Vientuļa dvēsele raganai ar bērnu

Septītās dienas rītā es ilgi stāvēju priekšā lielajam spogulim gaitenī un skatījos uz sevi. Slaida, gracioza figūra – Dievs, no kurienes gan tik tievai meitenei rodas spēks izgāzt durvis! Un ar mazuli uz rokām… Taisni, ļoti gaiši mati ar skaistu zeltainu nokrāsu, bāla āda. Ņemot vērā, ka ir vasaras beigas, iedegums man, šķiet, nemaz nav pieķēries. Matu gali bija apdeguši, un sapnī man bija copīte – ne gara, tikai nedaudz zem lāpstiņām, bet tomēr. Es pajautāju Verai, kura paskatījās uz mani:

– Vai tikai mati bija apdeguši? Man taču paveicās, vai ne?

Vera mani apskāva:

– Tavi mati ataugs, bet ar seju viss būs kārtībā.

Es nopriecājos, piesardzīgi sajūtot joprojām sāpīgo zilumu. Vera no aptiekas cita starpā bija atnesusi arī kādu ziedi pret zilumiem, ko es nezināju. Tas bija labi – mazāki zilumi bija gandrīz izzuduši, bet šis nepazuda.

– Zilums nav apdegums, tas pazudīs, un nebūs ne miņas, – saprātīgi teica Vera. -

Tas bija brīnums, ka es tiku ārā! Un Oļežoks ir drošībā.

– Varēja būt arī sliktāk, un dzīve turpinās, – rezumēju es. – Tikai es, šķiet, ne visu atceros.

– Jūs atcerēsieties, neuztraucieties. Atmiņa pamazām atgriezīsies. Šķiet, tas ir no šoka un smadzeņu satricinājuma. Ārsts teica, lai atpūšas, un patiešām, tu tik tikko varēji piecelties. Tagad viss būs kārtībā, jūs redzēsiet.

Man patika viņas lipīgais optimisms. Es pati biju tāda – savā dzīvē.

Un ar dzīvi, kas man bija tagad, man vēl bija jātiek galā.

Es nekad nebiju ticējusi dvēseļu pārceļošanai un citai mistikai, un arī baznīcā netiku gājusi. Mana materiālistiskā audzināšana bija pārāk iesakņojusies manī. Ja, kā saka klasiķi, katrs tiek atalgots atbilstoši savai ticībai, tad pēc nāves mani būtu gaidījis nieks.

Nu, teiksim tā, es kļūdījos. Ir patīkamāk kļūdīties, nekā uzzināt, ka tev ir taisnība. Bija sāpīgi domāt, ka es patiešām esmu mirusi, ka mani bērni ir palikuši bez mātes un mazbērni bez vecmāmiņas. Bet tāda ir dzīve. Jums ir jāļauj viņiem un savam vecajam "es" aiziet un jāpieņem savs pašreizējais "es" – es jutu, ka tā ir pareizi.

Vismaz šeit man nav mani sešdesmit trīs, bet nedaudz vairāk par divdesmit. Nekādu hronisku slimību, kas kļuvušas par ieradumu, nekādu sāpošu muguru, nekādu sāpošu ceļgalu. Un mana figūra ir atgriezusies savā jaunības krāšņumā. Kāpēc "kā", tā ir jaunība!

– Dzīve turpinās, – atkārtoju es. – Mums vajadzētu paskatīties, kas ar to māju. Vai jūs dosieties ar mani? Kaut kas biedējošs…

Māja bija atslēgta, bet šonedēļ tajā neviens nebija ielauzies. Es neticēju pieaugušo pieklājībai un bērnu ziņkārības trūkumam. Taču fakts palika fakts, ka uz nodegušās palodzes būtu redzamas jebkādas pēdas, durvis no viesistabas uz dārzu bija aiztaisītas ar plombu, pārējie logi un ieejas durvis bija neskartas. Es pārgriezu saiti un atvēru durvis. Deguma smaka iesmaržoja man degunā.

Visa viesistaba bija izdegusi. Plikas melnas sienas, sodrējuši griesti, grīda bez pēdām no koka, betona un pelniem. No mēbelēm, lustras, televizora, stāvlampas bija palikušas tikai dažas nelielas, līdz nepazīšanai izkausētas metāla daļas. Es nedomāju, ka tā varētu būt.

