Šķīrušies ģenerāļa padomniece

6. nodaļa

Kādā brīdī sapratu, ka galva tā reibst, ka vajag gaisu. Iļja ļoti negribēja mani palaist, bet es paskaidroju, ka man tas tiešām ir vajadzīgs, un es drīz nākšu.

"Ja kas, mans numurs ir divi simti astoņdesmit pieci," Iļja nozīmīgi sacīja. "Domāju, ka drīz tur došos." Nāc, iedzersim tēju. Labāk, lai mēs neaizbraucam kopā.

"Jā, labi," es pamāju, nesaprotot, kāpēc tāda slepenība. Es nezinu, kā ir ēkā, kurā strādā Iļja, bet manējā, šķiet, ka visi ir informēti par mūsu plāniem korporatīvajai ballītei, sākot no priekšnieka līdz apkopējai.

Nedroši eju svaigā gaisā. Es izeju uz lieveņa, un ārā ir sals, tumšs un šausmīgi skaists. Aukstums nedaudz attīra prātu. Es saprotu, ka, neskatoties uz to, ka esmu rūpīgi kondicionējis sevi, man joprojām nav vēlēšanās doties uz Iļjas istabu.

Es kādu laiku stāvu, dziļi elpojot, un tad izņemu telefonu no somiņas. Pēdējā iespēja. Vai nu man, vai Kostjai, vai varbūt tikai mums.

es zvanu. Sekundes it kā stiepjas, gribas dzirdēt viņa balsi, runāt, visu izstāstīt, bet…

Abonents nav pieejams. Zvanu vēlreiz, atkal. Nē.

– Kaza! – no visa spēka kliedzu uz nevainīgo telefonu un tad ar visu iespējamo ļauno spēku metu telefonu pēc iespējas tālāk no sevis un tikai pēc pāris mirkļiem saprotu, ko esmu izdarījis.

Es iemetu savu vienīgo veco, mīļo telefonu kaut kur sniega kupenās. Es viņu aizvainoju par velti, un man arī pazuda kontakts.

Mans pirmais impulss bija skriet meklēt savu telefonu, bet es apstājos. Tas bija pietiekami gudrs, lai saprastu, ka labāk nekāpt sniega kupenās tikai apaviem un bez virsdrēbēm, pat naktī, īpaši bez brillēm. Ko es šeit varu redzēt?

"Pagaidi, mīļā, es drīz atgriezīšos un tevi atradīšu!" – atkal iesaucos tumšajā naktī un atgriežos viesnīcas ēkā.

Kaut kā līkločos, ik pa brīdim pieturoties pie sienām, viņa rāpoja uz Natašu un manu istabu. Tagad es ģērbšos un reģistratūrā palūgšu lukturīti, ja man tādu iedos.

Es paklupu istabā un sastingstu.

Natašas un manā istabā kāds skaļi vaidē un izdod kopulācijai visai raksturīgas skaņas. Kurš uzdrošinājās ienākt Natašas un manā istabā un tā to apgānīt?!

Es izlēcu no istabas, aizmirsdama, kāpēc es vispār tur biju aizgājusi. Man šķiet, ka viņi mani nepamanīja. Viņa sāka steigties uz liftu, lai sūdzētos, ka istabā ir sveši cilvēki, bet tad apstājās. Tikai man, Natašai un, iespējams, viesnīcai ir atslēgu kartes. Maz ticams, ka viesnīca mūsu istabā ielaistu pāris. Kāds secinājums paliek? Nataša tagad ir kopā ar kādu istabā. ES nē.

Ak, viņa ir sasodīti uzticīga sieviete savam vīram!

Un viņa kliedz tik skaļi, ka tā nav vaidēšana, it kā viņa tiktu sagriezta. Tagad kā es varu izdzēst šo mirkli no savas atmiņas? Un kas ir viņa, ak, kompanjons? Šķiet, ka visu vakaru neesmu nevienam īpaši pievērsis uzmanību, bet pēkšņi tas ir uz tevi.

