Vientuļa dvēsele raganai ar bērnu

1. daļa. Atcerēties visu

Asas sāpes apdedzināja manu seju, acīs uzplaiksnīja dzirksteles, es sapratu, ka krītu, sadzirdēju lāstus, kas sajaukti ar rupjībām, bērna šausmu kliedzienu un aptumsumu. Šķiet, tas bija tikai uz dažiem mirkļiem – atguvos, kad galva saskārās ar grīdu, bērns joprojām kliedza, bet tagad bērna balsi gandrīz noslāpēja troksnis un grūstīšanās. Manas acis bija sārtā miglā, un visapkārt plosījās karstums. Kaut kā zināju, ka lāsti un mate bija vērsti pret mani, ka viņi tikko bija mēģinājuši mani nogalināt un ka es kaut kā aizstāvējos. Un arī to, ka man bija jāpabeidz iesāktais. Kas tieši bija "iesākts", kā "pabeigt", kas notika – manas smadzenes nesniedza atbildi.

– Mammu, mammu! – Es sajutu uz sejas bērna ledainās rokas. – Māmiņ, nemirsti! Man ir bail! Māmiņ!

Es jau ilgi dzīvoju viena. Mani bērni bija izauguši, un mazbērni bija vecāki par bērnu, kas raudāja man blakus, – spriežot pēc balss, viņam bija kādi trīs vai četri gadi, ne vairāk. Taču tieši "mamma" un bērna izmisīgais raudājums bija tas, kas iedarbināja manus sievišķos instinktus, un nāves briesmu sajūta lika man lēkt kājās, paņemt pie manis pieķērušos bērnu un steigties prom.

Aiz manis atskanēja kurnējoša plaisāšana, kaut kas sabruka, un grīda zem manām kājām satricinājās. Mana ēna mirdzēja starp bālganām zibspuldzēm, garām un neregulārām, it kā salauztām neredzamos leņķos un izkropļotām izkropļotajos spoguļos. Es ar plecu ietriecos aizvērtās durvīs, izskrēju uz ielas, par kaut ko paklupu un nokritu, tikko pagriezos, lai netrāpītu uz zemes guļošajam bērnam.

Kāda cilvēka uzmanīgās rokas, šausmu un līdzjūtības pilnas balsis, vēsais ūdens, sirēnas vaimanas, man pieķērušās bērna raudas – es to visu uztvēru bez prāta. Es noriju ūdeni un dažas tabletes, mierīgi sēdēju, kamēr sieviete baltajā halātā strādāja ar manu seju un rokām, klanījos, kad dzirdēju: "Ar bērnu viss kārtībā, vai dzirdat? Jūsu dēlam viss ir kārtībā. Tas ir brīnums, bet viņam nekas nav noticis." "Tas ir brīnums. Paklausīgi atkāpos, kad mani aizveda malā, lai netraucētu ugunsdzēsējiem.

No loga šaudījās liesmu mēles, melnējot un saraujot vīnogas, kas pina sienu, smirdēja dūmiem un apdegušiem matiem. Man kaklā parādījās kunkuliņš, es noriju, un man iedeva vēl ūdens, kas stipri smaržoja pēc baldriāna un dzimtās vilkābeles. Melnos dūmus nomainīja tvaika pūsmas, man kaut ko jautāja, tad kāds teica: "Šoks." Tad uguni nodzēsa, mājā ieskrēja ugunsdzēsēji, viņiem sekoja mediķi… Drīz vien viņi iznesa ārā ķermeni, apklātu ar galvassegu.

Kaimiņš mani paņēma pie sevis.

Es neatcerējos viņas vārdu. Es nezināju visus šos cilvēkus, kas mani sauca vārdā, kaut ko skaidroja policistam, ačgārni, sirsnīgi līdzjūtīgi un neviltoti līdzjūtīgi aizvainojās. Es pat nezināju, kā sauc to bērnu, kurš joprojām turējās pie manis, apskāvies ar rokām ap kaklu. Sapratu, ka notiek kaut kas ne tikai dīvains, bet neticams, neiespējams, no sērijas "nekādi", bet kaut kādu iemeslu dēļ visu uztvēru vienaldzīgi, kā pašsaprotamu lietu. Šoks, jā.

