- -
- 100%
- +
"Sonic," es saucu. – Tu esi ļoti ātra. Man nav laika!
Šķiet, ka mans jaunais draugs tikai lepojās ar manu lūgumu, bet atgriezās.
– Atvainojiet. Es aizmirsu, cik jūs, cilvēki, esat lēni.
Es gribēju dot mājienu, ka es to noķēru ar roku lidojumā, bet es to neizdarīju. Tāpat kā jebkurš pusaudzis, arī šis pūķis bija neaizsargāts un jūtīgs. Viņa arī iestājās par "cilvēkiem".
"Tieši tādi mēs esam," es piekritu un jautāju: "Sakiet man, Sonic, vai esat šeit redzējis citus cilvēkus, izņemot mani?"
– Šajās sienās? – pūķis bija pārsteigts.
"Jā," es pamāju, nejauši smaidot.
Un atspere saspiesta iekšā. Kāda būs atbilde? Es biju šausmīgi apmulsusi un nesapratu, kam ticēt. Sapņā, delīrijā, realitātes šovā vai savā trakumā? Pēdējais ir visloģiskākais izskaidrojums, ņemot vērā, ka es runāju ar radījumu, kas vienkārši nevar pastāvēt!
Un tomēr man bija ļoti svarīgi uzzināt par cilvēkiem.
– Nē, viņi šeit nenāk. Nevar. Un tur ir ārpusē. Daži pat mēģina iekļūt pilī.
Cik interesanti!
– Tātad, tagad šajās sienās es esmu viens? – viņa noskaidroja, uzmanīgi kāpdama pa akmens pakāpieniem, sekojot lēni lidojošajam ceļvedim.
Viņš piezemējās man uz pleca un, nopietni paskatījies, jautāja:
– Viens. Un šeit ir mans pretjautājums: kā jūs nokļuvāt Dortholā?
– Nezinu. Man šķiet, tāpat kā visi citi,” viņa paraustīja plecus.
– Kā jau visi?! Nevienam tas iepriekš nav izdevies! Ne pirms dzimšanas, ne pēc.
– Kā tad ir? – Es apstājos un paskatījos uz augšu.
Es neskatījos lejup. Pie šaurajām kāpnēm, kas veda uz sienu, nebija margu, un vajadzēja turēties tālāk no malas, lai neatkārtotos lidojums no loga.
– Aizsardzība Dortholā ir nopietna. Pat burvji nevar ar to tikt galā. Slinks skaitlis. Es redzēju tādu neveiksminieku pirms trim dienām. Kad viņa burvestība nedarbojās tā, kā viņš domāja, es pat parādīju viņam savu asti.
Sonic slaveni vicināja savu garo asti ar pūkainu pušķi galā.
Aizsardzība? Burvis?! Burtot! Sonic jau minēja maģisku pavedienu, kas it kā mūs saistīja, bet es to neredzu. Varbūt cita “maģija” man nav pieejama? Bet viņš nerunā par katapultām vai trebušetēm. Uz sienām un torņiem nekas tāds nebija redzams.
No otras puses, ja pēdējo trīs dienu laikā vērīgais Sonic nav saticis nevienu cilvēku Dortholas pils teritorijā, jo pilij ir kaut kāda nepārvarama superaizsardzība, tas nevar vien priecāties kaut vai tāpēc, ka mana teorija par realitāti izrāde neizdodas. Man atliek tikai pārliecināties, ka neesmu zaudējis prātu vai kas vēl ļaunāks. Bet tad…
Izlēmusi savās spekulācijās neskriet lokomotīvei pa priekšu, viņa jautāja:
– Sonic, kā izskatās šī aizsardzība?
– Kā lai es zinu? Viņa ir neredzama! – puķu atvilktņu karalis piekāpīgi nošņāca.
Fu! Es jūtos labāk!
Tikmēr kāpnes beidzās un es atrados uz sienas.
Skats no šejienes bija tāds, ka man palika bez vārda. Viņa paspēra dažus soļus un satvēra zobratu, lūkodama saulrietu virs jūras.
– S-sonic, kas tas ir?!
