Sos! Mans priekšnieks ir asinssūcējs

13. nodaļa

Nezinu, kā šim necilvēkam man izdevās izvēlēties tādu tērpu, bet man piestāv kleita ar apvalku. Un, pretēji plaši izplatītam uzskatam, ka gaišās krāsas liek man izskatīties resnai, šī pūderkrāsas kleita, gluži pretēji, liek man izskatīties slaidākai. Jā, es tajā izskatos skaisti, godīgi sakot, bet mans dibens un krūtis patiešām izceļas. Kleitas kakla izgriezums ir dziļš. Ja mana uzmanība ir vērsta uz krūtīm, tad ko es varu teikt par vīriešiem?

Nu, vismaz tas ir normāls garums, un paldies par to. Uzvelku kurpes un vēlreiz paskatos uz sevi spogulī. Vai es gaidu apstiprinājumu savam izskatam no Krotova? Atklāti sakot, jā. Viņa nievājošais izskats kaitina. Es pat atradu vainu saviem matiem, lai gan tie noteikti ir skaisti.

Es iztaisnoju savas saritinātās cirtas un pēkšņi tas man uznāk. Viņš joprojām piespiedīs tos noņemt. Kāpēc pie velna tu uzmācās ar ruļļiem? Ak, tā nebija. Uzklāju skropstām skropstu tušu un pārvelku nedaudz spīduma pār lūpām. Es paskatos pulkstenī: ir piecpadsmit minūtes līdz vienam. Vai man pašam doties lejā vai apmeklēt Krotovu viņa istabā? Ne viens, ne otrs. Spriežot pēc klauvēšanas pie durvīm, gumijas izstrādājums numur divi nolēma ierasties pēc manis personīgi.

Es negaidīju no mūsu tikšanās apbrīnas pilnus skatienus, bet apstiprinājumu, sasodīts, jā! Un Krotova seja izskatās tā, it kā es būtu dubļos. Kas noticis?!

"Es nevaru noņemt matus, mana matadata ir nolauzta. Vai man joprojām ir jāattaisnojas ar šo dupsi?"

Krotovs neatbild, viņš ienāk istabā, pastumdams mani malā. Stāv istabas vidū.

"Nāc šeit," un tomēr šis puisis ir patiešām traks. "Bez tam, ka tu neizdari to, ko es tev saku piecās sekundēs, tava seja ir pārāk skaista." Un tas ir liels mīnuss.

– Kāpēc? – uzdodu saprātīgu jautājumu, nostājoties pretī Krotovam.

– Tāpēc, ka man ir jābūt skaistākai par savu palīgu.

– Tu joko?

– Daļēji. Pats jūsu pieklājības fakts ir divējāds. No vienas puses, tas ir pluss. Citi vīrieši pievērsīs jums uzmanību un īstajā brīdī karāsies uz jūsu krūtīm, nevis domās ar galvu par biznesu. Tāpēc no tiem būs iespējams gūt lielu labumu, ja smadzenes būs pietūkušas.

– Nu, kāds ir mīnuss?

"Fakts ir tāds, ka pēkšņi es pats gribu tevi izdrāzt," es skaļi pasmaidu par viņa komentāru.

– Neuztraucies par to, es tev to nedošu. Es domāju, es atņemšu jūsu vēlmi.

"Es nešaubos, ka jums nolauzīs nieri vai olas." Bet es esmu fiziski spēcīgāks, ja kas.

Nē, es nesaprotu šo nenormālo lietu. Es zinu, kā vīrieši izskatās, kad izrāda interesi. Šis skatās uz mani bez vēlēšanās, bet tajā pašā laikā viņš runā par piemīlību un drāšanos. Idiots. Viņš sniedz roku pret maniem matiem un paņem šķipsnu.

"Idiots," pēkšņi saka Krotovs.

– Tu?

"Es esmu," Krotovs bez vilcināšanās saka, beidzot izlaižot manus matus. Nē, viņš nav idiots. Visticamāk tiešām garīgi slims.

– Apmieriniet manu ziņkāri, ar kādu problēmu jūs vērsāties pie psihiatra?

– Ar nespēju kontrolēt savas vēlmes.

– Kādas vēlmes?

– Vēlme nogalināt. Un nē, es nejokoju,” smaidot saka Krotovs un pievērš skatienu man uz krūtīm. Viņš sniedzas ar pirkstiem līdz kleitas kakla izgriezumam un iezīmē tās malas.

Ja es tagad sitīšu viņa roku, cik liela ir iespēja, ka es tūlīt došos mājās? Ar lielu.