Mani ietērpa pledā, apsēdināja mīkstā krēslā un ielika man rokās krūzi ar stipru, smaržīgu tēju. Pie manis pienāca apmēram četrpadsmit gadus veca meitene, apsēdās, izstiepa rokas un klusi teica:

– Oļežka, vai mēs iesim uz manām rokām? Mēs sēdēsim tepat blakus, nebaidies. Tavai mammai vajag izdzert zāles un mazliet nomierināties. Vai tu gribi, lai es atnesu grāmatu un apskatām bildes?

Bērns pakratīja galvu un vēl ciešāk pieķērās pie manis.

– Vai tu gribētu ābolu? Svaigu no koka.

– Viņš bija pārāk nobijies, – paskaidroja kaimiņiene. – Bet nebrauc prom, mana meita. Es nezinu, kas tev būs vajadzīgs.

– Protams, mamma.

Tā, tā, mana mazmeitiņa – Oļežka, un tā ir kaimiņa meita. Šķiet, ka viņa ir nopietna meitene. Bet kas es esmu es? "Es", ko es atcerējos, klusībā aizmigu mājās pēc pilnīgi parasta vakara un nevarēju atrasties šajā pilnīgi svešajā vietā, starp svešiem cilvēkiem un ar svešu bērnu uz rokām. Ar mazuli, kurš mani sauc par mammu, un kaut kas manī atbild......

Starp citu, šeit ir vakara sākums: ir iestājies pirmais krēsls, bet ielu apgaismojums vēl nav iedegts… Tomēr vasarā satumst vēlu.

Es iedzeru nelielu malku tējas. Man trīcēja rokas, meitene ātri pārtvēra krūzi, un kaimiņiene mani apskāva, apsēdusies uz krēsla platā roku balsta, mierinoši murmināja:

– Mārīška, mīļā, viss ir kārtībā. Viss ir beidzies. Tu esi dzīva, tavs dēls ir dzīvs un vesels, un tavs kazlēns ir turpat un ceļā, jau sen viņam teica, ka viņš iedzers.

– Viņš piekāva mammu, – pēkšņi sacīja Oļežka.

Kaimiņš aizturēja elpu.

– Kur? Marina, kur tas sāp? Varbūt izsaukt ārstu? Ļena, skrien, ātrā palīdzība vēl nav aizbraukusi?

Es mēģināju paraustīt plecus. Tas izdevās puslīdz neveiksmīgi: sāns, ar kuru sita pa durvīm, sāpēja no mēģinājuma kustēties. Meitene aizskrēja prom, un kaimiņiene apsēdās man blakus, maigi glāstīdama manu galvu, kamēr es trīcēju arvien vairāk un vairāk, un pat nobijušā bērna tuvums nepalīdzēja.

– Dēls, – es čukstēju, apspiežot uznākušo histēriju, – nebaidies, tagad nav no kā baidīties, viss ir kārtībā. Vienkārši es arī biju nobijies.

Viņš pretī apskāva mani vēl ciešāk.

Ienāca tā pati sieviete baltā halātā, kurai sekoja policists.

– Viņa sāka runāt," paskaidroja kaimiņiene.

Policists uzvilka tabureti, uzlika uz galda mapi, izņēma papīru un pildspalvu.

Ļena tomēr paņēma Oļežku no manis, čukstēdama viņam, ka mammu ārstēs ārsta tante.

Es nevairījos no policista. Ļāvos atkal sevi apskatīt un ar kaut ko apsmērēt, vienaldzīgi klausījos ārsta steidzīgajā stenogrammā, diktējot protokolam visus savus nobrāzumus, apdegumus un sasitumus. Instinkts man teica, ka jāļaujas plūsmai.

Tēja bija atdzisusi. Man joprojām trīcēja rokas, bet histērija bija mazinājusies, un, kad policists man jautāja, kas noticis, es godīgi centos atcerēties.

– Es gāju gulēt…" Man tas neizdevās. Kā es varēju paskaidrot, ka es nebiju es? Un vai man vispār par to ir jārunā? – Es taču neatceros!

– Ko tu atceries?

Es neapdomīgi pietuvoju roku pie sejas, pie vietas, kur atcerējos asās sāpes, pēc kurām sekoja tumsa. Pieskāriens iedarbināja pareizo atmiņu ķēdi.

