Sos! Mans priekšnieks ir asinssūcējs

8. nodaļa

Es gaidīju sarunas par līgumu turpinājumu vai banālo “var iet”, bet noteikti ne to, ka šis gumijas izstrādājums numur divi paņems galda nazi un sāks to pētīt gaismā, acīmredzot meklējot pēdas. Dažiem cilvēkiem joprojām vajadzētu apmeklēt psihiatru.

Krotovs klusēdams noliek malā nazi un sāk ēst sautētu gaļu un kartupeļus. Nu kāpēc pie velna tev atnesa galda nazi? Es dažas minūtes cīnos ar siekalām un skatos, kā šis sūds aprij karstās lietas. Hmm, man būs grūti. Papildus vēlmei apēst visu tīru uz paplātēm, parādījās vēl viena, proti, paņemt apnikušo galda nazi un pārcirst to pa Krotova kaklu.

"Jo tas ir tas, ko es gribu," viņš pēkšņi saka, sniedzoties pēc šķīvja ar siļķi zem kažoka.

– Kas?

"Jūs domājat, kāpēc man ir vajadzīgs galda nazis, ja es to neizmantoju." Es atbildu uz jūsu neizteikto jautājumu. Jo es gribu, lai viņš guļ šeit. Un nē, viņš nav šeit, lai īstenotu tavu vēlmi un ar to pārgrieztu man rīkli. Starp citu, viņš ir galīgi stulbs. Pat ja jūs patiešām vēlaties, jūs to nevarēsit izdarīt.

Kāda brīnuma dēļ mana mute no izbrīna neatveras. Vai viņš prot lasīt domas?!

– Nē, es nezinu, kā. Tas viss ir uzrakstīts uz jūsu sejas. Jums ir jāmēģina spoguļa priekšā un jāiemācās slēpt savas emocijas. Jums tas nav jādara ar mani, man pat patīk cilvēkos redzēt kaut ko dabisku. Bet, ja jums nepatīk neviens no maniem partneriem vai kāds, kurš sazināsies ar mani un līdz ar to arī ar jums, jums būs jāizliekas, ka viņš jums patīk. Šovakar varat sākt mēģinājumu,” mierīgi saka Krotovs, noliekot šķīvī pusi salātu.

Atlikušajai siļķei zem kažoka viņš pievieno ceptu pīrāgu un siera kūku. Un tad viņš pieliecas pie kafijas galdiņa apakšējā plaukta un izņem no papīra kastes… dakšiņu. Es varētu sagaidīt jebko, bet noteikti ne to, ka viņš man pasniegs ēdiena šķīvi.

"Tātad jūs neesat izlasījis līgumu," pārliecināti nosaka Krotovs.

– Kāpēc tu tā domā?

– Tāpēc, ka līgumā ir punkts par medicīniskajām pārbaudēm. Un tev arī ir punkts par vairogdziedzeri – sasodīts, kādam debīlam ir jābūt, lai ko tādu iekļautu līgumā? Sasodīts, mums steidzami jāreabilitējas.

“Es nokārtoju visus pārbaudījumus un visu, kas no manis tika prasīts. Bet man nebija laika izlasīt līgumu, ar savu izskatu piepildīju tavas kaprīzes. Bet pieņemsim, ka es to izlasīju un piekrītu visam. Vai parakstīsim?

– Vai tev nav bail, nepaskatoties?

– Nav bail. "Man nav ko zaudēt," es diezgan nopietni saku, noņemot viņa izlikto šķīvi un apēdu viņa izdales materiālu. Tu nolobīsies.

– Ēd.

– Paldies, es negribu.

– Aiziet? – viņš ņirgājoties jautā, iebāzdams mutē kādus salātus. – Bet man šķita, ka tu to dari.

– Man ir savs ēdiens. Kas tad notiek ar līgumu? Vai parakstīsim?

"Protams, es joprojām esmu nelietis, bet parakstīt līgumu ar kādu, kurš to nemaz nav lasījis, pat man ir par daudz." Vai jūs nedomājat, ka jums būs jāmaksā par noteikumu pārkāpšanu? Vai jums nav bail, piemēram, par istabām komunālajā dzīvoklī? – skaidrs, ka mēs izgājām cauri visam. Nu, būtībā tas ir loģiski.