Sasodīts, es nepaņēmu ne brilles, ne drēbes. Kas tad ir tagad? Neatgriezies. Nata droši vien ir pārliecināta, ka līdz rītam es neieradīšos, un viņa pati var visu nakti istabā mānīt. Ko man tagad darīt? Bez mantām, bez telefona. Bez brillēm pat uz bibliotēku nevar aiziet!

Labi, es aiziešu pie Iļjas iedzert, viņš sauca.

Nospiežu lifta pogu un gaidu. Durvis atveras raiti un… kāpēc man tā nav paveicies?!

Viņi arī kaislīgi, nekaunīgi un nekaunīgi kopulē liftā.

Es aizveru acis ar rokām, cik ātri vien iespējams. Kas tā par izvirtušu viesnīcu?!

– Es varu saprast visu, bet Aleftina Vladimirovna, kur jūs dodaties?

Jā, jā, tieši tā grāmatvede, kura iemīlēja bāra leti. Es arī, izrādās, mīlu mūsu jauno kurjeru.

Steidzos uz kāpņu pusi, paklupu, gandrīz nokrītu, beidzot novelku šausmīgās kurpes un basām kājām eju augšā pa kāpnēm, ik pa brīdim piesardzīgi palūkojoties uz priekšu. Pēkšņi arī šeit kāds pieslēdzās. Atmiņas par Natašas kliedzieniem izgaist, redzot gandrīz kailu Aleftīnu Vladimirovnu un kurjeru, kurš nometies ceļos viņas priekšā.

Tātad, kāds ir Iļjas numurs? Es kaut ko aizmirsu. Ak, es atcerējos! Divi simti septiņdesmit pieci.

Kaut kā tiku līdz vajadzīgajai istabai, klusi pieklauvēju, lai nenodeg kaimiņu istabas, tur laikam bija arī mūsējie. Man neviens to neatver. Arī varbūt nav abonents? Es jau klauvēju skaļāk – nē. Varbūt viņš aizmiga?

Šņukstot, viņa iesita pa durvīm un devās lejā uz banketu zāli. Droši vien tur staigā vēl kāds. Nē, es nemeklēju vīrieti uz nakti, bet kaut kur man ir jāpasēž visu atlikušo nakti.

Banketu zālē atradu pāris man zināmas kolēģes, ar kurām labi pavadījām laiku, vairs neēdām, tā kā ēdiena īsti vairs nebija, bet dzērienu bija daudz, juta līdzi. es, un necilvēks vīrs, un bastarda priekšnieks aizmigām.

Vēlāk nez kāpēc attapos reģistratūrā, rūgti raudot un sūdzoties puisim aiz letes, ka esmu pazaudējis telefonu, ka nevaru iekļūt savā istabā, nezinu, ko darīt ar savu. dzīvi.

"Nu, es varu palīdzēt jums nokļūt tavā istabā," puisis teica ar līdzjūtību. – Tev vajadzētu pagulēt. Kāds ir numurs?

"Trīs simti septiņdesmit pieci," es rupji atbildu.

– Tieši tā?

– Protams, es derēju.

Puisis iedod man karti un pat palīdz nokļūt līdz liftam, pretējā gadījumā es kļūstu emocionāla.

Kad ierodos uz grīdas, jūtos dīvaini, šķiet, ka mēbeles šeit ir dārgākas, un durvju ir daudz mazāk, it kā es te nekad nebūtu bijis, bet nevar zināt.

Kā es pats, šķielēdams, meklēju īsto numuru, atsevišķs varoņdarbs, beidzot atradu īstos ciparus, ieliku karti, atveru durvis un iegāju iekšā. Klusums, tumsa. It kā Iļja jau ilgu laiku būtu gulējis. Es gribu pārslēgt slēdzi, bet nevaru to atrast vai iekļūt, bet tas ir labi.

Turoties pie sienas, es ieeju dziļāk istabā. Istaba ir ļoti liela un nekad nebeidzas.