– Man sāpēja. Krita. Bērns raudāja, lūdzot, lai nemirst. Tad atskanēja plaukstoša skaņa… Bīstamības sajūta, ļoti spēcīga. Es satvēru bērnu, vienīgais, ko sapratu, bija tas, ka man vajadzēja glābt sevi. Tas ir viss.

– Bērniņ, ko tu atceries? – Policists man uzmanīgi jautāja.

– Tētis daudz kliedza un lamājās, – čukstēja Oļežka. – Viņš sitās mammai un kliedza "mirst".

Bērns nopriecājās. Es steidzīgi izstiepu rokas:

– Nāc pie mammas, mazais. Viss ir kārtībā. Es taču neesmu mirusi, vai ne? Tu mani lūdza nemirt, un es nemiru. Tu esi labs zēns, drosmīgs zēns. Izglābi savu mammu.

Es turēju viņu cieši pie sevis, šūpuļoju, čukstēju, ka nav no kā baidīties, ka drosmīgie ugunsdzēsēji ir nodzēsuši ugunsgrēku un tētis ir aizgājis tālu prom un nekad neatgriezīsies, lai mūs sāpinātu. Un ar katru vārdu es arvien skaidrāk jutu, ka es šo bērnu nepametīšu.

Kas es esmu, kur es esmu, to mēs atrisināsim vēlāk, bet bērns ir mans, un viss.

Ārsts skatījās uz mani tik uzmanīgi, ka es jutos neērti. Es noskrāpēju pieri.

– Vai jums ir galvassāpes? – Viņa ātri pajautāja.

Es pakratīju galvu: pēc visām viņas ziedēm, pilieniem un tabletēm sāpju gandrīz nebija, tikai mans stāvoklis bija pārāk gausa. Taču kaut kas bija jādara ar šo dīvaino "es-ne-esmu" lietu. Tas pats instinkts kliedza, ka patiesību labāk neteikt. Tāpēc es nolēmu.

– Galva vairs nesāpēja, bet es neko neatcerējos. Proti, līdz trieciena brīdim vispār neko. Es pat neatceros sava vīra vārdu. Un es neatceros tevi, – es vainīgi paskatījos uz kaimiņu, kas mani bija uzņēmis.

Ārsts maigi pieskārās maniem deguniem, un es sašutu – pieskāriens sastapās ar žilbinoši spilgtām sāpēm un bālganu mirkšķi acu priekšā.

– Kā tevi sauc? – Maigi uzdotais jautājums ieskanējās man ausīs, un es atbildēju nedomādama:

– Marina…

Un aizsmaku. Biju pārliecināta tikai par savu vārdu.

Rūpīgām masējošām kustībām sāpes norima.

– Spēcīgs trieciens, – paskaidroja ārsts, – smadzeņu satricinājums un arī psiholoģiskais šoks. Atmiņas atgriezīsies. Varbūt ne visu, bet tā atgriezīsies. Neuztraucieties. Jo mazāk jūs uztrauksieties, jo ātrāk viss atgriezīsies normālā kārtībā. Jums nav jādodas uz slimnīcu, nav smagu apdegumu, nav iekšējo ievainojumu, nav kaulu, paveicies. Bet es iesaku vismaz trīs vai četras dienas atpūsties gultā. Ja jums rodas vājums, galvassāpes, reibonis, paguliet, ja kļūst sliktāk, izsauciet ārstu. Tikšanās… – viņa domāja ne ilgāk par pusminūti un ātri uzrakstīja zāļu sarakstu. – Vai jums ir kāds, ar ko aiziet uz aptieku?

– Protams, – nekavējoties apliecināja kaimiņiene. – Starp citu, Marina, es esmu Vera. Ja jūs kaut ko neatceraties, jautājiet man, es jums pastāstīšu.

Mēs visi parakstījām protokolu. Man atkal sāka trīcēt rokas, un nesaprotamā rakstība nevienu, izņemot mani pašu, nepārsteidza – šķiet, es parasti parakstos ne tā?

– Pagaidām palieciet ar mums, – Vera ieteica.

Bail bija doties uz tukšu, svešu māju, tāpēc es piekritu.

– Uz vienu nakti. Es negribu tevi apgrūtināt, es vienkārši gribu nākt apkārt.....