Zemu, tikko pieskaroties ūdens virsmas malai, karājās koši zeltains saules disks, ko ieskauj koši, un mazliet tālāk, pa pusei iegremdēts aiz horizonta, otrs. Blāvāks un mazāks. It kā viņš paliktu aiz sava vecākā brāļa.
Šo es jau redzēju šodien, bet tad saules bija tuvumā, un es nolēmu, ka tās ir tikai manas iztēles. Vai vismaz redzēt dubultā. Bet tagad viss bija pavisam savādāk.
– Kur? – mazais pūķis uzlidoja no mana pleca, uzlidoja virs zobrata un sāka griezties.
– Vai tu redzi to, ko es redzu? – viņa jautāja un nervozi ķiķināja.
Kā ir jautāt kļūmei, vai man ir kļūmes?
"Šodien saulriets ir neparasti skaists," pūķis mani pārprata. – Tas ir tāpēc, ka šodien ir vasaras ekvinokcijas diena. Pūķis un ēna ir ļoti tuvu.
– Pūķis un ēna? "Es atkārtoju pēc viņa, pēkšņi saprotot, ka ir noticis kaut kas pilnīgi neticams.
Kaut kam tik grūti noticēt. Kaut ko tādu, par ko es klusībā aizdomājos, bet nevarēju pieņemt. Un es joprojām nevaru.
–No kurienes tu nokriti? Protams, es iepriekš neesmu saskāries ar cilvēkiem, bet kurš gan nezina par Pūķi un ēnu?
Novērsusies no satriecošā saulrieta, viņa noslīdēja muguru pa zobratu un, viscaur trīcēdama, savilkās dūrēs, lai atkal nenoģībtu. Patiešām, šodien kaut kas ir kļuvis biežāks.
– Es nezinu. Tāpēc, ka viņa nokrita no Zemes," viņa novēloti atbildēja.
Viņa cieši paskatījās uz ziedu atvilktni. Es redzēju mazus zvīņas uz ķermeņa. Ātri spārni, ar katru atloku vējiņš izplatījās uz sāniem. Jautri, apjomīgi sprādzieni, kuriem varētu būt nepieciešama ķemmēšana. Viņa zem plaukstām pieskārās citas pasaules saulīšu sasildītajam akmenim. Viņa kritiski skatījās pa kreisi un pa labi, atzīmējot mazos gružus stūros un gadalaiku maiņas postošo ietekmi. Virs galvas satumstošās debesis un nepazīstamas zvaigznes, no kurām spožākās jau bija skaidri redzamas. Zvaigznescits miers!
Tas viss bija īsts.
Un fakts, ka Sonic ar mani runā nevis cilvēku valodā, bet gan čivināšanu un svilpienu sajaukumā, ko mans prāts ieliek pazīstamos vārdos un jēdzienos, arī bija patiesība.
Viss ir pa īstam!
–…atradu? – Sonics čivināja, bet savās domās es nedzirdēju frāzes sākumu.
– Atvainojiet, es dzirdēju. Vai jūs varētu atkārtot jautājumu?
"Tu esi dīvains," pūķis pielidoja tuvāk manai sejai.
Ne tas vārds! Es pati tā domāju.
"Kur, es saku, jūs atradāt tādu zemes kaudzi, lai iekristu mūsu pilī?" “Mazais pūķis izaicinoši pacēlās augstāk un sāka griezties uz visām pusēm, it kā cerētu ieraudzīt šo kaudzi. – Ak, es saprotu! Tu laikam domāji kalnus! – Viņš norādīja ar nagaino pirkstu uz ziemeļiem.
Es piecēlos un apgāju apkārt sienai, nenovēršot acis no nebeidzamās kalnu ķēdes. Tās sākās rietumos un kļuva augstākas un spēcīgākas, līdz ziemeļaustrumos sastapa jūru. Starp visiem viens šķita īpaši garš, ar savu virsotni caururbdams bez mākoņiem debesis.
– Vai tu nokriti? Šķiet, ka tā bija,” es novēloti atbildēju. – Tur es nokritu. Sonic, kā sauc šos kalnus?
– Pūķa mute. Un tas ir Pūķa Ilknis,” viņš norādīja uz to pašu virsotni. "Un jūs, iespējams, nevarējāt no turienes izkrist, jo jūs nevarētu tur uzkāpt." Ne katrs pūķis uz to spēj.
