiņbiksītes. .
Tajā brīdī sieviete piecēlās uz pirkstgaliem, it kā viņa kaut ko redzētu zemāk. Viņa pastiepa roku un… Pēkšņi viņa paraustīja, it kā būtu iegrūdusi mugurā. Viņa nokrita pāri diezgan augstam sānam un nolidoja lejā.
– Bāc! – nolamājos un izlecu uz balkona.
Kā jau gaidīts, lejā neviena nebija… Neviena un nekā.
Vietējo cikāžu dziedāšana man pēkšņi trāpīja ausīs. Tāpat kā agrāk viņi slēpās, un tagad, kad citpasaule pazuda, viņi atsāka orķestra darbību. Man kļuva drebuļi. Vai nu tas bija ļoti forši, vai arī tikšanās ar spoku atstāja tādu efektu, bet es labāk atgriezos gulēt.
Aizslēdzis balkonu, es pavilku durvis, pārbaudot, vai tās ir droši aizslēgtas. Viņa iztaisnoja aizkarus un pa ceļam atgrieza svečturi savā vietā. Uz guļamistabas sliekšņa es jutu, ka kaut kas nav kārtībā. Aizturējusi elpu, viņa lēnām pagriezās un gandrīz kliedza. Balkons atkal bija atvērts, aizkars tik tikko plīvoja vējā, un tur, ārā, tajā pašā vietā stāvēja sievietes figūra baltā tērpā.
– Nu, es nē! Man pietiek…
Ielecot guļamistabā, es ieslēdzos un atgriezu krēslu sākotnējā vietā, saprotot, ka spoku ar šādām metodēm nevar noturēt. Tas bija kaitinoši. No bailēm es atcerējos “Mūsu Tēvs” un izlasīju to trīs reizes, šķērsojot durvis. Es atkārtoju procedūru ar logu. Vai tas palīdz vai nē, vismaz mana dvēsele jūtas labāk. Es apsedzu galvu ar segu, un… Dīvainā kārtā es aizmigu.
Eirena Smaragda, Torisvena Reach draklords.
Sven Hall pils, Thoriswen's Reach
Sapnis šķita reāls. Kad pamodos, kādu laiku nevarēju noticēt vai šis skūpsts ir īsts vai tikai spoks. Joprojām jūtot viņas lūpu garšu, elpu aizraujoši saldo, vislabāko, es apmulsusi skatījos pa savas guļamistabas blāvo vidi, kurā, kā jau gaidīts, neviena nebija. Bet viņas pirkstu gali joprojām saglabāja ādas siltuma sajūtu, un nāsis plīvoja, cenšoties noķert tikai viņai raksturīgo aromātu…
Bet es biju viens, un uz sterioniem apkārt nebija nevienas ēnas…
Rūgti smaidot, dusmu lēkmē es vairākas reizes ar dūri atsitu pret koka nojumes stabu, un tas neizturēja un saplaisāja. Rāmis izrādījās pārāk smags atlikušajiem trim, to pamatīgi iedragāja melnais pelējums, un visa konstrukcija sabruka tieši man virsū.
Ja kas tāds būtu noticis ar kādu citu, un es būtu vērojis no malas, man būtu sāpējis vēders, bet tagad es nemaz nesmējos. Rūkdama es plosījos, atraisīdamās no trūdošajām lupatu paliekām. Viņš iemeta sienā koka gabalu, kas viņam pienāca pie rokas, un mēģināja piecelties. Un tad nolūza divas gultas kājas, mani pilnībā piebeidzot.
Конец ознакомительного фрагмента.
Текст предоставлен ООО «Литрес».
Прочитайте эту книгу целиком, купив полную легальную версию на Литрес.
Безопасно оплатить книгу можно банковской картой Visa, MasterCard, Maestro, со счета мобильного телефона, с платежного терминала, в салоне МТС или Связной, через PayPal, WebMoney, Яндекс.Деньги, QIWI Кошелек, бонусными картами или другим удобным Вам способом.