- -
- 100%
- +
1. nodaļa
– Vienkārši šķiries no viņa un beidz!
Viņa ilgi, smagi ievilka elpu un iešņaukās. Kaut kā es neesmu gatavs šādam solim.
– Nataša, to nevar ieteikt! Tad tu būsi pēdējais. Anh, atriebies šim nodevējam un aizmirsti par to. Ja neaizmirsīsit, tas vismaz nebūs tik aizskaroši,” iesaka Tonija.
Es nervozi iekožu lūpās, acīs sariesās asaras. Vēl nesen likās, ka ar Kostju un mums viss ir tik labi, es viņam pilnībā uzticējos, bet viņš…
Asaras joprojām tecēja pār maniem vaigiem, lielas sāļas pilītes iekrita tējas krūzē. Es esmu tik nožēlojams. Man vajadzēja visas savas rūpes izmest uz kolēģiem darbā. Es vienkārši nevarēju izturēt, kad viņi sāka jautāt, kāpēc man nav sejas. Es par to domāju pēdējās divas dienas. Mūsu komanda, protams, ir draudzīga ar dažāda vecuma meitenēm, bet tenkas un tenkas noteikti radīsies. Tātad, mans vīrs krāpa Anku, nabadzīte, varbūt tāpēc, ka viņam joprojām nav bērnu, tāpēc viņš devās kopā ar kādu citu izmēģināt veiksmi?
Bet mēs ar Kostju negribējām bērnus radīt pārāk agri, karjera ir pirmajā vietā, tāpēc es iesaistījos savā karjerā, pārgulēju ar savu priekšnieku, lai saņemtu paaugstinājumu. Kā jūs to uzzinājāt? Un kā parasti, es atradu viņu saraksti, tad jautāju viņam tieši, un viņš neko neslēpa, godīgi atzina, ka jā, viņi saka, tas notika, bet tikai vienu reizi korporatīvajā ballītē, nedomājot un biznesa dēļ , varētu teikt, viņa viņam nepatīk, viņa ir daudz vecāka, viņa nav viņa tips, un kopumā viņa joprojām ir mazliet švaka, bet tagad viņa vismaz ir laipnāka. Bet, viņš saka, kāds labums, mums tagad ģimenē ir vairāk naudas, viņš ir saņēmis paaugstinājumu, karjeras izaugsmes perspektīvas ir dzirkstījušas jaunās krāsās, un vispār tagad var gaidīt ātru pāreju no filiāles uz centrālais birojs. Vēlāk es atradu šo “baidīgo, veco, drūmo lietu” sociālajos tīklos un neko šausmīgu nesaskatīju, viņa bija slaida, uzpūstām lūpām, kopta un tikai piecus gadus vecāka par manu vīru. Un tagad Kostja pēkšņi gatavojās doties komandējumā, viņi teica, ka sūta viņu prom no darba. Es nejauši pajautāju, vai es iešu ar savu priekšnieku, un viņš atbildēja, ka nē, brauks tikai kolēģis vīrietis. Vai man viņam ticēt? Es nevaru iedomāties, kā. Viņš arī dodas uz Jauno gadu, tāpēc nav fakts, ka viņš atgriezīsies, pirms tas būs beidzies.
Tas ir smagi manai dvēselei, tas ir tik sāpīgi, ka mani pirkstu gali kļūst nejūtīgi.
– Es neatriebšos un nekrāpšos. Es labprātāk šķirtos. Es vienkārši nezinu kā. "Es nevaru iedomāties sevi bez viņa," viņa skumji nopūta. "Viņš droši vien mani pametīs un dosies pie šī priekšnieka."
"Pfft, viņš aizies un atgriezīsies," Tonija noraidoši saka. "Gandrīz visi vispirms aiziet un pēc tam to nožēlo." Bet neļaujiet tam nonākt. Padomājiet par to, ko jūs varat darīt. Tu vēl esi jauns, labi izskaties. Es domāju, ka viņam vienkārši trūkst aizraušanās. Jūs visi esat tik mīļi, mājīgi, klusi. Tikai paskatoties uz tevi, ir skaidrs, ka tu nekrīti viņam uz nerviem, tu viņam nepiešķir viņa emociju intensitāti. Parādi sevi savādāku. Maini savu frizūru, grimu, garderobi uz provokatīvāku… nomaini viņu beigās, tāds dupsis!