"Es tā domāju," es skepsi teicu.
Šķiet, ka šajā pasaulē nav vietas bez pūķiem.
– Uz ilkņa ir Dimanta ala. Šī ir mūsu drakloda spēka vieta.
– Reginhards Berlians? – Es nostājos.
"Nu, vismaz tu kaut ko zini," Sonika mani slavēja ar neapmierināta pārbaudītāja gaisu.
– Labāk pastāsti, kā tu to zini? Tu teici, ka izšķīlējies tikai vasaras sākumā?
"Esmu ziņkārīgs, un pilī ir liela karte un bibliotēka."
Man jaunatklātajā realitātē “karte un bibliotēka” izklausījās kā “cerība”. Tas ir tik labi, ka es apguvu spēju lasīt vietējā valodā!
–Vai tu mani tur aizvedīsi?
– Noteikti! Bet vispirms jums ir nepieciešams ēst.
Es centos nedomāt par ēdienu. Protams, bija zināma cerība, ka pils noliktavās varētu atrasties kādi krājumi, taču tas, cik tie bija lietojami, bija liels jautājums. Otrs variants, kas šķita pieņemams, bija makšķerēšana. Pie pils tecēja upe. Apmēram divu vai trīs kilometru attālumā. Tur noteikti bija zivis. Agripina man iemācīja makšķerēt. Es zināju, kā makšķerēt ar kailām rokām, bet, iespējams, pilī bija makšķeres vai tīkli. Un ja nē, tad es varu izveidot lamatas no pieejamajiem materiāliem.
– Vai tu staigā? – Sonics jau vicināja spārnus pie otrās kāpņu telpas. – Pasteidzies, ja nevēlies palikt izsalcis.
Mani divreiz pierunāt nevajadzēja, un drīz vien mēs atradāmies pils otrā pusē. Šeit, tieši zem sienas, starp to un saimniecības ēkām, tika atklāts ļoti dabisks sakņu dārzs! Maza, tikai dažas dobes, bet nez kāpēc nav aizaugusi.
– Sonic, kā tas ir iespējams? Kas rūpējas par šīm gultām?
– Neviens. Veclaiki stāsta, ka šī vieta kādreiz bijusi daudz lielāka, taču burvība izsīkst, un viss tiek izmantots, lai Dortholu pasargātu no nelūgtiem viesiem, tāpēc pils iet bojā.
– Par kādiem veclaikiem tu runā?
Sonic, izlaižot sarežģītu trilu, sauca vārdus. Es nesapratu, bet drīzāk jutu, ka tas tā ir.
– … viņi teica, ka pirms septiņiem gadiem Dortholā viss bija savādāk. Viņi mācīja atšķirt augus. Šis ir romāns. Satveriet augšējo daļu un velciet.
Es darīju, kā viņš teica, un pārsteigta skatījos uz burkānu, pie kura biju pieradusi. Tikai lielāka.
–Uz ko tu skaties? grauzt. Cilvēki noteikti to ēd.
– Un tu?
– Un man patīk lunārija. Tie patiešām liek manai galvai nedaudz griezties, un man sāp vēders, ja jūs pārēdat, bet es to nedaru.
Viņš plīvoja uz krūmu ar ziediem, kas izskatījās pēc lieliem baltiem zvaniņiem, un, satvēris vienu ar ķepām, iebāza tur purnu. Padomājusi, noslaucīju “burkānu” no aizkara malas, kas nomainīja manu kleitu, un nograuzu gabaliņu. Garšīgi! Noteikti saldāks par burkāniem, lai gan ļoti līdzīgs. Mans vēders bija ļoti priecīgs par ēdienu, bet es tomēr gribēju to vispirms nomazgāt.
– Vienkārši pasteidzies. Sefira drīz dosies medībās. Un arī Anguss. Anguss ir biedējošs, bet es nedomāju, ka viņš tev nodarīs pāri. Bet Sefira ir bīstama. Pat ziedu atvilktnēm labāk palikt ārpus viņas redzesloka.
Ziņas mani neiepriecināja.
– Sonic, par ko tu runā?
Tā vietā, lai atbildētu, pūķis skatījās kaut kur man aiz muguras un tikko dzirdami nosvilpa.