Vera šķaudīja, un man niezēja deguns, un acis niezēja. Taču neērtā sajūta, kas man bija radusies, nākot šurp, – it kā es būtu grasījusies traucēt mirušos vai pretendēt uz kāda cita īpašumu, – kaut kā bija pazudusi. Galu galā, ja par to padomā, tieši šeit, šajā istabā, nesen bija miruši divi cilvēki – tā, kuras ķermeni es atrados, un viņas vīrs. Un es pēkšņi jutos mierīga.

– Kā jums klājas? – Vera pajautāja čukstus.

Es paraustīju plecus:

– Tas ir tik dīvaini. Es jūtos tā, it kā māja būtu mani noilgojusies un būtu laimīga. Es jutos mierīgāk. Apskatīsim virtuvi un pārējās istabas, ja tur viss būs kārtībā, mēs ar Oļežku šodien varēsim doties atpakaļ.

– Jūs taču zināt, ka neesat mums apgrūtinājums, vai ne? – Vera jautāja.

– Es zinu, – es pasmaidīju. – Bet šī ir mūsu māja.

Virtuve bija… netīra. Sapelējušie vakariņu pārpalikumi, smaka no atkritumu urnas, apgāztā alus pudele un izžuvušais tumšais traips uz linoleja zem tās – tas vismaz bija saprotams. Bet noputējušas skapīšu un ledusskapja durvis, netīra plīts, saplēsts eļļas audums ar dažiem traipiem… Fū. Es esmu čīkstīga, virtuvē jābūt pilnīgi tīrai. Un vēl šeit ēda bērns! Tas ir šausmīgi! Es to sakopšu. Vismaz ugunsgrēks nebija skāris virtuvi, pat degšanas smaka bija tikko jūtama.

Kāpnes čīkstēja gluži kā manā sapnī. Mūsu pēdu pēdas bija tumšas, un mēs neaizgājām uz istabām pirmajā stāvā, tikai ieskatījāmies. Tur viss bija kārtībā. Putekļains, sūdains gaiss, tas ir viss. Bērnistabā uz galda stāvēja šķīvis ar cepumiem un uz grīdas bija izkārti krāsainie zīmuļi.

– Atstājiet Oļežku pie mums līdz vakaram, – ierosināja Vera. – Jūs sakopsiet… Un vismaz varēsiet mierīgi raudāt, ja tas radīsies. Ja gribi, vari atgriezties uz nakti.

Es negrasījos raudāt, bet es arī negrasījos būt dzelzs lēdija vai bezjūtīga kuce savas kaimiņienes un, šķiet, vienīgās tuvākās draudzenes priekšā. Es apskāvu Veru un murmināju:

– Paldies, paldies!

Es aizvedu viņu līdz gaitenim, atbloķēju durvis – atslēgas līda ārā no atslēgas caurulītes, vesels to ķekars. Man vajadzēs noskaidrot, kura no kurām nākusi, lai gan tas droši vien nav pats steidzamākais.

Ak, man tagad viss ir steidzami.....

Es atstāju durvis vaļā, lai tās izvēdinātu. Es apstaigāju māju, atvēru visus logus. Atradu spaini, lupatu un mopu: es negribēju nest pelnus un izdedžus uz savām čībām pa visu māju.

Un es ķēros pie darba. Apdegušās sienas vēl neattīrīšu, bet pārējā mājā vajadzētu būt mirdzošai! Nekādu netīrumu, nekāda ņurdoša izlieta alus, nekāda smārda, nekāda pelējuma! Man šeit ir jāved līdzi bērns.

Izlejot trešo spaini ar netīro ūdeni dārzā zem ābeles, pieķēru sevi, ka pati sev čukstu. Man bija tāds ieradums: kad rokas ir aizņemtas un galva brīva, kaut kas pats no sevis veidojās vārdos un rindās, bez lielas jēgas, bet darbs no tā bija labs, un garastāvoklis uzlabojās.

Nu, kāpēc gan labos ieradumus nevilkt jaunā dzīvē?

Un kaut kādu iemeslu dēļ šķita, ka gan māja, gan koki dārzā priecājas par manu vienkāršo muļķīgo dziesmu.

* * *

Fizisks darbs patiešām attīra prātu. Es jau biju noslaucījusi viesistabas grīdu un biju virtuvē, kad man ienāca prātā nepatīkama doma: Vai šī ir mana māja?

