- -
- 100%
- +
– Kurš? Ar Dark? – atcerējos viņas vārdus mašīnā.
– Tas ir tas, par ko es runāju. Aiz vienas atbildes slēpjas nākamais jautājums, bet man šobrīd īsti nav laika, lai gan ļoti gribētos beidzot tikt vaļā no šīs nastas. Vienu varu teikt droši: visas atbildes uz saviem jautājumiem saņemsiet citur. Tad, kad esat drošībā. Mēs esam otrajā stāvā.
Pēdējais viņas izteikums vairs nebija paredzēts man. Izdzirdējusi šo vienkāršo frāzi, Pelēkā lēdija klusībā atkal ieņēma krēslu un izlikās cītīgu darbu. Mēs brīvi gājām garām viņas rakstāmgaldam līdz lielajām zeltītajām durvīm, kas atradās labajā pusē.
Vienkāršās cirtas uz audekla dzirkstīja zem lampu vājās gaismas. Durvis izskatījās kā ieeja kasē un nekas cits, bet aiz tām bija platas divu kāpņu telpas ar grebtām margām un sikspārņu salocītu spārnu formām.
Es pat uzdrošinājos pieskarties vienam.
Uzkāpuši otrajā stāvā, mēs tikpat viegli atradāmies citā istabā. Tas gandrīz neatšķīrās no iepriekšējās, bet visspilgtākais ir tas, ka mūs sagaidīja tā pati Pelēkā dāma ar seju, kas neizteica nekādas emocijas.
Bija divi varianti: vai nu es biju traks, vai mana mamma bija traka. Tomēr nevarēja izslēgt, ka mēs abi jau sen bijām no prāta.
Jautājumi, jautājumi, jautājumi… Kožot mēlē, es visu laiku gaidīju, ka tagad satiksimies ar kādu no šīs psihiatriskās slimnīcas augšgala. Ar kādu, kurš ātri un kodolīgi iestarpinās man galvā visu nepieciešamo informāciju, un tad jau dosimies jaunā ceļojumā. Kaut kur maniaks, kurš mūs vajāja, noteikti nenokļūs.
Taču realitāte, kā vienmēr, nesaskanēja ar fantāzijām.
Klusi pamājot ar galvu bibliotekārei, mamma no jakas izņēma dunci ar lieliem sarkaniem akmeņiem rokturā un pēkšņi pagriezās pret mani. Precīzāk, uz durvīm aiz manis, un tāpēc man nācās aktīvi paiet malā.
Es, samulsusi, vēroju, kā viņa ievietoja asmeni spraugā starp durvīm un grīdu. Atkārtodama durvju ailes kontūru ar savu smaili, māte iztaisnojās un atvēra durvis, pagriežot apaļo zeltīto rokturi.
Viņa ļāva man iet uz priekšu.
Es devos lejā ar piesardzību. Pagaidām apkārtnē nekas nav mainījies. Tās pašas kāpnes, tās pašas sienas un galotnes. Pat zāle pirmajā stāvā joprojām ir tāda pati. Un pelēkā lēdija ir tāda pati. Stāv tur, nemirkšķina.
Skatoties uz mammu, saņēmu siltu, ielaidīgu smaidu. Un tas nebija nekas, ka viņa zināja kaut ko tādu, par ko man vēl nebija ne jausmas. Bet jo ilgāk man bija jāgaida sprādziens, jo briesmīgākas kļuva manas tuvākās nākotnes bildes.
Un tomēr es biju pirmais, kas izgāja uz lieveņa. Viņa izgāja ārā, paskatījās apkārt un gandrīz skaitīja soļus. Vecāks mani saķēra aiz pleciem burtiski pēdējā brīdī.
Viņas skatiens atkal pauda sapratni. Šķita, ka viņa zināja, cik liels apjukums manī tagad ir un kādas jūtas un šaubas mani pārņem.
Tagad es gāju lejā daudz lēnāk. Pirmkārt, tāpēc, ka man beidzot atausa: gaišas dienas vietā mūs sagaidīja nakts. Otrkārt, iela radikāli atšķīrās no Ashwool ielas. Plašu būvniecības projektu un pavisam jaunu rindu māju vietā bija garas Viktorijas laika stila mājas ar baltu apdari, grebtiem stūriem un zemām margām ap balkoniem.