Kolēģi man apkārt izsmejoši šņāc, bet es nemaz neesmu uzjautrināts.
– Ak, tiešām, padomā. Viņš pārgulēja ar savu priekšnieku uz paaugstinājumu, un guli arī tu. Drīz tuvojas Jaungada korporatīvā ballīte, saka, visi būs savākti lauku viesnīcā. Tur būs tāda atmosfēra, jautri, būsi apjucis. Mēs izvēlēsimies jums jaukāku priekšnieku. Tīri arī vienreiz pagulēt.
2. nodaļa
– Mihaļičs! – Nataša priecīgi kliedza. "Viņš ir vientuļš, apskaužams, labsirdīgs, viņš, iespējams, nevarēs saņemt paaugstinājumu, mums šeit nav kur augt, viņš viņu neliks savā vietā, bet viņš var ieteikt viņu centrālajam birojam." Ne jau paaugstināšanai, bet vienalga tur algas lielākas, un vieta daudz pieklājīgāka par mūsējo.
Mēs ar kolēģiem domīgi skatījāmies uz nobružātajām vecajām biroja sienām, uz galdiem, kas bija nosēti ar noputējušām biezām grāmatām un mapēm, un ne tikai uz galdiem, dokumentācija bija sakrauta visur, zem galdiem, uz nobružātajām palodzēm, izspiežot lekno. iekštelpu puķes, ko gadiem rūpīgi laistījušas mūsu dabas un komforta kārojošās sievietes. , aizlīmētas ar lenti, ne mazāk nobružāti un veci, caurvējš logi, un ārpus logiem rūpnīcas teritorijā ar vaļīgiem, izjauktiem ceļiem tumsa un sniegs , suņu bari un skursteņi. Mūsu vieta, protams, apkārtnes ziņā ir tāda, bet te mierīgi, kolektīvs kopumā labs, var mierīgi palūgt atvaļinājumu vai agri doties prom.
"Nu, Mihaļičs jau ir vecs, viņš var iztikt bez mūsu jaunās Aņečkas," Sofija Petrovna, vecāka gadagājuma dāma, mierīga, lepna, saritina degunu.
– Kāds ir vīriešu vecums? – Nataša ir pārsteigta. "Viņi vienkārši kļūst konsekventāki un labāki."
– Kāpēc viņš, tik labs un savtīgs, vēl nav precējies? – Sofija Petrovna šņāc.
– Cilvēks, viņš ir vīrietis, kāpēc pacelt degunu? – Nataša iebilst.
– Kāpēc tad tu ar viņu neguli?
– Labdien, esmu precējies. Tas bija Mihaļičam, kuram vienkārši nepaveicās, ka mēs visi šeit esam precējušies, godīgi un uzticīgi, un mums nav neviena, par ko atkāpties.
Izcēlās negaidīti karsts strīds par to, ar kuru no mūsu darba vīriešiem man pārgulēt. Kolēģi pat izņēma jubilejas albumu ar vispārīgām mūsu komandas fotogrāfijām un atsevišķiem ar lielajiem priekšniekiem. Viņi visus apsprieda, visiem nomazgāja kaulus un beigās klusēdami un šokēti no notiekošā izvēlējās divus man piemērotākos kandidātus.
“Še, Anka, izvēlies,” viņi man zem deguna pagrūž albumu, piemēram, kaut kādu smaržu katalogu, kur var izvēlēties jebkuru sev tīkamu variantu un viegli to iegādāties.
Pielāgojusi brilles uz deguna un ļaujoties vispārējam vājprātam, paņemu albumu rokā. Vismaz teorētiski izvēlēties vīrieti nakšņošanai savā darba kolektīvā ir daudz interesantāk un jautrāk nekā domāt par vīra nodevību.
"Nu noteikti, šis, jaunākais, ir labāks par mūsu Mihaļiču," es ievēroju, šķirstot albumu. "Mihaličam drīz pienāks pensija, viņa vēders ir tāds, ka viņš, iespējams, ilgu laiku nav redzējis neko vērtīgu." Un šim ir tikai trīsdesmit septiņi. Gandrīz līdz nominālvērtībai, augstāka pozīcija.