– Manas locītavas gadījumā ņemiet to.

– Atgādiniet man, kāpēc jums ir vajadzīgs šis darbs?

– Par naudu. Vai tas nav acīmredzami?

– Kāpēc jums vajadzīgas tik lielas summas? Atbildi tā, kā tas ir. "Es augstu vērtēju cilvēkos godīgumu," Krotovs teica pārsteidzoši draudzīgā tonī un nekavējoties iekoda no pīrāga.

– Es vēlos savam draugam uzdāvināt kaut ko ļoti mīļu.

– Apsveicami. Bet paskaties, kas notiek. Cilvēks, kuram vajadzīga nauda jebkādām vajadzībām, mājokli netērēs. Viņš to pārdos, ja viņam vajadzēs naudu. Jūs esat gatavi liktenīgu kļūdu gadījumā vienkārši atdot man savas istabas komunālajā dzīvoklī. Gan jau, ka pie manis darbu var nedabūt, bet vienkārši pārdot savus skaitītājus, ņemot vērā, ka joprojām dzīvojat pie draudzenes, un nopirkt viņai dārgāko, ko esi ieplānojis. Kaut kur mana loģika salūza. Kāpēc tu nepārdod savu māju, Sniega bumba?

– Tur kaimiņi ir dzērāji. Neviens negrib pirkt telpas. Es to izmēģināju.

Man neticēja ne drusku. Un viņš to pat neslēpj.

"Es gandrīz tam ticēju," izsmejot saka Krotovs. – Vai tu no kāda slēpies?

"Nē," es saku pēc iespējas mierīgāk, cenšoties neizdarīt nekādus žestus, kas liecina par manu nervozitāti.

"Es atkal gandrīz noticēju."

"Es domāju, ka, ja es slēptos no kāda, cilvēki, kas vāc informāciju par mani, būtu jums par to pastāstījuši." Bet tas jums netika ziņots. Un tas ir tikai jūsu pieņēmums, kas teikts, lai mani padarītu emocionālu. Nevajag meklēt lomu tur, kur tā nav. Un tagad man vairs nav jāpārdod telpas, ņemot vērā, ka varu tur atgriezties jebkurā laikā.

– Kā ar iereibušajiem kaimiņiem?

– Esmu pie tā pieradis. Vai jūs nezināt par manu tēvu, viņš ir piedzēries?" viņš saraujas no saviem vārdiem.

– Kāpēc nomainīji savu uzvārdu? – kas par trakulīgu kuces dēlu.

– Jo man viņa nepatika.

– Gribi vai negribi, Samoilova tev nebūs ar mani. Īriss man garšo daudz labāk. Jums ir laiks līdz vakaram izskatīt līgumu. Iesaku pievērst uzmanību vienam svarīgam punktam. Nu, būtībā, ja esat tik slinks, varat vismaz pajautāt Tatjanai par šo punktu.

– Vai es varu iet tagad?

– Izvairīties no manas kompānijas, ņemot vērā, ka jebkurā diennakts laikā, pat brīvajā dienā, pēc vienošanās varu tevi izvilkt no gultas kaut kāda sīkuma dēļ, aā spēlēt loto, ir ārkārtīgi stulbi – ko ? Loto naktī? Noteikti slims. Nu, piesitiet, es nelasīšu līgumu.

– Es neizvairos. Es vienkārši nevēlos traucēt tev ēst.

– Jūs varat iet.

Pieceļos no dīvāna un uzreiz dzirdu, kā aiz manis iet Krotovs. Nez kāpēc viņš atstāj biroju kopā ar mani.

– Tanja, tu esi zaudējusi svaru. Tu izskaties šausmīgi. "Tas tev nepiestāv," sūdgalvis bez sveiciena saka, ar neapmierinātu seju nopētot meitenes tikko pamanāmo vēderu. Kāda rupja lieta.

– Es arī priecājos jūs redzēt, Daniil Leonidovič. Toksikoze, infekcija.

"Tas notiek, kad kāds darbā kādu sagrauj."

– Nu, patiesībā, ne darbā.

– Saudzējiet mani sīkumos par to, kur tieši tu izdrāzēji. Esiet tik laipns un pastāstiet Sņežanai Viktorovnai par darba sarežģītību.

– Jau.

– Tas bija jauki ar jums iepazīties.