Ko darīt, ja tā ir uz kredīta vai hipotēkas un vēl nav izpirkta? Vai arī mēs to vispār esam izīrējuši? Un ko tad mums vajadzētu darīt?

Šis vienkāršais un acīmredzamais jautājums, šķiet, pārrāva aizsprosto dambjus manās smadzenēs, kas mani bija nošķīruši no realitātes. Vai es strādāju, vai ne? Ja jā, tad kur, pie kā un ko darīt ar nedēļu ilgu prombūtni? Ja ne, no kā dzīvot? Vai man bija tiesības uz kādu pensiju par vīra zaudējumu? Vai bērnu pabalstu? Runājot par bērnu, vai viņš iet uz bērnudārzu vai sēž ar mani mājās? Ja bērnudārzā – kur, ar kādiem nosacījumiem, kas man tur jāzina? Vai mums ir radinieki, un, ja ir, kur viņi ir? Šeit ir tāda traģēdija, un nevienam nerūp?

Un, runājot par radiniekiem, kur es vispār atrodos? Es domāju, kas tā ir par pilsētu? Kurš ir gads?

Vai šī ir mana pasaule? Šķiet, ka viss šeit ir diezgan pazīstams, bet kaut kādu iemeslu dēļ reizēm ir tāda svešuma un nesaprotamības sajūta. Un kā man gribas vismaz no attāluma paskatīties uz savējiem, lai pārliecinātos, ka tie visi ir pareizi.....

Nu, mazliet atpūtīsimies no tīrīšanas, jo īpaši tāpēc, ka šis ķermenis jau ir noguris līdz kājas trīcēšanai. Vai nu viņa vēl nav pilnībā atguvusies, vai arī pati ir tik vārga, nepieradusi pie darba… Nu, ar to mēs tiksim galā. Vēlāk.

Tikmēr es uzkāpu pirmajā stāvā, apstājos neizlēmībā, prātojot, kur sākt meklēt dokumentus, un gandrīz automātiski atvēru vienas durvis.

Acīmredzot tā bija laulāto guļamistaba – plaša gulta, pavirši aizklāta ar izbalējušu pārklāju, masīvs skapis ar noskrāpētām durvīm, cirka no vecmāmiņas laikiem, un negaidīti elegants gaiša koka sekretārs ar perlamutra inkrustāciju, kas neiederējās apkārtējā apbēruma vidū. Uz platās palodzes gulēja avīze, un apaļš mehāniskais modinātājs ar apstādinātām rokturīšiem rādīja pusstundu pēc diviem. Un vismaz uz grīdas bija paklājs, nemaz nerunājot par spoguli un kosmētikas galdiņu… Nevarētu teikt, ka šeit dzīvotu jauna, skaista sieviete. Tiesa, spogulim augstumā vajadzētu būt skapja durvju iekšpusē – es atceros šādus skapjus, jo tieši tāds pats bija manai vecmāmiņai. Atvēru durvis, paskatījos uz savu atspulgu – bāla, izstīdzējusi, pietūkušais zilums no tembra līdz lūpām joprojām priecēja ar toņiem no melni violetiem līdz violetiem. Jā. Ar šādām rotaslietām nedrīkst iziet sabiedrībā.

Apģērbu aplūkošanu es atliku uz vēlāku laiku. Vispirms jāatrod dokumenti. Noskaidrot par māju.

Es pat nezinu savu uzvārdu!

Slepenīte nebija pārāk ietilpīga – šaura, ar diviem plauktiem un trim atvilktnēm. Augšējā plauktā atradās vairākas pudeles un burciņas, trīs lūpu krāsas tūbiņas, kokā griezta koka kastīte ar brošām, matu piespraudēm un citiem nieciņiem. Es to apskatīšu vēlāk. Apakšējā – glīta piezīmju grāmatiņu kaudzīte, pildspalva un divi zīmuļi, dažas grāmatas, liels blociņš mīkstā papīra garozā un apaļa skārda kārba ar kaut kādiem importētiem cepumiem. Kastītē karājās trīs diegu spoles – balta, melna un zila, salocītā papīrā iesprausta adata un izkaisītas pogas. Nu, nu, labi. Es redzēju, kāda rokdarbniece šeit dzīvo.