Es sāku stulbi ķiķināt par situācijas absurdumu. Ceru, ka Mihaļičs nebūs informēts par šo mūsu sarunu un manu vērtējumu par viņa kā mīļākā potenciālajām īpašībām. Interesanti, vai viņam šobrīd ir kādas žagas savā birojā? Mēs to jau ilgu laiku apspriedām.
"Ak, nu, tas ir veltīgi," Nataša vēlreiz šņāc. "Mihaļičs ir mūsu pašu, gandrīz dārgais, ar viņu būtu mierīgāk."
– Zini, patiesībā šeit, albumā, mani vispār neviens neaiztiek. Es joprojām mīlu Kostju.
Nu atkal nelūgtas asaras birst pār vaigiem.
Viņi mani atkal mierina, sāk ar mani runāt, novirza manu uzmanību, un tagad mēs pļāpājam par visu pasaulē. Pusdienas jau sen ir beigušās, bet Mihaļičs ir savējais, nesteidzas nākt un atjaunot kārtību.
Pamazām saruna par vīriešiem un jo īpaši priekšniekiem nonāk pie cita aktuāla temata. Uzņēmumā jāierodas jaunam izpilddirektoram, lai aizstātu veco. Pagaidām neviens nezina, kas tas būs, cilvēks no ārpuses vai kāds iekšā. Tagad par šo tēmu ir daudz diskusiju, tenkas un intrigas. Droši vien mainīsies arī kadri, vecos vikšņus pārcels lielā priekšnieka pakļautībā, un viņš savervēs sev jaunus, arī šis temats satrauc daudzus, kuri ieņems mīkstās vietas.
Es neielaižos diskusijā par cīņu starp biroja krēsliem, man ir sava personīgā traģēdija, es domāju par savu.
Es atgriežos mājās joprojām tādā pašā dusmā. Es sagatavoju labākās vakariņas, uz kurām biju spējīgs, pirmkārt, otrkārt, trīs veidu salātus. Domāju, ka vismaz mans vīrs novērtēs garšīgo ēdienu. Es gaidu viņa atgriešanos, bet viņš joprojām nenāk. es zvanu.
– Ak, Anija, es tev šorīt teicu, vai tu esi aizmirsusi? Komandējums tika pārcelts dienu agrāk, pusdienlaikā devos mājās, sakrāmēju somu un tagad esmu lidostā.
– Tikai soma? Vai ziemai nepietiek?
– Nē, tur ir silti, neuztraucieties. Peldbikses, pāris T-krekli un šorti un lietišķs kostīms ceļošanai. Man vairāk nevajag.
– Peldšorti? Vai komandējums notiks jūrā?
– Nu, protams, An, ko tu dari? Es jums teicu, ka šī ir Turkiye.
Kostja saka ko citu, bet nav iespējams klausīties, vārdi saplūst vienā fona troksnī.
– …nu, čau, An, man nav laika, tagad es iziešu cauri kontrolei.
Klusums telefonā, atvienots. No rīta viņš man neko neteica, vai arī bija ļoti kluss, kaut kur jau aiz durvīm pa ceļam uz darbu.
Es nogrimu uz grīdas. Man no rīkles izlauzās šņukstas, un es vairs nespēju atturēties. Es rēcu ar gaudām un dedzīgi.
Es ilgu laiku nevarēju nomierināties. Bija sajūta, ka ierastā dzīve brūk. Gribētos vismaz kādu apskaut, lai sajustu siltumu un līdzdalību, ka neesmu viena, bet mums ar Kostju nebija bērnu, nav ne kaķa, ne suņa. Kostja teica, ka nevēlas dzīvniekus mazā vienistabas dzīvoklī, viņam ir alerģija, un vispār tie ir jātur un jāpieskata, un mums ir ierobežots budžets. Vecāki jau labu laiku prom, lai zvanītu, lūgtu padomu, raudātu.
No rīta, gatavojoties darbam, pēc ilgas nakts pārdomām nolēmu, ka darīšu tā, kā kolēģi ieteica. Es atriebšos. Tas var nekļūt vieglāk, bet tas tiešām nebūs tik aizskaroši.
