Vientuļa dvēsele raganai ar bērnu

Sekretārijā bija vēl divas atvilktnes, kas nebija pārbaudītas. Atklāti sakot, radās doma, ka šī ir piemērota vieta ģimenes naudas rezerves glabāšanai. Taču acīmredzot Makss un Marina naudu mājās nesaglabāja. Vienā atvilktnē atradās pirmās palīdzības aptieciņa – termometrs, tabletes, pārsēji un vate, plāksteri, cieši aizkorķēta zaļumu pudele. No otra es izvilku kaudzi vēstuļu un pastkaršu. Tas ir labi, es to izlasīšu. Zāles pret amnēziju.

Varbūt es atradīšu kādus radiniekus.

Pirms vakara paspēju iztīrīt augšstāvu, kas bija kārtībā, bet putekļains. Guļamistaba, bērnistaba un divas istabas, kuras, šķiet, netika izmantotas. Viena bija tukša, otrā bija tikai plats rakstāmgalds un taburete tā priekšā. Rakstāmgalda atvilktnes tukšas. Istabas varētu būt viesu istabas, daudzbērnu ģimenes bērnistabas, kabinets ar bibliotēku. Kad iekārtošos, redzēsim.

Īsa koridora galā bija stāvas un šauras kāpnes uz bēniņiem. Es tur vēl nebiju uzkāpis.

* * *

Vakarā es parādīju Ksenijas Petrovnas vizītkarti Veročkai un Iļjam. Izrādījās, ka pilsētā patiešām ir labdarības komiteja, ļoti cienījama organizācija. Un Vera pēc apraksta atpazina manu viesi – viņa patiešām bija viena no šīs pašas komitejas dibinātājām, nekāda viltība. Varbūt mans izbrīns pārāk skaidri atspoguļojās manā sejā, jo Vera paraustīja plecus:

– Kas jūs pārsteidz? Tu esi bārene, Maksa radinieki tevi neuzskata par savējo, tu esi viena ar bērnu, vai neesi pelnījusi palīdzību?

– Es vienkārši aizmirsu, ka tāda komiteja vispār pastāv, – es izplūdu. – Muļķīga sajūta, es nezinu, ko vēl es varēju aizmirst. Starp citu, es neatceros arī Maksa ģimeni.

– Viņi ir Maskavā, – Vera sacīja, – viņiem nav, ko darīt mūsu biezoknī. Maksam ar viņiem bija ķildas pēc vecmāmiņas nāves, tu man teici. Un tikai šī vecmāmiņa tevi mīlēja.

– Es nevienu neatceros, – es nopūtos. Es negribēju iepazīties ar Maksa ģimeni, bet vārdi par vecmāmiņu, kuru nepazinu, mani sarūgtināja.

Varbūt tāpēc es viņu redzēju savā sapnī tajā naktī. Vecmāmiņu Antoņinu Mihailovnu, tieši to, kas mums uzdāvināja šo māju, un Maksa vecākus. Autoavārija. Bēres, Makss pilnīgi miris, Marina tajā pašā melnajā apsegtajā kleitā, bērnišķīgi raudoša. Kāds nepatīkams tips siekalojas, bļaustās, ka Maksam ir gana – tur visa māja no viņa vecmāmiņas, un Makss atbild, ka "aizrīkojies". Mm-hmm.