- -
- 100%
- +
Dors Zinborro mani ar nolūku nesagrāva, bet aiz stulbuma, un es esmu vainīgs tikai pats. Citi draklordi Ēnu meklē iepriekš un negaida līdz pēdējam brīdim, aizbildinoties ar darbībām.
Viņš šaubīgi paskatījās uz meiteni, kas bija pusmirusi no bailēm.
"Berlian, ko mēs darīsim?"
"Tā nav meitenes vaina, ka viņas tēvs ir mantkārīgs muļķis," pūķis aizvainots atbildēja.
Viņš jau meiteni piesavinājies. Pūķa primārā saikne ar Ēnu bija izveidota, un tas nozīmēja lielas problēmas, meklējot jaunu. Mēs noteikti netiksim galā atlikušajās dienās.
"Linij, dod man savu roku, mīļā," viņš pastiepa viņai savu roku.
Manu vārdu jēga uzreiz neiekrita. Lēnām, it kā negribot, meitene atlaida savu plaukstas locītavu un pastiepa man plaukstu. Viņas tievie pirksti trīcēja tā, ka, ja rokās būtu glāze, tās saturs būtu izbiris līdz pēdējai lāsei.
Es satvēru viņas roku savējā un mierinoši to saspiedu.
– Dors Zinboro, jūsu meita kļūs par Dimanta pūķa ēnu, – es vēsi atkārtoju un nometu izpirkuma somu uz grīdas.
"Tas bija Jānis, kurš jums ieteica šeit meklēt Ēnu?" – Berlians pēkšņi jautāja.
Es neatbildēju, jo tajā brīdī Lindara apstājās. Es pagriezos, lai pārbaudītu, kāpēc. Galu galā es nedevu viņai iespēju atvadīties no tēva…
Dors Zinborro izlēja maisa saturu tieši uz grīdas un sāka skaitīt. Kad viņš paskatījās uz mums, viņa acis dzirkstīja alkatībā.
– Lūdzu, draklord, ejam ātri prom! – meitene pēkšņi klusi jautāja, viņas sejā atspoguļojot ārkārtīgu naidīgumu.
Jā, viņa viņu ienīst!
"Ērls to izdarīja!" – Berliāns atzīmēja, kad es, satverot Lindara roku, izgāju no viesistabas.
– Aiz bailēm?
"No laimes. Es skaitīju kristālus.
Drakendort Reach, ala Senču pūķu kalnos, mūsdienās
Mani pamodināja lindara aromāts. Tik tikko manāms. Nodevīgs, kā purvs zem ledus. Izkusuša sniega smaka un nodevība…
Viltus cerību smarža.
Lindara Zinborro joprojām brīnišķīgi smaržoja pūķim, taču vīrietis bija gudrāks.
Kailā meitene gulēja tieši alas vidū. Es neredzēju, kā un kad viņa parādījās. Esmu pārāk ilgi gulējis. Tas bija vienīgais veids, kā cilvēkam ar pūķa būtību bija iespēja saglabāt savu prātu veselīgu, taču tas nebija fakts, ka tas izdevās.
Neviens nevar iekļūt alā, un es nevaru no tās izkļūt. Tāpēc secinājums bija neapmierinošs. Kāds viņu atveda šeit, izmantojot maģiju. Vai tas nozīmē, ka šis cilvēks tik viegli spēj pārvarēt manu aizsardzību? Vai arī aizsardzība vairs nedarbojas?
"Viņa ir šeit! Šeit!" – Berliāns iesaucās, dedzīgi pētot kailo sievietes figūru.
"Tu esi tik bez mākoņiem un patiesi laimīga… Es uzdrošinos cerēt, ka mums tā nešķiet."
Atšķirībā no pūķa esences, kas bieži vien pakļaujas instinktiem, es biju skeptiska. Tikmēr meitene atvēra acis. Es mēģināju paskatīties apkārt, bet viņas skatiens uzreiz nokrita uz mani.
– Celies! Mosties, kam es saku! – viņa teica nedaudz aizsmakušā balsī, it kā no miega.
"Zied, vai jūs varat gulēt blakus?" "Berlian nesāka pilēt siekalas."
Es neatceros, ka viņš kādreiz būtu rīkojies tik dīvaini.
