- -
- 100%
- +
Birojā plosījās mākslīga tumsa, un tikai maģija to izkliedēja, izgaismojot improvizēto skatuvi. Visi ar apbrīnu vēroja risināmo drāmu. Balsis lieliski saplūda, un Ardanas burvība bija lieliska. Pārējie bija atbildīgi par publikas taustes sajūtām. Mēģinājumi nebija velti.
Lūk, skaistā Sevada smaidot vēro savus spārnotos radījumus. Pēc tam visi redz, kā Arns zaudē kontroli un neapmierinātību. Spriedze aug. Visas dzīvās būtnes varēja piedzīvot radītāja spēku. Kā viņu par savu rīcību pārņem rūgtums un kauns, bet viņš pie visa vaino māsu. Aruns, kurš reaģē uz Sevadas izmisuma asarām, brāļa izraidīšanu un viņu kopīgo radīšanu – Lielo pūķi, kurš nolaižas uz zemes un kļūst par savienojošo saiti.
Sekoja pērkona aplausi, un viņi jutās lepni un beidzot varēja izelpot – viņu ciešanas oficiāli bija beigušās. Batižs pat atrada spēkus visus uzslavēt un teica, ka skolēni paveica labu darbu.
"Jūsu mikstūras patiešām dara brīnumus." Paldies. – Ardana pateicās raganai.
– Meitenes, varbūt varam kaut kur pasēdēt un svinīgi nosvinēt savu pirmo uzvaru? – Irisa ierosināja.
– Kāpēc jūsu plānos nav iekļauti zēni? Darens sūdzējās.
– Meitenes, plāni mainās. Iesim meklēt puišus šim vakaram. – Mirels iejaucās.
– ES jokoju. Protams, jūs vēlaties būt viens. Mēs netraucēsim un nesabojāsim jūsu meiteņu tikšanās. Sarīkosim savu vakaru, vai ne? – Viņš skābi uzsmaidīja savam brālim Elam un Zaram, stāvot mazliet malā.
– Nedaudz vēlāk dosimies meklējumos, tagad tie ies pēc slikta scenārija. Ejam. Mirelle čukstēja meitenēm, uztverot Darena neapmierināto skatienu, kuru viņa tomēr pilnībā ignorēja.
Galdiņi četriem, jauks interjers, atvērta koka terase otrajā stāvā – konditoreja bija mājīga un svaiga. Ardana ieteica doties šeit, un meitenes neatrada iemeslu atteikties. Šī iestāde, kas atvērta pavisam nesen, jau ir kļuvusi slavena daudzu cilvēku vidū. Deserti šeit bija katrai gaumei un, pats galvenais, par pieņemamu cenu un, visticamāk, bija paredzēti vidusšķirai, nevis vietējās aristokrātijas virsotnēm. Ilgtermiņā tas, iespējams, varētu atbalstīt jaunu uzņēmējdarbību. Salīdzinoši grūtāk ir iepriecināt izvēlīgo eliti, kas viegli pāriet uz kaut ko jaunu, nekā cilvēkiem, kuri pieķeras noteiktiem sīkumiem, piemēram, pieklājīgs un smaidīgs viesmīlis, skaista vide, ērta atrašanās vieta, desertu garša dažkārt nespēlēja. galveno lomu, bet šeit viņš bija pāri visam uzslavām.
Ēdienkartē bija daudz dažādu vienumu, kas lika meiteņu acīm aizrauties. Sākumā viņi nolēma izvēlēties smalkas putu kūkas ar dažādiem pildījumiem, kas pārklātas ar velūru un dekorētas ar svaigām ogām, rīvētu balto šokolādi un iglis lapām. Apbrīnojamo biskvīta garšu spilgti papildināja ogu skābums. Tajā pašā laikā meitenes izbaudīja sarunu un dzēra parakstu vasaras tēju.
– Meitenes izrādīja savus mīluļus, viņas bija tik mīļas. Es arī gribu pūkainu. – Ardana sūdzējās.