– Pat nedomā par to, paliec tik ilgi, cik tev vajag! Mēs esam kaimiņi. Tu arī vienmēr esi mums palīdzējis, vai neatceries, tāpēc tici man uz vārda.

Es atkal apmetos pledā: es tik ļoti trīcēju un aukstināju, ka nevarēju uzlikt zobu uz zoba. Man nebija ilgi jāsēž: kamēr dzēru vēl vienu tējas krūzi, Vera sagatavoja viesu istabu man un bērnam. Viņa aizveda mani uz gultu, noguldīja, un es uzreiz iekritu sapnī.

* * *

Es sapņoju par ugunsgrēku.

Es dzīvoju – tas ir, es dzīvoju – vecā divstāvu mājā ar četriem dzīvokļiem, kas celta pirms kara, čīkstoša un šķība. Dzīvoklis lejā aizdegās, mums tur ir disfunkcionāli īrnieki, no viņiem var sagaidīt jebko. Caur ventilāciju virmoja indīgi dūmi, kas sūcās pa kāpnēm un zem durvīm, griestu spraugās. Es nepamodos. Kad izcēlās liesmas un nejauši garāmgājēji ieslēgt trauksmi, ne lejā, ne manā dzīvoklī nebija neviena, ko glābt. Iespējams, tā bija viegla nāve, bet tomēr sāpēja. Es uzlēcu, pamostoties, satvēru rīkli un aizkašļāju. Oļežka ņurdēja – viņš bija iespiests vecā gultiņā bez sāniem. Es izstiepu roku un noglāstīju viņa mīkstos matus:

– Šš, šš, šš, šš, mazais, klusē. Mammai bija slikts sapnis, viss ir kārtībā. Viss kārtībā, ej atpakaļ gulēt.

Mazulis aizmiga, un es gulēju, ieskatījusies tumsā, koda lūpu, lai neļautos raudāt. Šis sapnis nebija tikai slikts. Kaut kā es zināju – ar absolūtu, kristālskaidru skaidrību! – ka tas, ko es redzēju, bija patiesība. Es patiešām biju mirusi turpat mājās. Nekādu strīdu ar meitām par lietām, par kurām nebija vērts strīdēties. Nekādu stāstu pirms gulētiešanas mazbērniem, nekādu vasaras ceļojumu ar viņiem uz jūrmalu, nekādu ģimenes dzimšanas dienu un Jaungada vakaru svinību. Nebūs izsmieklu par manu mīlestību uz daču un manu atbildi: "Vai tev garšo āboli un zemenes?".

Tikai tad, kad esi jauns, šķiet, ka sešdesmit trīs gadi ir cienījams vecums. Es vispār neuzskatīju sevi par vecu sievieti. Es vēl varēju dzīvot un dzīvot! Maniem bērniem bija taisnība, ka viņi man pārmeta, ka turos pie veca dzīvokļa attālā provincē; es būtu aizgājusi dzīvot pie viņiem, kā viņi ne reizi vien ierosināja.

Bet es mīlu provinci, un Maskavas dzīves ritms mani biedē. Baidos…

Arvien grūtāk kļuva savaldīties, pa vaigiem man tekēja asaras, un es centos novērst uzmanību, domāt par kaut ko citu. It īpaši tāpēc, ka man bija tēma, par ko domāt, turklāt ļoti aktuāla – tas, kas ar mani bija noticis un joprojām notiek! Tas nešķita pārāk līdzīgi pēcnāves dzīvei.

Šī doma mani atsvešināja, un es iekritu sapnī vai citā vīzijā, atkal zinot, ka redzu patiesību.

Es gulēju uz grīdas, ar vienu roku neveikli aizsedzot seju, acis bija aizvērtas, no zem matiem un no pieres man pilēja asinis. Pie manis bija pieķēries baltmatains, izdilis mazs zēns smieklīgā zaķa pidžamā, kurš centās noslaucīt asinis no sejas un raudāja, lūdzot mani nemirst. Blakus gulēja puskails vīrietis, kuru bija sasitis sagruvis skapis. Es nevarēju saskatīt viņa seju, tāpat kā es nevarēju saskatīt savu. Taču bija skaidrs, ka vīrietis ir miris – skapis dega, un viņš nekustējās.