Mums garām metās divi zirgi, kas bija iejūgti tumšos pajūgos. Šur tur bija garāmgājēji, kuri, šķiet, izkāpuši no vēstures mācību grāmatas lappusēm vai pseidovēsturiskas filmas kadriem.
"Tu šeit mācīsies," mamma teica, tiklīdz mēs apstājāmies pie akadēmijas vārtiem, aiz kuriem stāvēja drūma augsta ēka ar smailēm un neglītām ūdens lāpstiņām uz dzegas.
"Es jau esmu beidzis skolu," es atgādināju, piespiežot sevi palikt uz vietas ar gribas piepūli.
Bija vienkārši nepanesami, ka gribējās spert pat pāris soļus atpakaļ.
– Tā nav skola, Sallij. Šī ir Midnighters akadēmija.
Izņēmusi no jakas iekškabatas lielu bordo krāsas taisnstūrveida karti, viņa ielika to tieši akmens sikspārņa atvērtajā mutē. Mute acumirklī aizvērās un atvērās ar klikšķi, atstājot uz kartes divus iespaidīgus caurumus. Tad ar čīkstēšanu atvērās vārti blakus vārtiem.
Es nesteidzos iet iekšā.
"Bet jūs pats teicāt, ka es tāds neesmu." Ko tad es te iemācīšos?
– Viss, par ko es tev nestāstīju, jo neapdomīgi ticēju, ka šī puse tevi nekad neaiztiks. Bet viņa pieskārās, kas nozīmē, ka jums jābūt gatavam tam, ka mūsu pasaule nav tik vienkārša, kā šķiet no pirmā acu uzmetiena. Un viņš tevi šeit neatradīs," viņa bija pirmā, kas izgāja pa vārtiem.
Ne mirkli nešaubīdamies, es uzreiz viņai sekoju, cerot beidzot saņemt atbildi uz galveno jautājumu. Saspiežot pirkstus dūrēs, jutu, ka risinājums jau ir tuvu.
– Kurš, mammu? No kā mēs visu šo laiku esam slēpušies?
Klusi turpinot savu ceļu garām strādājošajai strūklakai, uz kuras stāvēja neglīta akmens strūklaka, viņa tomēr strupi atbildēja, tiklīdz mēs sasniedzām galvenās ēkas kāpnes:
– No Mednieka.
Bet tas nekļuva par gramu skaidrāks.
„Ei, tu, šķiet, esi iegrimis domās,” Nirels pieskārās manai rokai, izraujot mani no nesenajām atmiņām.
Uztverot viņa zaļo acu vērīgo skatienu, es tieši un nelakoti izpļāpāju to, ko zināju par pusnaktniekiem. Bija tikai divas tēzes: viņi nez kāpēc neguļ naktīs un uztur kārtību pasaulē no abām pusēm.
"Protams, ļoti vispārināti," viņš nedaudz neapmierināts novilka. – Tas ir, jūs vispār neko nezināt par to, kur nonācāt.
"Patiesībā," es truli apstiprināju. – Bibliotēkā iegājām no vienas puses, bet no otras aizgājām. Man likās, ka esmu zaudējis prātu.
Rūpīgi nopētījis mani no galvas līdz kājām, students izdarīja negaidītu secinājumu:
– Tātad jūs esat viens no Nākošajiem. – Bet, droši vien uztvēris pārpratumu manā sejā, viņš piebilda: – No tiem, kas nākuši no cilvēku pasaules. Un es domāju, kāpēc jūsu drēbes un apavi ir tik dīvaini. Labi, tad sāksim ar galveno. Mūsu senči nebija cilvēki.
"Protams, ne cilvēki," es piekritu, domādams, ka tagad mēs ieniksim kaut kur daudz dziļāk nekā akmens laikmets. – Visi zina, ka mēs esam cēlušies no pērtiķiem.
Nirels nenoliedza šo faktu:
– Kādreiz – varbūt. Bet tad mūsu senči izvēlējās citu ceļu. Viņi, Sallija, kļuva par vampīriem.
4. nodaļa. Pusnaktnieku noslēpumi
Es mēģināju sagremot šo informāciju. Es, godīgi sakot, mēģināju, bet pat pēc jau uzzinātā un redzētā negaidīju, ka kaut ko tādu dzirdēšu.