"Es arī," Tanja smaidot saka, un, ak Dievs, Krotova sejā es redzu pilnīgi patiesu, nevis izsmejošu smaidu!

"Tātad, turpinām," Tanja pievērš skatienu man, priecīgi berzējot plaukstas.

* * *

Briesmīgais punkts, par kuru runāja Krotovs, ir, pēc Tanjas teiktā, personisko attiecību aizliegums. Es tikai smaidu par šīm ziņām. Man arī ir problēma. Šī ir pēdējā lieta, ko es izlemšu darīt šajā dzīvē. Pēc daudziem dokumentiem par to, kas šai personai patīk un kas nepatīk, Tanja man nolasa sarakstu ar savām darbībām.

Kādā brīdī viņa pati mani aizved, kā izrādījās, kaktā bez kamerām.

– Pajautājiet, kas jūs patiešām interesē.

– Tu esi skaista. Viņš… tevi nemierināja?

– Esi mierīgs, viņš ir kategoriski pret biroja romāniem. Viņam jebkāda veida flirts darbā, par ko vairāk nerunājot, ir kā sarkana lupata vērsim. Aizdegas nekavējoties. Manā atmiņā tas notika divas reizes. Nē, trīs reizes. Esmu trešais. Lai gan es neflirtēju ar viņa apsargu, tikai ārpus darba. Bet kaut kā viņš saprata.

– Pret biroja romāniem citu starpā, bet kā ar tevi pašu?

– Un viņš pats nav izņēmums.

– Tātad viņš jums neizrādīja nekādas uzmanības pazīmes?

– Jā, protams. Vismaz sakošļājiet savu dupsi, lai pievērstu uzmanību. Vienkārši pievērsiet uzmanību sievietei. Neuztraucieties, viņš no jums neprasīs nekādu tuvību. Starp citu, kad viņš dzer, viņš nav īpaši patīkams. Tas ir dīvaini. Tas var būt rupjš, bet kopumā tas ir pieļaujams.

– Tātad pārējā laikā viņš ir patīkams?

– Ja man dotu iespēju izvēlēties starp patīkama izskata priekšnieku un Krotovu, es izvēlētos otro.

"Es ceru, ka to ietekmē hormoni."

– Nē. Šī ir pieredze. Neskatoties uz savu ārējo sūdību, viņš ir labs puisis. Par personisko attiecību klauzulas pārkāpšanu man bija jāmaksā sava dzīvokļa izmaksas, bet tajā pašā laikā mani tikai atlaida. Un kāds cits to noteikti izmantotu. Ja paliksi darbā ilgu laiku, sapratīsi, kāds viņš ir. Viņš ir labs, bet nelaimīgs.

– Nelaimīgs? – Es nemaz nespēju atturēt savus ļaunos smieklus no šī vārda.

"Tu vēl esi mazs un neko daudz nesaproti." Labi, es tev atstāšu savu telefona numuru, piezvani, ja tev ļoti vajag. Starp citu, apmierini manu ziņkāri, ko tu tik ilgi darīji viņa kabinetā?

"Viņš ļāvās rijības grēkam, un es ļāvos siekalošanās." Viņš arī izdrāza manas smadzenes.

"Vai viņš jums nepiedāvāja kaut ko ēst?"

– Viņš piedāvāja, bet es neēdu. Kas cits, pieņemiet no viņa izdales materiālus. Lai gan es joprojām neatteiktos no mandarīniem. ES mīlu viņus. Bet viņš tos nepiedāvāja. Kur viņš tos dabūja septembrī? Es to nekur neesmu redzējis.

– Tas ir tāpēc, ka jums nav tik daudz naudas, tāpēc es to neredzēju. Lūk,” viņš pasniedz man papīra lapu. – Šī ir maza krāpšanās lapa, es atcerējos, kamēr jūs cīnījāties ar siekalām. Paskatīsies mājās. Nu vispār, lai tev veicas.

– Paldies.

Kad Krotovs runāja par laiku līdz vakaram, es nedomāju, ka tas viss ievilksies tik ilgi. Esmu izsalcis un dusmīgs. Un visbeidzot divdesmit minūtes pāri astoņiem, bez vārdiem, ar rokas žestu viņš aicina jūs savā kabinetā.