Šoreiz es klusībā piecēlos, aizspiežot muti. Man bija slikta dūša. Blakus gultai uz galda stāvēja ūdens, un es vienā glāzē izdzēru pusi glāzes un klusi izelpoju. Bērns bija aizmidzis. Nabaga mazulis, lai pārdzīvotu šādu šausmu......

Es baidījos atkal apgulties, bet man reibstēja galva, un man nebija spēka apsēsties, un, tiklīdz pieskāros ar galvu spilvenam, es iemigu.

Tagad es šeit labi ieraudzīju savu "vīru". Viņš bija negluds, īsi apgriezts vīrietis noplukušos džinsos un T-kreklā. Tumši, nedaudz viļņaini mati, tumšas acis, asas sejas līnijas. Pievilcīgs pat ar šo nekopto rugāju. Un viņam ir laba figūra, spēcīgs, un viņš aizrautu man elpu, ja mani apskautu. Bet man šķiet, ka viņš mani sitās tikpat bieži, cik apskāvās.

Es sapņoju par mūsu parasto ģimenes vakaru. Tas ir, es zināju, ka tas ir mežonīgi, ka es nekad nepieļauju šādas lietas, bet reālajā dzīvē, ar manu vīru, viss bija citādi. Bet es-no-miega uztvēru notiekošo par pašsaprotamu vai vismaz ierastu.

Mana laulātā rupjības, viņa neapmierinātība ar "nepareizajām" vakariņām – kas bija nepareizi, es joprojām nesapratu. Alus no pudeles kakliņa, nevis ģimenes tējas ballīte. Garas un garlaicīgas sūdzības par kaut kādiem jauninājumiem darbā, kurus es nesaprotu. Refrēns uz lūgumu spēlēties ar Oļežku: "Noslaucīt mazajam smārķīti – tava darīšana. Kad viņš paaugsies, es viņam iemācīšu, kā būt vīrietim." Jā, tāds iemācīs…

Tikmēr es miegā noliku dēlu gulēt, izlasīju viņam pasaku pirms gulētiešanas, noskūpstīju viņu, pārslēdzu lampu uz naktslampiņu un klusi izgāju. Bērnistaba atradās pirmajā stāvā, un es nokāpu lejā, nezinādama, vai iet uzkopt virtuvi, vai kādu brīdi pasēdēt viesistabā. Īstā es – tā, kas vēroja sapni un vērtēja tajā notiekošo, – garīgi pasmaidīju: "Eju kā tauriņš uz ugunskuru." Un tad es, kā tauriņš uz ugunskuru, aizskrēju.

"Uguns" bija vīrietis, kas sēdēja viesistabā – kaut kas manī apņēmīgi atteicās viņu uzskatīt par vīru. Bet tas "es", kas tagad gāja lejup pa čīkstošajām kāpnēm, ar vienu roku turēdamies pie margām un ar otru steidzīgi nogludinot matus, patiešām tiecās pēc šīs uguns. Bez domāšanas, bez mēģinājumiem saprast sevi, bez centieniem izskatīties pievilcīgāka viņa acīs, gatava pieņemt visu, ko viņš viņai dotu.

Es – viņa apstājās uz kāpņu pēdējā pakāpiena, klusi sauca:

– Makss?

Tas bija Makss. B-r-r, man nekad nav paticis šis akronīms.

– Nāc šurp, – viņš teica no viesistabas.

Tas, kas notika tālāk, es labāk negribētu redzēt. Vai vismaz aizmirst. Man nebija nekas pievilcīgs seksā uz dīvāna ar pusdzērušu, nešķīstu vīrieti, bez maiguma, bez uzmanības pret manām vajadzībām. Tas dumpinieks vienkārši izmantoja savu sievu kā mantu. Apmierināja vajadzību, murmināja nevis kādus mīlestības vārdus:

– "Šovakar pusvienos ir futbols, es gulēšu šeit. Tu mani pamodināsi uz darbu.

Es nekad neesmu sapratis sievietes, kas uzķeras uz kaut ko tādu. Ko tas "es" viņā redz?!