Vienkārši tāpēc, ka vampīri nemaz nav supervaroņi. Šī ir bāla, kaulaina cilvēka līdzība, kas dzīvo kriptā, guļ zārkā un nezina, kas ir zobu pasta, solārijs un manikīrs.
"Mana māte nav vampīrs," es iebildu, atguvusies no pirmā šoka.
Atlaidīgi smaidīdams, Nirels mani izlaboja:
– Nav tāds vampīrs, kā tu domāji. Gandrīz nevienam no mums vairs nav ilkņu, jo vajadzība dzert asinis ir vienkārši zudusi gadsimtu gaitā. Viņi vairs neaug, redzi? – Viņš man parādīja savus vienmērīgi baltos zobus. – Tagad mēs citādā veidā atņemam cilvēkiem nevajadzīgas emocijas.
– Vai jūs atņemat nevajadzīgas emocijas? Kā? Par ko? – viņa jautāja vēl vairāk pārsteigta.
Līdz šim viss ir kļuvis tikai mulsinošāks. Vampīri bez ilkņiem un nepieciešamības dzert asinis ir kaut kādi bezzobaini veģetārieši.
–Tas ir vienkārši: cilvēkiem ar nestabilu psihi dzīvē ir brīži, kad emocijas pārņem viņus tik ļoti, ka viņi zaudē saprātu. Pēc tam viņi dara lietas, kas ietekmē pārējo pasauli. Ar savām emocijām viņi maina citu cilvēku dzīvi, un galvenokārt tikai uz sliktu. Piemēram, viņi izdara noziegumu vai kļūst par cēloni negadījumiem, kas izraisa kāda cilvēka nāvi. Mēs – vampīri – atņemam viņiem šīs “liekās” emocijas, tādējādi saglabājot līdzsvaru cilvēku pasaulē. Turklāt dažādas emocijas var izrādīties “liekas” – pat laime.
– Un pirms tam tev bija jādzer asinis? – noskaidroju grimasēdama.
Mana iztēle ātri iekrāsoja visu procedūru visspilgtākajās krāsās, ieskaitot nejauko metāla garšu manā mutē. Es noteikti nepiekristu šādai riebeklībai, jo…
Ko darīt, ja cilvēks ar kaut ko slimo? Vai arī nedēļu neesi mazgājies?
Es nodrebēju no riebuma.
"Tas notika, bet ne pēdējās trīs paaudzēs," apstiprināja Nirels. – Tagad, par laimi, tas nav vajadzīgs. Mēs esam iemācījušies iztikt bez šīs procedūras. Tagad ar pieskārienu palīdzību atņemam bīstamas emocijas. Ilgstošs pieskāriens un neliela hipnoze. Ja šādas emocijas netiek izvilktas, tad pastāvīgi notiks šķībs, vispirms vienā virzienā, tad otrā virzienā. Protams, problēmas rodas, neskatoties uz esošo darbību protokolu, taču labāk ir izdarīt vismaz kaut ko, nekā nedarīt neko, vai ne?
Es pamāju ar galvu, piekrītot puisim. Ja viņš runāja patiesību, tad lieta smaržoja pēc diezgan liela pesimisma, jo pasaulē katru dienu notika kaut kas neparasts.
Bet, no otras puses, es īsi iedomājos, kā Zeme izskatītos tagad, ja vampīri nekad nebūtu pastāvējuši. Iespējams, mēs visi vienkārši izmirtu un viss sāktos no nulles: baktērijas, zivis, pērtiķi, dinozauri, alu cilvēki. Varbūt daba mācījās no savām kļūdām un tāpēc radīja vampīrus nākamajā kārtā?
Patiesībā es tieši šo jautājumu uzdevu trešā kursa studentei.
"Varbūt," viņš viltīgi atbildēja. – Jebkurā gadījumā mēs esam šīs pasaules aizsargi un līdzsvars. Un ne tikai mēs. Visi pusnaktnieki.
– Vai ir vēl kāds? Zirnekļi? – Es minēju.
Bet tas izrādījās nepareizi. Es šodien nejūtos labi. Tas ir saprotams, nepilnas dienas laikā ir tik daudz jaunu atklājumu, tik daudz pretrunīgas un tajā pašā laikā neticamas informācijas, ka ir laiks pēc iespējas ātrāk doties gulēt ar sapņiem, ka rīt būs savādāk – normāli.
