- -
- 100%
- +
– Tātad… jūs tagad man piedāvājat personīgā asistenta vietu? – Es mēģinu izolēt galveno.
– Pa labi.
Viņa paskatījās uz saviem trīcošajiem pirkstiem un saspieda rokas dūrēs. Emocionālākā intervija manā mūžā.
– Manā priekšā tika intervētas citas meitenes. Sākumā tu man prasīji, ko es tev varu piedāvāt, ko citi nevar dot. Kāpēc jums vajadzētu izvēlēties mani. Bet jūs jau esat pieņēmuši lēmumu, vai ne? Pat pirms es šeit ierados.
– Nē, es nebiju pilnīgi pārliecināts, bet tagad, skatoties uz tevi, saprotu, ka varbūt tev šī iespēja ir vajadzīga vairāk nekā citiem, bet tev pašam tas ir jāsaprot. Un vai nu tu gribi un strādāsi ar mani pēc tā standarta, ko es noteikšu, vai arī mēs ar tevi neesam uz viena ceļa un šī vieta nav tava, un kādam citam tā ir vajadzīga vairāk.
Uhh
– Kāda ir alga? – katram gadījumam precizēju, lai saprotu, kāpēc tagad atteikšos un cik šis atteikums man izmaksās.
Ģenerāļa skaistās, stingri izteiktās lūpas trīcēja smaidā. Kad viņš nosauca savas nākotnes algas apmēru un iespējamās prēmijas, es kaut kā mainīju domas par to, ka iemetu viņam kurpi un smuki ietu saulrietā. Nē, nu, tāda alga principā ir iespējamā ārpusstundu grafika un traucējumu vērta komandējumā. Ja man būs tāda alga, Kostja būs apstulbusi. Pat ar savu iespējamo turpmāko paaugstināšanu amatā viņš to nesaņems. Kopumā bija vērts sākt ar ģenerāļa algu, nevis to visu. Gandrīz noveda mani līdz histērijai.
Lai redzētu, cik šokēts būs Kostja, kad viņš atgriezīsies no komandējuma un uzzinās par manu paaugstinājumu un algu, esmu gatavs piekrist.
Protams, būtu stulbi atteikties no šāda piedāvājuma, taču ir viens svarīgs moments.
"Ir vēl viens iemesls, kāpēc jūs man to piedāvājat." Vai vēlaties manos pienākumos iekļaut intīmos pakalpojumus?
Ģenerālis nolieca galvu un samiedza acis.
–Vai tu esi tam gatavs?
– Vai jūs uzskatāt mani par pieejamu, jo es pārgulēju ar jums korporatīvajā ballītē un vēlaties to turpināt arī turpmāk?
Ģenerālis plati pasmaidīja.
– Anna Vladimirovna, kā jūs to iedomājaties? Mēs no rīta aizslēdzamies, un rīta kafijas vietā tu man uztaisi uzmundrinošu… vienkārši jauku? – Renāts pēkšņi iesmējās. – Un pusdienās es nosēdinu tevi uz galda un ņemu tevi deserta vietā, un darba dienas beigās tu man sniedz relaksējošu visu ķermeņa daļu masāžu? Tas, protams, būtu jauki, bet, redziet, tas ir neprofesionāli, tāpēc nē, tas neietilps jūsu darba pienākumos. Taču, ņemot vērā, kā pievērsāt sev manu uzmanību, iespējamās ārkārtas prēmijas vai papildu atvaļinājuma nauda, lai tā arī būtu, varat mēģināt mani pierunāt tos piešķirt jums ierastajos un jums ērtos veidos, es neiebilstu.
Jā, vai man būs jāpaņem atvaļinājums no darba, lai skūpstītos? Šis darbs joprojām ir apšaubāms.
– Labi, esmu gatavs būt tāds cilvēks, kāds tev vajadzīgs. Man ir izglītība, arī viss pārējais šķiet iespējams.
Ja nebūtu Kostjas nodevības, es pirms piekrišanas būtu daudz domājis, ilgi aizkavējis atbildi un, visticamāk, būtu palaidis garām šo iespēju, bet tagad man nerūp virsstundas vai iespējamās slodzes. Ņemot vērā, ka pie apvāršņa draud šķiršanās, tas būs vēl labāk, aizmirst par sevi un palikt darbā pēc iespējas ilgāk ir lieliski.