“Ar viņiem ir daudz ne tikai priecīgu brīžu. Jums būs jātiek galā ar viņa nāvi, un, ja viņš pēkšņi saslims, viņš nevarēs pateikt, kas tieši ar viņu notiek, un jūs lēnām traksi no raizēm. Tos nav iespējams salīdzināt ar bērniem. Ar šiem “pūkaiņiem” ir daudz grūtāk.
"Vai jūs domājat, ka ir vieglāk tikt galā ar bērnu?" – Ardana brīnījās.
– Tātad jūs neesat mēģinājis sajaukt ar jaundzimušo kaķēnu. – Mirela viņu nosodīja. – Viss ir aptuveni vienāds, tikai īsākā mūža dēļ ātrāk. Pazīstamie dzīvo tik ilgi, cik viņu saimnieks, bet tas diemžēl neattiecas uz parastajiem dzīvniekiem.
– Tas viss, pietiek! Jūs tikai dodat viņai iemeslu nevajadzīgām raizēm un raizēm. Cilvēki netic, kamēr tas ar viņiem nenotiek. Šī ir aksioma. – Īrisa teica, uz ko Mirelle tikai nobolīja acis, izmēģinot kādu gabaliņu no jaunās kūkas.
Ardana nolēma mainīt tēmu, jautājot, vai meitenes domā, ka nevarēs satikt vecākos skolēnus, pirms tie tiks sakārtoti. Mirelle paraustīja plecus un aicināja viņu doties pie viņiem, ja viņa to tik ļoti vēlas. Ragana nemaz nesaskatīja problēmu. Īrisa nevarēja iedomāties, ka viņas draugs varētu ko tādu piedāvāt kādam citam, nevis viņai. Sirdī mēģināja iekost neliela greizsirdība, taču vairāk priecēja labās pārmaiņas mīļotā dzīvē. Ardana šokēta pamāja ar rokām, baidoties, ka viņi varētu tikt pieķerti un pastāstītu saviem vecākiem, tāpēc viņa mēģināja mainīt tēmu un jautāja, kāpēc viņi iestājās akadēmijā.
"Tēvs mums deva šo iespēju." "Īrisa pat nemeloja, jo karalis patiešām atļāva viņai to darīt."
– Bet viņi mani piespieda. Es gribēju iet pavisam citu ceļu un atrast labu sapņu meistaru, bet mamma pat neklausījās. Viņa teica, ka es tur neatradīšu piemērotu dzīvesbiedru, bet man bija jāpilda savi pienākumi.
– Kārtīgi vīri, kā likums, atrodami midzeņos. – Mirelle sarkastiski sacīja. – Bet tur ir arī apburošas dāmas.
– Kad tev bija laiks? Ko tu tur vispār aizmirsi? Un kā ar mani? – princese apvainojās, kamēr Ardana apaļām acīm paskatījās uz piedzīvojumu meklētāju.
– Kāpēc visi šie jautājumi? Mēs varam doties tur tagad. – viņa pārliecinoši sacīja, pieceļoties.
7. nodaļa
Cherry Marsala Elysium
Mira bija ārkārtīgi neapmierināta, ka viņai bija daudz jāmācās ar maskēšanos saviem draugiem. Citādi Ardana kategoriski atteicās nekur doties. Par apģērbu nebija ko teikt. Atrast kaut ko piemērotu bija grūts uzdevums, un viņu vadītāja drēbju skapis viņiem bija pārāk liels.
Īrisa un Ardana, ģērbušās kā pirmā sastaptā maniaka-izvirtuļa neprātīgais sapnis, un Mirelle, sašutusi no ilgās gatavošanās, papēžiem skaļi klikšķinot, gāja pa spilgti apgaismotu līku ielu, kas viņus neizbēgami novedīs līdz gala punktam. izvirtības vai, jāsaka, visādas nepatikšanas .
Lielā trīsstāvu ēka šajā vietā izskatījās pārāk apgrūtinoša. Viss spīdēja un mirgoja tik spilgti, ka tas apžilbināja acis. Šāds dizains ar nebeidzamu gaismu klāstu un āķīgām zīmēm vairāk izskatījās pēc iestādes bērniem.
"Mēs ejam uz Viļīnu," Mirela sacīja, kad kāda sieviete, kas, iespējams, stāvēja pie aizmugurējās ieejas, uzmeta viņām nievājošu skatienu un aizšķērsoja meiteņu ceļu.