"Zieds?!" – es neizpratnē pacēlu uzacis un ar bažām uzlūkoju meiteni.
"Viņa ir atgriezusies, Reg! Mūsu ēna! Mēs esam izglābti!
Atklāti sakot, šī “atgriešanās” man šķita aizdomīga. Bet kāpēc pūķis to nepamana?
"Atcerieties, kā tas beidzās pagājušajā reizē. Viņas dēļ mēs esam šeit ieslēgti,” es atgādināju.
"Esmu pārliecināts, ka jums izdevās novērst katastrofu, Reg. Ko darīt, ja priekštecis pūķis dod mums otru iespēju?
“Tik daudz cerību! Man tas ir tasparādība draud lielas problēmas. Varbūt tu to vienkārši apēdīsi un būsi galā? – Es biju kategorisks.
“Kā tu vari, Reg?! Viņa ir mana! Čau!” – pūķis atcirta un mēģināja mani apspiest.
Vienu brīdi viņam pat izdevās. Gadu gaitā, kamēr es biju pūķa formā, viņš pieradis valdīt viens. Taču tagad es nesteidzos atdot savu amatu, un atgriešanās bija negaidīti viegla.
"Šķiet, ka esat aizmirsis, kas ir mūsu spēks?" – viņš auksti jautāja.
Pūķis nesteidzās atbildēt, entuziastiski nošņāca meiteni. Viņa cītīgi izlikās, ka ģībst, bet sirdspuksti viņu atdeva.
Es pieķēru sevi skatāmies uz kailām krūtīm, glītām un ēstgribu, ar izvirzītām rozā…
Viņš satricināja sevi un ar savu gribu spieda:
"ES nevaru sadzirdēt!"
"Vienotībā," Berlians negribīgi atbildēja un piebilda: "Vai jums nešķiet, ka tagad viss ir kaut kā… savādāk?"
Lindara un sievietes ķermeņa aromāts bija galvu reibinošs, liedzot man savaldību. Tikai šoreiz viss tiešām bija savādāk…
Nav svarīgi.
Ja Berliānam ir taisnība un Pūķis priekštecis mums atdeva Ēnu, man nav tiesību to atkal zaudēt. Galu galā šī ir iespēja beidzot veikt rituālu un izkļūt no gūsta. Tad es varu ņemt atpakaļ Drakendortu.
"Berlian, mums vajag viņas asinis! Steidzami!"
– Bet mums nav zobena, Reg. Tas ir, tas te kaut kur gulēja, bet…” – pūķis deva mājienu, ka artefakts ir izsmelts un vairs nekam neder.
“Zobens uz Nirfu! Veiksim rituālu bez viņa,” es jutu nebijušu sajūsmu.
Bez artefakta zobena Ēna tiks piesieta tikai pie pūķa un paliks bez Reach aizsardzības. Bet ar to pietiek, lai sagādātu ienaidniekiem nepatīkamu pārsteigumu.
"Vai jūs domājat, ka Jānis Tapredels joprojām ir dzīvs?"
"Protams. Šim savdabīgajam skoomam nav drosmes ieņemt troni, taču viņš, iespējams, klīst apkārt. Berlian, asinis! – Es steidzos.
Tagad, kad bija plāni dzīvei, nebija jēgas kavēties. Reiz es pieļāvu šādu kļūdu, tas mums izmaksāja pārāk dārgi.
Pūķis nopūtās un pacēla savu aso dimanta nagu.
"Kur? Varbūt apakšdelms? Vai augšstilbs? Nē, mans augšstilbs ir pārāk slikti…”
"Nebūs rētu, mūsu maģija visu izlabos."
Bet Berliāns vilcinājās, nevēlēdamies sabojāt pilnību, kas parādījās mūsu priekšā. Es pati nevarēju beigt uz to skatīties, kā zēns, kas ielīst vannā. Tāda Lindara manī izraisīja neprātīgu vēlmi. Viņa izauga apaļa un vairs neatgādināja pusaudzi. Manā priekšā kā neizsaiņota dāvana gulēja jauna un ļoti pievilcīga sieviete. Nāc un paņem!
Pikanti tēli… Dīvains karstums, ko dala es un pūķis… Migla galvā neļauj skaidri domāt…
Varbūt tas viss ir par izolāciju? Cik ilgi mēs esam bijuši šajā alā?