"Mēs vienojāmies," ģenerālis pamāj, apmierināti pamāj ar aci un kādam piezvana, bet, kamēr viņš viņam neatbild, brīdina. – Atcerieties, ka jūs tagad esat mans cilvēks, no jums tiek prasīta pilnīga atdeve. Klausīties un paklausīt man visā tagad ir tavs galvenais uzdevums. Sveiki, jā. Es izvēlējos, nesūtiet nevienu citu. Pabeigt Annas Vladimirovnas Voroncovas pārcelšanu uz mana palīga amatu.
Tā mana dzīve pēkšņi pagriežas tik ātri un pēkšņi, bet pirms Kostjas nodevības viņa klusi un mierīgi peldēja līdzi.
Mans priekšnieks, iespējams, tagad pārtrauc zvanu. Viņš pasmaidīja ar baltiem zobiem.
– Anna, tu vismaz esi laimīga? Citādi tava seja tagad izskatās tā, it kā es būtu tevi piespiedu kārtā piespiedusi strādāt ar mani, un tu nezini, kur skriet vai ko darīt.
Jā, un priekšnieks ir pozitīvi starojošs, tik apmierināts un laimīgs, šķiet, par mums diviem.
14. nodaļa
"Es vienkārši to vēl neesmu pilnībā sapratis." Viss notika tik negaidīti un ātri. Ahh… ko tagad? Ko man darīt?
–Šodien nekā. Rīt no rīta dodieties uz savu darba vietu. Es nepārslogošu jūs pirmo nedēļu, kamēr jūs pieradīsit. Un… drēbes. Šai ēkai ir cits ģērbšanās kods, nepieciešams biroja stils, bet tagad vairāk mājas stila. Vai varat atrast kaut ko piemērotāku?
Es saraucu pieri.
– Baidos, ka vēl ne. Vai tas darbosies tikai pēc avansa?
Priekšnieks uz mani paskatījās ārkārtīgi nopietni.
– Vienīgais jautājums ir nauda?
– Jā, es nesen veicu dažus impulsīvus pirkumus, un man vēl nav brīvas naudas – patiesībā man tādas nav vispār. Ir grūti atzīt, ka esat salauzts. Arī šim Suvorovam, kuram jau tagad nav skaidrs, ko viņš par mani domā un kāds ir viņa viedoklis.
"Nu, tā nav tik nopietna problēma," priekšnieks smaida. – Lai tā būtu, es tev aizdošu naudu, viņi to vēlāk atvilks no tavas algas.
– Hm, paldies.
Ģenerāļa acīs iedegas kaut kāda ļauna gaisma.
"Bet es gribētu būt pārliecināts, ka jūs tērējat savu naudu saprātīgi, pērkot patiešām pienācīgas drēbes, jo tuvākajā nākotnē man un manai komandai tiks pievērsta liela uzmanība." Darīsim tā, nauda nebūs jāatdod, bet apģērbu darbam izvēlēšos tev pati. Pēc darba dienas beigām aizvedīšu uz manis izvēlēto veikalu. Vai piekrītat šim nosacījumam?
Nē, protams, tas ir vilinoši, ja nav jāmaksā par dārgu biroja skapi, bet kaut kā tas viss ir pārāk intīms vai kā?
– Būtu jauki, bet es nevēlos novērst jūsu uzmanību pēc darba ar savu biznesu. Jūsu ģimene droši vien gaida jūs mājās?
"Jums par mani nav jāuztraucas, es jums nepiedāvātu neko tādu, kas varētu mani apmulsināt vai sasprindzināt." Un nē, es neesmu precējies, lai nevienam atbildētu. Bet šķiet, ka esat precējies? Vai tavs vīrs apvainosies, ja kavēsi no darba un atgriezīsies ar drēbēm, ko tev nopircis cits vīrietis? – ģenerālis viltīgām intonācijām jautā.
Manam vīram jau ir par ko uz mani apvainoties, mazāk iemesla, vairāk iemesla, tas vairs nav tik svarīgi, un viņš pat nezinās. Uzskaitīšu garderobi kā savus personīgos izdevumus.
