Es ceļoju viena

10. nodaļa

Mīa Krīgere piepeši pamodās un piecēlās gultā sēdus.

Kāds bija ienācis viņas mājā.

Viņai nebija ne jausmas, kā viņa bija nonākusi otrajā stāvā – viņa neatcerējās, ne kā noģērbusies, ne kā iekāpusi gultā, taču tagad tam nebija nozīmes. Kāds bija ienācis viņas mājā. Viņa dzirdēja trokšņus virtuvē. Viņa izslīdēja no gultas, uzvilka džinsu bikses un T kreklu, iebāza roku apakšveļas atvilktnē un izvilka savu mazo Glock 17. Mīai Krīgerei nepatika ieroči, taču viņa nebija nekāda idiote. Basām kājām uz pirkstgaliem viņa izslīdēja no guļamistabas, atvēra koridorā logu un uzrāpās uz mazā jumta. Aukstais vējš uz kailajiem pleciem lika pēkšņi apzināties, ka viņa ir pilnīgi pamodusies. Ka pirms tam viņa bija cieši aizmigusi. Sapņojusi par Sigrīdu. Par dzeltenu kviešu lauku. Sapnī viņas abas bija skrējušas pāri laukam. Sigrīda pa priekšu, viņas mati viļņojušies gluži kā palēninātā filmā.

Nāc, Mīa, nāc pie manis!

Mīa nokratīja pēdējās miega paliekas, aizbāza ieroci aiz džinsu bikšu jostas un nolēca no jumta; viņa piezemējās zālē tikpat nadzīgi kā kaķis. Kas, pie velna, tas varēja būt? Šeit? Viņas mājā? Vai kāds vispār dzīvoja vēl tālāk no civilizācijas par viņu? Viņa uzmanīgi apgāja ap mājas stūri un veikli ielūkojās dzīvojamās istabas logā. Tur neviena nebija. Viņa neatlaidīgi turpināja ceļu uz sētas durvīm, kurām bija mazs lodziņš: arī šeit neviena nebija. Viņa piesardzīgi atvēra durvis, nogaidīja pāris sekunžu un uz pirkstgaliem ieslīdēja koridorā. Viņa nostājās pie dzīvojamās istabas ieejas tā, lai mugura atrastos pret sienu, ievilka dziļu elpu, tad, izstieptajās rokās turēdama ieroci, viņa devās iekšā.

“Nu, vai tad tā sasveicinās ar sen neredzētu draugu?”

Salicis kājas uz galda, Holgers Munks sēdēja dīvānā un smaidīja.

“Tu, nolāpītais idiot,” Mīa nopūtās. “Es varēju tevi nošaut.”

“Man gan tā neliekas,” Munks nosmīnēja un piecēlās. “No manis nesanāktu nekāds dižais šaujammērķis.”

Viņš uzsita sev pa vēderu un īsi nosmējās. Mīa nolika ieroci uz palodzes un gāja apskaut savu veco kolēģi. Un tikai tad viņa apjauta, ka viņai ir auksti, ka viņai kājās nav kurpju un viņa nav pienācīgi apģērbusies un ka vakardienas tabletes joprojām atradās viņas organismā. Viņa bija ļāvusies instinktam. Tas deva spēku, kura viņai nebija. Viņa sabruka dīvānā un satinās pledā.

“Viss kārtībā?”

Mīa piekrītoši pamāja.

“Es negribēju tevi nobiedēt. Vai es tevi nobiedēju?”

“Jā, mazliet,” Mīa atzina.

“Piedod,” Munks atvainojās. “Es uzvārīju tēju. Gribēsi? Es būtu taisījis kafiju, bet es tā arī nesapratu, kā iedarbināt to tavu kosmosa kuģi.”

Mīa pasmaidīja. Par spīti tam, ka viņa kolēģi nebija satikusi ilgu laiku, savstarpējā ķircināšanās nebija nekur pazudusi.

“Es dzeršu tēju, paldies,” Viņa atkal pasmaidīja.

“Būšu atpakaļ pēc divām sekundēm,” Munks atsmaidīja pretī un nozuda virtuvē.