Dokumenti atradās pirmajā atvilktnē, glīti salocīti kartona skolas burtnīcu mapē. Par glītumu man bija vienalga – es tos visus uzreiz izkratīju uz salokāmās galda virsmas. Mana pase, laulības apliecība, Oļežkas dzimšanas apliecība – tas vēlāk. Es izšķīru plānu divās daļās salocītu lapu kaudzīti. Kādu iemeslu dēļ man trīcēja rokas. Jā, es uztraucos. Patiesības brīdis, lūk, nolādēts....

Īpašuma apdrošināšanas polise. Nolieciet to malā, es to uzmanīgi izlasīšu, es ceru, ka tur ir apdrošināšana pret ugunsgrēku. Pensiju uzkrājuma noguldījuma līgums, Industriālā banka, noguldītājs – Maksims Andrejevičs Volnijs. Acīmredzot vīrs, lāsts. Lai noskaidrotu, vai es kā atraitne varu izņemt naudu. Uz summām neskatījos – nepacietība niezoši niezēja pirkstos, radot nelielu drebuli: tālāk, tālāk! Uzkrājuma noguldījuma līgums bērnam, tā pati Industriālā banka, noguldītājs – atkal Makss, saņēmējs – Volnijs Oļegs Maksimovičs pilngadības dienā. Un to maizi, es ceru, inflācija līdz tam laikam vairs neēdīs. Arī to es vēlāk izlasīšu sīkāk. Dāvinājuma akts. Lūk, tas ir! Dāvinājuma akts par māju. "Mana mazdēla Volnija Maksima Andrejeviča un viņa sievas Volnijas Marinas Vitālijevnas, dzimtā uzvārda Andrejeva, laulības dienā." "Manis un viņa sievas Volnijas Marinas Vitālijevnas, dzimtā uzvārda Andrejeva, laulības dienā. Man šķiet, es fiziski sajutu, kāds kalns man nokrita no pleciem. Viņi mūs no mājas neizdzīs. Paldies, mīļā vecmāmiņa, – es atradu parakstu, – mīļā vecmāmiņa Antonina Mihailovna. Arī, starp citu, Volnaja. Es vēlreiz pārlasīju dāvanu kartiņu, ar prieku lasot katru vēstuli. Tajā pašā laikā atcerējos adresi.

Florāla, 14, Novonikolajevska… hmm, pirmo reizi par to dzirdēju. Lai gan šķiet, ka tā ir maza pilsētiņa, tādu nav daudz. Datums… tūkstoš deviņi simti septiņdesmit otrais. Tas ir smieklīgi. Ne tikai mans vārds, otrais vārds un meita sakrīt ar šo teļu, bet arī es apprecējos tajā pašā gadā. Un izrādās, ka esmu atgriezusies vairāk nekā četrdesmit gadus atpakaļ. Vai man jāatrod mans jaunais es un jādod jums norādes par nākotni? Ak, es tam neticētu. Un es neatceros nekādas dīvainas tikšanās savā pagātnē. Bet es gribētu pamēģināt.

Es nespēju pabeigt domu – beidzot pievērsu uzmanību kaut kam, kas burtiski piesaistīja manu uzmanību. Tas, uz ko nebiju pieradis skatīties, lasot oficiālus dokumentus. Ģerbonis, pilns iestādes nosaukums, adrese, ieskaitot valsti. "Krievijas impērija.

– Dievmāte," es izplūdu. – Kur, pie velna, es nokļuvu?!

Jā, šeit jūs neatradīsiet savu jauno "es". Tā ir kā paralēla pasaule, vai pat ne paralēla pasaule, bet velns zina kāda pasaule.

Es noliku dokumentus malā, aizgāju uz virtuvi, nomazgāju krūzi ar uz galda atlikušo tēju. No krāna uzlēju ūdeni. Tā vietā, lai to uzreiz izdzertu, es aizvilku ar to uz augšu. Krievijas impērija. Ne jau tāpēc, ka es biju pret impēriju, man bija vienalga, kamēr vien cilvēki dzīvoja cilvēcīgi. Bet tomēr… man vajadzētu atrast vismaz skolas vēstures grāmatu. Tu vari pajautāt Verai, Ļenoškina.

Lai dzīvo ārsta oficiāli noteiktā amnēzija, ko es bez tās darītu.