Kā atbilde sapnis turpinājās: tagad notikumi pārlēca dažus gadus atpakaļ. Es mācījos – sapnī nesapratu, kur un pie kā, bet trokšņainās studentu dzīves atmosfēra man patika. Man bija draugi, domubiedri, un bija arī Ņikita, puisis, ar kuru mēs bijām uzskatīti par pāri. Kaut kas līdzīgs Maksam – vai tas Makss bija kaut kas līdzīgs viņam?

Nikitas skūpstīšanās bija mīļa, un tas, kā viņš paņēma manu roku, vispirms glāstot manu plaukstu un pēc tam savijot pirkstus, lika man nopūsties un izplesties no maiguma.

Muļķīga iemīlējusies meitene… Es – patiešām redzēju, ka šis puisis vienkārši izklaidējas ar skaistu meiteni. Vēl sliktāk, es kaut kā zināju, ka viņam ir līgava. Tā netika reklamēta, Ņikita nekad nestāstīja par sevi, par savu ģimeni, "ka" man nebija ne jausmas, ka viņas pirmā lielā mīlestība trivializē viņu kā "nelīdzenu". Kāds zemāks, derīgs tikai izklaidei.

Un viņš izklaidējās, visu ceļu. Klasiskā pavedināšana – pieskārieni, skūpsti, randiņu atzīšanās, konfekšu pušķi un vienu skaistu nakti – gulta.

Protams, ar solījumu "būt kopā". Un, protams, šis "kopā" tikai meitenes sapņos bija redzams ar greznām kāzām, mājīgu māju un ģimenes dzīves priekiem. Puisis bija diezgan apmierināts ar "pastāvīgās mīļākās" variantu.

Kad Ņikitas ģimene paziņoja par kāzām, atskanēja pērkons. Tad "es" un uzzināja, ka laulības līgums noslēgts, kad viņam pašam bija divi gadi, ka nākamajai sievai viņš nemaz nepatīk, bet tas nav svarīgi, jo ģimenēm jābūt sadraudzīgām. Tas ir viduslaiki! Lai gan, kad runa ir par kapitāla apvienošanu un citiem darījumiem, viduslaiku priekšstati par laulību ir diezgan aktuāli arī mūsdienās.....

Tad kļuva skaidrs, ko Nikita domāja ar vārdu "kopā". Un šis rīstītājs vēl visu tā izvērsa, ka meitene, atsakoties kļūt par viņa mīļāko, pati lauza savu solījumu! Es nesapratu, kas, kā un kāpēc, bet sapnī ļoti asi bija jūtams, ka zvēresti šeit – ne velti. Nekas labs negaida tos, kas tos lauž. Varbūt tās bija tikai pareģojumi un māņticības, bet "es" sapnī tām ticēju, un visi apkārtējie arī. Un bija tāda sajūta, ka šī ticība – ne uz tukšu vietu.

Es pamodos ar šo sajūtu.

Es atcerējos sapni līdz sīkākajām detaļām, katru sajūtu, domu, pieskārienu.

Studenta dzīvi, kas man atgādināja manas pašas jaunības labākās dienas. Neredzīgs, pārplūstošs maigums no Ņikitas glāstiem, mīlestība un cerības uz nākotni, nāvējošs, bezcerīgs izmisums. Maksa skurbinošā atkāpšanās, mulsinošais fiziskais baudījums no viņa dzeloņainajiem skūpstiem un raupja, bezrūpīga seksa. Bailes tajos vakaros, kad viņš saņēma algu: vīra dzērums padarīja viņa smadzenes bezspēcīgas, bet viņa agresija bija pārpilna.

Es sažņaudzos – arī man pēkšņi bija bail, līdz pat sasalšanai. Es skaidri atcerējos savu nāvi – nē, divas nāves. Es-no-miega savam vīram iebāzu kādu "pareizo" dzeramo mikstūru, un vīrietim šī pārtikas piedeva nepatika, tāpat kā sievas mēģinājumi viņu "izārstēt" bez viņa piekrišanas un no tā, ko viņš pats neuzskatīja par slimību. Viņš jau bija dzēris, nikns, un te pavediens tika norauts, un lūk, rezultāts…

Es nezinu, kā un kāpēc sākās ugunsgrēks. Es to vienkārši neredzēju: vienkārši ar šo brīdi sakrita sajūta, ka kaut kā aizstāvējos un man vajadzēja kaut ko pabeigt.