– Ja neesat pārdomājis, parakstieties.

Negaidīti, maigi izsakoties. Nu, tagad man sākas jauna dzīve. Nevilcinoties noliku slaucītu parakstu. Viņš uzreiz piespiež man pretī mazu kastīti.

– Šeit ir mobilais telefons, es ievadīju savu numuru, – ak, Dievs, tehnoloģijas man ir šausmīgas šausmas. "Tur nav nekā sarežģīta, jūs to sapratīsit." Un nestrādājot manā labā, būtu laiks to apgūt. Gandrīz visi jau iet ar viņiem. Kastītē ir adrese, kur jums jāierodas rīt pulksten divpadsmitos. Nenāc uz ofisu, es sazināšos ar tevi rīt. Šodien esat brīvs. Jūs varat iet.

Fu, nu, viņš nav tik liels gumijas izstrādājums numur divi. Sausi atvados un, paņēmusi kasti līdzi, dodos uz izejas pusi. Bet, tiklīdz es satveru durvju rokturi, Krotovs mani aptur. Kāds viņam ir ieradums? Lēnām pagriežos pret viņu un tajā brīdī man pretī lido mandarīns, kuru, pa laimei, aizķeru pāris centimetrus no savas sejas.

– Labu apetīti, dupsi.

9. nodaļa

Mandaežka… ja sākumā gribēju pamatīgi uzlādēt Krotovu ar man uzmestu mandarīnu par tik pretīgu iesauku, tad tagad, ar mobilo telefonu apēdot atlikušos trīs kastē atrastos mandarīnus, man kļuva sāpīgi. Nu tā ir kuce, tā ir kuce.

Rezumējot, mums ir: Tanja, ilgu laiku strādājusi ar Krotovu, nezina, kur atrodas kameras. Bet tās it kā ir visur, vai arī to vietā notiek kaut kāda telefonsarunu noklausīšanās. Ar tādu naudu, kāda ir Krotovam, pirkt no ārzemēm jaunas lietas, kuras mēs nepamanīsim, nav nekāda problēma.

Un sūdam nav instinktu, viņš stulbi pieķēra savu bijušo palīgu kopā ar apsargu, pateicoties kamerām vai telefonsarunu noklausīšanos. Un manā gadījumā es uzzināju par savu mīlestību pret mandarīniem tādā pašā veidā. Bet kāpēc, pie velna, man uzreiz iedot tik vērtīgu informāciju, ka viņš visur tiek uzraudzīts, man paliek noslēpums.

Un neapmierinošais rezultāts: iegūt par viņu kaut kādus apsūdzošus pierādījumus vai nomest kaut ko vērtīgu, kas varētu viņu sabojāt, būs… gandrīz neiespējami. Pat ar manu patoloģisko mīlestību un veiklību nozagt visu, kas bagātajiem ķēmiem ir slikts. Baidos, ka šoreiz man nepietiks veiklības un prāta, lai kaut ko praktisku izdomātu.

– Ak! – es kliedzu, kad saņemu negaidītu un ļoti sāpīgu sitienu pa plaukstu.

– Cik reizes es tev teicu, lai negrauž nagus?

– Veročka, cilvēkiem nerūp nagi. Īpaši vīriešiem. Visu pamana tikai mans slimais priekšnieks. Un tā kā es jau oficiāli strādāju pie viņa, es varu to sakošļāt.

– Jums nav taisnība. Vīrieši nepamanīs koptus nagus, bet netīrus vai sakostus nagus, piemēram, jūs. Tāpat kā uzacis, parastās nepamanīs, bet, ja to vispār nav vai ir dažas Brežņeviskas, tās uzreiz pamanīs.

– Vai man arī ir problēmas ar uzacīm?

– Nu, ja sāks tās plēst ar pirkstiem, tad jā, būs problēmas. Ja es atkal redzēšu, ka tu grauž nagus, uzbēršu piparus.

"Es gandrīz tam noticēju," es saku, neslēpjot savu smaidu, un, tiklīdz esmu viena istabā, saprotu, ka runāju Krotova frāzēs. Uhh!

Es izņemu Tanjas krāpšanas lapu un sāku lasīt viņas norādījumus.