Es izeju tumšajā, aukstajā rītā un knapi eju pa piesnigušo dzīvojamo rajona taku nomalē. Visapkārt redzu tikai pelēcību un izmisumu, netīru sniegu, drūmus, nesmaidīgus cilvēkus, kas steidzas šķērsot ceļu pie īsa luksofora. Pūš stiprs vēss vējš. Man mugurā ir silta jaka, bet tik auksti man vēl nekad nav bijis.
3. nodaļa
Cilvēki darbā bija ļoti priecīgi par manu lēmumu un teica, ka šodien sāksim gatavoties korporatīvajam pasākumam. Nataša teica, ka viņa uzņemas atbildību par manu tēlu, ir pienācis laiks to mainīt, un šodien mēs ejam iepirkties. Sofija Petrovna man pasniedza mapi ar dokumentiem, ko viņa parasti aizved uz filiāli priekšniekam, kuru biju izvēlējies kā “upuri” parakstīšanai. Tas ir tāpēc, lai es varētu viņu pirms tam tuvāk iepazīt un paflirtēt, novērtēt viņu un savu gatavību satuvināties vienam ar otru korporatīvajā ballītē. Un Antoņina paziņoja, ka stāsies korporatīvā pasākuma organizēšanas padomē, lai svinīgajā banketā sēdinātu šo priekšnieku un mani blakus. Korporatīvajā pasākumā paredzēts iekļaut vienu apmaksātu nakšņošanu viesnīcā, tāpēc man bija pārliecība, ka viss būs lieliski un skaisti.
– Tātad, vai jūs visi esat ģērbušies, dārgā? Ej pie priekšnieka,” viņi neatlaidīgi iegrūž man rokās somu un mapi un stumj uz durvju pusi. Es ļoti palēninu ātrumu. Es nevēlos nekur iet, bet viņi mani atkal pagrūda, Tonija personīgi strauji atver durvis, un mūsu Mihaļičs ielido durvju ailē, gandrīz krītot. Mēs skatāmies uz viņu izbrīnīti.
– Mihaļič, tu mūs noklausīji vai kā?
– PVO? Es? Vai jūs meitenes esat pilnībā izkritušas no prāta? "Man ir sāpīgi jūs noklausīt," priekšnieks nekavējoties sāka oratora manierē, dziļi pietvīcis. Viņš pagriezās un aizcirta durvis un aizgāja, bet atstāja sava spēcīgā, bet joprojām lētā odekolona smaržu piedošanai.
Es tomēr atnācu klātienē apraudzīt izvēlēto priekšnieku. Viņš mani pārsteidzoši sirsnīgi sveicināja, pieņēma dokumentus, ātri tos parakstīja un piedāvāja nedaudz pasēdēt, lai pēc brauciena sasildītos, jo šodien bija ļoti auksta diena. Viņš piedāvāja tēju un pats to ielēja. Nemaz nebrīnījos, ka šodien pie viņa nebija atnākusi Sofija Petrovna ar dokumentiem, viņa arī tik uzmanīgi un novērtējoši skatījās uz mani, it kā nevis es būtu ieradusies viņu izvēlēties, bet gan viņš. , es. Šķiet, ka viņš joprojām bija apmierināts ar pārbaudi.
Viņš zina, es saprotu. Kāds viņam beidzot pačukstēja, putns uz astes atnesa laulības pārkāpšanu, kas tika gatavota korporatīvajā ballītē.
Sapratusi, ka esmu jau “pieņemta” un priekšnieks garīgi gatavs, beidzot nolēmu pats viņu rūpīgi pārbaudīt. Gara auguma, tieva, tīri noskūta, patīkami sejas vaibsti, izskatās glīti.
Mēs ar Iļju Romanoviču runājām diezgan ilgi un detalizēti. Visu laiku es jutos kā intervijā, tikai ne darba, bet gultas dēļ. Iļja Romanovičs pat flirtēja un ik pa brīdim izteica man komplimentus, kas, jāatzīst, bija patīkami. Es ilgu laiku neesmu saņēmusi komplimentus no vīriešiem. Mans vīrs mani neiepriecina ar tiem, viņš dāvina ziedus, bet tikai dežūras laikā, svētkos. Man šķita, ka tas ir normāli, bet tagad es saprotu, ka tā nedaudz pietrūkst.