Mīa ieslīpi uzmeta skatienu biezajai mapei, kas bija uzlikta uz galda. Šeit nebija ne telefona, ne interneta, nedz pieejas laikrakstiem, bet noprast, ka ārpasaulē ir kas atgadījies, nebija grūti. Tas bija kas svarīgs. Tik svarīgs, ka Holgers Munks bija lidojis ar lidmašīnu, braucis ar mašīnu un pēc tam iekāpis arī laivā, lai tikai ar viņu parunātu.

“Ķeramies vērsim pie ragiem, vai tu vispirms gribētu saviesīgi patērzēt?” Munks jau atkal smaidīja un nolika viņai priekšā uz galda tējas krūzi.

“Holger, es vairs nestrādāju.”

Mīa noraidoši pašūpoja galvu un iemalkoja tēju.

“Jā, es saprotu, saprotu,” Munks nopūtās, iezveldamies vienā no krēsliem. “Tieši tāpēc tu arī šeit slēpies – es saprotu. Pat bez mobilā? Tu esi ļoti grūti atrodama.”

“Tā arī bija domāts,” Mīa sausi noteica.

“Skaidrs, skaidrs,” Munks vēlreiz nopūtās. “Vai man tūlīt iet prom?”

“Nē, tu vari nedaudz uzkavēties.”

Pēkšņi Mīu pārņēma neizlēmība. Viņa nespēja izšķirties. Līdz pat šim brīdim viņa bija apņēmīga un mērķtiecīga. Viņa parakņājās kabatā, taču neatrada nevienu tableti. Tagad arī negribējās, ņemot vērā, ka šeit bija Holgers Munks, bet viņa labprāt iedzertu ko alkoholisku.

“Tātad, ko tu domā?” Munks jautāja, nedaudz pieliekdams galvu.

“Ko es domāju par ko?”

“Vai tu uzmetīsi tai aci?”

Viņš pamāja, norādīdams uz mapi uz galda, kas atradās viņiem pa vidu.

“Es laikam teikšu nē,” viņa noteica un savilka pledu ciešāk sev ap pleciem.

“Labi,” Munks noteica un izņēma savu mobilo telefonu.

Viņš ievadīja jaunā, izspūrušā vīrieša telefona numuru.

“Šeit Munks. Varēsiet man tagad atbraukt pakaļ? Esmu savu izdarījis.”

Mīa Krīgere pašūpoja galvu. Viņš nebija mainījies. Viņš precīzi zināja, kā panākt savu.

“Tu esi idiots.”

Munks aizklāja telefona mikrofonu ar roku.

“Ko tu teici?”

“Labi, labi. Es uzmetīšu tai aci, bet neko vairāk. Saprati?”

“Aizmirstiet par laivu. Es jums piezvanīšu vēlāk.”

Munks beidza sarunu un piebīdīja savu krēslu tuvāk galdam.

“Kā mēs to darīsim?” viņš jautāja, uzlicis roku uz mapes.

“Man vajag zeķes un biezu džemperi.Tu atradīsi visu manā guļamistabā. Un vēl man vajag alkoholisku dzērienu. Skapītī zem virtuves letes ir jābūt konjaka pudelei.”

“Tu esi sākusi dzert?” pieceldamies kājās, Munks noprasīja. “Tas ir galīgi tev neraksturīgi.”

“Un būtu lieliski, ja tu varētu apklust,” Mīa teica un atvēra mapi, kas stāvēja uz galda viņas priekšā.

Tajā bija aptuveni divdesmit piecas fotogrāfijas un ziņojums no nozieguma vietas. Mīa Krīgere izklāja fotogrāfijas pa visu galdu.

“Ko tu domā? Pirmais iespaids?” Munks sauca no virtuves.

“Tagad man ir skaidrs, kāpēc tu esi ieradies,” Mīa nočukstēja.

Munks atnāca atpakaļ, nolika dzēriena glāzi viņai blakus uz grīdas un atkal nozuda.

“Nesteidzies. Es sameklēšu visu, ko tu prasīji, un tad iešu ārā skatīties uz jūru, labi?”