Es apsēdos uz gultas un maziem malciņiem dzēru ūdeni, cenšoties ar visiem spēkiem aizdzīt paniku.

Mēs ar to tiksim galā. Man ir amnēzija, man ir mans draugs, man ir kur dzīvot. Ar pārējo es tiksim galā, kā man veiksies. Bet tomēr… es brīnos, vai šeit bija karš? Ak, Marinka, tu domā par nepareizām lietām. Ne jau par to, kas bija, bet par to, kas būs. Savienības sabrukums, izsalkušie deviņdesmitie gadi, krīze, bezdarbs – es savas meitas audzināju ellišķīgi grūtos laikos, es negribētu to atkārtot. Turklāt man tur bija Saša ar savu attieksmi: "Vai es esmu vīrietis, vai neesmu, un, ja es esmu vīrietis, es nodrošināšu savu ģimeni".

Atmetu malā domas par pagātni, ne tām tagad.

Es noliku dāvinājuma līgumu malā un paņēmu bankas izrakstus. Paskatīsimies. Makss maksāja desmit rubļus mēnesī par sevi un piecus rubļus par Oļehku. CIK DAUDZ?! Es vienā glāzē izdzēru atlikušo ūdeni. Nomierinieties. Tas ir septiņdesmito gadu beigas, nevis divi tūkstoši sešpadsmitie. Es atradu pēdējās daļas datumu – 1977. gada 12. augusts. Ja atceraties, tajos gados mums arī bija rubļi un kapeikas, nevis dolāri un eiro. Sērkociņi – viena kapeika, maize – sešpadsmit tumšie un divdesmit divi baltie, alga – kā tagad atceros savu pirmo kvīti, simts divdesmit rubļi. Sākumā droši vien būs grūti pārslēgties, bet nekas, es pieradīšu. Vismaz atceros, ka "kapeka ietaupa rubli" nav tikai tēlains izteiciens.

Rūpīgi pārlasījis papīrus, es nedaudz nomierinājos. Noguldījums uz Oļežku ikmēneša maksājumu pārtraukšanas gadījumā nepazuda, un uzkrāja procentus līdz pat viņa pilngadībai.

Labi un labi, lai tā guļ tik ilgi, cik ir, un tad redzēsim. Maksa noguldījumu viņa nāves gadījumā mantoja ģimene, vajadzēja tikai visu no jauna izsniegt bankā. Summa gan izskatījās smieklīga – divi simti desmit rubļu, bet tā bija maize.

– Mariška! Ei, kur tu esi?

Es ātri ievietoju dokumentus atpakaļ mapē.

– Māriņ, paldies!

– Lūk, es esmu, – es paskatījos uz gaiteni, – ko, Ver?

– Ejam pusdienot.

Man vēderā sāpēja. Cik ilgi es jau esmu šeit? Un man vēl jāmazgājas un jāmazgājas…

– Es jau eju!" – es iebēru dokumentus tajā pašā atvilktnē, aizvēru sekretāri un aizskrēju lejā. Tik un tā ir laiks atpūsties.

– Tu atdzīvojies, – apstiprinoši sacīja Vera, kad mēs izgājām no puslīdz tumšā gaiteņa uz ielas. Es apstājos un pilnā elpā ieelpoju – smaržoja pēc vasaras. Nogatavojušies āboli, zāle, sakarsis asfalts. Tikai tagad es mazliet ieraudzīju savu māju un ielu, visas tās pašas mājas – mazas mājiņas no sarkaniem ķieģeļiem, dažas no tām apaugušas ar vīnogām vai krūmveida rozēm, ar zemiem koka žogiem, pār kuriem karājās ābeļu un bumbieru zari, ar nenopļautu zāli, ar koka laternu stabiem. Klusa province, un, šķiet, arī nomale.

– Atgriežoties dzīvē, – es piekodināju. – Pirmā pazīme bija tā, ka es sapratu, cik daudz man ir darāmā, un tas bija steidzami. Es jau nedēļu gulēju!

– Bet nekas, tu visu izdarīsi. Paskaties, Lēna ir atvaļinājumā, atstāj mazo pie mums, un pats visu sakārto. Divas nedēļas, tev būs laiks.

Labi, mēs ar Oļežku neejam uz bērnudārzu.