– Viņa nepieņem. – viņa runāja, turpinot smēķēt.
– Izlaid to. “Mireles seja kļuva necaurredzama. Acīmredzot viņa negrasījās padoties.
Neliela spītība dažkārt pārauga tādā spītībā, ka pasaule, visticamāk, sabruks, bet viņa izturēs savu pozīciju līdz galam. Cik reižu tas viņiem ir atspēlējies…
– Sakopsi pats vai izsauks apsardzi? – sieviete aizkaitināti vaicāja, zaudējot pacietību.
"Viļīnas saimniece man teica, lai es viņu paraudāju." – vīrietis viņai pavēstīja, parādīdamies kā no zila gaisa, un piemiedza meitenēm.
Interjers piesātinātajā Marsalas krāsā, kas bija ietonēts ar gaišu grafītu, dažādās vietās izvietoti lieli augi, spoguļi un dīvāni īpašās viena vīna toņa nišās radīja pareizo iespaidu un lika justies ērti. Pa šiem gaiteņiem viņi netika ilgi vesti un tika atstāti vieni pie smagām ozolkoka durvīm.
“Dzirdot tik pazīstamu balsi, man jau likās, ka esmu traks. Ko gan jaunais puķe atkal tādā vietā, bet, izrādās, kļūdījos. – nomurmināja pie griota galda sēdošā greznā sieviete. Uzmetusi tiem skatienu, viņa nolika papīrus. – Sen neredzēts, ragana. Viņa atveda arī savas draudzenes, kādas jaukas sejiņas. Sēdieties, mīļie. Bet būtu labāk, ja tev būtu tik jauki draugi, dārgais. Tas ir mazliet skumji, ka jūs joprojām esat viens. – Gleznainā manierē uzmetusi ķiršu lūpas, viņa nogrima meiteņu priekšā.
– Kāpēc tu nolēmi, ka es ne ar vienu nesatiekos?
"Kādu sievas šeit ierodas reti, un viņi neņem līdzi savas draudzenes." Sakiet, meitenes, kā jūs nonācāt līdz šādai dzīvei? – Vilīna sērīgi jautāja. -Vai tu vari dzert? Gīrs, mans mīļākais maraschino. Manas raganas draugi ir mani draugi.
Šķita, ka meitene tikai gaidīja norādījumus no saimnieces. Viņa ātri uzklāja galdu un pasniedza mazas glāzes.
– Kādi ietekmīgi viesi mums šodien ir vienkārši pasaka. – viņa tsks, skatoties uz Irisu, kas lika viņai uztraukties.
"Jums nevajadzētu uzreiz izpaust visus sīkumus." – Mirela mierīgi atbildēja, malkodama dzērienu. Ardana bija pārāk sajūsmā par notiekošo un nepievērsa tam uzmanību.
– Pārāk nemākslots burvestība. Manām meitenēm ir arī kas zīmīgāks. – Vilīna ar apmierinātu skatienu teica.
– Vai viņi vēlas palikt inkognito? – Irisa jautāja, izmēģinot dzērienu. Lai gan nekāds efekts nebija gaidāms, pārsteidza maigā, smalkā ķiršu garša ar vieglu mandeļu rūgtumu un patīkamu rūgtumu.
Vilīna pamāja, apstiprinot princeses pieņēmumu, un piebilda, ka daudziem identitātes slēpšana ir prioritāte. Citi uzskata, ka viņi nevar ieinteresēt vīriešus ar savu izskatu vai ir bezjēdzīgi pieticīgi. Rezultātā viņi rada sev jaunu tēlu un raksturu, par kādu ir sapņojuši visu mūžu. Taču šādu sieviešu nav daudz, un daudzas mācās novērtēt savu skaistumu un nepazust sociālajās normās, jo klientu pietika visām.
– Kura recepte? – Mirela jautāja.
Tad sieviete meitenēm pastāstīja stāstu par savu iepazīšanos ar Miras kolēģi. Ragana ar teiksmaino vārdu Kemiņa radīja mikstūru pēc pasūtījuma, kad Vilīna ar viņu sarunājās, viņa dāsnas dvēseles lēkmē apsolīja šo dziru nevienam citam negatavot un izmantot recepti tikai pēc Viļinas individuālajiem pasūtījumiem. Princese novērsās, iekšēji sašutusi par vecmāmiņas nepārvaramo raksturu.