“Viņam garšo grūbu putra ar sautējumu. Piegāde no restorāniem viņu nekad neapmierina ar šo ēdienu. Es pats viņam gatavoju. Pēc miežiem tas kļuva kaut kā zīdains. Bet jūs nevarat to pastāvīgi barot. Visiem ēdieniem jābūt pārmaiņus.

Patīk: auzu pārslu biezputra ar pienu vai krējumu ar daudz sviesta, bet šī ir tikai brokastīs. Ja viņš nolemj jūs no rīta piezvanīt uz savu māju (un tas nav nekas neparasts), tiek domātas brokastis no jums. Brokastīs viņam garšo arī olu kultenis ar speķi, desiņas un makaroni. Viss ir sviestā!

Patīk viss cepts un saldais. Katru dienu pasūtiet viņam kaut ko no maizes izstrādājumiem. Neatkarīgi no tā, cik daudz jūs pasūtāt, viņš to visu apēdīs.

Patīk cepti kartupeļi ar sīpoliem!!! kartupeļi ar sprakšķiem, jebkuri salāti ar kāpostiem. Īsāk sakot, viņam patīk viss treknais, ceptais un aizliegtais.

Ienīst aknas jebkurā formā!!! Jogurts un nedod priekšroku zivīm. Izņēmums ir reņģes un brētliņas. Viņam patīk spēlēt pēdējo, kad viņš ir piedzēries.

– Kāpēc pie velna tu pārdevi savu dvēseli velnam? Jebkura gulta nevar izturēt visu šo ēšanu. Pat es tik daudz neēdu. Kāda netaisnība, Kungs? Kāpēc viņš ir slaids?

Paskatos tālāk sarakstā un saprotu, ka man un Šitbola kungam ir līdzīga gaume. Nu, izņemot to, ka es dievinu aknas. Dīvaini, bet nez kāpēc biju pārliecināts, ka viņš ēd tikai tādus ēdienus, kas man nav zināmi. Dažas austeres, astoņkāji un to, ko ēd bagāti cilvēki. Bet izrādās otrādi.

Kādā brīdī man apnīk studēt visus Tanjas vērtīgos norādījumus. Viņu ir pārāk daudz. Īpaši uzjautrināja tas, ka Krotovs mīl un novērtē dāvanas jebkuros svētkos. Oho, kāds jūtīgs cilvēks viņam dāvināt dāvanas. Tu nolobīsies.

Deviņos vakarā mana resnā dvēsele neiztur cīņu ar siekalām un, neskatoties uz tumsu aiz loga, dodos uz veikalu pēc grūbu putras bundžas. Siekalas sasniedz maksimumu, kad man izdodas dabūt rokās dārgo gardumu burciņu.

Un velns mani pavilka, lai es atgrieztos citu ceļu. Kungs, atbrīvo mani no šīs zagšanas apsēstības! Es pats nesaprotu, kā tas notiek. It kā mani kāds apsēstu, manas smadzenes sāk domāt pavisam citādi, kad ieraugu koptu, bagāta izskata vīrieti. It īpaši, ja ir redzams viņa sasodītais maks!

Pāris minūšu adrenalīna pieplūdums, no maka nozagtas dažas mazas banknotes, un es atdodu nozagtās mantas ar labi apmācītu frāzi "iespējams, jūs nometāt maku." Un neviens nedomā, ka meitene ar tik mīļu seju ir pieredzējusi zagle.

Un tad visi atkal iet pa to pašu nolietoto ceļu, atdodot nozagtās mantas kādam, kam tās vajadzīgas. Tikai ne tie, kas stāv pie metro, jo strādā pie sava onkuļa. Jā, es iedošu kādam ākstam pensu. Rezultātā desmitos vakarā es nonāku pasaules dupsī, kurā pavadīju gandrīz gadu, un pasniedzu naudu pirmajam novājētajam un netīrajam zēnam, kuru satiku.

Garastāvoklis momentā noslīd zem nulles un putras burciņa dvēseli vairs nemaz nesilda. Eju uz pieturu, nemaz neskatoties uz savām kājām. Es saprotu, ka man tas viss ir jāpārtrauc, bet tas nedarbojas. Es neatceros, kad pēdējo reizi raudāju, bet tagad tas ir viss, ko es vēlos. Asaras uzreiz aizmiglo manas acis, un tāpat kā es gribu noslaucīt šo mitrumu, tās pēkšņi satver mani no aizmugures un aizsedz manu muti ar roku. No visa spēka mehāniski uzkāpju uzbrucējam uz kājas un mēģinu izlauzties, bet tā vietā kāda kuce saspiež man krūtis. Nevarētu teikt, ka sāp, bet nez kāpēc sāk aizrīties. Šajā brīdī viņi mani atlaida, un es nokrītu ceļos, satverot savu saules pinumu.