– Bet man atvaļinājums beidzas, man rīt jāstrādā, – Vera nopūtās.

– Un tu tā vietā, lai atpūstos kopā ar mani, spēlējies ar …

– Ak, neskatoties uz to! Godīgi, Marin, kāds tu esi kautrīgs cilvēks! Esi īsta ragana, tiešām.

Es neviļus pasmējos:

– Man tā būs jādara.

Ceru, ka tie, kas mani šeit pazina, nebūs pārāk pārsteigti par rakstura maiņu. Es vairs neesmu vientuļa sieviete ar mazu bērnu, bet gan vientuļa sieviete ar vīru. Man ir jādzīvo – un ne tikai tā, bet kā cilvēkam. Vai tas nav iemesls, lai mainītos?

* * *

Mēs vienojāmies, ka šonakt mēs ar Oļežku pārnakšņosim pie Veras, bet nākamajā dienā atgriezīsimies mājās. Mēs vienojāmies, ka atlikušās divas nedēļas pirms skolas es varu uz visu dienu aizvest zēnu pie kaimiņiem, un Ļena viņu pieskatīs. Tajā pašā laikā izrādījās, ka arī Natuška ies skolā, pirmajā klasē, un Oļežka viņu apskauž un arī grib, un pat jau ir iemācījusies "gandrīz-visus burtus".

Būtu labi, ja viņu tiešām ievietotu bērnudārzā. Bet, ja viņš līdz šim ir sēdējis mājās, tas nozīmē, ka te ar bērnudārziem nav tik vienkārši? Vai arī tas nebija pieejams, vai vēl kaut kas cits… Ak, cik daudz lietu man "jāatceras"! Kā? Amnēzija ir amnēzija, bet nezināt pamatlietas vispār būtu dīvaini.

Tā es nokļuvu mājās. Es stāvēju uz sliekšņa, apskatīdama tīri nomazgāto priekšnamu, apdegušo durvju airi uz dzīvojamo istabu un durvju ailē redzamo pelēkās betona grīdas gabalu. Deguma smaka vairs nebija tik spēcīga kā agrāk, un tā vēl kādu brīdi nepazudīs. Tas ir labi. Māja bija pietiekami liela mums abiem, un pagaidām varējām iztikt bez vienas istabas.

Iepretim viesistabai atradās virtuve, gaiteņa galā bija kāpnes uz pirmo stāvu, un pieliekamajā zem kāpnēm es biju atradusi spaini, grīdas lupatu un mopu, bet tālāk, šaurā koridorā pa labi, es nebiju skatījusies. Tagad es to izdarīju. Zem kāpnēm atradās vēl viens pieliekamais, kur glabājās ziemas lietas, divas durvis pretī veda uz tualeti un vannas istabu – un vismaz tā bija tīra! Durvis koridora galā veda uz pagalmu, un tur bija daži šķūnīši – arī tie man būs jāapskata. Jā, darba apjoms strauji pieauga.

Es strādāju virtuvē gandrīz līdz vakaram. Es visu iztīrīju, divus spaiņus ar alus pudelēm, sabojātu ēdienu un netīrajiem maisiņiem aiznesu uz atkritumu tvertni, un tajā pašā laikā – no galda noklāju eļļas drānu, jo tas izskatījās ļoti neglīts. Ēdiena krājumi nebija apmierinoši, arī trauki bija ļoti minimāli, un, šķiet, sapratu Maksa neapmierinātības iemeslu šajā sapnī: šķita, ka viņa Marina gatavo ne pārāk labi. Kopumā, spriežot pēc virtuves, meitene bija ļoti slikta saimniece.

Bet uz ledusskapja bija maks, un es beidzot ieraudzīju vietējo naudu, un tajā pašā laikā sapratu, cik daudz naudas man būs vajadzīgs. Papīra desmit un trīs rubļi, metāla rublis, divas piecpadsmit kapeikas monētas, divi niķeļi un kapeika. Jā.

Tomēr vēl ir pāragri panikot, vispirms jāaiziet līdz veikalam.