"Apmēram septiņi gadi, trīs mēneši, divdesmit viena diena un septiņpadsmit stundas," pūķis uzreiz atbildēja uz manām domām.
"Vai es jau minēju, ka jums ir neticama laika izjūta?"
Berlians apmierināti nošņāca, un meitene atvēra acis
– A! – viņa tievi iespiedzās un cieši aizvēra acis.
"Ejam!" – es steidzos, tik tikko savaldīdama.
Manās ausīs atskanēja troksnis, un man šķita, ka kaut kas notiks.
“Reg, es nevaru! Man ļoti nepatīk, ka viņa no mums baidās…"
Lindarra smarža pastiprinājās no bailēm. Viņš pamodināja manī vēlmi aizsargāt, nomierināt. Pretrunīga vēlme. Galu galā mans nicinājums nekad nepazuda. Es joprojām ienīdu Ēnu par viņas nodevību, kas ir sliktākais, ko viņa varēja darīt.
Bet šī smarža…
Nespēdams savaldīties, viņš noliecās zemāk, gandrīz bakstīdams ar degunu meitenes kakla pamatnē. Viņš dziļi ievilka elpu. Atskanēja melodisks zvans, paziņojot, ka esmu atkal kļuvis par cilvēku.
Pirmo reizi pēc… septiņiem gadiem, trīs mēnešiem, divdesmit vienu dienu un septiņpadsmit stundām?
– Ko tu dari?! – viņš izklausījās pārsteigts.
Viņš apburts skatījās uz viņas lūpām, sajuzdams smagumu tur, kur to nebija jutis sen…
“Reg, septiņi atturības gadi! Ko tu gribēji?" – mans pūķis pa prātam nopūtās.
"Septiņi gadi, trīs mēneši, divdesmit viena diena un septiņpadsmit stundas, blēņa!"
Atgādinājums par laiku, kad biju spiests sēdēt alā, bija prātīgs.
– Pusaudzis! – viņš ar niknumu izdvesa nodevēja sejā.
Mana paša balss skanēja neparasti, it kā cilvēka kakls būtu aizmirsis, kā radīt normālas skaņas.
– Mati! Es saspiedu matus, stulbi! Nokāp no manis tūlīt! – tas izklausījās gandrīz pēc pavēles.
"Agrāk Ēna nepieļāva šādu toni!" – Berlians bija sašutis
"Arī viņa ir mainījusies. Viņa ir pietiekami drosmīga, lai nāktu šeit,” es kļuvu vēl niknāks.
Visi grāfi paklanījās dimanta pūķa priekšā, un Reaches draklords izturējās pret viņiem ar cieņu! Kur šai meitenei ir tik daudz drosmes?!
Roka pati no sevis piegāja pie Lindara rīkles, pakļaujošā žestā.
"Reg, uzmanies!" – pūķis kļuva noraizējies
"Es netaisos viņu nogalināt! – Es to pamāju. "Es tikai gribu jums parādīt, kā vērsties pie valdības…"
Nagi skrāpēja plecus, un asais, bet spēcīgais celis iedzina pašā iekāres centrā.
– Oho!
Lindara dažus mirkļus atvairīja visas vēlmes un domas. Viņa izmantoja apjukumu un novērsās kā kalnu zebiekste. Viņa aizrāpoja četrrāpus. Dažādos apstākļos es būtu novērtējis šo skatu, taču šobrīd es biju pārāk aizņemts, mēģinot mazināt sāpes.
“Cik negaidīti… Viņa tiešām ir kļuvusi drosmīgāka, Reg! Vai jūs domājat, ka aiz viņas kāds stāv?
"Vai tas ir tā vērts vai nē, ir dedzinošs jautājums."
Kamēr es šaubījos par abiem variantiem.
Viņš ar grūtībām piecēlās kājās. Arī ēna piecēlās kājās un, noskrējusi trīs metrus tālāk, pagriezās, šūpodama nūju. Un kur tev izdevās to atrast?
“Reg, tā nav nūja! Šis…"
"ES redzu!"