"Veiksmei ir tendence izsīkt, Sņežana Viktorovna," dzirdu ausī Krotova balsi. "Nākamreiz, kad nolemsiet kādam kaut ko nozagt, paturiet prātā, ka varat sastapties ar kādu, kurš vispirms jūs kārtīgi izdrāzīs, pēc tam izdrāzīs visās tavās bedrēs un desertā ļaus iet pa apli." Meitenes ar jaukām un mīļām sejām ir ļoti populāras. Un, tiklīdz zilumi pazudīs, viņi jūs nodos lētā midzenī, kur jūs dienā pasniegsiet baru peļu. Un kaut kas man saka, ka tev tas nemaz nepatiks. Vai tas ir tas, ko tu gribi, muļķis?

Es klusēju, nezinot, ko teikt. Bet šķiet, ka atbilde no manis netiek prasīta. Kā nerātns bērns Krotovs satver mani aiz vējjakas apkakles un noceļ no asfalta. Es paķeru savu mugursomu, kas ir nokritusi, un tajā brīdī dupsis, kurš man tikko uzmeta dažus sirmus matiņus uz galvas, iegrūž mani aizmugurē.

"Ejam," rupji saka Krotovs, vēlreiz stumdams mani, kā izrādījās, mašīnas virzienā.

Steidzīgi noslauku slapjos vaigus ar plaukstu un… es nemaz nezinu, kā man uzvesties. Dīvaini, ka viņš ar mani pat runāja, ņemot vērā, ka viņš kaut kā bija liecinieks manai pēdējai zādzībai. Bet nezagt bija viņa skaidrs darba nosacījums. Tev šādi jāķeras, kad tikko parakstīji šo stulbo līgumu. Sliktākais ir tas, ka, tiklīdz mēs pārvietojamies, Krotovs it kā ņem mutē ūdeni.

Ar acs kaktiņu pamanu viņa sarauku purniņu un uz pieres izvirzītu grumbu un saprotu, ka viņš ir ārkārtīgi dusmīgs. Turklāt viņš saspiež rokas dūrēs. Un tad tas nāk pie manis. Kā viņš vispār varēja zināt, kur es esmu? Vai tu man sekoji? Nu, kāpēc viņam tas vajadzīgs?

– Kāpēc pie velna tu to dari? – Kaut es to varētu sev paskaidrot. – Varbūt vajadzētu apmeklēt psihiatru?

– Tikai ar tevi. Cilvēkiem, kas izspiego citus, arī būtu labi, ja viņi saņemtu ārstēšanu.

– Es skatos? – Krotovs smīnot saka un tajā pašā laikā skatās uz mani ar sev raksturīgo izvēlīgo skatienu. – Nē, mīļā. Es tev vēl nesekoju. Es tikko nolēmu jūs personīgi informēt par izmaiņām plānos un kaut ko nodot. Bet būtu grēks palaist garām filmu ar tevi galvenajā lomā. Ja jūs to darīsit vēlreiz, jūs beigsies tā, kā es paredzēju. Tu redzēsi. Mums rīt pulksten septiņpadsmitos ir vilciens,” viņš pēkšņi maina tēmu, uz kuru es palieku bez vārda. Kāds vēl vilciens? Vai viņš joprojām piekrīt, ka esmu asistents? – Jūsu tikšanās ar apģērbu konsultantu ir atcelta. Bet es negribu tevi redzēt savās neglītajās drēbēs nodalījumā. Tātad, paturi vismaz kaut ko,” viņš pasniedz man lielu paku ar kādu nezināmu vārdu. – Paņemiet līdzi visu nepieciešamo. Visticamāk, mēs ceļosim ilgu laiku.

Nākamā lieta, kas man nonāk rokā, ir biļete kopā ar manu pasi. Vai es to nepaņēmu? Hmm… labi, mums kaut kā jālabo situācija. Kas viņam tur patīk? Mieži? Nu, jūs varat ziedot. Izņemu no mugursomas burku un pasniedzu Krotovam.