– Ne zirnekļi. Pārvērtība ir Persija īpašā dāvana. Katram vampīram ir sava īpašā dāvana, taču ne visi to atklāj uzreiz. Piemēram, man tas vēl nav parādījies.
Ar vieglām skumjām smaidot, puisis ātri vien atgriezās pie mūsu galvenās tēmas:
– Papildus vampīriem Midnighters ietver arī vilkačus, raganas un medniekus.
Uztvēris svarīgāko vārdu, es nepacietībā rosījos uz soliņa.
– Mednieki? Par pārējo viss ir vairāk vai mazāk skaidrs. Raganas var burvest, vilkači pārvēršas par dzīvniekiem un mednieki? Kas tas vispār ir?
Nirels smagi nopūtās.
– Tie, kuriem mūsu esamība neļauj dzīvot mierā. Viņi mūs uzskata par briesmoņiem un visos iespējamos veidos cenšas atbrīvot pasauli no mūsu klātbūtnes. Bet nebaidieties pirms laika. Teiksim tā, ka šaipus robežas neviens viņus sen nav redzējis – kopš viņi iegāja cilvēku pasaulē, tātad nekā interesanta tajos nav. Varbūt viņi jau sen ir deģenerējušies.
Izdzirdot pēdējo frāzi, ar kuru puisis laikam gribēja mani uzmundrināt, es īgni pasmaidīju. Jo tagad es noteikti zināju, ka cilvēku pasaulē joprojām pastāv viens kaitinošs mednieks. Mamma pati par to man šodien pastāstīja, un es vienkārši nezināju, ko tagad ar šo informāciju iesākt.
Cik bīstami tie bija? Vai viņi tiešām ir deģenerējušies vai joprojām slēpjas, lai pa vienam medīt vampīrus? Un mana māte? Vai viņa ir vampīrs, ragana vai vilkacis?
– Nirel, ja es joprojām esmu pusnaktnieks, tad kas es esmu? Vampīrs vai ragana?
"Vampīrs," viņš atbildēja bez šaubu ēnas.
– Kāpēc tu tā izlēmi? – Es kļuvu spītīgs.
Nav tā, ka es gribētu būt ragana. Principā es labprātāk paliktu tīrasiņu cilvēks, bet ja man būtu jāizvēlas…
– Tāpēc, ka Pelisay kundze jūs nosauca par Salamanu Pūķi. Jūsu ģimene ir vecākā un lielākā starp visām vampīru ģimenēm.
– Tātad man ir daudz radinieku? – es biju neizpratnē.
Pieradusi pie tā, ka mana vienīgā ģimenes locekle bija mana mamma, nebiju gaidījis tādu lomu. No vienas puses, šī ziņa mani bezgala iepriecināja, jo vienmēr gribēju, lai man būtu vecvecāki, brāļi un māsas, un visi šie trokšņainie, jautrie svētki, kad pulcējas kuplās ģimenes un dāvina daudz, daudz dāvanu. Bet no otras puses…
Radinieki var beigties ar sārtumu.
Trešā kursa students mani atkal nolaida uz zemes:
– Neesmu pārliecināts. Pūķis ir ģints vispārpieņemtais nosaukums, bet no pirmā Pūķa, saskaņā ar vēsturi, nāca daudzi zari. Ja nemaldos, viņam bija četrpadsmit dēli. Bija arī meitas, bet katra apprecējās un saņēma jaunu klana vārdu. Labāk pajautājiet savai mātei par saviem radiniekiem, kad rodas iespēja.
"Ja tas izrādīsies," es nopūtos, atceroties, kā es biju gaidījis atbildes astoņpadsmit gadus un kā es joprojām neesmu saņēmis.
Bet man joprojām bija kāda nojausma. Pelisay kundze teica, ka es esmu Pūķis no sava tēva puses. Interesanti, vai viņš vēl ir dzīvs? Un ja tā, kāpēc es viņu nekad neesmu redzējis? Pat ja viņu attiecības ar māti bija patiesi nejaušas un uz vienu nakti, vai tiešām viņu visus gadus nebija pārņēmusi ziņkārība, lai uzzinātu, kas viņam ir dzimis?