"Viņš joprojām ir komandējumā," es skumji pasmaidu.
– Ak, cik ērti. Tad pagaidām vari iet. Ja vēlies iepazīties ar darba vietu, sēdīsies pie letes. Pārējie atrodas atsevišķā telpā.
– Vai es nebūšu viens uzgaidāmajā telpā?
– Jā, visticamāk, jūs būsiet trīs.
Viņa pamāja ar galvu, pieņemot atbildi. Ir labi, ja ir aizstāšana.
– Un, ja jums ir jāpaņem dažas lietas no vecās darba vietas, tad labāk to darīt tagad, tad var vienkārši nebūt laika.
"Tad es tagad iešu pēc mantām."
– Labi, es jums piezvanīšu darba dienas beigās. Izlemsim, kur satikt.
– Vai man vajadzētu atgriezties centrā darba dienas beigās?
– Nav nepieciešams. Diez vai tas būs ērti ar lietām. Ja atrodaties savā filiālē, es jūs sagaidīšu un tajā pašā laikā iepazīsimies ar objektu.
Es pieceļos, nosarkusi un sniedzos pēc kurpes, mana priekšnieka klusā uzraudzībā. Viņš joprojām tik izsmejoši šķielējas. Un, kad viņa vērsa roku uz krūšturi, kas brīvi gulēja uz priekšnieka galda, ģenerālis nevarēja pretoties:
"Es neesmu gatavs šķirties no šīs lietas, atstājiet to man kā trofeju."
Viņa atvilka roku, un priekšnieks iesmējās.
– Es jokoju, ņemiet to.
Joprojām apmulsis, kaut kādā dīvainā sagurumā atvados no ģenerāļa un dodos prom. Reģistratūrā īsi uzmetu skatienu letei, dārgam datoram, ieskatos istabā kur sēdēs kolēģi, jau nedaudz apskaužu, jo viņi sēdēs atsevišķā ērtā kabinetā, bet lete skaidri redzama redzams, ja ir ciemiņi, kārtējo reizi, ahm, neskrāpē sevi. Un es tik pēkšņi piekritu, bet nezināju, kas tieši ir jādara. Iepriekš galvenokārt strādāju tikai ar papīriem un cipariem, veidoju statistiku, bet te viss liek domāt, ka uzsvars būs uz darbu ar cilvēkiem, ar priekšnieku konkrēti. Nav tā, ka es būtu kautrīgs, bet drīzāk mana personība ir tāda, ka esmu vairāk intraverts un jūtos ērtāk izveidotā komandā. Jūtu, ka man nebūs viegli.
Kā sapnī es atgriezos darbā. Raugoties uz mani, apmulsušu, domīgu un, iespējams, izjukušu, kolēģi uzreiz paņēma mani aiz rokas un sēdināja dzert tēju.
– Kas? Kas tur ir? Vai tiešām par kaut ko sodīja?
– Atņemtas prēmijas?
– Vai jūs sita?
"Jā, nē," es sniedzos savā rakstāmgalda atvilktnē un izņemu paku. – Es atnācu savākt savas mantas un…
– Atlaists?! – kolēģi izbrīnīti kliedza.
– Nē. Savādi, gluži pretēji, viņi mani paaugstināja amatā.
Skatoties uz saviem kolēģiem, baidos, ka viņiem izlīdīs acis, tā viņi izspiedās.
– Nopietni? Vai jūs tagad jokojat ar mums?
"Nē," es saku ar īgnumu. Es pat nezinu, kā visu izskaidrot savām dāmām, ka es to nedarīju speciāli, un lai viņas nedomā, ka tikšanās notiek caur gultu, jo tas tiešām ir tieši tā. – Mani pārceļ uz centrālo biroju.
– Izkāp! PVO?!
– Personīgais asistents.
– Oho! Kam?
"Jauns ģenerāldirektors," es diezgan negribīgi izspiežu.
Birojā valda klusums.
"Tu esi nelietis," pēc minūtes saka Nataša. – Kā tev tas izdevās?
– Jā… nekādā gadījumā. Tātad viņi mani izsauca uz centru. Es pat nezināju, kāpēc. Izrādījās, ka šodien tur notika intervija. Es runāju ar ģenerāli, un viņš man nekavējoties piedāvāja šo amatu.