Kaut kā bija sajūta, ka tieši tad es savā ķermenī nomiru un kaut kādā veidā tiku ievilkts šajā. Un ka patiesībā "aizsargāt" un "pabeigt" vispār neattiecās uz mani, bet gan uz bērnu.

Ar to vajadzēja tikt galā, bet… nē, ne tagad! Par savu "vīru" es arī negribēju domāt, viņa nāve tika uztverta kā likteņa dāvana, un sirds savilkās no ilgas ilgas, kad atcerējos savu īsto, īsto, kopš jaunības un uz mūžu mīļāko.

Vēl bija studentu laiki un saikne ar Ņikitu, bet ar to viss bija skaidrs bez lielām pārdomām. Bagāts gudrs puisis, sirdsapziņas neapgrūtināts, un naivs muļķis – stāsts ir tikpat vecs kā pasaule.

Droši vien viņa izlēca pēc Maksa aiz aizvainojuma, vēlmes kādam kaut ko pierādīt.

Pilnīgi iespējams, ka savu lomu spēlēja arī ārējā līdzība ar Ņikitu. Vai varbūt tas nebija tikai izskats? Viņiem abiem nebija sirdsapziņas, tas ir skaidrs. Un viņiem abiem bija pilnīgi vienalga par meiteni. Ir muļķi, kas visu laiku uzkāpj uz viena grābekļa! "Es" šeit, šķiet, bija viens no viņiem.

Aiz loga jau uzspīdēja rītausma, dzidri zila, mirdzoša no vēlajām zvaigznēm un zvanīga ar tālu dzirdamu gailīša ķīviņu. Es aizgāju uz vannas istabu – visi zilumi no pagājušās nakts lika par sevi manīt, man trīcēja kājas, galva pulsēja no sāpēm, un man nācās pieķerties sienai. Kad atgriezos istabā, ilgi sēdēju, skatoties uz saldi guļošo Oļežku. "Muļķe bija tava mamma, bērns, pati īsta muļķe. Nezinu, kā un kāpēc es nonācu viņas vietā, bet, tā kā tas notika, es tevi neatstāšu. Mums viss būs labi, es apsolu."

Atkal atgriezās sajūta, ko biju noķērusi sapnī, ka solījumi un solījumi šajā manā jaunajā dzīvē nav tukši vārdi. Bija tā, it kā kāds būtu dzirdējis un klusi, bet dzirdami teicis: "Es atceros." Varbūt dīvainā kārtā realitātē tas mani biedēja mazāk nekā sapnī – bet, no otras puses, no kā gan baidīties? Es tik un tā nevarētu atstāt bērnu likteņa varā.

* * *

Mēs palikām pie Veras nedēļu. Pirmās trīs dienas es cēlos no gultas, tikai lai nomazgātos, aizietu uz tualeti vai paēstu. Man sāpēja galva, sāpēja ķermenis, kājas trīcēja neticamā vājumā, un šķita gandrīz neiespējami nest karoti pie mutes, neizniekojot ēdienu. Vera pati atnesa no manas mājas man un Oļežkai pārģērbties.

Gandrīz visu laiku es gulēju – un sapņoju. Tie bija iespiedušies manā atmiņā, pieķeroties viens pēc otra īstajās vietās, veidojot manas šeit pavadītās dzīves ainu. Es tās uztvēru kā pašsaprotamas, nemēģināju par tām domāt, analizēt vai apšaubīt. Tas varētu nākt vēlāk, pēc tam. Šobrīd man bija vajadzīga informācija, un es zināju, ka sapņi to sniegs. Man nebija šaubu, ka viss, ko redzēju, bija patiesība. Vairākas reizes sapņos redzēju cilvēkus, kurus jau pazinu: Veru, viņas vīru Iļju, vecāko meitu Ļenu un jaunāko Natušu. Ļena sapnī rotaļājās ar manu Oļežku un lasīja viņam grāmatas gluži tāpat kā reālajā dzīvē, un es zināju, ka viņa bieži lūdza meiteni apsēsties pie bērna. Viņai patika rūpēties par bērniem.

Ar Veru mēs sazinājāmies tīri kaimiņnieciski: pieskatīt bērnus, aizņemties sāli vai sīpolu, padalīties ar kādu interesantu recepti. Mūsu vīri aprobežojās ar formālu "Sveiks, kaimiņš": Iļja necienīja cilvēkus, kuri nespēja laikus beigt dzert, un Makss par viņu runāja nicinoši: "tīrītājs".