– Mēs kavējam! Sefīra jau ir klāt!
5. nodaļa. Pūķa kunga mērķis
Reginhards Berlians, dimanta pūķis, Drakendortas draklors.
Drakendort Reach, Dragon Peak, Diamond Cave.
Raugoties ar pūķa acīm uz vietu, kur tikko stāvēja mana Ēna, viņš sarūgtināts rūca un izdvesa zilu liesmu. Bija tikai viens veids, kā izkļūt, bet tagad nav jēgas par to domāt.
"Cik labs plāns tas bija!" – es sūdzējos, un mani nagi izsita no sienas dimanta skaidas.
"Neviens tevi nespieda viņu skūpstīt," piesardzīgi atzīmēja Berliāns. "Bet jūs padevāties impulsam un nobiedējāt viņu, tāpēc viņa sagriezās."
Pūķim taisnība. Lindarai ir saikne ar Klīveru. Izdzēris viņas asinis, zobens piepildīja tieši viņas vēlmi. Kas, tas bija skaidrs kā diena – viņa gribēja būt prom no manis.
"Vai drošā vietā," pūķis ieteica un iedrošināja: "Vismaz viņa noteikti ir Drakendort Reach aizsardzībā."
Bet es zināju, ka Berlians ne tuvu nebija tik mierīgs, kā viņš mēģināja parādīt. Viņā iekšā plosījās auksta liesma.
"Mēs varam tikai cerēt, ka Haosa adepti nesagūst Reaches zemes…"
Pūķis klusēja, iekārtojoties nelielā depresijā, kur nebrīves gados ar nagiem bija izskrāpējis gultu, un manas domas atgriezās tajā liktenīgajā dienā, kad Lindara Zinborro ieradās pie manis ar liktenīgu dāvanu.
Tās bija jahnes – rokassprādzes, kuras tika dāvinātas Kirfarongas saderinātajām meitenēm. Dāvana nozīmēja, ka Lindara piekrita mani precēt pēc pilngadības. Pasniedzot mātei tradicionālo zemes dāvanu, meitene bija samulsusi līdz sajūtas zaudēšanai. Es neatstāju novārtā tik aizkustinošu dāvanu. Turklāt viņš patiešām plānoja apprecēties ar savu Ēnu. Tika uzskatīts, ka tas nav nepieciešams, taču dimanta pūķi vienmēr ir cienījuši tradīcijas.
Un Ēna ļoti nobijās, un viņas bailes kā rūgušpiens nogulsnējās uz mana pūķa mēles.
Tad es nolēmu, ka viņas bailes noteica bailes no noraidījuma. Lindara bija noraizējusies, ka viņa man neder un es viņas dāvanu nepieņemšu. Bet es mīļi pasmaidīju un pastiepu rokas, tikai pašā pēdējā brīdī sajutu tvērienu, kad uz plaukstu locītavām uzsprāga rokassprādzes ar greznu sarma rakstu.
Viņa to darīja pārāk prasmīgi, it kā būtu trenējusies to darīt vairākas dienas pēc kārtas.
Pašos jahnēs nebija ne pilītes maģijas, tāpēc pat Berliāns neko nesaprata. Tas bija metāls, no kura tie tika kalti, un īpašais dizains, kas bloķēja manu burvību iekšā, pagriežot to pret mani.
Apdullināts no sava un pūķa spēka, es zaudēju samaņu un pamodos šeit – alā. Aizsegā palīdzot draklordam, kurš bija pārcietis nezināmu slimību, mans padomnieks Jānis Tapredels aizveda mani uz Dimanta alu. Kad pamodos viņš bija man blakus un sarkastiski pasmaidīja.
"Tu esi neveiksminieks, Reg," viņš mani pazīstami uzrunāja. "Izrādījās, ka tevi ir tik viegli maldināt."
Viņš paraustīja nodevējam. Es varu to iznīcināt bez jebkādas maģijas.
Raut! Un, gandrīz salaužot kaklu, es nokritu, sāpīgi atsitoties pa pakausi. Man acu priekšā peldēja krāsaini loki, kad es piespiedu sevi piecelties, it kā nekas nebūtu noticis.