– Godīgi? Es nespēju tam noticēt,” skeptiski saka Nataša. – Vai jūs zināt, cik pretendentu un citu cilvēku aizbilstamo bija uz šo amatu? Kā vispār izskatās ģenerālis?
–Tu viņu redzēji. Aleftina pareizi norādīja uz viņu.
– Ak, tas skaistais puisis. Un ko, jūs gribat teikt, jūs ieradāties savā džemperī un brillēs, ar bulciņu galvā, un viņš patiešām jums iekrita? Viņš teica: es gribu tieši tādu palīgu sev?
Es paraustu plecus.
"Visticamāk, es pamanīju Anečku korporatīvajā ballītē," domīgi saka Sofija Petrovna. "Viņa nedēļas nogalē bija ļoti laba, viņa neizskatās pēc sevis." Kā viņš izskatās, jūs sakāt?
“Šis ir vīrietis, kurš mani pieķēra autostāvvietā,” es atzīstu Sofijai Petrovnai, jebkurā gadījumā viņa drīz redzēs ģenerāli un atcerēsies.
– Ak, tas tā! Nu, tas nozīmē, ka es tevi pamanīju. Bet mans vīrs neuzminēja, viņš teica, ka ir militārists.
– Ko mēs nezinām? – iejaucas Nataša. – Kāda tikšanās stāvlaukumā? Un kāpēc tu klusēji, ja?
Man bija viss sīki jāizstāsta. Paziņojiet komandai par tikšanos ar izpilddirektoru autostāvvietā, nevis gultā.
– Varbūt viņš tevī iemīlēja no pirmā acu skatiena? – Tonija sajūsmā saka.
– Tātad, vai kāds zina par viņa ģimenes stāvokli? – Nata lietišķi jautā.
“Lai uzzinātu, jums ir jāzvana HR,” atzīmē Sofija Petrovna.
"Pajautā viņam pašam," es saku, noliekot savas personīgās mantas un iemetot tās somā.
– Kā mēs varam jautāt? – manas dāmas ir pārsteigtas.
"Un līdz darba dienas beigām nav palicis daudz." Viņš teica, ka tiklīdz pabeigs centrā, ieradīsies šeit, lai apskatītu objektu. Ja jūs paliksit nedaudz ilgāk, jūs, iespējams, viņu satiksit.
Atkal kabinetā kādu laiku valdīja klusums, un tad sākās tāda kņada.
–Anka, kāpēc tu klusēji?! – Nataša kliedz, neticamā ātrumā izņemdama no galda kosmētikas somiņu
"Es pabrīdināšu Mihaļiču," Sofija Petrovna saka, steigšus pieceļoties no galda. – Un meitenes, viņas ātri sakārtoja miskasti! Visas mapes un papīrus nogādājiet arhīvā.
– Kur? Tur jau nav vietas! – Tonija atzīmē.
– Dari, ko gribi, bet tev tas ir jāiespiež! – Sofija Petrovna atbild, slēpjoties aiz durvīm.
– Es ietaukoju bultu! – Nataša nikni kliedz pie sava atspulga spogulī.
Cenšos nesmieties, bet man ir grūti sevi savaldīt. Tāda kņada mūsu parasti miegainajā valstībā.
15. nodaļa
Kad ģenerālis man piezvanīja, lai pārbaudītu, kur esmu, aktivitāte mūsu ēkā sasniedza savu maksimumu. Renāts priecājās, ka tika atbrīvots agrāk, jau bija ceļā un drīz būs pie mums. Piecpadsmit minūtes, ne vairāk.
Kad paziņoju, ka tuvojas ģenerālis… attālinājos stūrī, vērojot, kā viņi mēģināja dažās minūtēs izdarīt to, ko mēs nevarējām un gadiem notīrīt. Birojs kļuva neparasti pamests, kolēģi bija maksimāli skaisti ierobežotā laikā. Piegādes menedžeris ieskrēja izplestām acīm, sakot, ka ģenerāļa gardumam nepietiek krājumu, nebija laika tos papildināt no iepriekšējiem svētkiem, kliedzot, lai ātrākie no mums steidzas uz veikalu, bet mūsu veikals bija. tālu no tuvākā. Nez kāpēc visi gribēja mani sūtīt prom, bet es atspēru, smējos un mierināju, ka ģenerālis te nebūs ilgi, dzīres nav vajadzīgas, tāpēc sveicinās un aizies, bet visi it kā cerēja. par pretējo.