Vai arī viņa māte viņam vienkārši nepateica, ka ir stāvoklī?
– Klau, bet izrādās, ka vampīriem var būt bērni? – šis fakts, iespējams, mani pārsteidza visvairāk.
Tas ir pilnīgs pretējs grāmatās un filmās aprakstītajam!
Jautrība dzirkstīja Nirelas acīs.
– Dabiski. Mums kaut kā jāvairojas. Kādi jautājumi?
– Bet, protams!
Sēžot ērtāk, visu ķermeni pagriezu pret puisi.
– Kad iegājām bibliotēkā, bija diena, bet mēs devāmies prom no šejienes naktī. Kas šeit notiek? Vai laika joslas atšķiras?
Atbildot viņš nobolīja acis, it kā es būtu teicis pilnīgas muļķības. Bet es nolēmu neapvainoties, jo tas ir interesanti.
– Varētu teikt arī laika joslas. Tūlīt ir skaidrs, ka jūs esat viens no Nākošajiem. Tumšajā pusē vienmēr ir nakts, Sallij. Visas dienas garumā un jebkurā laikā – un tā tas ir bijis vairāk nekā divus gadsimtus. Tās bija raganas, kuras burvēja, jo tie, kas dzimuši tieši pusnaktī – dienu krustpunktā – nejūtas labi dienas gaismā. Bet vampīri uz sauli reaģē asāk nekā citi. Mūsu koncentrācija samazinās, parādās miegainība, spēka zudums un neaizsargātība. Mēs novājinām mūsu acu priekšā. Un, starp citu, par acīm: tās ir jutīgas pret sauli. Dzirdēju, ka mūsējie otrā pusē nēsā tumšas brilles vai speciālas cietās lēcas.
Lēcas… gandrīz nolecu uz vietas ar atziņu, jo puisis teica absolūto patiesību. Kopš bērnības man asaroja un šausmīgi sāpēja acis, skatoties saulē. Es pat neatcerējos, kad pirmo reizi uzliku lēcas: biju par mazu, bet kopš tā laika vairs neesmu gājis ārā bez tām.
Pirmā lieta, ko es izdarīju no rīta, nomazgāju seju un ievietoju lēcas. Bet pat ar viņiem mūsu logi vienmēr bija aizsegti ar bieziem aizkariem.
Nirelam bija taisnība par visu. Pat ja šīs lēcas bija izgatavotas no cietas vielas. Viņi jutās kaut kur starp stiklu un plastmasu.
Raustīdamās gribēju viņam parādīt lēcas, mierīgi gaidot spārnos kombinezona kabatā, taču laikus apturēju sevi. Ja es vēlētos, lai visi apkārtējie mani uzskatītu par parastu cilvēku un ļautu man mierīgi iet uz visām četrām pusēm, tad man nevajadzētu dižoties ar saviem vaibstiem.
Jo jebkura no šīm iezīmēm jau padarīja mani par vampīru un līdz ar to arī par Midnighter akadēmijas ieslodzīto.
Tā kā mans gids izrādījās tik runīgs, sakošļādams apakšlūpu, es tomēr nolēmu uzdot atklātu jautājumu:
– Nirel, vai mēs esam briesmoņi?
Mani vajāja domas par medniekiem. Vai ne velti viņi nolēma iznīcināt vampīrus? Varbūt vēsturē bija kaut kas, par ko bezzobainajiem veģetāriešiem joprojām bija kauns?
– Sallija, vai es izskatos pēc briesmoņa? – viņi man negaidīti maigi, bet diezgan nopietni jautāja.
Es izaicinoši skatījos uz viņu augšā un lejā.
– Tu? Tu neesi.
– Un tu nē. Tātad mēs neesam briesmoņi. Jūsu māte pareizi teica: mēs saglabājam līdzsvaru cilvēku pasaulē. Mēs palīdzam tiem, kuri atrodas uz katastrofas robežas, vai zināt?
Viegli paņēmis manu roku, viņš ar īkšķi viegli noglāstīja manas rokas aizmuguri. Es sastingu no šoka, baidīdamās pat atvilkt elpu.
"Vai tu tagad atņem manas emocijas?" – viņa izspieda, ieklausoties savā ķermenī.