Jā, šeit ir guļamistaba, es domāju. Jebkurā gadījumā man šķiet, ka es apglabāju sevi gultā. Precīzāk, viņa paklupa un nokrita uz šīs gultas, un tajā atradās vīrietis.

– Te nu es esmu! – es priecīgi dungoju. – Es atnācu, un tu gulēji.

7. nodaļa

"Pārsteidzošs nekaunības līmenis," no tumsas atskan mierīga vīrieša balss. Viņa intonācija un tembrs man iedeva zosādu. Nekad iepriekš neko tādu nebiju piedzīvojusi, sazinoties ar Iļju.

– Kāpēc ir šis? – aizvainota jautāju.

– Lai mocīt un sekot man visu vakaru, un kaut kā iekļūt manā istabā. Vai tas nav augstprātības virsotne?

"Es tev nesekoju," es atbildu vēl vairāk aizvainots. – Vai es varu tagad doties prom?

Pēkšņi pret manu seju tika pavērsts lukturītis. Es aizvēru acis no skarbās gaismas un pārsteiguma.

– Tu neesi. Jau labāk. Kā tu nonāci manā istabā?

– Dīvaini jautājumi. Tas ir tas, ka es aizeju.

Es veicu neveiklu kustību prom no gultas, bet Iļja satvēra manu elkoni un pievilka mani atpakaļ uz sevi. Es atkal nokrītu uz vīrieša ķermeņa.

– Vispirms parunāsim.

"Es nenācu šeit runāt."

– Priekš kam?

– Sazinieties ar ķermeņiem.

– Nopietni?

– Nē, sarunas ir intelektuālas… intelektuālas, sasodīts.

Esmu noguris no šī visa. Pilnajā tumsā es ar rokām kladzinos pa segu. Ķermenis ir negaidīti spēcīgs un plats. Es apstājos pie visredzamākās daļas. Oho! Es to nemaz negaidīju, šķiet, ka tas ir daudz vairāk nekā manam vīram. Es nebiju tam garīgi gatavs. Ir pienācis laiks nākt pie prāta un tikt prom no šejienes.

– Labi, tu negribi, kā gribi, tad es iešu… es atradīšu kādu, kas to gribēs.

Vēlreiz mēģināju piecelties, bet Iļja ar savām negaidīti smagajām un platajām rokām piespieda mani pie vietas, pareizāk sakot, pie sevis. Turklāt šīs rokas netika novietotas uz muguras.

– Kāpēc tu atnāci?

– Ak…

– Nē, es runāju par kaut ko citu, ko jūs vēlaties saņemt par seksu?

"Tu nezini," es rūgti un ironiski pasmaidu.

– Veicināšana? Nauda?

– Pats par sevi saprotams, bet galvenais ir atriebība.

– Kam?

– Tātad manam vīram. Piekrāpa mani par paaugstināšanu amatā. Tagad es arī to gribu.

– Tas ir interesantāk.

Pēkšņi atkal iedegas lukturītis, es aizveru acis, jo tas spīd man tieši sejā. Iļja paņem mani aiz zoda un groza manu galvu pa kreisi un pa labi.

– Izskats man piestāv.

Lukturis izslēdzas. Viņa pakratīja galvu, lai atrautu no sevis vīrieša roku. Iļja sāka uzvesties pavisam dīvaini.

– Vai tas nav pārāk sīki, lai atriebtos? Vienkārši, lai atriebtos, pārgulētu ar kādu? – Iļja mājīgi jautā.

– Mazs? Ko vēl jūs varat darīt? Es jau esmu mainījis savas domas par daudzām lietām. Kad viņš atgriežas no komandējuma, kas viņam jādara… cāli, kad viņš iet gulēt? Tāpēc es neesmu asinskārs, man nav drosmes.