Un arī būtu labi pārmeklēt Maksa drēbju kabatas. Un vispār pārmeklēt māju, meklējot slēptuves, jo iereibuši vīrieši tādi jau ir, viņi nekad neatdotu visu naudu sievai. Apskatīju virtuvi – to varēja uzskatīt par pārmeklētu, un tas, kas bija patiešām steidzami, bija pārtikas produktu iepirkšana. Tātad man nāktos iziet sabiedrībā ar šo briesmīgo zilumu, meklēt veikalu… Es satriecos. Kur man būtu jāiet? Labi, tas, kas man ir pieliekamajā, ja to izmanto prātīgi, piecas dienas pietiks, bet maize un piens rīt tik un tā ir vajadzīgi. Man pašai būtu labi, bet man ir bērns, kas jābaro.

Man ir slikts garastāvoklis. Es biju pieradusi pie Veras un viņas ģimenes, bet izrādījās, ka mani pārņēmusi panika spert pirmo soli lielajā pasaulē. Tur mani varēja pazīt daudzi, bet es nevienu nepazinu, nezināju cenas, nepazinu apkārtējo dzīvi, nezināju vispār neko!

– Es uzliku tējkannu uz uguns un izvilku samīcītu brūvējuma paciņu.

Lūk, starp citu, es nopirkšu arī tēju, tās pietiks uz divām vai trim reizēm. – Uzmanies, mīļā.

Tev tik un tā nāksies iebāzt degunu. Jo ātrāk, jo labāk. Kamēr vēl esi šokā, amnēzija, smadzeņu satricinājums un tamlīdzīgi. Visiem, kurus neatpazīsti, atvainojies, paskaidrojies un no jauna iepazīsti. Normāli cilvēki sapratīs.

Es uzvārīju tēju, nokrāpēju atlikušo ievārījumu no litriskās burkas, kas bāreņainā stāvoklī stāvēja skapī, un iebēru to rozetē. Ābolu. Runājot par to, paskaties, kas ir manā dārzā. Un meklējiet pagrabu, nevar taču būt tāda māja bez pagraba!

It kā reizē ar tējas dzeršanu atskanēja dūšīgs zvana zvans. Durvis joprojām bija atvērtas, Vera būtu iegājusi šādā veidā, tātad tas noteikti ir kāds cits. Nelielā panikā es izlēcu gaitenī. Uz sliekšņa stāvošās dāmas seja šķita blāvi pazīstama. Vai nu es viņu biju redzējis sapnī, vai bēru laikā. Tieši "dāma": blondas cirtas zem vasarīgas cepures, pieticīga izskata, bet acīmredzami dārga krepa kleita, viegla estrādes smaržu smarža.

– Sveiki, Marina. Kā tu jūties, vai es traucēju?

Un intonācijas… nē, ne augstprātīgas, bet kaut kas tajās ir, kas izdala izcelsmi un audzināšanu. Nevar viņu nosaukt par sievieti, nemaz nerunājot par "tanti".

– Nē, nāc iekšā. Atvainojiet, es jūs atceros, bet es jūs nepazīstu.

Ārsts saka, ka tas ir no šoka. Vai jūs ienāksiet virtuvē? Diemžēl viesistabā.

Viesis pakratīja galvu, meta ātru skatienu uz izdegušajām durvīm un mīļi atbildēja:

– Protams, mana mīļā, es labprāt apsēstos virtuvē. Un nebrīnieties, mēs viens otru nepazīstam, lai gan, protams, jūs, iespējams, esat mani redzējis. Es esmu Ksenija Petrovna no pilsētas labdarības komitejas. Es atnācu, lai noskaidrotu, kā mēs varam jums palīdzēt.

Labi, ka man bija laiks sakopties! Ielaist viesus tajā nekārtībā, kas tur bija, – tas ir kauns! Tas ir pietiekami apkaunojoši, šī Ksenija Petrovna virtuvē neizskatīsies pārāk atbilstoši.

– Tēja? – Es izvilku otru krūzi, cukurkaroti – cukura tajā bija nedaudz mazāk par pusi.

– Sēdieties, Marina, es pats ielejīšu. Jūs neizskatāties labi. Kur ir tavs dēls?

– Pie kaimiņienes. Esmu atveseļojusies tikai tik, lai šodien atgrieztos mājās, bet man vismaz jāsakārto māja.

Viesis pieskārās, uzmanīgi malkojot tēju.

– Jūs dzeriet, Marina. Un pastāstiet man.