Pārklāts ar maģisku kvēpu pārslām, garais objekts tika pārveidots mūsu acu priekšā. Melnie plankumi pazuda, virsma kļuva gluda un blāvi mirdzēja, atspoguļojot dārgakmeņu mirdzumu. Lindara turējās galā parādījās rokturis.
Mana Ēna man draudēja ar Cleaver. Bet artefakta zobens tika iznīcināts! Es pats to izdarīju.
"Jūs to sadedzinājāt līdz pēdējai lāsei, lai aizsargātu pili. Kā tas ir iespējams?" – piebalsojot manām domām, pūķis pielīda, gatavojoties apgriezties.
Otrajā iemiesojumā es biju gandrīz imūna pret burvībām.
"Kāpēc tas nav iespējams? Kā viņa šeit nokļuva? Kāpēc gan lai viņa neatdzīvinātu leģendāro Pūķa priekšteča dāvanu? – Es pilēju no ironijas.
Pašā Lindarā nebija ne pilītes maģijas, taču nebija šaubu, ka aiz muguras stāv spēcīgais Nirfeat**. Uz to spēj tikai tie, kas zīmē haosa maģiju.
"Reginhard, ja nu vairs nav ierobežojumu?" – pūķis kautrīgi izteica manas bailes.
"Mēs atriebsimies."
Skatoties uz meiteni, manā mutē izveidojās nejauks rūgtums.
Pūķa ciltstēv, kāpēc tu manai Ēnai piešķīri tik perfektu izskatu un tik sapuvusi dvēseli? Kāpēc es tevi tik ļoti sadusmojos? Cik slikti…
"Linij, Linij," es pamāju ar galvu, lēnām tuvojoties.
– Kā tu zini manu vārdu? – Lindara pavēstīja zobenu.
"Kādā nozīmē tas nozīmē?" – Berlians bija piesardzīgs.
"Varbūt viņa ir apburta un neapzinās, ko dara?" – Es pirmo reizi par to šaubījos.
Nojautu, ka Lindara ir tikai instruments nepareizajās rokās. Maz ticams, ka kautrīga meitene, kas ienīda savu tēvu, varētu ko tādu plānot. Bet viņai vajadzēja man uzticēties.
"Vai jūs domājāt, ka viņa tika iebiedēta vai iemānīta, uzliekot jums fiksējošās rokassprādzes?"
"Pat ja. Es esmu tas, kuram viņa varētu bezgalīgi uzticēties. Jūs varētu man izstāstīt visu. Man vajadzēja! Es varētu viņu aizsargāt. Bet Lindara izvēlējās lēnprātīgi izpildīt visas sazvērnieku prasības,” es apstājos viena soļa attālumā, skatoties uz meiteni.
"Reģ…"
“Viņa mūs nodeva, punkts! Tas nozīmē, ka es arī nestāvēšu ceremonijā kopā ar viņu.
– Nenāc tuvu!
Tagad Ēna vairs nebija tik pārliecināta, ka viņas balsī ielauzās histēriskas notis. Bet viņa nekad nenolaida zobenu. Un arī izskats. Pat bailēs un apjukumā es viņu piesaistīja ne mazāk kā pūķis. Un es izlēmu.
Rituālam nepieciešamas asinis. Viņas un manas. Un arī Cleaver, kam tas jādod dzert.
"Sāksim ar manējo, jo zobens ir Ēnas rokās."
Viņš piespieda krūtis pret galu, un tas viegli iedūrās miesā. Es pat nejutu nekādas sāpes.
– Tu esi slims?! Lindara iepletās acis.
Viņas rokas tikko manāmi trīcēja, bet viņa nekad neatlaida zobenu. Viņa tikai šokēta paskatījās uz asins lāsi.
"Man patīk, kā viņa izskatās…" Berliāns apmierināti murrāja, aizmirsis sevi.
Tikko pamanāma dzirkstele pārskrēja pāri asmens debesu tēraudam, un rubīns uz roktura pamirkšķināja aci. Upuris tiek pieņemts.
"Reg, ja nu uzbrucēju sabojā nirfeat burvestība?" – pūķis pieķēra sevi.
"Tu tā domā?"
"Nē".
Vienmēr varēja paļauties uz pūķa maģiskajiem instinktiem.