Spēcīgais vīriešu būris zem manis sāka trīcēt zem manis no klusiem smiekliem. Oho, Iļja smejas, es gandrīz nokritu no viņa no tik smagiem smiekliem, bet, kad sāku slīdēt, viņš pats mani atbalstīja un atgrieza savā vietā. Vispār saruna ir nesaprotama, bet tiešām interesanta, agrāk par Iļju tik ļoti neinteresējos, bet tagad nervi tiešām saspīlēja.

– Ja tu atriebies, tad atriebies ar prieku. Ne jau nodevības fakts ir svarīgs; pats par sevi tas nav tik nepieciešams. Es vēlos, lai viņš saprastu, ko viņš izdarīja, lai izjustu visas sāpes, ko jūs jutāt. Greizsirdība, aizvainojums, nodevības sajūta. Garīgi ciest un sadegt sāpju liesmās. Lai viņš saprastu, ka tas, ar kuru viņš tevi krāpa, nav neviens, salīdzinot ar tevi, un viņš pats ir tikai netīrumi zem tavām kājām.

"Ak-o," es izbrīnīti saku. – Nē, es neko tādu neplānoju, es šņukstēju. "Tātad jūs pat nevēlaties ar mani gulēt?"

– Kāpēc pēkšņi?

"Ja es gribētu, es nemēģinātu viņu atrunāt."

– Vai es tevi atrunāju? Pieskarieties vietai, kur nesen pieskārāties. Vai tas nav galvenais rādītājs vēlmei ar tevi pārgulēt?

Hm. Es tai pieskāros. Katram gadījumam vairākas reizes, pamatīgi. Nē, nu, vēlme tiešām ir, šķiet, pat kļuvusi lielāka, lai gan cik vairāk? Pirmo reizi to sajutu, es par to nedomāju.

– Auksts.

Es nošņācu un sāku vilkt lejā savas kleitas siksnas.

– Attaisīsi kleitu rāvējslēdzēju?

Rāvējslēdzējs attaisījās zibens ātrumā, taču tā vietā, lai novilktu kleitu, viņa atkal pārdomāja un samulsa. Manī šodien ir tik daudz pretrunu.

– Kas tas ir, Anna?

"Es to nevaru," es skumji saku tumsai. – Vai varu iet?

Silta, liela roka pieskārās manai nu jau kailai mugurai. No šī pieskāriena man uzreiz pārskrēja zosāda. maigi kustina roku gar mugurkaulu uz augšu un tad uz leju. Šī vienkāršā kustība pārvērš visu manī. Jūtos kā kaķis, kuru glāsta saimnieks.

"Kā jau teicu iepriekš, tas vien, ka gulējat ar kādu, vēl neko nenozīmē." Tik-tik atriebība, neviens nezina, kurš pēc tam jutīsies sliktāk. To, ka atrodaties cita vīrieša gultā, jau var uzskatīt par krāpšanos, to, ka ļaujat viņam pieskarties sev. Vai jums patīk šie pieskārieni?

"Uh-huh," es nodungoju. Vēl nedaudz, un es varu sākt murrāt, tas ir tik jauki.

– Tagad arī šī ir nodevība, taču, ņemot vērā to, ka no tās gūsti baudu, atriebība kļūst daudz jēgpilnāka un saldāka pat bez paša tuvināšanās fakta.

Es noliku galvu uz Iļjas krūtīm un nogurusi aizveru acis.

– Vai gribi teikt, ka…

– Atriebties ir jādara apzināti, saprotot un apzinoties, ko dari, kāpēc un kādu rezultātu vēlies iegūt.

Iļja pēkšņi uzvilka manu kleitu uz augšu, es, vairs nepretojoties, ļāvu novilkt drēbes, atstājot mani tikai apakšveļā.

Šķiet, ka lukturītis atkal ir ieslēdzies, es to jūtu caur aizvērtām acīm. Vai viņš kaut ko apsver? Nu, teikšu, mana apakšveļa šodien ir skaista.

Viņš to pārvietoja no krūtīm uz gultu sev blakus. Es aizveru acis vēl ciešāk. Tas ir biedējoši, bet man vairs nav vēlēšanās bēgt.