– Nu, saki, ko tu atnāci? Vai tiešām vēlaties izjust visu pieaugušo dzīves šarmu? Man arī ir puikas tādam gadījumam. Jums ar ievērojamu atlaidi. viņa jautāja.
"Liels paldies par tik dāsno piedāvājumu, Vilīnas kundze, bet mēs esam šeit tikai mirkļa impulsa dēļ, ne vairāk." – princese atbildēja.
– Žēl, tā būtu laba dāvana maniem bērniem.
"Tev ir tik augstas kvalitātes ilūzijas." “Ardanas balss jau bija ļoti piedzērusies, kas bija pārsteidzoši, jo neviens nepamanīja, ka viņa kaut ko būtu paņēmusi rokās.
– Labi, ka pamanījāt. Ir lietas, kuras nav vērts redzēt visiem, tāpēc tās jāslēpj aiz piekariņiem. Vai tu arī trenējies? Manas viltības, kā likums, neviens neievēro.
Mirela sāka slavēt savu klasesbiedru, vienlaikus stāstot, cik prasmīgi viņa izmanto sapņu burvību. Likās, ka viņai bija ienākusi prātā ideja, un viņa gribēja, lai visi pārējie nonāk pie tās pašas idejas. Ardana atvērās un stāstīja sievietei, ka sākotnēji gribējusi mācīties pie kāda meistara, taču viņas plāni tika traucēti un nācās tos aizmirst.
Viliņa stāstīja, ka šodien galvaspilsētā palicis maz labu meistaru, kuri jau bija aizņemti ar citām lietām. Viņi visi aizgāja, tiklīdz Sapņu fakultāte tika slēgta. Fakultātē bija pārāk maz gribētāju, un vadība uzskatīja par neizdevīgu uzturēt darbiniekus tāpat vien. Ardana pārsteigta paskatījās uz viņu un jautāja, kā viņa to zināja, jo neviens viņai par to nebija teicis.
– Gribot negribot jūs interesēs savu bijušo kolēģu liktenis. – sieviete atbildēja.
Princese pārsteigta paskatījās uz Vilīnu, par ko sieviete sirsnīgi pasmējās, nolemdama precizēt, vai tiešām neizskatās pēc skolotājas. Mirela gaidīja šos vārdus no viņas, un viņas acis iemirdzējās nepacietībā.
"Varbūt tad jūs sāksiet viņas apmācību?" – ieteica ragana.
– PVO? Es? – sieviete bija pārsteigta. "Ir pagājuši divdesmit gadi, kopš es visu atstāju." Tā ir noteikta prasme. Manu dēlu jau var precēt, kāda mācība?
"Tu neiznīcināsi viņas sapni, vai ne?" Vai ir vērts ar viņu pāris reižu trenēties?
– Labi! – Vilīna piekrita. – Jūs varat pāraudzināt raganu. – viņa neapmierināti nomurmināja. "Ja viņa šeit ierodas trīs reizes nedēļā un pēkšņi nepadodas, kad saprot, kas viņu māca, es piekrītu." “Pēc šiem vārdiem Vilīna nokļuva sava topošā audzēkņa rokās un kļuva sašutusi par izrādi, taču necentās viņu atstumt.
Meitenes priecājās runāt ar sievieti, kura gadu gaitā bija kļuvusi tikai gudrāka. Princese domāja, ka savā rozā pasaulē viņa ir neprātīgi uzskatījusi, ka, jo vecāks ir cilvēks, jo vairāk noderīgu padomu viņš var dot. Diemžēl laika gaitā viņai nācās saprast, ka tas neattiecas uz lielāko daļu sabiedrības, un viņi dzīvo, neapgūstot dzīves mācību, un šādi unikāli cilvēki ir ārkārtīgi reti.
– Kā izvēlēties vīru un nekļūdīties? – Ardana negaidīti mainīja tēmu.