Mīa nedzirdēja, ko viņš teica. Viņa bija jau noslēgusies no pasaules. Iedzērusi lielu malku dzēriena, viņa dziļi izelpoja un sāka pētīt fotogrāfijas.

11. nodaļa

Munks sēdēja uz akmens un skatījās, kā saule pazūd aiz horizonta. Viņš bija domājis, ka Hēnefosa ir klusa, – naktī, kad viņš gulēja gultā, tur reti kad bija dzirdama kaut viena skaņa – taču tas nebija salīdzināms ar šejieni. Šis bija īsts klusums. Un skaistums. Munks sen nebija redzējis šādu ainavu. Tagad viņš saprata, kāpēc Mīa bija izvēlējusies šo vietu. Tik mierpilnu. Un gaiss bija tik tīrs. Viņš dziļi ieelpoja caur degunu. Vienreizīga vieta. Viņš paskatījās telefonā, cik pulkstenis. Bija pagājušas divas stundas. Tas bija ilgs laiks, bet viņa varēja nesteigties. Galu galā viņš nekur prom neies. Kā būtu, ja viņš paliktu te? Sekotu viņai, piemēram, atteiktos no mobilā. Ignorētu pasauli? Un aizmirstos? Nē, nedrīkstēja aizmirst par Marionu; Munks viņu nekad nepamestu. Pārējie viņam tā nerūpēja. Taču tajā mirklī viņu pārņēma vainas sajūta. Galvā uzzibsnīja viņa mātes tēls, kura ratiņkrēslā devās uz lūgšanām. Viņš cerēja, ka brauciens noritējis veiksmīgi. Tas bija viņa pienākums. Katru trešdienu aizvest viņu uz kapelu. Viņš īsti nesaprata, kāpēc viņa tā uzstāja, jo agrāk viņa nebija īpaši reliģioza; taču tam nebija nekādas nozīmes. Viņas izvēle lika Munkam justies neomulīgi, bet māte bija pietiekami pieaugusi, lai zinātu, ko dara.

“Holger?”

Mīas balss, kas nāca no mājas, pārtrauca Munka pārdomas.

“Tu pabeidzi?”

“Man tā liekas.”

Munks ātri piecēlās, izstaipījās, lai tiktu vaļā no stīvuma, un mundrā gaitā soļoja atpakaļ uz māju.

“Tātad, ko tu domā?”

“Manuprāt, mums ir jāuzēd,” Mīa noteica. “Es uzsildīju zupu.”

Munks iegāja dzīvojamā istabā un atkal apsēdās. Pirms tam pa galdu izkaisītās fotogrāfijas bija saliktas atpakaļ mapē.

Istabā atgriezās Mīa, kas, ne vārda neteikdama, nolika viņa priekšā uz galda kūpošas zupas bļodu. Bija pilnīgi skaidrs, ka viņas prāts ir kaut kur citur; viņš atpazina šo sejas izteiksmi: viņa bija nogrimusi savās pārdomās un negribēja, lai viņu traucē. Viņš paēda klusēdams un ļāva viņai paēst, pirms klusi ieklepojās, lai atsauktu viņu realitātē.

“Paulīne Olsena. Tas ir vecmodīgs vārds sešus gadus vecai meitenei,” teica Mīa.

“Visi viņu sauca par Līnu,” piebilda Munks.

“Hmm?”

“Viņu nosauca par godu mātes mātei, tomēr visi viņu sauca par Līnu.”

Mīa Krīgere paskatījās uz viņu ar savādu sejas izteiksmi. Viņa joprojām bija dziļi savās pārdomās.

“Līne Olsena,” Munks turpināja. “Sešus gadus veca, šoruden vajadzēja sākt iet skolā. Kāds garāmgājējs viņu atrada pakārtu kokā Maridalenā. Nav atrastas seksuālas vardarbības pēdas. Nogalināta, pārdozējot metoheksitālu. Uz muguras bija skolas soma. Tā bija pilna ar skolas grāmatām – tās nebija viņas; kā jau minēju, viņa vēl nebija sākusi skolas gaitas. Penālis, lineāls, visas grāmatas apvākotas ar papīru, nekur neviena pirkstu nospieduma. Nezināma iemesla dēļ uz visām grāmatām uzrakstīts nevis upura vārds, bet gan Toni

J. W. Smith. Viņas drēbes bija tīras, tikko gludinātas; pēc mātes stāstītā, tās nav viņas. Viss ir pilnīgi jauns.”

“Tā ir lelle,” Mīa noteica. “Atvaino?” Munks jautāja.