Ņikitu un savus studiju biedrus es vairs nekad neredzēju, un izskatījās, ka man studijas nebūs jāpabeidz. Es apprecējos ar Maksu tik ātri pēc Nikitas kāzām, ka diez vai tas bija apzināts un apzināts lēmums. Drīzāk no vispārēja aizvainojuma un saprāta tumsā.

Kāzas es redzēju detalizēti, un jaunlaulātie man nešķita laimīgs pāris. Lai gan Makss acīmredzami bija laimīgs, ka ir precējies. Viņš skatījās uz līgavu ar nepārprotamiem izsalkuša vīrieša skatieniem, smaidīja par draugu vulgārajiem jokiem. Reizēm viņš palaida vaļā rokas – pieklājības robežās, bet tomēr. Viņš ciešāk apskaloja mani ar roku, vai arī viņa plauksta noslīdēja no manas jostasvietas. Kopumā "ne pārāk romantiska līgavaiņa tēls, kurš ar nepacietību gaida pirmo kāzu nakti".

Līgavainis neko nepamanīja. Ir reizes, kas virmo laimes mākoņos, bet šeit tas drīzāk atgādināja pilnīgu izmisumu. Meitene vienkārši uzlika krustu savai dzīvei. Kāpēc viņa to darīja? Nemīlēto dēļ – no spītsirdības?

No spītības kam, Nikitai, pasaulei vai sev pašai? Muļķe, ak, muļķe…

Kāzu ceremonija man drāzās kaut kas nepazīstams, un tas bija dīvaini – es savā dzīvē esmu redzējusi daudz kāzu. Bet dīvainākais bija tas, ka es nevarēju saprast, kas tur bija nepareizi.

Šķita, ka tā ir parasta civilā laulība svinīgajā versijā, tas ir, nevis krampjaina dzimtsarakstu nodaļas telpa, bet gan glīta zāle, viesi, mūzika, rožu ziedlapiņas un pirmais valsis. Kāda pompozā tante saka svinīgu runu par to, ka "esam kopā uz labo un slikto" – es nekad neesmu īpaši klausījusies, šajā brīdī parasti daudz interesantāk ir skatīties uz līgavu un viesiem. Vai līgavainis piekrīt – "jā", vai līgava piekrīt – "jā". "Tagad es pasludinu jūs par vīru un sievu, jūs varat skūpstīt viens otru." "Es pasludinu jūs par vīru un sievu, jūs varat skūpstīt viens otru". Un tad ir šampanietis, kūka, visas jautrības ar mielastu, līgavas nozagtā čības, tāpat kā cilvēki.

Dīvaini. Kāda tam tagad nozīme? Meitenei ir pienācis viņas laiks, un es nevaru dzīvot ar šo dīkdieni.

Pēc šī sapņa es lēnām atgriezos realitātē. Es piecēlos. Sākumā sēdēju krēslā, ietinusies pledā, skatījos, kā Oļežka spēlējas ar Natusju, klausījos, kā Ļenoška lasa viņiem pasakas vai rāda attēlus alfabētā, mācoties burtus. Tad viņa sāka staigāt. Viņa palīdzēja Verai kaut ko darīt virtuvē, par to īpaši nedomājot, automātiski. Viņa ēda, nemanot, ko ēd, bet vairs nejutās vāja. Zilums pusceļā uz sejas bija aptumšojies un izskatījās briesmīgi, pie durvīm sasistais plecs bieži vien bija nejūtīgs, un roka neklausīja pārāk labi, taču zināja, ka drīz tas viss pāries.

Bēres man gandrīz nebija palikušas atmiņā. Es biju ļengans, es diez vai varēju uztvert notiekošo. Sapratu tikai to, ka radinieki nebija ieradušies, un viņu apglabāja uz rūpnīcas rēķina, kurā Makss strādāja. Viss notika ātri – atvadījāmies, apglabājām, cilvēki aizgāja kaut kur uz bēres, bet Vera mani aizveda mājās, novilka melno kleitu, lika iedzert tableti un nolika gulēt. Toreiz es neko nesapņoju.