– Kas? Nē. Protams, nē. Es vienkārši paņēmu tavu roku, lai atbalstītu tevi. Jums šobrīd noteikti ir grūti.
Trešā kursa studente humoristiski pasmaidīja.
Acumirklī atraudama roku no viņa, es novērsos un saburzīju spalvas. Viss, kas man šobrīd bija vajadzīgs, bija puisis, kurš visu saprata. Es pēkšņi jutos tā, it kā būtu tikšanās pie psihoanalītiķa, lai gan man nebija ne jausmas, kā viņi to visu dara, nevis televīzijas šovā.
Dziļi ieelpojusi, viņa lēnām izelpoja. Man vajadzēja nomierināties un atbrīvot galvu no nevajadzīgām domām. Galu galā šim puisim nebija nekāda sakara ar manām problēmām, viņš drīzāk centās palīdzēt, tāpēc dusmīgs uz viņu lika man rīkoties kā idiotam.
"Man tas nav grūti," es atzinu, skatoties uz lieveni, jo izrādījās, ka tā runāt ir vieglāk. – Es diezgan ātri pierodu pie jaunām vietām, bet problēma ir tā, ka es nevēlos šeit atrasties. Un es arī nevēlos būt pusnaktnieks. Mana māte… Viņa tagad aizgāja. Un es varu tikai minēt, kur. Tajā pašā laikā es nezinu, kas viņai ir prātā, vai mēs vēl tiksimies, vai zināt? Es uztraucos par viņu un…
Sajūtot citu cilvēku rokas uz saviem pleciem, es uzreiz saspringos. Es tiešām negaidīju, ka Nirels mani pēkšņi apskauj un maigi pievilks pie sevis. Viņa jaka, bruņurupucis un āda garšīgi smaržoja pēc kaut kā koksne, kas radīja vēlmi pārbraukt ar degunu pār atsegto kakla daļu.
Viņš mani nobiedēja. Mana reakcija uz viņu un viņa apskāvieni mani biedēja. Pēdējā kutināšanas sajūta krūtīs arī mani tajā pašā laikā sajūsmināja, bet tajā pašā laikā es jutos silti. Viņa spēcīgajās rokās jutās labi un mājīgi, uzticami un ērti, it kā mēs būtu pazīstami viens otru jau tūkstoš gadus.
Interesanti, cik ilgi dzīvo vampīri? Šeit jūs neviļus noticēsiet dvēseļu pārceļošanai.
Viņš maigi noglāstīja manu muguru.
– Viss būs labi, Sallij. Kā jau teicu, esmu pārliecināts, ka tavai mammai bija labs iemesls tevi šeit atstāt. Bet paskatieties tā: jums, tāpat kā citiem studentiem, ir jāattīsta savas spējas. Tāpēc dariet to, un līdz nākamajai tikšanās reizei jūs varēsiet viņu pārliecināt, ka esat jau visu iemācījušies un jums šeit nav ko darīt.
Atkāpjoties no puiša, es ieskatījos viņa smaragda acīs un godīgi atzinu:
"Es jūtos kā zēns ar rētu."
– Pf-f-f! – viņš ņirgājoties teica. "Tu esi daudz foršāks, ticiet man." Vai viņš to varētu izdarīt?
Mirklis, un puisis nebija uz soliņa. Pagriezis galvu, es redzēju viņu jau stāvam uz pirmkursnieku ēkas lieveņa.
– Vai tā? – viņš kliedza, acumirklī virzīdamies uz strūklaku.
Es pat piecēlos no soliņa, mana mute izbrīnā pavērās. Es noteikti šo redzēju pirmo reizi.
– Vai tā?
Tagad puisis stāvēja uz resna koka zara, kas bija vistuvāk solam, atpūšoties ar vienu roku uz varenā stumbra. Visu šo laiku viņš kustējās tik ātri, ka manām acīm vispār nebija laika kaut ko noķert. Stāvēju, situ pa galvu kā putekļu maisu, sirsnīgi apbrīnoju citu spējas.
Spējas, kas Nirelu atveda tieši pie manis. Pēdējo reizi viņš apstājās elpas attālumā no manis – tā, ka es jutu viņa silto elpu savās lūpās.