Stiklainām acīm Mīa lēnām piepildīja savu glāzi; kamēr viņš bija ārā, viņa bija paķērusi konjaka pudeli no virtuves, un tagad tā bija gandrīz tukša.

“Tas ir lelles apģērbs,” Mīa turpināja. “Tas ir lelles kostīms. Kas tā ir par lelli?”

Munks paraustīja plecus kā atvainodamies.

“Piedod, es zinu tikai to, kas ir minēts ziņojumā. Es šo lietu neizmeklēju.”

“Vai tevi sūtīja Mikelsons?”

Munks pamāja.

“Būs vēl citas,” Mīa klusi noteica.

“Ko tu ar to domā?”

“Būs vēl citas meitenes. Viņa ir tikai pirmā.”

“Tu esi pārliecināta?”

Mīa pārmetoši paskatījās uz viņu.

“Piedod,” Munks atvainojās.

“Uz viņas mazā pirkstiņa naga ir cipars,” Mīa teica.

Mīa izņēma fotogrāfiju no mapes. Tas bija meitenes kreisās rokas tuvplāns. Viņa to nolika Munka priekšā un norādīja ar pirkstu. “Redzi? Viņai uz mazā pirkstiņa naga ir ieskrāpēts cipars. Tas izskatās pēc vienkārša skrāpējuma, bet nav. Tas ir romiešu cipars viens. Būs vēl citas meitenes.”

Munks glaudīja savu bārdu. Viņam tas izskatījās pēc skrāpējuma, arī ziņojumā tas bija aprakstīts kā skrāpējums, bet viņš neko neteica.

“Cik daudz?” viņš jautāja, mēģinot likt viņai runāt.

“Iespējams tik, cik pirkstu.”

“Desmit?”

“Grūti teikt. Varbūt.”

“Tu esi pārliecināta? Ka būs vēl citas, es domāju?”

Mīa atkal, gluži kā nespēdama noticēt, paskatījās viņā un iedzēra vēl vienu malku no pudeles.

“Šis ir klīnisks gadījums. Slepkava nesteidzās. Starp citu, neesmu pārliecināta, ka tas ir vīrietis, bet tas varētu būt vīrietis, taču viņš nav, hmm…”

“Nav kas?”

“Es nezinu. Nav normāls. Ja tas ir vīrietis, tad viņš nav normāls.”

“Tu domā viņa seksuālo ievirzi?”

“Tur kaut kas nav un reizē ir, ja tu saproti, ko es ar to domāju. Jā, viss ir kārtībā, bet ne gluži… kaut kas tur nav, un tajā pašā laikā savā ziņā viss ir kārtībā.”

Viņš bija palicis viens; viņas vairs nebija istabā, viņa atkal bija nogrimusi sevī. Munks viņu vairs nepārtrauca.

“Kas ir metoheksitāls?”

Munks atvēra mapi un lapoja cauri nozieguma vietas ziņojumam, lai atrastu atbildi. Protams, ka viņa nebija to lasījusi. Viņa, kā ierasts, bija skatījusies tikai uz fotogrāfijām.

“To tirgo ar nosaukumu Brevital. Tas ir barbiturāta atvasinājums. To izmanto anesteziologi.”

“Anestēzijas līdzeklis,” Mīa teica un atkal pazuda sevī.

Munks ļoti vēlējās uzsmēķēt, bet viņš nekustējās no vietas. Viņš negribēja smēķēt iekštelpās, un viņš ne par kādu naudu negribēja atstāt viņu vienu, jo īpaši tagad.

“Viņš negribēja nodarīt viņai pāri,” Mīa piepeši sacīja.

“Kā tu to domā?”