Un tā, ģenerālis ieradās un sagaidīja viņu autostāvvietā.
– Kur ir tavas lietas? – priekšnieks pavēlošā balsī saka.
– Pagaidām atstāju to birojā. Ko, tu neienāksi? – jautāju, redzot, ka priekšnieks nesteidzas izslēgt mašīnu un izkāpt.
"Es domāju, ka varbūt es iegriezīšos vēlāk," saka Renāts Georgijevičs, šaubīgi lūkodamies uz mūsu nolietoto ēku. Šķiet, ka viņš baidās, ka tas sabruks, kamēr mēs tur būsim.
– Lūdzu, ienāc uz īsu brīdi. "Visi uzzināja, ka jūs nākat, tāpēc viņi gatavojās, žēl, ja viņu darbs nokrīt," es jautāju, aizrijoties no smiekliem.
Skatoties uz manu dzīvespriecīgo seju, Renāts pamāj un izkāpj no mašīnas.
– Vai šeit strādā priekšnieks, ar kuru plānojāt atriebties savam vīram? – ģenerālis pēkšņi precizē, jau tuvojoties galvenajai ieejai.
– A? Nē nē. Ir tikai viens no kandidātiem,” es jautri nošņācu.
– Kā tā? Vai jūs izvēlējāties no pielūdzējiem? Acīmredzot ir daudz fanu?
– Nē, tā bija komanda, kas man ieteica atriebties un aizmirsties. Vienlaikus kopīgi tika atlasīti iespējamie kandidāti.
"Cik savdabīgas darba attiecības jums šeit ir," šefs iesmej.
“Kas tie ir?” Es paraustu plecus un tieši pirms durvīm, pēdējā brīdī, paslīdēju. Viņa paspēja kliegt, bet nekrita.
– Atkal? – ģenerālis jautā, pieliecoties pie manis. Noķēra, jā. Apskāviens ir ciešs, spēcīgs.
– Šie zābaki ir tik… Bīstami. Paldies!
Renāts mani paceļ no pushorizontāla stāvokļa un rūpīgi apskata nesen iegādātos ziemas apavus – pēc Natas ieteikuma ar augstiem plāniem papēžiem.
– Kurpes ir skaistas, bet neuzticamas. Būs jāmaina. Es nevēlos, lai mana asistente pastāvīgi gūtu savainojumus vai lai kāds viņu pieķer. Vai jūs piekrītat, Anna Vladimirovna?
– Nu… es varu to nomainīt, bet manas citas kurpes diez vai atbildīs taviem augstajiem biroja standartiem.
– Es domāju, ka šodien mēs tiksim galā ar šo jautājumu.
Satverot manu roku, priekšnieks atver durvis un ienāk iekšā, paņemot mani līdzi.
Zālē Mihaļičs nepacietīgi pārvietojas no kājas uz kāju, viņam blakus ir Sofija Petrovna un viņa vietnieks Sergejs Anatoļjevičs. Un nez kāpēc netālu stāv Nataša.
Kad parādījās ģenerālis, visi, kas viņu sveicināja, sasparojās un viņu acis izspiedās. Spriežot pēc viņu skatiena virziena, viņi bija pārsteigti, ka Renāts turēja manu roku. Nu, tas tā, tagad noteikti izplatīsies baumas par to, kā es dabūju asistenta darbu.
Mans tagadējais bijušais priekšnieks tērzē ar ģenerālmenedžeri, iepazīstina ar komandu, ved mani ekskursijā pa ēku, atver birojus un rāda, ka darbinieki intensīvi smaida. Trokšņa vidū cenšos klusi izlīst, lai ieietu kabinetā, paņemtu mantas un dotos uz mašīnu, bet Renāts nav atlaidis manu roku, viņš mani stingri tur, it kā baidītos, ka es nokritīšu. atkal, un cik neērti ir visu manu kolēģu priekšā, kuri redz mani zem ģenerāļa aizgalda, bet vienubrīd priekšnieks par mani aizmirsa, atraisīdams tvērienu. Tad, kad Mihaļičs mūs beidzot atveda uz savu kabinetu, viņš atvēra durvis un viesmīlīgi sacīja:
– Es lūdzu visus pie galda!