– Kaut kas pietrūkst. Pagriez man muguru.

– Par ko?

– Es gribu novērtēt tavu dupsi. Nāc, nāc.

ķēms. Nu tu kādreiz dejosi ar mani. Labi, nomierinies. Tā ir tikai kārtējā provokācija. Es atceros Tanjas vārdus, ka viņš neguļ ar saviem palīgiem, un es atviegloti nopūšos. Es pagriežu viņam muguru un uzreiz jūtu, kā viņš met manus matus uz vienu pusi. Kas tas par muļķībām?

Esmu pilnībā apmaldījies, kad jūtu viņa pirkstus gandrīz pie savām krūtīm. Tieši tā. Saspiežu roku dūrē un tajā brīdī saprotu, ka viņš man liek… rotaslietas.

– Gatavs. Kā tev izdevās pašai uzvilkt kleitu?

– Par ko tu runā?

– Par rāvējslēdzēju aizmugurē. Tev vajadzēja man piezvanīt un lūgt palīdzību. Un tu esi puisis un ģērbies. Viņa to ņēma un atņēma man iespēju paskatīties uz tavu reakciju.

– Man ir laba elastība. Es varu tikt galā ar zibeni bez ārējas palīdzības.

– Elastība ir laba, Sņežana Viktorovna. Un jauks dupsis un krūtis ir vēl labākas. Ejam uz.

Es atviegloti izelpoju, kad atrodamies zālē. Proshmandovka jeb Viktorija paliek bez dzīvesbiedra. Izskatās pēc tipiskas lelles, ko neapgrūtina inteliģence. Tērps, jā, atklāj, jo krūtis ir izvirzītas, un kleita ir īsa. Bet, ņemot vērā, ka tagad ir silts, es neredzu neko kritisku.

Krotovs pat nemēģina izlikties, ka viņu interesē saruna. Drīzāk viņu kaitina tas, ka jāgaida viņas jau novēlotais vīrs.

Nez kāpēc es viņas vīru iztēlojos kā vecu izvirtuli, kurš iekritis jaunā muļķī. Bet pat savā ļaunākajā murgā es nevarēju iedomāties, ka tās būs putas, kas salauza visu manu psihi ellē.

Es nevaru ne ieelpot, ne izelpot. Es ieroku nagus savā ādā, līdz sāp, lai atjēgtos un vairs neskatītos uz šo naidpilno seju. Piecu gadu laikā šī būtne gandrīz nav mainījusies. Gandrīz piecus gadus. Pieci! Un šķiet, ka tas viss notika vakar.

Un tomēr man vēl jādzeguzē aiz restēm. Ne par zādzību, bet par slepkavību. Kad šī netīrība man piemiedz aci, es neapzināti sāku ar acīm meklēt kaut ko tādu, kas varētu izspiest viņa acis. Es nevaru to atrast. Bet es apjucis un sāku elpot. Jau progress. Cik viņam tagad ir gadu? Trīsdesmit? Un viņš jau ir nokļuvis tik augstu, ka viņš par kaut ko kaulējas ar Krotovu?

– Tava sieva mums jau stāstīja par tavu ceļojumu, Igor.

– Un mēs ar Viku neesam precējušies.

“Lelle” izaicinoši izliek lūpas, acīmredzot izrādot aizvainojumu pret vājo, kurš par viņu nerūpējās. Necilvēks pat nemēģina izlikties, ka viņam ir interese runāt. Manī sadedzina caurumu.

Es paskatos uz savām plaukstām. Un tas arī viss, tas mani ļoti aizkustina. Ar galvu saprotu, ka tie ir tīri. Bet sajūta ir pavisam cita. Es esmu netīrs un manas plaukstas ir lipīgas. Tik lipīga, ka man paliek slikti.

"Piedod," es tikko dzirdami saku un pieceļos no galda.

Lai gan man ir papēži, es tik ātri nonāku tualetē, it kā es būtu tajos skraidījis visu savu dzīvi. Ieslēdzu ūdeni un ieziepēju rokas. Es nikni berzēju plaukstas, līdz tās sāk degt. Bet, lai cik daudz es tās mazgātu, lipīgā sajūta nepazūd.

Izslēdzu ūdeni un aizveru acis. Es joprojām nevaru to nomazgāt, neatkarīgi no tā, cik daudz es skrubēju. Ar mani viss būs kārtībā. Man vairs nav sešpadsmit. Un Krotovs ir man blakus. Lai cik smieklīgi tas neizklausītos, tev ir jāpaliek viņa tuvumā.