"Vai tu esi mani pielicis ķēdē kā suni, Tapredel?" “Pēc mana toņa nevarēja pateikt, cik es biju satraukts, vienkārši pārsteigts.
Padomnieks sāka trakot un, maskējoties ar maģisku aizkaru, atkāpās pussoli pretī izejai no alas.
"Tu piederi pie ķēdes, Reg." Tagad neviens netraucēs īstenot mūsu plānu. Akhare Nirfe! – viņš kliedza renegātu burvju moto.
"Tu aizmirsi, ka es neesmu suns, Jāni." Es esmu pūķis.
– Tad kāpēc tu kavē? Pārveido sevi, Reg!
Tas ir tas, ko viņš centās panākt! Viņš apzināti man ieslidināja Ēnu, kas nebija gatava pilnam rituālam, un tagad grib piespiest mani ieņemt kaujas formu, labi zinot, ka es tajā palikšu uz visiem laikiem.
–Ko tu izdarīji ar manu Ēnu?
"Tev nav jāuztraucas par viņu." Lindara ir paklausīga meitene. Viņa darīja visu, ko viņai lika. Šīs rokassprādzes un apkakle jums satriecoši piestāv,” Tapredels burtiski izsmēla ironiju. "Vai jūs zināt, ka tikai Ēna var tās uzvilkt un noņemt?"
– Ja tā. Nekavējoties atved viņu šurp. Tas ir pasūtījums!
"Reg, vai tu vēl nesaproti?" Es tev vairs nepaklausu. Neuztraucieties par meiteni. Es viņu ņemšu sev līdzi un pievērsīšu mūsu ticībai. Viņa būtu lieliska Nirfa priesteriene. Kā tev tas patīk? – padomnieks pasmīnēja.
Nirfu priesterienes, pēc aculiecinieku no Berštonas teiktā, piedalījās orģijās ar radībām. Nirfeats tika uzskatīts par laimīgu, ja kāds no viņiem varēja dzemdēt. Radības, kas dzimušas no šādām attiecībām, izrādījās padevīgas, un tās varēja pieradināt un izmantot pēc saviem ieskatiem, ko nevar teikt par Haosa radībām.
Zobus sakodis, viņš klusi apvija ķēdi ap dūri. Cilvēka formā es arī esmu diezgan spēcīga, un Berliāns jau ir iemācījies tikt galā ar burvību, kas kūsāja iekšā. Mēs to varam.
– Tu biji mana labā roka, Jāni? – paspēru vēl vienu īsu soli padomnieces virzienā. "Jūsu pozīcija ir tikai vienu soli zemāka par dralordiem." Grāfi paklanās jums, un šogad, kā es solīju, jūs izietu rituālu, lai atrastu otro dvēseli un atrastu savu pūķi…
– Nav tādas lietas kā par daudz spēka! – padomnieks dzirkstošām acīm pārtrauca mani. "Es nevēlos būt tikai labā roka, es nevēlos stāvēt ne soli zemāk!" Un es pat nevēlos būt vienāds ar draklordiem. Jūs visi izrādījās tuvredzīgi, lētticīgi idioti un nokļuvāt Nirfgarda varā. Es vēlos pārvaldīt Drakendortu vienatnē! Akhare Nirfe!
Padomnieks palaida garām, un no viņa vārdiem izrietēja, ka arī citos Reaches kaut kas notika ar dralordiem, bet es ļoti vēlētos kļūdīties savos secinājumos
– Kuteris tev nepakļausies, Jāni! Progenitor Dragon mantojums tiek nodots tikai no dimanta pūķa uz dimanta pūķi.
– Stulbi! "Man nebūs vajadzīgs tavs zobens," Tapredels iesmējās.
"Vai jūs gatavojaties izmantot Nirfu spēku?"
Man bija taisnība. Padomnieks pilnībā paļāvās uz Haosa spēku. Bet vai tiešām viņš nesaprata, par ko pārvērtīsies Reača zemes atraisītie radījumi? Kas notiks ar parastajiem cilvēkiem?
– Kā tu tiec galā ar nirfiem, Jāni? Viņus ir ļoti grūti pakļaut.
– Neviena no jūsu nolādētajām lietām! – nodevējs atcirta.
"Es neļaušu jums iznīcināt manus cilvēkus!"