– Gribi? Tā ir grūbu putra ar liellopu gaļu,” Krotovs sarauc pieri vēl vairāk. Vai Tanja mani maldināja? Vai arī viņš čīkst par bundžu? – Viņa ir baltkrieviete. Tētis neko sliktu nedarīs.

Eh, es nebiju, tiklīdz es to atvēršu, siekalas sāks pilēt šeit. Izņemu no mugursomas nazi un caurduru ar to burku. Es to atveru ar grūtībām un saprotu, ka kaut kas nav kārtībā. Tā noteikti nav, spriežot pēc specifiskās zivju smakas mašīnā. Kas tas par muļķībām? Ielūkojos burkā – zivju konservi. Kāda stulba pārdevēja!

"Apstājieties šeit," Krotovs pamāj savam šoferim, kad viņš apstājas netālu no manas mājas. – Sņežana Viktorovna, viņa var noiet simts metrus ar kājām.

– Vai jūs vēlētos kādu zivi… vai jūs vēlētos kādu zivi?

– Ej prom no šejienes kopā ar kannu. Un lai rīt nebūtu kavēšanās.

10. nodaļa

Viens, divi, trīs četri, pieci… klusums sāk kaitināt. Hipnotizētam tālrunim kļūst diezgan garlaicīgi. Kur tu esi, mans mīļais zagli? Nu, vai tiešām neatvērāt drēbju maisu? Kāpēc, pie velna, tad rodas jautājums, vai es vispār tērēju laiku personīgai piegādei? Lai gan, ja es nebūtu nolēmis viņai personīgi piezagties, es nebūtu noķēris tik interesantu epizodi. Arī man Robina Huda sievietes formā.

Un kāds no augšas man vienkārši drosmīgi dod mājienu – atstāt šo meiteni mierā un neiesaistīties tik apšaubāmā lietā. Tas ir fakts, ka viņai ir problēmas ar galvu. Pašsaglabāšanās instinkta un veselā saprāta pilnīgi nav. Ar viņas zagšanas ieradumiem jūs patiešām varat iekļūt nepatikšanās un pat iegūt naudu. Bet… tas ir interesanti. Bet procentus nevar nopirkt par naudu.

Un tajā pašā laikā es pats nevaru izskaidrot, ko es sagaidu no viņas aicinājuma. Nu, ko viņa man var pateikt? Es šo nenēsāšu? Galu galā tas ir tikpat vienkārši kā piecas kapeikas. No otras puses, tas ir nereāli sarežģīti kā spēka pierādījums, atpūtiniet viņa zemo dvēseli. Jūs uzminēsit, ko viņš izpļāpās, atbildot.

Skatos uz vibrējošo mobilo telefonu un piedzīvoju kaut kādu nereālu prieku, kad displejā ieraugu pazīstamu vārdu. Pievēršu skatienu spogulim. Dievs, kad es pēdējo reizi redzēju tik stulbu smaidu savā sejā?

"Vai jums nešķiet, Sņežana Viktorovna, ka zvanīšana tik vēlā stundā, kad es varētu nebūt viena un ar kaut ko aizņemta, nav labākais risinājums?"

"Esmu pārliecināts, ka, ja jūs būtu aizņemts vai nebūtu viens, jūs neatbildētu uz tālruni." Secinājums: jūs domājat, kāpēc es zvanu. Gribēju pajautāt par ēdienu. Tā kā manos pienākumos ietilpst pārtikas piegāde jūsu birojā, vai tas nozīmē, ka esmu atbildīgs arī par pārtiku vilcienā? Kas man būtu jāņem tev?

– Nekas. Es ēdīšu restorāna karietē. Vai tas nav acīmredzami?

– Kaut kā es par to nedomāju. Tur parasti ir dārgi… slikta kvalitāte.

– Divām dienām ņemt līdzi pārtiku nav laba kvalitāte. Vai tas ir viss, ko vēlaties man pateikt? – Nu, nepieviļ mani.

– Ne viss. Es atvēru paku un… tava la perda ietriecas man… perdā.

– Mazā, atšifrē to.