–Vai tev manis pietrūka, Sniega bumba? – asi atveru acis un mans skatiens nokrīt uz atspulgu spogulī. Es lecu uz sāniem. – Es esmu ļoti. Es tevi tik daudz meklēju un joprojām bez rezultātiem. Un tad tu atradi sevi.

– Vienkārši pieskarieties man.

– Protams, ka jā. Tagad visam ir divdesmit viens pluss. "Jūs tagad esat pieaugušais," Igors saka un smīn. "Tu esi kļuvusi vēl skaistāka," viņš pievelk roku pret maniem matiem, uz kuriem es strauji parautu un izdodas viņam paslīdēt garām.

Es pēkšņi atveru durvis no tualetes un paklupu uz tiem sasodītajiem papēžiem. Par laimi, man sekojošais ķēms mani nepanāk.

"Es vakarā atnākšu pie tevis kā parasti," dzirdu aiz muguras un joprojām nevaru izturēt, pagriežos un parādu viņam savu vidējo pirkstu.

Tas ir stulbi, bērnišķīgi, bet es ne uz ko citu neesmu spējīgs.

Piecpadsmit minūtes šķiet smags darbs. Savādi, bet Vika viņu izglābj. Dažreiz viņas muļķības mani atjēdz.

– Forša mūzika. Vai jūs zināt, kas spēlē?

– Šopēns.

– Kāda grupa? Jauns? – hmm…

– Tā nav grupa, bet gan komponists.

– Man patīk. Vai viņš ir vietējais?

– Ja atmiņa mani neviļ, viņš ir polis.

– Vai viņš šeit koncertē?

Nopietni? Krotovs, uz “intelektuāļa” jautājumu, vairs nespēj atturēties un skaļi smīn.

– Tā vairs nav. Viņš nomira.

– Ak, cik žēl. Ilgu laiku?

"Jā, viņš nomira otrdien, Dievs atpūtina viņa grēcīgo dvēseli," sarkastiski saka Krotovs, pieceļoties no galda. Viņš pieliecas pie manas auss un čukst: "Saņemiet drosmi."

Ar Viku paliekam divatā uz kādu pusstundu. Īss pārtraukums un Krotovs kopā ar putām atgriežas pie mūsu galda. Neskatoties uz mūsu īso pazīšanu, es skaidri nojaušu, ka mans priekšnieks tagad ir nokaitināts. Tas nozīmē, ka tas, par ko viņš sākotnēji vienojās ar Igoru, aizgāja uz vienu vietu.

Viss, par ko es sapņoju, ir pēc iespējas ātrāk izkļūt no šejienes, taču, kā laime, mūsu tikšanās ar to nebeidzas. Visi sāk dzert. Krotovs stipro alkoholu lieto aktīvāk nekā citi. Ar to man vēl nepietika. Tas turpinās vairākas stundas, līdz viņš pats mani atlaiž ar vārdiem “tu vari iet peldēties”. Kā izrādījās, piedzēries Krotovs ir laipns.

Man vairs nevajag nekādu jūru. Es ieslēdzos istabā. Manā galvā ir tikai sliktas domas. Un tie visi noved pie viena – vai ir viegli iegūt tieši tādu pašu atslēgu pie manām durvīm. Galu galā apkopējas kaut kā ienāk. Ko ir vērts šim švakam, ja viņam ir nauda, ienākt manā istabā? Laikam nekas.

Pēc stundas sāku lēnām trakot. Rezultātā es aizvelku divus naktsgaldiņus līdz durvīm. Ķēdi izmantoju arī pie durvīm. Vismaz visu dzirdēšu.

Vēl pusstundu cīnos ar iestrēgušo zibeni un atmetu šo postošo biznesu kā traks. Iekrītu gultā un, neskatoties uz visiem notikumiem, nez kāpēc ātri aizmiegu.

Es pamostos no klauvējiena pie durvīm. Mana sirds sitas kā traka. Tomēr, neskatoties uz savām bailēm, es klusi tuvojos durvīm.

– Atveriet, Sņežana Viktorovna. Jūsu atvaļinājums ir beidzies.

Ja kāds man šorīt būtu teicis, ka es priecātos dzirdēt Krotova balsi, es būtu pagriezusi pirkstu pie deniņa. Pārvietoju naktsgaldiņus un nolieku tos vietā.

Ielaidu istabā krietni piedzērušos Krotovu ar viskija pudeli.

"Pastāsti man, mans mazais holesterīna zēns, no kurienes jūs pazīstat Igoru un cik ilgi."

– Kas tev teica, ka es viņu pazīstu? Viņš?

– Manas acis, mīļā.