– Kā lai es zinu? Mans vīrs mani atrada pats. Tagad jums ir jāatrod viss, bet man ir jāizdomā, kā dabūt prom šo lipīgo kaķi. Es jau kādu desmitu gadu mocos, bet viņš joprojām neplāno doties prom. Viņš saka, ka mīl viņu. Es viņam saku, ka mana profesija nekvalificējas vīram. Un viņš man saka, ka katram ir savi hobiji. Viņam mans bizness ir hobijs, vai varat iedomāties? Viņš pat neturas blakus maniem konkurentiem. – viņa bija sašutusi.
– Cik tu esi laimīgs. – Īrisa noelsās, dzirdot Vilīnas tirādi.
– Ak, nesaki man, es nezinu, kur likt šo laimi. – viņa noteica, norādot, ka Ardana bija snaudusi, atspiedusies uz dīvāna mīkstās atzveltnes. "Es joprojām nodošu jums zēnus, baidos, ka tādā stāvoklī jūs netiksit tālu vai arī varat palikt šeit pa nakti." Starp citu, tavs tētis atnāca citu dienu. – teica sieviete.
Mirelle sastingusi, Mirela pārlieku garlaikotā tonī apjautājās par viņa stāvokli. Vilina, viņu cieši vērojot, sacīja, ka viņš izskatās vesels un nav nabadzīgs, jo regulāri apmeklēja viņas iestādi. Ragana bija pārsteigta par šo atbildi un atcerējās, kā viņas māte grasījās viņu indēt, ja viņš atkal nonāks šādā vietā.
"Tas ir tas, ko es nezinu, tas ir tas, ko es nezinu." Viņa nenāca pie mums, bet es dzirdēju, ka viņa izraka sev jaunu vistu. – sieviete viņai teica.
– Viss ir kā agrāk. – meitene skābi iesmējās, ielejot sevī vēl vienu glāzi.
Lieki piebilst, ka no šādas situācijas mājā cieta jaunākais ģimenes loceklis? Apprecējušies tikai statusa saglabāšanai, Miras vecāki ātri atrada citus vaļaspriekus un maz uzmanības pievērsa savai augošajai meitai, kura savās fantāzijās radīja laimīgu bērnību, kurā visi viņu mīlēja. Viņa patiesi ticēja, ka, ja viņa kļūtu labāka un paklausīgāka, viss noteikti mainītos, un viņa tiks vairāk mīlēta un novērtēta, taču, kā izrādījās, dažreiz tuvinieku uzmanība nesniedz gaidīto laimi.
– Viļin, mans dvēseles prieks! Kā tev iet? – atskanēja vīrieša balss, kurš ienāca bez klauvēšanas. Viņš paskatījās apkārt, meklējot biroja īpašnieku un ieraudzīja guļošu meiteni. – Kāpēc es iepriekš neesmu redzējis šo dimantu? Kur tu to no manis paslēpi? – viņš jautāja, skatīdamies uz Ardānu.
– Es tev parādīšu… dimantu… Cik gadus tu esi vecāks par viņu? Divpadsmit?! – sieviete bija sašutusi par viņa vārdiem.
– Tātad viņi nav tavi strādnieki? Tad šī ir pavisam cita saruna. – vīrietis uzmundrināja.
Viņš jautāja Irisai, vai Ardanai ir mīļākā. Meitene šokēta pakratīja galvu, nesaprotot, kas notiek, tad viņš priecīgi pasmaidīja un piebilda:
– Tātad, iesim no tālienes. Tikai nesaki viņai, ka es viņu jau esmu redzējis. Mēs pakāpeniski veidosim attiecības. Un tur, iespējams, kaut kas saaugs.
– Ko darīt, ja tas neaug kopā? – jautāja Vilīna.
Vīrietis paraustīja plecus un atbildēja, ka šajā gadījumā tas vienkārši nav liktenis. Lai gan viņam patika viņas izskats, svarīgs bija arī viņas raksturs un iekšējās vērtības. Un viņš pats sevi neuzskatīja par ideālu, lai viņš visiem patiktu.
Norūcis par viņa vārdiem, Vilīna jēgpilni pamāja, apstiprinot viņa vārdus, un iepazīstināja vīrieti ar meitenēm.