Tajā pašā dienā mēs tikāmies ar Natašu pie tirdzniecības centra. Problēma nebija jaunu gudru apģērbu izvēlē. Pēkšņi sapratu, ka sen neesmu bijusi tik izšķērdīga, pērkot sev daudz visu uzreiz un ne īpaši nepieciešamo, piemēram, vairākus jaunus apakšveļas komplektus uzreiz.
– Nataša, kāpēc tik daudz?
– Kāpēc ir šis? Pārsteidz mīļāko un vīru.
– Mīļākais ir vienreizējs atriebības nolūkos.
"Nu, varbūt jums tas patiks un vēlaties to atkārtot vēlreiz, bet jums nav skaistākas apakšveļas." Klausieties Natašu un viss jums būs lieliski!
Es negatīvi pakratu galvu.
– Nav turpinājuma. Atriebties, jā, un tad, kad Kostja ieradīsies, es viņam par to pastāstīšu, teikšu, ka tas bija arī stulbuma, aizvainojuma un paaugstināšanas dēļ. Es gribu paskatīties uz viņa seju, un tad mēs, iespējams, šķirsimies.
– Nu, māt, tu, protams, riskē. Vai tev nav bail, ka viņš tev nolauzīs degunu par tādām atzīšanām?
"Bet man vienalga," vienaldzīgi paraustu plecus. "Man nesāpēs vairāk kā iekšā."
– Ak, man nepatīk tavs noskaņojums. Jā, un mums ir jāmainās un jāatriebjas par drosmi, varbūt mēs visu atcelsim. Jūs varat viņam pateikt, ka esat viņu krāpis ar vārdiem, neatbalstot to ar darbībām.
– Nē, es daudz domāju. Man to vajag. Lai kaut uz brīdi justos kā sieviete un kādam vajadzīga. Tagad es vispār neko no tā nejūtu. Pašnovērtējums ir zem nominālvērtības.
– Nu, tas nav fakts, ka tu to paņemsi. Pēkšņi tas kļūs vēl sāpīgāks. Es jums saku, šeit ir vajadzīga drosme, lai jūs vēlāk to nenožēlotu.
– Man vienalga.
Nataša pakrata galvu, bet tad velk mani uz visdārgāko veikalu šajā tirdzniecības centrā.
"Izvēlēsim jums kleitu korporatīvajai ballītei, un tad dosimies uz kino."
4. nodaļa
Tajā vakarā es pielaikoju desmitiem kleitu, kad pielaikoju nākamo, Nataša kliedza uz visu pielaikošanas kabīni:
– Stop-op! Šis!!! Ņem to! Visi, pārģērbieties, ejam uz kasi.
– Tu domā? – es vilcinājos spoguļa priekšā, cenšoties novilkt pārāk īso apakšmalu zemāk. Kleita ir melna, gluži kā manam noskaņojumam, visās vietās pieguļoša, ar šķēlumiem un izgriezumiem, kas maz atstāj iztēli.
“Jā, tu tajā izskaties lieliski, tas ir ideāli piemērots tavam jaunajam izskatam, un kāda klasiska maza, melna kleita,” Nataša jūtas pilnā satvēra plaukstas. – Trakā ķeizariene! Šis esat jūs un jūsu jaunais tēls. Jūs būsiet korporatīvās ballītes karaliene.
"Šī ir pārāk maza melna kleita par kosmisku cenu," es nomurminu, ar grūtībām noraujot pie ķermeņa pielipušo audumu.
– Ko, tu neņemsi? – kolēģis vīlušies jautā.
"Es darīšu," viņa nomurmināja atbildi.
Pie kases man joprojām bija šaubas. Lai stiprinātu savu pārliecību, es piezvanu savam vīram. Starp citu, kopš vakardienas viņš man nav zvanījis ne reizi.
– Sveiki! Anyuta, sveiks! – saka vīrietis ar dzimto balsi. Tāda dzīvespriecīga, apmierināta balss. Fonā dzirdama mūzika un sieviešu smiekli
– Sveiki. Kā tev iet? Vai labi atbraucāt?
– Jā, viss ir kārtībā, neuztraucieties. Anyut, man ir daudz darba, man jāiet.
– Jā, čau.
Kostja ir pirmā, kas pārtrauc zvanu. Es pagriežos pret Natašu.