Stipra karsta tēja uzmundrināja, es dziļi ievilku elpu un atzinos:

– Es neko nezinu. Nesaprotu, kas jādara steidzami, kas pagaidīs. Kādi papīri ir jānokārto. Mums ir apdrošināšana, bet es par to neko nezinu, vai man ar to kaut kur jābrauc vai jāzvana kādam uz mājām, lai apseko bojājumus? Un tad ir tā šausmīgā sajūta, ka es, iespējams, esmu aizmirsis kaut ko svarīgu. Es biju pārāk pieradusi paļauties uz vīru, un tagad…

Es steidzīgi iedzēru vēl tēju, nolaižot acis. Es nezināju, vai Marina paļāvās uz savu vīru, taču tas bija loģisks izskaidrojums.

Ksenija Petrovna dzēra tēju un pavisam atklāti aplūkoja virtuvi. Maciņš joprojām gulēja uz galda malas, viņa uz mirkli noturēja uz tā skatienu un jautāja:

– Kas notiek ar jūsu finansēm?

– Es vēl nezinu, – es godīgi atbildēju. – Man ir četrpadsmit rubļi un peniji skaidrā naudā, bet… redziet, Makss ir dzēris. Es domāju, ka mums vajadzētu paskatīties, viņš varētu būt kaut ko sev paslēpis. Un aiziet uz banku, viņš krāja uz pensijas kontu. Tur ir divi simti desmit rubļu.

– Vai tu esi domājis par savu nākotni?

– Nē. Es vēl nevaru domāt. Tas viss ir tik sarežģīti un pēkšņi.

– Es saprotu. Es atvainojos. Tev vajag laiku, lai saprastu, kas ir noticis. Bet, Marina, dzīve turpinās. Tev ir dēls.

Mēs beidzām tēju klusībā. Ksenija Petrovna nolika tukšo tasi un sāka runāt:

– Par apdrošināšanu un citiem dokumentiem, rīt būsi mājās, es nosūtīšu vīrieti. Un par nākotni… Marina, tu esi jauna, tu izskaties diezgan saprātīgs cilvēks, tev tikai vajadzīgs laiks. Ticiet man, viss būs labi. Es tevi reizēm apciemošu, vai neiebilsti?

– Ar prieku, – es sirsnīgi atbildēju. – Paldies. Ziniet, Ksenija Petrovna, es tagad patiešām noticēju, ka varu tikt galā. Īsi pirms jūsu ierašanās es sēdēju pilnīgā panikā un domāju par to, cik ļoti esmu nobijusies un ko ar to visu darīt.

– Tāpēc es atnācu tieši laikā, – viņa pasmaidīja. Uz galda gulēja vienkārša balta vizītkarte. – Mans telefona numurs. Zvaniet man, ja jums kaut kas būs vajadzīgs.

Es pavadīju viņu līdz durvīm un stāvēju, vērojot, kā viņa aizgāja līdz vārtiem, iekāpa baltā automašīnā ar atvērtu jumtu un uzmanīgi aizbrauca. Labdarības komiteja.

Man prieks ar jums iepazīties.

Kaut kā man bija ļoti patīkami, ka viņi man neuzbāza naudu vai, vēl ļaunāk, pārtikas pakas, bērnu grāmatas un citu "humāno palīdzību". Lai gan, ja es pareizi sapratu, jautājums par naudu palika atklāts, ja es to lūgtu, viņi man to dotu. Bet man nepatīk lūgt naudu, un tā praktiski būtu ubagošana. Nē, es to darīšu pats. Bet palīdzība ar dokumentiem būs ļoti noderīga.

Es ļoti uzmanīgi izlasīju vizītkarti: pat no informācijas minimuma var izdarīt secinājumus. Šulca Ksenija Petrovna, Novonikolajevskas Labdarības komiteja, Petrovskas iela 28. Tālruņa numurs ir piecciparu. Nu, no tā nevar izdarīt daudz secinājumu, ja neesat Šerloks Holmss. Lai gan, iespējams, jāpiebilst, ka viesis no labdarības komitejas zina, kā raisīt līdzjūtību un uzticību. Es nemaz neesmu noskaņota būt atklāta ar svešiniekiem, vēl jo mazāk ielaist viņus savā mājā. Galu galā manā mājas pasaulē pa durvīm staigā krāpnieki, nevis filantropi. Man vajadzētu pajautāt Verai, kāda labdarības komiteja viņi ir un vai viņiem var uzticēties.