"Jūsu biksītes maksā tūkstoš rubļu, bet farss man trāpa tur, kur es teicu." Un, lai gan jūsu piezīmē ir rakstīts “jānovelk”, es to nevaru valkāt. Otrie joprojām iet labi, lai gan arī piektajā punktā rada pašnāvības domas – nu ne velti gaidīju. Par laimi, viņai ir pietiekami daudz atturības, lai nesmietos, reaģējot uz turpmākajām dupša ciešanām.

– Pirmkārt, la perla. Tulkojumā krievu valodā tā ir pērle, nevis perda. Viens no labākajiem apakšveļas zīmoliem. Otrkārt, tas ir paredzēts kleitai, ar kuru jūs uzvilksiet tikšanos tūlīt pēc ierašanās. Treškārt, es nepieņemu jūsu atteikumus. Es saku – tu dari.

– Vai tu bieži valkā biksītes, kuru pērle iespiežas tava dibena kodolā?

– Dievs ir bijis žēlīgs. Par laimi, man ir desu un olu audzētava, nevis austeru audzētava. Mana statusa dēļ man tas nav jāvalkā, bet jums tas ir. Esiet drošs, Sņežana Viktorovna, – tas ir pārsteidzoši, ņemot vērā viņas neseno dzīvesveidu un acīmredzamo necenzētas valodas lietojumu viņas vārdu krājumā, viņa ne reizi nav man skaļi nosūtījusi trīs vēstules. Pacients.

– Starp citu, par kleitu. Tas ir īss un… ne man. Vai es varu valkāt bikses uz šo tikšanos?

– Tas ir aizliegts. Tev jābūt kleitā. Un, lai pastiprinātu jūsu paklausību, rīt es jūs gaidu vilcienā La Perlā.

– Kuru… farsā?

– Pusfart. Un ceļā uzvelc tērpu, ko nopirku papildus kleitai.

– Kas notiks, ja es ienākšu vēl kaut ko?

– Tevi atlaidīs. Jūs varat nekavējoties ietaupīt savu un manu laiku un neparādīties karietē, ja nedarīsit to, ko es teicu. Saldus sapņus, Sņežana Viktorovna.

Neej pie zīlnieces, viņa šodien negulēs. Tomēr arī es. Un, ja pēdējais fakts mani tradicionāli neiepriecina, tad noteikti gūstu gandarījumu no zvana.

* * *

Iekārtojusies kupenā, sāku domāt, ko meitene ģērbs. Deviņdesmit procenti ir liela izmēra bikses un vecmāmiņas halāts. Pārējie desmit ir kaut kas salīdzinoši pieklājīgs, bet noteikti ne izvēlētais tērps. Bet, ja viņa nepaņēma kleitu, viņa noteikti bija pabeigta. Un, kamēr es pārdomāju viņas tērpa un uzvedības variantus, man pēkšņi ienāk prātā, ka līdz vilciena atiešanai ir atlikušas desmit minūtes. Vienīgais, kas ir sliktāks par sieviešu lamāšanos, ir nepunktīgas muļķes. Nu, mīļā, tagad tu divas dienas brauksi uz augšējā plaukta.

Kad līdz izbraukšanai atlikušas dažas minūtes, dusmas piepilda katru ķermeņa šūnu. Pašam nosaukt šo puņķi nebija manos plānos. Bet teorētiski kaut kas varētu notikt. Izsaucu viņas numuru un… telefons ir izslēgts.

Izkāpu no kupejas un atveru logu. Es paskatos uz mani izraidošajiem un saprotu, ka nē, viņa nenāks skriet ar vārdiem “Sveiki, mana kavēšanās neskaitās. Vilciens neaizbrauca." Bet tagad ir par vēlu. Neliels grūdiens un devāmies ceļā. Lēnām uzņemam ātrumu, bet nez kāpēc skatos ejā kā pilnīgs muļķis. Nē, viņš nenāks. Tā ir bēdīga sajūta.

Vilšanās. Jā, iespējams, tas ir tas. Vai tas viss biksīšu dēļ? Jā, jebkura meitene vismaz iedos minetu par tādām biksītēm, bet šī… trūkst vārdu. Kāpēc pie velna es tos vispār nopirku? Nu es uz tikšanos parādītos ar svītrām uz kleitas. Stulbi, viņa paņēma un visu sabojāja.