– Iepazīstieties ar Kaoru – manu draugu, nez kāpēc joprojām tuvu. Es neiesaku ar viņu sazināties. Tā kā viņš netaisās izrāpties no mūsu valsts gandrīz ēnas puses. – viņa teica.
Kaora bija aizvainota par šādu lietu stāvokli un paskaidroja, ka viņa lietās nav nekā dīvaina, un, ja viņa tuvākajos plānos būtu laulība, viņš būtu nedaudz sakopjis savu vidi.
– Kāpēc pie velna tu atnāci šeit? Vai lejā tevi negaida pāris cilvēku? – Vilīna deva mājienu.
– Vil, es jau atradu to, ko meklēju. Kopš šīs dienas es esmu tikai tavs draugs un nekas vairāk. Ko tādu šarmu banda dara šādā vietā?
– Es atnācu aprunāties ar kādu krāšņu dāmu. – ragana atbildēja.
Īrisai šķita, ka Vilīnas vārdi Mirelā uzjundīja nepatīkamas atmiņas, pretējā gadījumā viņa nesaprata, kāpēc meitene arvien vairāk cenšas aizmirst sevi. Princese baidījās, ka, ja lietas turpināsies šādi, viņi patiešām paliks šajā vietā pa nakti.
– Piekrītu. Ja viņa nebūtu precējusies, es jau sen kārotu viņas brīvību, bet, kā redzat, man nebija laika.
"Mans vīrs viņu gandrīz nogalināja pēc tik viduvēja joka, un viņš joprojām turpina runāt tādas muļķības." Nezināms jokdaris.
– Bet šeit tas nav vajadzīgs! Es pat pazīstu karali. Var teikt, ka mūsu tuvākais biedrs un sabiedrotais. – Kaora lielījās, un Irisai bija pāris jautājumi tēvam.
– Trakajos sapņos? – sieviete sarkastiski teica.
Vilīna smejoties atmaskoja to dienu notikumus. Kaora nokļuva karaliskās auditorijās un mēģināja legalizēt savu biznesu tā sākotnējā formā, apgalvojot, ka tas radīs abpusēju labumu katrai pusei. Pēc tam viņi viņam uzlika visdažādākos nodokļus un vairākas reizes mēģināja viņu arestēt, taču viņi nolēma izmantot viņa sakarus dažādos valdības jautājumos.
Saraucis uzacis, Kaora nobolīja acis un, nošņaukādama pudeles saturu, asi savilkās.
– Giročka, atnes man kaut ko garšīgu. “Šķiet, ka vīrieša vārdi aizlidoja tukšumā, un uz tiem nebija nekādas reakcijas.
“Gira…” Vilīna nopūtās, samierinoties ar draudzenes patvaļu, kurai padotais acumirklī nolika viņam priekšā pareizo dzērienu un atjaunoja uzkodas, un tad pilnīgā klusumā atkāpās.
– Kā jūs iepazināties? – Irisa pēc brīža jautāja.
"Viņš man lūdza izveidot romānu ar viņu." – teica Vilīna. “Mēs ar vīru apprecējāmies, kamēr vēl mācījāmies, tāpēc es vairs nebiju brīvs, un es nebiju apmierināta arī ar jaunākiem puišiem. Tāpēc viņa interese par mani ātri mazinājās, un viņš sāka šeit bieži nākt. Tā mēs sazināmies vēl šodien. – sieviete dalījās, izvairoties no visiem nepatīkamajiem pagājušo gadu stūriem.
Pie durvīm klauvēja, jo strādnieki, piemēram, tāpat kā Viļinas paziņas, nevarēja neievērot pieklājības normas, bez atļaujas iebrūkot viņas kabinetā.
Конец ознакомительного фрагмента.
Текст предоставлен ООО «Литрес».
Прочитайте эту книгу целиком, купив полную легальную версию на Литрес.
Безопасно оплатить книгу можно банковской картой Visa, MasterCard, Maestro, со счета мобильного телефона, с платежного терминала, в салоне МТС или Связной, через PayPal, WebMoney, Яндекс.Деньги, QIWI Кошелек, бонусными картами или другим удобным Вам способом.