"Es viņu nepazīstu," es pārliecinoši saku, skatoties Krotova acīs. – Jums jādodas pie oftalmologa.

“Redzi, mana bulciņa, mums bija skaidra vienošanās ar šo dupsi par viņa zemes pārdošanu. Un viņš, atšķirībā no spītīgā vectēva, labprātīgi piekrita man pārdot savu zemes gabalu. Un pēkšņi Igoreša iejūtas pozā un sāk salūzt kā jaunava. Un pats pārsteidzošākais ir tas, ka viņš neizvirza nekādus nosacījumus, bet tikai aicina mani atpūsties savā mājā pie jūras ar savu personīgo asistentu. Tas ir ar jums, ja jūs nesaprotat. Pa to laiku viņš domās par mūsu darījumu. Kas tad notiek ar šo dupsi?

– Nekas. Es nezinu viņu.

– Tu esi smaga, Sņežana Viktorovna.

Viņš iedzer malku no pudeles un apsēžas uz gultas malas.

– Tu neesi otrais izmērs, es tev nopirku trīs rubļus, vai pamanīji? – tas ir vienīgais, kas man vēl pietrūka.

– Labāk ej uz savu istabu.

Es raustos, kad pie durvīm klauvē. Tas bija tieši tas, kas man bija vajadzīgs. Nē nē nē!

"Sniega pika, atveries," radījums. Pievēršu skatienu smaidošajam Krotovam. – Es skaita līdz desmit. Ja pats neatvērsi, būs sliktāk.

"Viņš vienkārši ir piedzēries," es tikko dzirdami saku, skatoties, kā Krotovs izkāpj no gultas.

Es uzreiz neaptveru, ka viņš sāk atpogāt kreklu. Un tad viņš paķer bikšu jostu un attaisa bikšu pogu. Kas tas par muļķībām?

Es atkal saraujos, kad Igors acīmredzot spārda durvis. Viņa nekad un nekad neatvērs durvis un nerūpēsies par troksni, bet pats Krotovs pienāk pie durvīm un tās atver.

14. nodaļa

Es nekad nebiju redzējis apjukumu tā necilvēka acīs. Vienmēr pašpārliecināts un izsmejošs. Un tagad viņš ir pavisam cits cilvēks. Lai gan viņš ir jebkurš, viņš nav cilvēks.

Neviens tevi šeit neaicināja, ķēms. Šķiet, ka pat mans priekšnieks bija apstulbis, ka Igors gāja iekšā istabā. Viņš paskatās uz Krotovu un saka:

– Nesapratu. Šis nav jūsu numurs.

– Mana. Mūsu. Tas ir paredzēts sazvērestībai. Lai pie manis atnāk tas, kurš gribēja mani nosist, bet es biju mēms. Sasodīts, vairs nekādas sazvērestības. "Mums ir jāmaina numurs," smīnot saka Krotovs.

– Tu satiekies?

– Vai jūs gribējāt paskatīties uz Sņežanu Viktorovnu un ripināt viņai bumbas? Nē, Igorek, viņai jau ir sava olu un desu audzētava uz mana vārda. Nu ne sejā. Vai tas ir pareizi, Snezhana? – pievērš skatienu man.

Un tad man ienāk prātā, kāpēc, ne tik gumijas izstrādājums numur divi, es atpogāju kreklu un bikses.

"Jūsu olu un desu ferma," es stostījos, saprotot, ka man jāpārslēdzas uz "tu", "jūsu fermu?"

– Ak, viņa ir gudra, atšķirībā no tevis. Bez apvainojumiem.

– Olu un desu audzētava? Vai esat dzēris pārāk daudz?

"Ja es būtu pārāk daudz dzēris, es jums to nebūtu atvēris." Mums nepatīk tradicionālie dzimumorgānu nosaukumi, tāpēc mums ir olu un desu audzētava un…,” viņš atkal pievērš skatienu man.

“Baltais augs”, šķiet, ir muļķības, spriežot pēc Krotova sejas izteiksmes.

– Balts? Tad tā ir pelmeņu fabrika, ”viņš mani izlabo ar stulbu smaidu.

Конец ознакомительного фрагмента.

Текст предоставлен ООО «Литрес».

Прочитайте эту книгу целиком, купив полную легальную версию на Литрес.

Безопасно оплатить книгу можно банковской картой Visa, MasterCard, Maestro, со счета мобильного телефона, с платежного терминала, в салоне МТС или Связной, через PayPal, WebMoney, Яндекс.Деньги, QIWI Кошелек, бонусными картами или другим удобным Вам способом.