"Tāpēc es tā nedomāju. Nozveja slēpjas kaut ko citu…"
– Klausies. Mums abiem jānomierinās, labi? – Lindara pasmaidīja un ar acīm norādīja uz manām krūtīm: "Tev asiņo." ES varu palīdzēt.
"Šeit nāk triks!" – Priecājos par ātro iznākumu.
Tas, kāds tieši bija ienaidnieka plāns, nebija svarīgi. Galvenais neļaut Lindaram darīt neko lieku, kamēr nepabeigšu rituālu. Pēc tam pieķēdētā Ēna man vairs nespēs kaitēt.
Meitenes atbruņošana man neko nemaksāja, un tagad es viņai draudēju ar asmeni. Klīvers smalki vibrēja no nepacietības manā plaukstā.
– Atlaid!
Lindara mēģināja atbrīvoties. Bet viņas spēka nepietika, lai tiktu ar mani galā. Turklāt viņa baidījās sevi sagriezt.
– Nu, es nē! Es vairs nepieļaušu šo kļūdu, Linij.
–Līna! Mani sauc Līna! – meitene pēkšņi nekaunīgi atcirta. – Ļauj man iet!
– Turies mierā, Ēn. Citādi tu gūsi savainojumus,” es teicu, saprotot, ka esmu iedzinusi slazdā.
Mēs stāvējām neiespējami tuvu. Āda pret ādu. Tur, kur mūsu ķermeņi pieskārās, šķita, ka skraidīja dzirksteles, un es to nevarēju izturēt.
Tikai viens skūpsts neko nemainīs, bet tas liks man justies labāk. Var būt…
*Draconic Reaches pasaule ir sadalīta piecos robežstāvokļos, kurus pārvalda dralordi. Katrs Reach sastāv no vairākiem Erlingiem. Galvenais Reach tiek uzskatīts par Drakendortu, kuru pārvalda mūsu varonis (autora piezīme)
**Ster ir garuma mērs, kas vienāds ar aptuveni pieciem metriem (autora piezīme)
***Nirfīts ir burvis no haosa Nirfgarda zemēm. Nirfeats mēģina iznīcināt dralordus un pārņemt Dragon Reaches zemes.
3.nodaļa. Aukstumā un ārā no uguns!
Vasilina Blizzard, Pūķa ēna, bet pagaidām par to nenojauš
Kaut kāda kalnu virsotne.
Es instinktīvi aizvēru acis no spilgtās zibspuldzes. Acu priekšā peldēja krāsaini loki, un no sāpēm nevarēju pacelt plakstiņus, kā arī atcerējos bērnu multfilmu, kur kāds varonis histēriski klepo un saka, ka mirst un jūtas auksti.
Aukstums, ko es jutu, bija caururbjošs un visaptverošs. Šķiet, ka arī pie manis ir ieradies skifs, taču atšķirībā no multfilmas es diez vai uzlēkšu un skriešu nākamajā kadrā…
Dūriena vēja brāzma apdedzināja ādu ar ledainu liesmu. Mans Dievs! Tik auksts, ka gandrīz karsts. Viļņos cauri ķermenim pārskrēja spēcīga trīce, zobi sāka klabēt kā izsalkušam zombijam, bet es neatceros, ka mirušie būtu tik spēcīgi dauzīti.
Grīdu alā varētu uzskatīt par siltu, salīdzinot ar virsmu, uz kuras es apgūlos. Apzinoties, ka, turpinot gulēt uz ledus ar basām kājām, tad tiešām riskēju pievienoties to rindām, kurām steidzos sevi klasificēt.
Kas tas ir?
Iekšā viss bija piepildīts ar sašutumu par tik neuzmanīgu attieksmi pret manu ķermeni. Protesta vilnis palīdzēja pacelties gaisā. Pēkšņā kustība aizrāva elpu, spoža gaisma skāra acis, izsitot asaras, un es sajutu vājuma uzbrukumu.
Viņa akli pamirkšķināja acis, mežonīgi skatoties apkārt. Kad beidzot izdevās koncentrēties, es biju apstulbis. Visapkārt, kur vien skatījies, bija asas kalnu virsotnes, klātas ar sniega cepurēm.
– Kas tas par sasodītu Everestu?! – viņa skaļi svilpa, sarauktā balsī.