Es guļu un gaidu kādu darbību no Iļjas, bet nekas nenotiek. ES joprojām gaidu. Nē, viņš nav aktīvs. Vai tiešām to no manis gaida? Man tas bija varoņdarbs, ka es vispār te nokļuvu.

Labi, es arī varu. Tas nozīmē, ka es sniedzos ar roku zem segas, uzlieku plaukstu uz viņa platajām, stingrajām krūtīm un sāku detalizētu pārbaudi, pārsteigta par to, cik daudz pārsteigumu ir Iļjā. Tātad pēc izskata nevar teikt, ka viņš aktīvi nodarbojas ar kādu sporta veidu. Tik spēcīgi, spēcīgi muskuļi. Bet tie ir labi, bet kā ir ar zemākajiem, ja jūs tos neaiztiekat caur segu? Varbūt sega vienkārši bija pārāk bieza?

Es virzu savu ziņkārīgo roku uz leju, bet vīrieša plauksta to nosedz, neļaujot man nokāpt zemāk.

– Ne tagad.

– Kāpēc ir šis? Man to vajag tagad.

"Ir fiziska vēlme, bet nav morālas vēlmes." Tuvība ar sievieti, kura nav līdz galam adekvāta, kura līdz galam neapzinās savu rīcību, nav mans līmenis.

Ja nebūtu bijis tumšs, es būtu pagriezusi ar pirkstu pie deniņa; pavisam nesen, tajā pašā naktī, es, tāda, kāda esmu, biju diezgan Iļjas līmenī, es saucu pie sevis.

Jau neskaitāmo reizi traucos uz izeju.

– Nē, šonakt guli šeit. Vienīgais, kā viņai pietrūka, bija ielauzties kāda istabā šādā formā vai atrast citus piedzīvojumus tieši tajā vietā.

"Es ierados šeit piedzīvojumu dēļ!" – esmu skaļi sašutusi, tajā pašā laikā cenšoties nogrūst smago roku no vidukļa. Viņš to nedomā labā nozīmē, tagad es kliedzu. – Ahh! Nasi…

Otrā vīrieša roka aizsedza manu muti.

– Viņa ir nemierīga.

– Mm!

Smagais Iļja uzkrita virsū, piespiežot viņu pie gultas tā, ka bija grūti elpot, un arī viņa mute bija ciet. Es mēģinu atbrīvoties, bet ātri kļūstu izsmelts. Viņa kļuva ļengana.

"Hmm, mana fiziskā sagatavotība ir vāja, un nav pašaizsardzības prasmju," balss neapmierināti saka, jau virsū.

Es vēl nepadodos! Es aptinu kājas ap vīrieša vidukli un apviju rokas ap viņa kaklu, saliecos, pastiepos un ar lūpām pieskaros cietajām vīrieša lūpām, tad lūdzoši nobraucu gar tām mēles galu. Ko, morālas vēlmes vispār nav? Godīgi sakot, brīdī, kad viņš atbildēja, kāri tverot manas lūpas prasīgā, cietā skūpstā, es pavisam aizmirsu par vīra klātbūtni.

Man nekad nav bijis tik vēss, neapdomīgs, prātu satriecošs un ļauns skūpsts, it kā es skūpstu pašu tumsu vai drīzāk dēmonu, kas tajā slēpjas.

Skūpsts ir garš, kaislīgs, neviens nevēlas apstāties, bet dēmons nez kāpēc pirmais apstājas. Precīzāk, Iļja, kurš izrādījās tik liels pārsteigums.

– Sieviete, ko tu dari? – apmierinātā tonī nomurmina karstais Iļja, kurš prot skūpstīties tik imperatīvi un prasīgi. Viņš apgriežas uz muguras, velkot mani sev līdzi, un te es atkal guļu uz viņa platajām krūtīm.

– Kā ko? "Es atriebjos," es nomurmināju un mīļi žāvājos, noliekot galvu uz krūtīm. Tagad es dzirdu plaukstošus sirdspukstus. – Man šķiet, ka sapratu, ko tu teici par atriebības baudu. Tādu baudu var izstiept, un tad atriebties, tā atriebties un tad atkal atriebties. Un stiept. Un atriebties.