– Vai tā? – viņš nočukstēja, vispirms ieskatīdamies man acīs, tad lūpās.
– Salaman pūķis! – man pēkšņi uzsauca pavēloša sievietes balss.
Nolēkusi no brunetes par labu pusmetru, paskatījos uz neapmierināto. Viņa stāvēja tieši uz pirmkursnieka ēkas lieveņa un turēja vaļā ārdurvis.
– Cik ilgi būs jāgaida uz tevi? Jums vajadzēja nākt pēc gultas veļas pirms stundas!
"Es nāku," es nomurmināju, īsi paskatoties uz savu ceļvedi. – ES devos. Paldies, ka pastāstīji man tik daudz.
– Pūķis! – viņi mani nepacietīgi steidzināja.
– Vispār, paldies.
Kāpjot pa kāpnēm uz lieveņa, es atļāvos apgriezties pie pašām durvīm. Nirels turpināja stāvēt zem koka tieši blakus soliņam. Viņa skatiens bija fiksēts manā sejā, kas droši vien atspoguļoja nožēlu un īgnumu.
Ne tāpēc, ka šķiet, ka esmu zaudējis skūpstu. Tieši par to es šobrīd negribēju domāt. Bet tāpēc, ka viņa neko neuzzināja par "Ierakstītāju".
Runājot ar Pelisey kundzi, mana māte lūdza nelaist mani klāt šai nezināmajai lietai, lai es pēkšņi neuzzinātu, kas ir mans tēvs.
Bet kāpēc? Kāpēc lai es to nezinātu?
Šis bija otrais jautājums, uz kuru viņa nekad neatbildēja.
5. nodaļa. Zirnekļa tīkli
Kāds bez ceremonijām pieskārās manam degunam. Tas kutināja pašu galu, liekot viņam to raustīt, lai atbrīvotos no kairinātāja.
Bet tas neizdevās.
Tāpēc es atvēru acis. Viņa to atvēra un virs sevis gaišo griestu vietā ieraudzīja saliektu zaļu augu ar mazām apaļām acīm, šauru spraugu, kas aizstāja tā muti, un ekstremitātes.
Šīs būtnes lapas bija platas, bet apmēram divas trešdaļas no garuma aizņēma iegarenas arkas, līdzīgas bārkstīm vai bērna eksperimentam, kuram pirmo reizi iedeva šķēres. Sava veida Frankenšteins, radīts vienlīdz no Howea un Monstera.
Ja es viņu tagad redzētu pirmo reizi, es noteikti šausmās kliegtu, pamodinot visu pirmkursnieku kopmītni. Bet šo zaļo briesmoni mēs satikām vakar vakarā, kad viņš ar visu spēku mēģināja izbēgt no sava poda, kaisot augsni uz vienīgā darba galda istabā.
Un uz naktsgaldiņiem. Viņi stāvēja abās galda pusēs, blakus vienvietīgajām gultām. Tūlīt aiz galda bija liels pusapaļas logs ar platu palodzi, bet pretī bija drēbju skapis un durvis.
Pēdējais veda uz kopīgu koridoru. Viens no diviem otrajā stāvā. Izkārtojums šeit bija apļveida.
– Ak, piedod, piedod! Es atstāju viņu uz divām minūtēm, un viņš jau bija turpat. Atkal uzlēca uz naktsskapīša,” atvainojās istabā atgriezusies kaimiņiene, taču viņas balss uzreiz mainījās, kļūstot draudīga, pavēloša: “Nu, sakārto piedēkļus!”
Pacēlusies uz elkoņa, es nesteidzos mest atpakaļ melno segu, zem kuras gulēju. Ar neizskaidrojamu smaidu viņa vēroja zaļo acu viesuli. Sarkanās cirtas jocīgi lēkāja augšā un lejā, kamēr D-Rollija lamāja savu slikti uzvedošo mājdzīvnieku. Kaimiņienei nebija izcils augums, tāpat kā man, taču viņa tik un tā izskatījās draudīgi.
Kopumā viņa nemaz neatgādināja bālu ādu vampīru. Kad vakar viņu ieraudzīju pirmo reizi, nodomāju, ka esmu ielikta vienā istabā ar raganu. Ar ļoti dīvainu, nemierīgu raganu, kurai ir unikāla dāvana augu kontrolēšanā. Viņa pat zināja, kā atdzīvināt savus apsūdzības un apveltīt tos ar mazliet inteliģences.