Es no visa spēka vilku ķēdi, un tā neizturēja. Tajā pašā laikā manā labajā rokā parādījās Cleaver. Lai viņam piezvanītu, man nevajadzēja izmantot maģiju, pietika ar vienu formalizētu vēlmi.
Padomnieks tik ļoti steidzās glābt savu nevērtīgo dzīvību, ka burtiski izkrita. Es gribēju viņam sekot, bet, tiklīdz izgāju aiz alas sliekšņa, es atkal atrados tās centrā. Arī jaunais mēģinājums bija neveiksmīgs, tāpat kā nākamais.
Man apkakle darbojās kā rokassprādzes, un es nevarēju to noņemt, lai arī kā es centos. Padomnieks mani ieslēdza Dimanta alā! Dimanta pūķa spēka vieta, kur varēju atgūties un papildināt savu burvību, pārvērtās par lamatām. Un jo spēcīgāks es kļuvu, jo uzticamāks bija lamatas, kurās es iekritu.
Es nevarēju saglabāt visus Reaches, taču es arī nevarēju pieļaut, ka Drakendortam notiek nepatikšanas. Es biju atbildīgs par saviem subjektiem, kuri uz mani paļāvās.
Rūkdama es pacēlu Klīvu.
– Neviena nirfa vai nirfeat… Nevienam cilvēkam nevajadzētu šķērsot Drakendort Reach robežu! Dortas zālē neviens nedrīkst iekļūt. Es tā teicu!
Es iztērēju katru artefakta maģijas pilienu, baidoties, ka tieši tajā brīdī visā Drakendortā atveras portāli, no kuriem izlīdīs pēc miesas un asinīm izsalkušu radījumu bari. Klīvers izpildīja manu gribu, taču bez Draklora maģijas viņš sevi izsmēla līdz pēdējai pilienam.
Zobens manā rokā kļuva melns un pārklājās ar maģiskiem sodrējiem, pārvēršoties par mirušu metāla gabalu, kas turpmāk nederēs gan cīņai, gan maģijai. Pūķa priekšteča mantojums tika zaudēts, tāpat kā mana vienīgā iespēja izbēgt no alas.
Lindara pēkšņā parādīšanās atjaunoja cerību.
Man bija jāveic rituāls un jāsaķēdē Ēna. Pēc rituāla es viņai teicu, lai viņa noņem manas važas, un tad mēs varētu doties prom. Ar maģiju, ko uzsūcu septiņu gadu nebrīvē, es spētu piepildīt katra draklora likteni un aizsargāt cilvēku zemes.
“Starp citu, Regs runā par mērķi. Vai ne šogad mums vajadzētu…” manās domās pēkšņi iejaucās pūķis.
Ar mājienu pietika, lai aptvertu visu tumšā dobuma dziļumu zem pūķa astes, kurā atradās Reaches.
"Nirfgarda liesma!" – sašutis viņš atbrīvoja vēl vienu uguns straumi.
Laika un pūķa uguns pulētie kristāli lauza gaismu un dzirkstīja visās varavīksnes krāsās.
Katrs draklords ir atbildīgs par vienu no Pasaules obligācijām – pīlāriem, kas aizsargā Limitus no dabas katastrofām.
Mans stabs atradās tālu Septiņdesmit septiņu vētru jūrā uz pašas robežas starp salīdzinoši mierīgiem ūdeņiem un Mūžīgo Vētru okeānu, kur neviena dzīva dvēsele neuzdrošinās mesties. Tieši tur atradās mazā sala. Tikai klints, uz kuras kā bāka stāvēja stabs, ko radījis Pūķis priekštecis.
Pirms septiņiem gadiem es šķērsoju jūru ar pūķa spārniem, lai nomainītu dimantu staba augšpusē. Virs asās zelta smailes kā gara tieva adata karājās vecais akmens, novārdzis un aptraipīts kā parasts bruģakmens. Mans tēvs to atveda uz šejieni. Šis lidojums viņam nebija viegls, un mēnesi pēc atgriešanās viņš man nodeva Berliānu, bet pēc pieciem gadiem – troni. Man palika divdesmit, kad pienāca mana kārta mainīt artefaktu.