Ja Iļja man kaut ko atbildēja, es droši vien nedzirdēju vai izslēdzu.

8. nodaļa

Kādā brīdī es pēkšņi pamostos, it kā no grūdiena.

Kur es esmu?

Visapkārt ir tumšs. Sākumā neko nesaprotu, atmiņas jauktas galvā, bildes iznāk negribīgi, bet kāda brīnuma dēļ saprotu, ka man laikam Iļja, reibonis un slikta dūša. Ceru, ka tie nav grūtniecības simptomi?!

Es jūtu gultu. Blakus nav vīrieša ķermeņa. Varbūt viņš devās uz dušu? Bet tā ir laba lieta.

Degdama no kauna, es izlecu no gultas. Ko es esmu darījis?

Es jau jūtos pati, bet bez kleitas! Un pat bez apakšveļas. Ak, es noteikti darīju!

Uzkāpju ar papēdi uz auduma, noliecos, jūtu atradumu un priecājos. Šī ir mana kleita.

Es kaut kā uz tausti uzvelku drēbes un skrienu. Gaitenī es paklupu aiz saviem apaviem. Precīzāk, vienai kurpei. Es jūtu grīdu sev blakus, bet otro neatrodu, bet mana somiņa tika aizķerta. Nav slikti.

Basām kājām, ar vienu kurpi rokās, izlecu no istabas, skrienu uz kāpnēm, pie sevis lūdzot, lai pa ceļam nevienu nesatiktu, steidzos lejā pa kāpnēm uz savu stāvu, lidoju pie Natašas un mana. istabu un atviegloti aizcirta durvis. Iļjam joprojām ir mans krūšturis un kurpes. Es noteikti esmu vulgāra Pelnrušķīte. Viņa ne tikai atstāja kurpi kā suvenīru. Man vēlāk būs kaut kā uzmanīgi jāsavāc savas mantas. Vai arī ļaujiet viņam to paturēt kā trofeju.

Nataša mierīgi guļ savā gultā. Aizkari nav aizvilkti, istabiņa nekārtība, vakar, kad aizgājām, noteikti bija sakoptāk.

Viņa aizvēra aizkarus, nolādēdama sevi ar pēdējiem vārdiem, un devās uz dušu. Tur viņa jau atklāja, ka kleitu uzvilkusi ar iekšpusi. Es jūtos šausmīgi stulbi, man dauzās galva, un pats galvenais, es īsti nevaru atcerēties, vai ar Iļju kaut kas notika naktī vai nē. Šķiet, ka tas tomēr notika. Acu priekšā, it kā no ārpuses vērotu, atceros gultu, skaļus vaidus un divus savītus ķermeņus. Vai es tā kliedzu? Vai Iļja mani sagriež vai kā?

Tad šķiet, ka pat liftā ar viņu notika kaut kas šausmīgi vulgārs. Vai arī tā nebija?

Nē, nu, ja es nepamodos savā istabā un praktiski neizģērbos, tad droši vien viss notika, jums nevajadzētu likt lietā cerības.

Es satraukta eju uz savu gultu. Kāpēc es vakar pacēlu tik daudz tostu par drosmi? Tagad jūtos šausmīgi stulbi, galva griežas, joprojām ir slikta dūša un neko svarīgu neatceros.

Mēģinot atcerēties notikušo, es ilgi mētājos un grozos gultā. Sāk jau kļūt gaišs. Es cieši aizveru acis un beidzot! Karsts skūpsts tumsā, kurā ir tik daudz neprātīgas kaisles.

Es atveru acis. Jā, viss notika. Pēc tāda skūpsta nevar būt.

Nolēmu pamodināt Natašu uz brokastīm. Viņa pati nekad neaizmiga. Man negribas ēst, bet iesim vismaz iedzert kafiju.

– Nataša, celies, iesim brokastīs.