Es ieskatos birojā un esmu pārsteigts. Kad jums bija laiks uzklāt šādu galdu? Burtiski pārplīst ar pārtiku un dzērieniem. Bet viņi teica, ka nav ar ko mūs ārstēt. Jā, tik bagātīgs galds mums vēl nav bijis pat Jaunajā gadā! Paskaties, vairāku veidu salāti, siltie ēdieni. Vai Mihaļičs savā kabinetā slēpj paša saliktu galdautu?
"Es neatbalstu dzīres darba vietā," ģenerālis sausi sacīja, lūkodamies apkārt galdam. – Ārpus darba dari un sanāk kā gribi, bet ne šeit. Nākotnē, ja uzzināšu, ka jūs to atļaujat…
Es neklausījos līdz galam, iegāju savā kabinetā, ātri savācu paciņas, gribēju klusi iet prom, bet tad kabinetā ienāca visas manas dāmas uzreiz.
Nākotnē, ja uzzināšu, ka jūs to atļaujat
– Ak, kāds skaists puisis. Garš, platiem pleciem, tik liels.
– Un kāds gultnis!
– Jā, nevis ģenerālis, bet īstais ģenerālis! Kad viņš uzcēla mūsu Mihaļiču, viņš kļuva pavisam sarucis. Es paskatos uz viņu, un man uznāk zosāda no viņa pavēlošās balss. Tik priekšnieks. Es labprāt izpildītu viņa pavēles. Sasodīts, Ank, kāpēc tu vienīgais tiki izsaukts uz interviju?! – emocionāli saka Nataša.
"Protams, es neesmu ģenerālis," negaidīti man atbild Sofija Petrovna. "Bet kāpēc viņi jūs neaicināja, es varu uzminēt." “Redzi, Anijai nav bērnu, viņa ir skaista, diezgan jauna, bet mūsu biznesā nav jauna, viņa ir sevi ļoti labi pierādījusi, viņai nav pretenziju pret savu darbu, strādīga, kompetenta, nekonfliktējoša, ar labu izglītību, viņa nepārprotami ir pārsniegusi savu laipnību savā vecajā amatā un ir to pāraugusi. Un tu, Nataša, piedod, protams, tu man patīc, bet visās nodaļās baumo, ka esi intrigants un ķildnieks. Un ģenerālis Anečka, iespējams, pieskatīja viņu korporatīvajā ballītē, kamēr visas jaunās karjeras sievietes skraidīja pa viesnīcu viņu meklējot, Anija bija zālē, viņi man teica, ka gandrīz visi mūsu vīrieši viņai seko, bet viņi t pātagu, viņi skatījās uz viņu tā, Anija patiešām bija korporatīvajā ballītē. Tas ir pārsteidzoši, cik viņa ir laba, tāpēc arī viņš to aplūkoja tuvāk. Viņš satvēra Anyutku kā elkoni un nelaida vaļā.
No durvju puses kāds brīdinoši noklepojās. Mēs apgriežamies, un tur stāv Mihaļičs un Renāts Georgijeviči. Mihaļičs ir sarkans kā omārs, bet ģenerālis nekas, smaida.
"Paldies par viesmīlīgo tikšanos, es sapratu, ka vēlies mani sirsnīgi sveicināt," Renāts saka, uzmanīgi apskatot istabu. – Bet diemžēl man ir pienācis laiks doties. Anna Vladimirovna, vai esat gatava?
Klātesošo skatieni pievērsās man. Manu kolēģu acīs rodas jautājums, kāpēc es dodos prom ar ģenerāli darba dienas beigās? Un kur.
"Gatavs."
Paņemu visas savas pakas uzreiz. Izrādās, šeit strādājot, esmu ieguvis ievērojamu daudzumu mantu.
"Renāts Georgijevičs mani aizvedīs līdz metro, pretējā gadījumā lietas ir smagas," es nervozi paskaidroju un piegāju pie jaunā priekšnieka. Oho, manas rokas tūlīt norausies.