Kā es vispār te nokļuvu? Un kur palika ala ar kailajiem, bet laikam siltiem… Nē! Karsts cilvēks? Aukstuma un šoka pilnībā satriekta, viņa apvija rokas ap sevi un saspieda augšstilbus, cenšoties kaut kā noturēt siltuma paliekas.
Man šķiet, ka es jau gribu atgriezties. Kaut kā patīkamāk būs nomirt siltumā…
Jaunā vēja brāzma bija spēcīga un pēkšņa. Apbērdams ar smeldzīgām sniegpārslām, viņš mani iesēdināja seklā sniega kupenā. Un tas nepavisam nebija tas pats, kas lekt sniegā pēc peldes. Neaprakstāmas sajūtas!
Viņa kliedza kaut ko nepārprotamu. Un viņa mēģināja piecelties, bet atkal paslīdēja un četrrāpus iekrita tajā pašā nelaimīgajā sniega kupenā. No bezspēcības no acīm izskrēja divas asaras, kas sastinga uz vaigiem, pirms tās paspēja atrauties un pazust, ceļojumu noslēdzot ar diviem ļoti dabīgiem ledus gabaliem.
Ledus gabali iekrita sniegā un apmaldījās, un jauna vēja brāzma nekavējoties izlīdzināja pēdas. Es vairākus mirkļus neizpratnē skatījos uz šo vietu, domādams, vai tās tiešām ir sastingušas vai tikai iedomātas?
Domas griezās arvien lēnāk. Ķermenis negribēja paklausīt. Viņa tik tikko piespieda sevi piecelties, tupoties vējā. Viņa uzlika roku uz rīkles, gandrīz atkārtojot svešinieka žestu. Viņa bija tik karsta…
Es noteikti parasti valkāju siltus šalles. Ietinoties tajās līdz degunam. Man viņu ir daudz. Citādi… Kaut man tagad būtu vismaz viens no manas kolekcijas. Pat ja dzeloņainais ir rūtainais, kuru es gandrīz nekad nenēsāju. Un arī jauns slēpošanas tērps. Spilgti dzeltens, lai būtu viegli pamanāms…
Es neatceros, kāpēc, bet es noteikti zināju, ka ir svarīgi būt pamanāmam.
Man joprojām nebija ne šalles, ne citu apģērbu, bet es atradu zobenu. Tas pats, ko es mēdzu sāpināt puisi. Tas iesprūda savu galu sniega kupenā, un no virsmas izvirzījās tikai rokturis. Uzmanību piesaistīja saules stars, kas atspīdēja no liela asiņaini koši akmens.
Pastiepusi roku, viņa to satvēra ar nosalušiem pirkstiem. Es nezinu, kāpēc man tas bija vajadzīgs, bet ierocis noteikti man radīja neracionālu pārliecību. Raustīdama no vēsuma, it kā stāstīta, viņa piespieda sevi spert dažus neveiklus soļus līdz vietai, kur nogāze strauji nolaidās. Viņa izmantoja zobenu kā atbalstu.
No galējā punkta pavērās skats uz smaragda ieleju, ko šķērsoja zila upes lente. Ezeru izkliede un… jūra, kas izskatās pēc spīdīgām konfeti! Tur, kur beidzās kalni un sākās zilais plašums, upes grīvu sargāja gaiši pelēks sēklis ar augstiem torņiem un sienām.
Vietu neatpazinu, bet noteikti bija silts. Daudz siltāks nekā šeit…
Stop! Slēdzene?! Vai tiešām nolaupītāji mani aizveda uz Eiropu? Bet kāpēc tādas grūtības?
Vēl divi soļi. Manas kājas gandrīz zaudēja sajūtu, un tikai pateicoties zobenam, es to vairs nejutu. Šoreiz uz leju. Vēja brāzma man no acīm izsita vēl divas asaras, un arī šīs pārvērtās ledū, apmaldoties baltajā segā zem manām kājām. Atskanēja kristāla zvans.
Nu ir pienākušas halucinācijas. Vai varbūt tie nekad nebeidzās?
Notiekošais patiešām atgādināja sapni vai delīriju. Un ja tā… Tu nevari padoties! Jācīnās līdz pēdējam, kā mācīja Agripina. Es nevaru viņu pievilt, lai arī kāda viņa būtu…
Manu acu priekšā pavīdēja duļķains sievietes tēls, taču tas nekad neveidoja neko konkrētu. Izelpojot tvaika mākoni, es vērīgi paskatījos uz pili.