“Liec mani mierā, kāda kafija, man dauzās galva,” nomurmina Nataša.

– Vai man iedot viņam tableti galvā? Nedaudz ūdens? – es uzmanīgi apjautājos, uzreiz iespiežot prasīto Natašas rokās. – Turies, mīļā.

– Ak, Anka, tu esi mans glābējs.

Nataša paņem tableti un izdzer visu ūdeni vienā rāvienā.

– Nu, kas vakar notika ar tevi un Iļju?

– Nu… tā šķiet. "Es labi neatceros pagājušo nakti," es samulsusi atbildu.

– Es arī labi neatceros. Bet man tas noteikti bija.

– Ar ko?!

"Ar mūsu jauno ģenerāli," Nataša apmierināti pasmaida. "Man paveicās, es vakar viņu nejauši atradu un mēs runājām." Viņš man vakar apsolīja pārskaitījumu un to, ka padarīs mani par savu personīgo palīgu ar palielinātu algu. Padomā par to, kāda veiksme, vai ne?

– Nataša, kā ar tavu vīru?

– Nu, ja tu viņam nezvanīsi un neko neziņosi, tad viņš to neuzzinās. Viņš ir labs pret mani, es viņu nepametu, es viņu mīlu. Bet ģimenei vajag naudu, drīzumā gatavosim vecāko skolai, laiks dabūt jaunu mašīnu.

– Kā sauc mūsu jauno ģenerāli?

– Ak, zini, es precīzi neatceros. Kārena, es domāju. Viņš izrādījās tik foršs cilvēks.

Šķita, ka Nataša kaut ko atcerējās un tik sapņaini pasmaidīja. Br-r. Bet viņa patiesībā uzvedās kā mans vīrs, kuru viņa tik aktīvi nosodīja un juta man līdzi. Varbūt es kaut ko nesaprotu, un krāpšanās ir norma?

Meklēju telefona numuru un nekur nevaru atrast. Vakar gāju pastaigāties, pastaigājos, protams.

– Nataša, lūdzu, zvaniet man, es nevaru atrast savu tālruņa numuru.

Nataša zvana, bet istabā valda klusums. Es turpinu savus meklējumus cerībā, ka tas joprojām kaut kur atrodas klusuma režīmā.

Ak, ja viņš paliktu pie Iļjas? Es aizbēgu tumsā. Varēju atstāt ne tikai krūšturi. Bet tad Iļja būtu atbildējis uz izaicinājumu, vai ne? Labi, ja viņam tas ir un viņš atradīs tālruni un to ieraudzīs, viņš, iespējams, jums paziņos.

Brokastīs, bez telefona, jūtos neērti, bet tagad esmu ģērbusies daudz ērtāk un slēgtāk nekā vakar, mīkstās kedas, un tas jau man liek justies tik labi.

Kamēr mēs ar Natašu dzeram kafiju, pilnīgi visi vīrieši, kas iet garām no mūsu darba, sveicina mani, kā labi draugi. Jūtu, kā mana seja un ausis kļūst sarkanas, un kafija iestrēgst kaklā.

Brokastīs, bez telefona, jūtos neērti, bet tagad esmu ģērbusies daudz ērtāk un slēgtāk nekā vakar, mīkstās kedas, un tas jau man liek justies tik labi.

Kamēr mēs ar Natašu dzeram kafiju, pilnīgi visi vīrieši, kas iet garām no mūsu darba, sveicina mani, kā labi draugi. Jūtu, kā mana seja un ausis kļūst sarkanas, un kafija iestrēgst kaklā.

"Oho, cik populāra jūs esat kļuvis vīriešu grupā," saka Nataša bez skaudības. "Šodien tu izskaties gandrīz kā parasti." Ko viņi dara?

"Es nezinu," es paraustu plecus.