Ar liesmas strūklu es iemetu novārgušo akmeni Vētru okeāna ūdeņos, uz īsu brīdi tos nomierinot. Un tad uzmanīgi, baidīdamies to nomest, viņš ielika līdzpaņemto ķepās tieši virs zelta adatas.
Jaunais dimants uzliesmoja kā zvaigzne, apgaismojot telpu daudziem sterioniem* apkārt. Gar ūdeni abos virzienos, līdz pat apvārsnim, bija tā, it kā kāds būtu novilcis līniju, kas atdala mieru no drošas nāves.
Zibspuldze mani nedaudz apžilbināja un dezorientēja, bet paliku uz spārna. Paklausot impulsam, viņš pacēlās augstāk un apmeta apli pāri stabam, lidojot pāri Mūžīgo Vētru okeānam. Es ar sajūsmu vēroju, kā viļņi salas austrumos plosījās un rēja, cenšoties mani sasniegt. Viņi atkal un atkal satrieca salu un stabu ar artefaktu, it kā gribētu to salauzt gabalos un ievilkt bezdibeņa rīklē.
Bet pūķa maģija droši aizsargāja skrepas, un viļņi varēja izšļakstīt tikai sāļas putas, piemēram, izsalcis plēsējs ar siekalām.
Un tagad ir aiz muguras vēl septiņi gadi. Ja laikus neatjaunināsit artefaktu, Mūžīgo vētru okeāns aprīs Septiņdesmit septiņu vētru jūras klusumu. Milzu cunami viļņi iznīcinās pusi no Drakendortas un, iespējams, visu. Krastus lauzīs, pludmales un auglīgās zemes nolaizīs. Mežu nebūs, un upes atgriezīsies. Un mans kā draklora pienākums ir novērst to, ka tas notiek pat uz savas dzīvības rēķina.
"Reg, mums ir jāatgriež Ēna par katru cenu."
"Un mēs to darīsim neatkarīgi no izmaksām. Pat ja man ir jārok jauna izeja Dimanta alā.
Iegrimis domās, staigāju šurpu turpu. Pūķa aste sadūra dzirksteles no dimantiem, kad es pagriezos pārāk strauji.
"Cik daudz laika mums atlicis?"
“Termiņš pienāks pavasarī. Tad pat tu nevarēsi pārvarēt trakojošo jūru un pat ar milzīgu laukakmeni ķepās.
Rūkdama es metos uz izeju, ātri izejot no alas. Un haosa burvība mani parasti atgrieza manā iepriekšējā vietā centrā. Neapstājoties, viņš mēģinājumu atkārtoja duci reižu, jūtot patīkamu baudu savos muskuļos.
"Bet mēs iesildījāmies. Atklāti sakot, miega laikā mēs zaudējām savu formu. Ja tikai es varētu lidot…"
Es vērīgāk aplūkoju gaisa vadu griestos un pavēlēju: "Nāc!"
Berliāns izpleta spārnus, un plašā ala uzreiz šķita pārāk šaura. Šūpoles, citas, pat ne pilnvērtīgas, bet tā… Akmeņi zvanīja, atsitoties viens pret otru, kad pūķis sasniedza griestus un pieskārās tiem ar spārniem. Caurums bija pārāk mazs, lai tajā pat ietilptu galva. Pilnīgi nebija vietas lidojumam, un mēs neveikli sagriezāmies un nokritām. Beidzot es ieelpoju uguni, un mana liesma izlauzās ārā no dimanta alas…
*Sterions ir garuma mērs, kas vienāds ar pusotru tūkstoti km. (autora piezīme)
6. nodaļa. Dortholas pils briesmīgie noslēpumi
Sonics šķita sastindzis gaisā, skatījās uz kaut ko aiz manis, un tikai viņa spārni turpināja plīvot. No nezināmo briesmu virziena atskanēja nepatīkama slīdēšanas skaņa, kas lika mati stāvus. Nepagriezusies, lai pārbaudītu, kas tur atrodas, viņa pacēlās, pa ceļam ar brīvo roku satverot pūķi. Otrajā es saķēru vietējo burkānu ķekaru un nedomāju to izmest.