Noteikti tur ir kamīns. Un āda… Milzīga silta āda pie kamīna. Būtu lieliski tajā ietīties un gulēt, gulēt, gulēt…
Droši vien izmisums piespieda mani pacelt ieroci un, rādot zobenu, čukstēju tieši uz pili:
– ES gribu būt tur! Dievs, lūdzu!
Uzliesmoja spoža gaisma…
Es pamodos ar rāvienu un atklāju, ka guļu ar aizsegtu galvu. Silts, omulīgs, un es labi izgulējos. Tomēr murgs netika aizmirsts. Dievs, kā viņš man pieskārās! Īpaši pēdējā daļa. Brr! Labi, ka tas bija tikai sapnis.
Viņa atviegloti nopūtās, un viņas mutē iekrita garš kažoks.
– Pfft! Pfft!
Atbrīvojoties no garajiem matiem, kas kutināja viņas seju, viņa atklāja, ka kažoks ir mīksts un gluds uz tausti. Mierīgais un atslābinātais stāvoklis uzreiz pazuda, to aizstāja trauksmains modrs.
Es neatceros, ka man kādreiz būtu bijusi tāda sega.
Nedaudz pavērusi seju, viņa ar skatienu skenēja pieejamo telpu un gandrīz iekliedzās no nepatīkamā atklājuma. Murgs negrasījās beigties.
Nepazīstama istaba. Akmens sienas pārklātas ar putekļainiem gobelēniem. Apgāztas mēbeles, kas izskatās pēc antīkām mēbelēm. Saplēsti aizkari uz augstā lancetloga kreisajā pusē. Uz grīdas bija izkaisīti papīri un visādi sīkumi, piemēram, svečturi un salauztas vāzes. Likās, ka cauri šai telpai būtu pāršalkusi viesuļvētra, kas bez izšķirības mētājās apkārt.
Un nez kāpēc es arī gulēju uz grīdas.
Baidīdamies, ka kuru katru brīdi atkal tikšu iemests kaut kur vulkāna mutē, es atkal aizsedzu galvu.
Neļauties panikai! Tikai nekrīti panikā!
Viņa vienmērīgi elpoja, nomierinot savus nobružātos nervus.
Kas notiek? Kā es nokļuvu tajā alā, kalnos un tagad šeit?! To vairs nevar izskaidrot ne ar sapņiem, ne kļūmēm. Laiks apstāties un padomāt, kamēr starp manu pliku dibenu un piedzīvojumiem vienreiz ir silta kažoka kārtiņa.
Es sāku analizēt. Es neko neatceros par to, kā es nokļuvu alā. Atmiņas par manu dzīvi ir trūcīgas un nesistemātiskas: vārds, individuālās realitātes, piemēram, godbijīga attieksme pret šallēm un naids pret aukstumu. Arī Agripina, pareizāk sakot, viņas gudrība.
Viņa saspringa, mēģinot atcerēties. Nekas. Es neatceros savu bērnību, savus darba kolēģus, savus mīļos… Kaut kas draud uz robežas. Viņa tieši kliedz, ka aizmirsusi kaut ko ļoti svarīgu, bet mēģinājums atcerēties viņai tikai sāpēja galva.
Jūs to nevarat darīt šādā veidā! Es kļuvu pārliecināts, ka nekas tā neizdosies.
Uz priekšu. Kopš tā laika divas reizes es kaut kā nokļuvu jaunā vietā. Bet kā? Kas kopīgs šiem diviem gadījumiem?
Zibspuldze! Gaišs un žilbinošs. Abas reizes es piedzīvoju dezorientāciju un reiboni, bet tie ātri pārgāja. Zināma saistība tiešām bija. Es biju alā, bet atradu sevi kalnos. Tad es redzēju pili un varu derēt, ka tagad esmu tajā.