"Mums arī ir jāizvēlas jauni apavi, ko pievienot kleitai." Un… zābaki.
– Nekādu problēmu! Tagad iesim un apskatīsim apavu veikalu,” pasmaidīja Nataša. – Jaunam izskatam tikai galvu reibinošs stileto papēdis!
"Jā," es atbildu, maksājot un domājot par to, kāpēc gan neiegremdēties savā krātuvē lietainai dienai. Staigā, vienkārši staigā. – Ejam uz virsdrēbju veikalu. Jūs varat atriebties arī materiālā ziņā.
– Par ko?
– Es gribu nopirkt sev kažoku.
– Ak, māt, tu beidzot iedzīvojies garā!
Brīdī, kad devos ārpus pilsētas uz korporatīvo pasākumu, biju gatavs, ja ne garīgi, tad fiziski. Šajās dienās esmu izgājusi tik daudz skaistumkopšanas procedūru. Darba kolēģi mani atbalstīja, cik varēja. Mēs gājām uz pirti, uz spa un uz masāžu. Mēs pat kolektīvi ievērojām diētu, bet tā patiešām nebija īpaši veiksmīga, un banketā visi zaudētie kilogrami atgriezās.
Mēs ieradāmies viesnīcā kopā ar Sofiju Petrovnu un viņas vīru. Viņa nepaliks pa nakti, viņš viņu paņems pēc dažām stundām, un visi ir gandrīz gatavi doties ceļā, tikai mēs ar Natašu vienojāmies par istabu divatā un plānojam palikt līdz rītdienas plānotajai izbraukšanai. Nataša jau paredzēja, ka Iļja Romanovičs mani vedīs mājās, bet es par to kaut kā šaubos. Es jau, atklāti sakot, drebēju, un es gribu visu nomest un bēgt.
– Sofija Petrovna, vai es ar jūsu vīru varam atgriezties pilsētā? Nu vai vismaz līdz tuvākajai autobusa pieturai. "Es pārdomāju," es to saku, kad automašīna jau ir novietota viesnīcas stāvvietā.
– Mazā, ko tu dari, paskaties, cik skaista tu šodien esi. Jūs tik daudz gatavojāties. Ja nevēlaties, neviens nespiež tuvoties nevienam, varat aizsūtīt Iļju Stepanovu, un tas arī viss. Bet tu sevi parādīsi. Šodien šajā viesnīcā ir sapulcējusies visa mūsu viesnīcas virsotne, un tu esi tik skaista jauka, ka tevi uzreiz paaugstinās amatā, varbūt pat apsvērs iespēju pievienoties ģenerāļa štābam. Ejam, mīļā, nav jēgas sēdēt mājās, slēpt savu skaistumu.
Sofijas Petrovnas galants vīrs atver mums durvis. Es izeju un tiešām jūtos neticami skaista un eleganta. Es valkāju visu jauno. Un plecos kažoks. Tas ir tālu no dārgākā, es to nopirku ar pietiekami daudz naudas, bet tas ir kažoks! Silts. Man nav tik auksti kā agrāk. Es pats jūtos jauns, kaut arī ar vecām problēmām un aizvainojumiem.
“Iztaisnojiet plecus, paceliet zodu un ejiet,” pavēl Sofija Petrovna.
Es sekoju kolēģes norādījumiem un devos, lai gan neilgi un ne tālu. Sniegs autostāvvietā bija slikti notīrīts, bija ledus, un man bija zābaki ar milzīgiem stiletto papēžiem. Neskatoties uz kājām, zodu pacēlusi gaisā, viņa dabiski paslīdēja un lidoja, bet, pārsteidzošā kārtā, nekrita. Tas lidinājās horizontālā stāvoklī, pavisam nedaudz, lai sasniegtu cieto, auksto zemi. Jaungada brīnums? Nē.
Es pārsteigumā mirkšķinu acis. Uz briļļu lēcām bagātīgi krīt sniegpārslas, tāpēc neredzu vīrieti, kurš mani noķēra perfekti, bet viņš pats… ir tuvu ideālam. Ne mans, protams, bet vispār. Tāds… liels, brutāls bārdains puisis, plats, gaišā jakā, viņa šķielēšana ir tik vērīga.