Es nezināju, kur meklēt tuvāko ieeju pilī, tāpēc es metos cik ātri vien varēju uz tuvākajām kāpnēm, kas ved uz sienu. Augstā zāle ļoti apgrūtināja skriešanu. Viņa satvēra mani aiz potītēm un mēģināja novilkt manu pagaidu kleitu.
Dievs, kaut man būtu laiks! Nekāp uz grābekļa! Nevajag sapīties garajos kātos…
Dažas reizes es aiz kaut kā paklupu, bet noturējos kājās un vienā elpas vilcienā nogāju pusi kāpņu augšā, nerūpējoties par to, kā piespiesties pie sienas vai neuztraucoties par to, ka nav margu.
Man aiz muguras čaukstēšana kļuva attālāka, un es atļāvos apgriezties.
Mani dzenāja zirneklis!
Aizaudzis sarkans spalvains tarantuls, strauji kustinot kājas, mēģināja kāpt pa akmens kāpnēm, taču atkal un atkal krita, nespēdams noturēties uz pakāpieniem, kas bija pārāk šauri savam izmēram. Varbūt bailēm ir lielas acis, taču tās bija lielākas nekā Kamaz!
– Mammītes! – no pārsteiguma nometu Sonicu un savu vienīgo ēdienu uz kāpnēm.
Es īpaši nebaidos no zirnekļiem, bet, to redzot, man viss ķermenis niezēja un mana galva, godīgi sakot, sāka griezties. Vēl nedaudz un es būtu nokritusi, zaudējot samaņu, sagādājot Sefīrai vakariņās siltu gaļas kūku, bet tad mazais pūķis atjēdzās. Nikni plivinot spārnus tieši manā acu priekšā, šis nelaimīgais man sāpīgi iekoda degunā. Tas strādāja ne sliktāk kā amonjaks. Mana galva noskaidrojās, un es varēju skatīties prom.
– Bēdziet, Linij! Skrien! – puķu pūķis iesaucās, un viņa izspiedušās acīs, krēslā mirdzot sārti violeti, izšļakstījās patiesas šausmas.
Pirms sekoju prātīgajam ieteikumam, notupos, lai paņemtu kādu burkānu, un tajā brīdī virs galvas kaut kas atskanēja blāvi būkšķi.
"Sefira nevar šeit uzkāpt, bet viņa precīzi izspļauj tīklus!" – Sonic mani apgaismoja.
Tik ātri četrrāpus vēl nebiju skrējusi. Pa ceļam pazaudējis vienu no diviem burkāniem un nodīrājis ceļgalus, beidzot sasniedzu kāpņu augšdaļu un aizripojos zem iekšējā zobrata aizsardzībā. Mana elpošana kļuva nestabila, un mana sirds dauzījās tik spēcīgi, ka draudēja izlēkt un dejot hopaku.
– S-sonic? P-Kur viņa ir? Viņš noteikti šeit neienāks? – Es tik ļoti trīcēju no bailēm, ka sāku stostīties.
– ES domāju, ka nē. Iepriekš viņai nebija iemesla to darīt.
– Un tagad ir ko darīt! – es biju sašutis un uzmanīgi paskatījos ārā, lai pārbaudītu, ko zirneklis dara.
Viņa traucās kāpņu pakājē, nekad nepametot mēģinājumus tikt pie laupījuma. Viņa uzreiz pamanīja mani un, izliekusi vēderu, veikli izšāva tīmeklī. Par laimi, Sphira bojājumu rādiuss nebija tik liels. Bet es joprojām iegrimu aizsegā, pirmo reizi pēc ilga laika ļaujot sev netīri un grezni zvērēt.
"Ar to nepietiks," Sonic mani mierināja un nedomāja atkārtot manu manevru un ātri jautāja. – Kādu burvestību tu lasīji?
“Ļaunuma kliedēšana,” viņa neiedziļinājās detaļās.
Sonics domīgi pamāja ar galvu un domīgi paskatījās lejup.
– Patiesībā tas nedarbosies. Sefira nav ļauna, viņa vienkārši ir ļoti izsalkusi," viņš paskaidroja. "Dzīvnieki bieži neierodas Dortholā, un viņai vajag daudz pārtikas." Bet tagad esmu pārliecināts, ka viņa nevarēs uzkāpt sienā, pretējā gadījumā viņa jau sen būtu aizbēgusi no Dortholas medīt.