Daudzās grāmatas, kas aizņēma visu brīvo vietu viņas istabas pusē, noteikti liecināja par to, ka viņa joprojām ir stulbi, bet es to uzskatīju tikai par plusu. D-Rolly patiešām daudz zināja un man personīgi bija īsts dārgums.
Tiklīdz es reģistrējos, viņa man uzreiz parādīja ēdamistabu. Kamēr mēs vakariņojām, viņa mums pastāstīja par vietējām paražām. Izrādījās, ka akadēmija ieņēma plašas teritorijas un ar augstiem, apburtiem žogiem to sadalīja četrās daļās. Turklāt sadalīta ne tikai teritorija, bet arī akadēmijas galvenā ēka.
Daļa no šī drūmā kolosa ar atsevišķu ieeju piederēja vilkaču audzēkņiem, otra daļa raganām un raganām – mēs ar viņiem dalījām žogu, un pēdējā daļa bija tukša.
"Viņi tur apmācīja medniekus," viņa paskaidroja, aptinot spageti ap dakšiņu. – Tagad visas trīs akadēmijas filiāles izmanto šo zemi kopīgām vajadzībām un kopīgiem svētkiem.
– Interesanti, kāpēc viņi pēkšņi nolēma doties prom? – es biju ziņkārīgs, cenšoties noskaidrot pēc iespējas vairāk detaļu par noslēpumainajiem medniekiem.
– Viņi saka, ka pielīdzinājuši sevi cilvēkiem. Viņi pārstāja uzskatīt sevi par pusnakts cilvēkiem un sacēlās pret visu pusnakts pasauli. Līdz aizbraukšanai viņi bija aizņemti ar likumpārkāpēju notveršanu, un tad mēs visi pēkšņi viņiem kļuvām par noziedzniekiem.
– Tam noteikti bija kāds iemesls?
No visa spēka pagrūdu D-Rolliju pareizajā virzienā.
– Nezinu. Bet personīgi es negribētu ne ar vienu no viņiem sastapties. Tas, ko viņi par viņiem stāsta stundā, iedveš patiesas bailes. Vai esat pabeidzis ēst? Jāstāv rindā uz dušām.
Divstāvu ēkas katrā stāvā bija divas vannas istabas. Jebkurā no tām varēja atrast četras izlietnes un lielu pilna auguma spoguli virs tām, divas dušas aiz atsevišķām durvīm un divus kabinetus dziļām pārdomām.
Ņemot vērā, ka katrā istabā dzīvoja divi skolēni un uz grīdas kopumā bija astoņas istabas, ar to pietika, lai nestāvētu stundām ilgi rindā.
Mani ļoti iepriecināja arī tas, ka ēkas otrais stāvs bija atvēlēts tikai meitenēm. Puiši dzīvoja pirmajā stāvā, un, atšķirībā no mums, viņiem bija troksnis līdz pašai vakardienas naktij. Tomēr es dzirdēju arī meiteņu balsis, kas nozīmē, ka mums bija atļauts pārvietoties starp stāviem.
Starp stāviem, bet ne starp istabām. Gan pirmajā, gan otrajā stāvā bija savas kopīgās dzīvojamās istabas, un tās bija pulcēšanās vieta. Kaimiņš man arī ierādīja drēbju mazgāšanas un žāvēšanas telpu, noliktavas telpu, kur dabūja tīrus dvieļus, ja tavējā ar akadēmijas emblēmu kļuva nelietojama, kā arī kuratora istabu.
Mūsu akadēmijas daļā, atkarībā no studiju gadu skaita, bija piecas ēkas. Bija atsevišķa ēka, kas veltīta dziednieku darbam. Viņi bija raganas un raganas, un dažreiz studenti tika pārcelti uz šejieni praksē. Tā D-Rolly satika mūsu kaimiņus teritorijā.
– Viena tu nepazudīsi, vai ne? – kaimiņš jautāja otrreiz, tiklīdz atgriezāmies no dušām savā istabā. "Man jāpārceļ Rorijs uz raganu pusi pirms stundas." Viņiem tur ir saule, un tā aug labāk,” viņa paskaidroja, it kā atvainodamies.