"Parasti meitenes tā burtiski nekrīt pie manām kājām," smejoties atzīmē svešinieks, turpinot mani turēt bezsamaņā. Bet viņš ļoti labi zina, viņš ir tik labs.
"Es tevi nemaz neredzēju… bet acīmredzot es jutu tieši mugurā, ka man jākrīt," viņa kaunā aizvēra acis. Vai es tikko ar viņu flirtēju? Joprojām tik neveikli. Es staigāju neveikli un runāju tāpat. Nē, es vienkārši izteicu draisku komplimentu atbildē, nekas vairāk. – Un… vai tu mani savāksi?
Galvu reibinošs rāviens, un tagad es jau stāvu uz savām kājām. Un vīrietis… aiziet. Droši vien manas stulbās, smieklīgās flirtēšanas dēļ.
– Ak, te ir tik slideni! Lenečka, turi mani! – Tikmēr Sofija Petrovna, kura atpaliek, saka. – Ak, ko, jauneklis jau iet prom? Anechka, vai tu viņam pateicies? Viņš tevi tik efektīvi pieķēra.
"Nē," es atbildu un tad kliedzu. – Izglāb mani!
Vīrietis pat nepagriezās.
– No kurienes tas radās? – Svetlana Petrovna ir pārsteigta. "Un es to izdarīju tieši laikā." Reakcija laba.
"Jā, viņš izkāpa no nākamās mašīnas, mēs ieradāmies gandrīz vienā laikā," atbild Leonīds Semenovičs, mājot uz mašīnu.
– Oho, kāda mašīna! – Sofija Petrovna ir pārsteigta, skatoties uz lielo un ļoti dārgā izskata melno apvidus auto. – Vai tas ir kāds no mūsu darba, nez vai viņš ieradās uz korporatīvo ballīti? Vai tikai viesis? Droši vien ciemiņš, ja kāds no vadības, zinātu. Visus lielos priekšniekus pazīstu pēc skata.
– Kāpēc jūs domājat, ka tas ir liels? – ziņkārīgi jautāju.
"Mazie cilvēki ar šādām automašīnām nebrauc," autoritatīvi atbild mans kolēģis.
"Nē, tas nav tavs kadrs," atzīmē kolēģes vīrs. – Kaut kāds militārists.
– Kāpēc militārs? – Sofija Petrovna bija pārsteigta.
– Gaita un gultnis. Es pats saņemu militāro pensiju. Man ir laba acs uz šo.
“Mūsu Anija vēlētos tādu vīrieti kā viņas džentlmenis,” Sofija Petrovna nopūšas. "Viņas vīrs būtu redzējis, kādi vīrieši viņai seko, viņš uzreiz būtu sapratis, ko viņš dara nepareizi."
Spriežot pēc tā, ka Leonīds Semenovičs neuzdod jautājumus par to, kas notiek ar manu vīru, bet tikai piekrītoši māj ar galvu, viņam ir arī visas manas problēmas. Pastāv aizdomas, ka visi kolēģi, paziņas un viņu tuvākie radinieki ir informēti. Nu pati vainīga, nebija jēgas pļāpāt.
Skumji. Joprojām būs tik daudz tenku un diskusiju.
5. nodaļa
Es atradu Natašu jau istabā. Pļāpājot par visu, vispirms izstaigājām teritoriju, ieelpojām svaigu gaisu, paēdām pusdienas un tikai pēc tam devāmies taisīties. To salikšana prasīja ilgu laiku, rūpīgi. Es savās kāzās tik ļoti neģērbjos. Nataša nemitīgi palīdzēja ar padomu un vēlējās pati uztaisīt grimu, bet es to nevarēju izdarīt, un beigās viņi gandrīz paņēma četras rokas, lai uztaisītu manu grimu. Kad viņi pulcējās, Nataša piezvanīja pārējām mūsu sievietēm, lai pārbaudītu attēlu.
– Princese!
– Nē, karaliene!
– Femme fatale.
"Nē," Nataša apmierināti novelk. "Šodien viņa ir traka ķeizariene." Ejam jau, vai ne? Mēs visi šodien esam skaistules. Centrālais atzars ar viņu modīgajām FIFA mums nelīdzinās.
Vēlreiz novelku apakšmalu un dodos uz durvīm.