"Dodiet man savas pakas," saka ģenerālis, jautri šķielēdams.
– Tas nav tā vērts…
Ak, es to atņēmu.
Es vēršos pie savām dāmām. Kolēģu acis ir izspiedušās, sejās redzama vispārēja neizpratne. Ak-o-oi.
Es ātri sekoju ģenerālim ārā, un uz ielas Renāts iemet manas mantas savā mašīnā, atver man durvis un palīdz apsēsties. Un es tiešām jūtu, kā mani kolēģi, kuru biroji ir vērsti uz stāvlaukumu, ir pielīmēti pie logiem un to visu skatās. Iespējams, ēkas otrā pusē skrēja vairāk cilvēku. Tā būs saruna.
– Kāpēc tu to darīji? – Es jautāju, nodrebēdams. Automašīnas interjers izskatās pārāk dārgs, jūtos nevietā un te nevietā, it kā būtu sēdējis nevietā.
– Kas tieši? Vai jums ir auksti? Tagad tas uzkarsēs.
Priekšnieks spiež pogas un ah, zem mana dibena ļoti ātri kļūst silti, pat karsti.
– Nu lūk, ar pakām. Tu zini, cik daudz runas un tenkas būs par to, kāpēc tu uzvedies… pārāk intīmi, it kā mēs jau ilgu laiku būtu labi draugi, lai gan teorētiski tikko tikāmies.
– Es nevarēju pretoties. Visiem bija ļoti smieklīgas sejas. Vai jūs tik ļoti uztraucaties, ko viņi teiks? Jūs vairs nestrādāsit šajā komandā.
– Viņi to apspriedīs arī centrā.
– Protams, viņi to darīs, bet jebkurā gadījumā viņi visu apspriedīs un pieliks etiķetes, un tas nav jāpamato.
16. nodaļa
Priekšnieks mūs aizveda uz lielu iepirkšanās centru. Un es nolēmu, ka vispirms vajag citus apavus, piekritu šim, jo biju ļoti nogurusi staigāt savos tagadējos zābakos, varbūt ir kaut kas tikpat skaists, bet ērts? Pati nolēmu, ka naudu noteikti atdošu savam priekšniekam vēlāk, bet tā kā man tagad tās nav un man vajag drēbju skapi, tad lai viņš izklaidējas, ja grib.
Pārsteigums bija tas, ka Renāts Georgijevičs pielaikošanai sāka izvēlēties nepavisam ne elegantus apavus, manā priekšā rindā bija novietoti zābaki, kas vairāk izskatījās pēc armijas kaujas zābakiem, bet sieviešu salona versijā nedaudz koķetākā stilā. .
Sievietes konsultantes plīvo ap Suvorovu ar aizkustinošiem smaidiem, kūko un šķiet gatavas cīnīties viena ar otru par iespēju aprunāties un viņu apkalpot, no malas tas izskatās smieklīgi.
– Nu, vai tas ir ērti? – ģenerālis jautāja, kad uzvilku pirmo pāri.
– Ļoti.
– Lieliski, tad mēs paņemsim šos. Uzvelc savu nākamo pāri.
– Bet… vai tiešām centrā nēsā šādas kurpes?
– Šie apavi ir nepieciešami, lai nokļūtu centrā, un tiem jābūt ērtiem. Tieši atbilstoši pašreizējiem laikapstākļiem. Turklāt es dzirdēju, ka šāda veida apavi mūsdienās ir modē. Jā, meitene? – priekšnieks jau vaicāja mums tuvākajai konsultantei.
– Jā, ļoti moderna modele! – konsultante silti pamāj. "Visas jaunās meitenes dara tieši tā."
– Nu, redzi, Anna Vladimirovna.
Šķita, ka viņi apavus ir sakārtojuši, bet, kad pārgāja uz drēbēm, arī ģenerālmenedžeris mani pārsteidza un aizveda līdz, iespējams, dārgākā zīmola boutique. Jā, šeit viena blūze maksās vairāk nekā viss mans jaunais kažociņš! Es nekad nemaksāšu par šīm drēbēm.
Viņa apstājās pie ieejas un stingri atteicās tur iet.
– Es šeit neiešu, iesim, lūdzu, kaut kur citur.
– Kāpēc ne?