Rave. Jutos tā, it kā ar mani strādātu speciāli aģenti no Men in Black. Noklikšķiniet ar īpašu ierīci un uz redzēšanos. Tikai šī nav ierīce, bet gan trankvilizators. Tās darbību un uzliesmojumu var izskaidrot. Upuris aizmieg un tiek ātri nogādāts vajadzīgajā vietā, un spēle turpinās. Man šķiet, ka notikumi notiek nepārtraukti, bet patiesībā laiks, kas nepieciešams ainavu maiņai, paiet.
Pieņēmums šķita ļoti ticams.
Un kāpēc tas viss? Realitātes šovs! Kāpēc ne? Varbūt kāds nelegālais kanāls bagātajiem? Tādu, kur viss ir īsts? Dalībnieki tiek pakļauti pārbaudījumiem, kurus ne visi izdzīvos. Skatītāji liek likmes uz favorītiem. Viņi balso par to, kuru paturēt un kuru izmest. Tiešā nozīmē.
Es iztēlojos naudasmaisus, kas balso ar īsziņām, skatoties ekrānā. Ja tā, tad man līdz šim ir paveicies. Varbūt mans dibens ir skaistāks par citiem dalībniekiem.
Starp citu, kā viņi atlasa tādus cilvēkus kā es? Vai viņi vienkārši kādu sagrābj uz ielas? Vai… Ak nē! Kā būtu, ja es pats parakstītu kaut kādu viltīgu līgumu? Protams, tur ir mānīga piezīme sīkā drukā, kas saka, ka neviens nav atbildīgs par manu dzīvību un veselību…
Versija bija pretīga, un tomēr kļuva vieglāk, kad dīvainībām tika atrasts vismaz kāds racionāls izskaidrojums. Un, ja man ir taisnība, mums ir jārīkojas. Ja tu apgulsies, viņi tevi pamodinās. Un tas nav fakts, ka tas ir humāni.
Viņa uzmanīgi apsēdās un paskatījās apkārt.
Dekors tiešām atsauca atmiņā viduslaiku pili, kurā profesionāli dekoratori bija radījuši tādu kā dabisku nekārtību. Un putekļi un zirnekļu tīkli stūros šķiet īsti…
Es biju ietīts ādā ar garu sudrabaini baltu kažokādu, pārsteidzoši tīru šai vietai. Ādai nebija galvas, tāpēc bija grūti identificēt dzīvnieku, kuram tā piederēja. Varbūt polārlācis?
Pieceļoties, sirdī biju gandrīz pārliecināta, ka, tiklīdz pamodīšos, turpat blakus atkal atradīsies tas pats karstais puisis apkaklītē, ar kuru tik negaidīti bijām šķīrušies interesantākajā vietā. Un man bija gandrīz taisnība.
Pa labi virs lielā nodzisušā kamīna atklājās svinīgs portrets. Mans vecais paziņa, paldies Dievam, tērpies kaut kā baltā militārā uniformā, skatījās uz viņu bargi un karaliski. Ar savu vīrišķīgo žokli augstprātīgi izstiepts uz priekšu, viņš sēdēja tronī. Acīmredzot, lai neviens neapjuktu par to, kurš šeit ir atbildīgs.
– Dzīvespriecīgi! – viņa skaļi atzīmēja, neviļus pavelkot ādas malu augstāk uz krūtīm.
Iespaidu miglāja tas, ka portrets bija šķībs.
Viņa iesmējās un paskatījās apkārt, bet neredzēja tuvumā nevienu dzīvu dvēseli. Tikai es uz grīdas starp visu šo postu. Vai tiešām visā pilī nebija nevienas rezerves guļamistabas?
Cerībā uzzināt nedaudz vairāk par vietu, kur atradusies, viņa pastiepa roku pēc tuvākās lapas. Viņa apgrieza to pirkstos, skatoties no visām pusēm. Biezs dzeltenīgs papīrs, visādas monogrammas. Lapa klāta gludā, glītā rokrakstā. Par laimi, burti neizskatās pēc hieroglifiem vai arābu rakstības. Bet tie pat neiederas kirilicā un latīņu alfabētā. Šī valoda man ir pilnīgi sveša.
Nopūšoties, viņa no papīra lapas izveidoja lidmašīnu un palaida to gaisā. Pabeidzis cilpu, viņš lidoja uz pretējo telpas galu. Atcerējos, ka varētu uztaisīt arī vardi, laivu un celtni. Un ja tu piespiedies, tad kaut kas cits…