"Es zinu," negaidīti saka grāmatvede Aleftina Vladimirovna, sēžot kopā ar mums pie garā galda. "Sākumā jūs izgājāt no zāles, kad daudzi aizgāja, es arī aizgāju." Tad es atgriezos, paskatījos, un tu biji tur, sēdēji pie galda ar vīriešiem. Un pats galvenais, jūs visi tur komunicējat, kaut ko skaļi apspriežat, paceļat tostus. Tu raudi, un visiem vīriešiem tevis žēl, mierina, saki, ka ne visi ir dupši un ne visi krāpj. Viņi tevi slavēja par to, cik tu esi gudra un skaista. Viņi ieteica jums piezvanīt vīram un visu izskaidrot vīrieša izteiksmē; jūs būtu zvanījuši, bet jums nebija tālruņa.

Viņa aizklāja seju, dedzinot no kauna, ar rokām.

– Es neko no tā neatceros.

– Vai atceries liftu?

Es padodos šausmās.

– Kā ar liftu?

– Neatceries? Nē, nekas, viss kārtībā.

Viņa drūmi paskatījās uz Natašu.

– Es vairs neiešu uz korporatīvajiem pasākumiem! – Es nozvērēju.

"Nu, labi," Nataša nomurmina.

Un tad Iļja apstājas pie mūsu galda ar paplāti.

–Vai es varu sēdēt ar tevi? – interesējas priekšnieks. Protams, mēs pamājām.

Iļja apsēžas un nesteidzīgi ēd. Mēs ar Natašu ar ziņkārīgiem skatieniem skatāmies uz Iļju. Es nevaru neko pateikt par pagājušo nakti, bet viņš droši vien zina vairāk. Bet nez kāpēc viņš izskatās bēdīgs.

– Kā pagāja tavs rīts? – beidzot jautāju.

"Parasti," Iļja parausta plecus. Gribu jau pajautāt vismaz par telefonu, pēkšņi tomēr atradu, bet tad priekšnieks uzdod savu jautājumu. – Kāpēc tu vakar neatnāci pie manis iedzert tēju?

Natašas acis izspiedās, un manī viss nepatīkami nogrima. Protams, es neatceros visu, bet to, ka man bija kaut kas ar kādu naktī – jā.

Mēs ar Natašu klusējam, skatāmies viens uz otru. Es ļoti cenšos kaut ko atcerēties. Es gribētu teikt, ka nekas nenotika, bet nē, tagad es ļoti skaidri atceros apbrīnojamo skūpstu tumsā ar visām sajūtām. Pēc tāda skūpsta nekas nevar notikt.

Atceros arī to, cik neatlaidīgi klauvēju pie istabas durvīm. Viņa noteikti devās pie Iļjas.

– Es atnācu tevi apraudzīt. Pieklauvēja. Neviens to neatvēra.

"Nē, neviens nepieklauvēja," Iļja negatīvi pakrata galvu.

Ko es vakar darīju?!

– Meitenes, paskatieties, vai redzat, ka nāk mūsu attīstības direktors? – Aleftina Vladimirovna pēkšņi karsti nočukstēja, gluži kā Nataša, šausmīgi izspiedusi acis.

"Nu, mēs redzam," Nataša atbildēja bez entuziasma. – Jautrs vecis, iespaidīgs. Vai tev viņš patīk?

– Atver acis, muļķis. Paskaties, kas staigā viņam blakus. Mans priekšnieks ar lielu pārliecību man teica, ka viņš ir mūsu jaunais ģenerālis.

Mēs visi, arī Iļja, ar interesi skatījāmies uz attīstības direktoru.

9. nodaļa

– La, kāds skaists puisis! – Pirmā ar sajūsmu reaģēja Nataša. – Bet tas nav ģenerālis. Es vakar redzēju īsto ģenerāli un pat runāju. Arī, starp citu, ļoti mīļi.

"Man ir informācija no visuzticamākajiem avotiem," sašutusi atbild Aleftina.

Es beidzot redzēju, kas nāk no režisoriem. Un es to uzreiz atpazinu. Tas ir tas pats vīrietis no autostāvvietas, kurš vakar mani noķēra.