– Šeit ir pārāk dārgi.
– Un kas? Jūs neesat tas, kurš tērē naudu.
"Es jutīšos ļoti pateicīgs."
– Lai tā būtu, jūti to.
Es šņukstu un atkāpjos, lūdzoši uzlūkojot ģenerāli.
– Ejam, lūdzu, kaut kur citur.
Renāts brīdi par kaut ko domāja, uzmanīgi paskatījās uz mani un pēkšņi pārsteidzoši viegli piekrita:
– Labi, ejam uz citu vietu.
Uz šo citu vietu nez kāpēc bija jābrauc ar mašīnu kaut kur centra virzienā. Ēka, kurā nonācām, nešķita nekas īpaši ievērības cienīgs, pat bez lielām spīdīgām izkārtnēm, bet iekšā tā izrādījās ļoti plaša, gaiša, skaista, un konsultantu acīs nebija ne maniakāla dzirksti, ne aizkustinoši smaidi. Renāts tika aicināts gaidīt īpašā telpā pavadošajiem cilvēkiem, mani aizveda uz ģērbtuvi, kur drīz sāka nest drēbes. Meklēju cenu zīmes, bet tādas nav. Precīzāk, etiķetes ir, bet cenas nez kāpēc vispār nav. Varbūt tas ir kaut kāds second hand? Un vai viņi pārdod lietas pēc svara? Heh, nē, droši vien nē. Bet tas ir dīvaini. Un drēbes ir ļoti skaistas, ir skaidrs, ka viss ir jauns.
Es izeju pie sava priekšnieka savā pirmajā biroja tērpā, jūtoties kā īsta skaistule. Mmm, melnais uzvalks lieliski der. Es nekad īsti neesmu valkājis uzvalkus, bet šeit ir tik elegants variants.
Ģenerālis, es redzu, ir labi iedzīvojies – viņš ir atlaidies krēslā, viņi viņam atnesa tēju, tālrunis ir pie rokas.
Renāts paskatījās uz mani un apmierināti pamāja ar galvu.
– Ņemsim. Ņemsim nākamo variantu.
– Ā… Es gribēju vispirms noskaidrot, cik tas maksā.
– Anya, mēs par visu vienojāmies. Kāpēc jums jāzina cenas, ja es maksāju par visu? Tu man neko neesi parādā.
– Es tomēr gribētu to atdot vēlāk…
– Anija, tu tās atdosi, ja labi strādāsi. Ticiet man, es esmu ļoti prasīgs, es atņemšu daudz jūsu laika. Šīs drēbes ir ne tik daudz priekš jums, cik mana darba tēla uzturēšanai. Un principā man patīk, ja blakus ir skaista, dārgi ģērbta, laimīga sieviete. Es pats maksāju par savām vēlmēm un vēlmēm. Ej pārģērbies, netērē mūsu laiku.
– Redzi… ja šīs lietas ir ļoti dārgas un to ir daudz, tad es nevarēšu savam vīram paskaidrot, no kurienes tās radušās un ka dāvinātas, viņš nesapratīs. arī.
–Tu viņam kaut ko paskaidrosi?
– Nu, varbūt. Viņš uzdos jautājumus.
– Kā viss notiek. Likās, ka tu šausmīgi atriebsies, paziņojot par savu abpusējo nodevību pret viņu. Un pēc tam, kā tu domā, vai viņam būs interese par tavu garderobi?
– Es… Es neesmu pārliecināts, ka pastāstīšu viņam par korporatīvo pasākumu. Nav ko stāstīt, īsti neko neatceros. Un tagad es nedomāju, ka tas ir virziens, kurā mums jārīkojas. Vai es jums daudz stāstīju par šo situāciju korporatīvajā ballītē?
– Kādā virzienā tad vēlaties rīkoties?
Es paraustu plecus.
– Es nezinu, es šobrīd esmu tik apmulsusi. Un es nevaru to visu pieņemt, es savā galvā saprotu, ka man ir jādodas prom, bet līdz šim man nav morāla spēka to darīt. Sajūtas joprojām saglabājas, kas padara to divtik sāpīgu.
"Sēdies," ģenerālis pamāj uz blakus krēslu. – Parunāsim.
– Kā ar montāžu?