– An, kā ar brillēm? – Nata neizpratnē saka.
– Kā ar brillēm?
"Jūsu kleita viņiem nemaz neatbilst." Liktenīgs skatiens, šika frizūra un vecas, nemodernas brilles – nē, nē, nē, novelc.
"Vai jūs nevarējāt to pateikt iepriekš?" – esmu sašutis. – Es pirktu lēcas.
"Es domāju, ka tas jau ir skaidrs." Vai bez brillēm jūs neko neredzat?
– Redzu, bet ne tik labi, kā gribētos.
– Tad novelc to, tu visu laiku skatīsies uz Iļjušu, jee-gee.
Kad ieejam banketu zālē, es ne tik daudz redzu, cik jūtu, ka mēs ar Natašu pievēršam sev lielu uzmanību. Arī Nataša centās visu iespējamo un izskatās lieliski.
Ejot cauri zālei, pārsvarā sveicina vīrieši un saņemam daudz apbrīnas pilnu komplimentu. Natašai jau vairākas reizes tika lūgts iepazīstināt ar viņiem savu draugu. Tas esmu es. Nataša pasmejas par jautātājiem un atbild apmēram šādi:
– Saš, vai tev viss ir kārtībā? Atver acis, tā ir Anka, tikai ar kosmētiku. Mihaļič, es to nemaz negaidīju no tevis. Kā tu varēji neatpazīt Aniju?
Tagad ballē jūtos kā Pelnrušķīte, arī viņai pievērsa lielu uzmanību un nepazina, bet mana pasaka ir salūzusi. Vulgāra pasaka, kur Pelnrušķīte saņem daudz taukainu, izģērbjošu skatienu, un viņa pati ieradās ballē ar princi ne tikai dejot.
Nākamā sarunu biedre nepacietīgi ieskatās kleitas dekoltē. Viņa iztaisnoja ņieburu, pavelkot to augstāk. Kleita uzvilka, vairāk atklājot viņas kājas. Sarunu biedram ieplešas acis, viņš nezina, kur likties, un šķiet, ka siekalas taisās tecēt, un es varu tikai domāt par to, cik ellišķīgi man sāp kājas ne mazāk elles stiletos papēžos.
Šobrīd es ienīstu savu vīru. Kāpēc viņš, necilvēks, mani krāpa? Es tagad sēdētu kā parasti kaktā, ērtās mīkstās kedas un savā mīļākajā oversize džemperī, ar prieku vērojot korporatīvajā ballītē valdošo jautrību no malas. Atslēgas vārds tiek ievērots. Man arī būtu līdzi brilles.
Ar gribas spēku viņa apturēja iekšējo vaimanāšanu un iztaisnoja muguru. Ak, šeit nāk mana skaistule.
Iļja burtiski uzlidoja augšā, apbēra viņu ar komplimentiem, viegli apskāva, rādot apkārtējiem kolēģiem vīriešiem, ka dāma, šķiet, jau ir ar viņu aizņemta, un drīz visi tika aicināti nākt pie galdiņiem.
Sēdēsimies. Es esmu starp Iļju un Natašu. Iļja nekavējoties sāka mani pieskatīt, pasniedzot ēdienu un uzpildot dzērienus. Jā, viņš ir īpaši dedzīgs ar dzērieniem. Tikmēr uz skatuves notiek sagatavotas kolēģu runas par gada rezultātiem, un vadītāji iznāk teikt svinīgās runas. Pēkšņi no durvīm parādās kavētājas, pārsvarā meitenes, kas smejas un sarunājas savā starpā.
–No kurienes viņi ir? – uzdodu Natašai jautājumu.
– Ha, ņemiet vērā, ka jūs piedalījāties meklējumos.
– Kādi meklējumi?
– Tagad izplatījušās baumas, ka viesnīcā ieradies mūsu topošais ģenerālis. Incognita. Līdz oficiālajai atklāšanai tikai augstākā vadība zina, kā tas izskatās. Tāpēc kāds ierosināja, ka viņš varētu būt mūsu lielo priekšnieku sabiedrībā vai atpūsties kaut kur VIP zonās. Vai atceries, kad es aizgāju uz kādām divdesmit minūtēm? Es arī padevos un devos skatīties.