“Slepkava negribēja viņai nodarīt sāpes. Viņš saģērba viņu, nomazgāja. Iemidzināja viņu. Viņš negribēja, lai viņa cieš. Viņam viņa patika.”

“Viņam viņa patika?”

Mīa Krīgere viegli pamāja ar galvu.

“Tad kāpēc viņš viņu pakāra ar lecamauklu?”

“Viņa drīz sāktu iet skolā.”

“Un kas ir ar skolas somu un grāmatām?”

Viņa paskatījās uz Munku kā uz pilnīgu idiotu.

“Tieši tāpēc.”

“Kāpēc uz grāmatām ir rakstīts Toni J. W. Smith, nevis Paulīne Olsena?”

“Es nezinu.” Mīa nopūtās. “Tas nekādi neiederas. Viss pārējais sakrīt, izņemot šo, vai ne?”

Munks neko neatbildēja.

“Izšūtā etiķete kleitas aizmugurē. “M10:14”. Tas iederas,” viņa turpināja runāt.

“Marka evaņģēlijs 10:14. No Bībeles? “Laidiet bērniņus pie manis”?”

Munks atcerējās šo detaļu no ziņojuma, kas patiesībā bija ļoti izsmeļošs, tomēr neviens nebija pamanījis, cik būtisks bija skrāpējums uz naga.

Mīa pamāja.

“Bet tas nav svarīgi, tas M10:14. Viņš tikai ar mums spēlējas.

Te ir daudz būtiskākas lietas.”

“Svarīgāk par vārdu uz grāmatām?”

“Es nezinu,” Mīa noteica.

“Mikelsons grib, lai tu nāc atpakaļ.”

“Lai strādātu pie šīs lietas?”

“Lai tu vispār nāktu atpakaļ.”

“Pilnīgi izslēgts. Es neiešu atpakaļ.”

“Tu esi pārliecināta?”

“Es neiešu atpakaļ!” viņa uzsprāga. “Vai tu nedzirdi mani? Es neatgriezīšos.”

Munks viņu tādu redzēja pirmo reizi. Viņa trīcēja; likās, ka viņa tūlīt sāks raudāt. Viņš piecēlās un apgāja riņķī galdam, kas bija novietots pie dīvāna. Viņš apsēdās viņai blakus un aplika viņai ap pleciem roku. Viņš pievilka viņas galvu pie paduses un noglāstīja matus.

“Kuš, kuš, Mīa. Metam mieru. Liels paldies tev.”

Mīa klusēja; Holgers juta, kā viņas izkāmējušais augums trīs viņam blakus. Viņa bija nopietni slima. Tas bija kas jauns. Viņš palīdzēja viņai piecelties un uzkāpt augšā pa kāpnēm. Ieveda viņu istabā, ielika gultā un apklāja ar dūnu segu.

“Vai tu gribi, lai palieku šeit pa nakti? Pasēžu tev blakus? Vai labāk gulēt lejā uz dīvāna? Vai tu gribētu, lai pagatavoju tev brokastis? Es pamēģināšu iedarbināt tavu kosmosa kuģi. Kafija gultā?”

Mīa Krīgere neteica ne vārda. Pievilcīgā meitene, kas viņam tik ļoti patika, gulēja zem segas gluži kā mirusi, absolūti nekustīgi. Holgers Munks apsēdās uz krēsla blakus gultai un pāris minūšu vēlāk dzirdēja, kā viņas smagā elpošana nomierinās un izlīdzinās.

Viņa bija aizmigusi.

Mīa? Šādā stāvoklī?

Viņš arī kādreiz bija redzējis viņu nogurušu un izmocītu, tomēr ne šādu. Šī reize bija pilnīgi citāda. Viņš vērās viņā ar maigumu, tad, pārliecinājies, ka viņa ir kārtīgi apsegta, nogāja lejup. Viņš atrada taku, kas veda uz molu, un izņēma no jakas kabatas savu mobilo telefonu.

“Mikelsons, runājiet?”

“Šeit Munks.”

“Tātad?”

“Viņa nebrauks.”

Brīdi iestājās klusums.

“Sasodīts,” viņš izdzirdēja pēc kāda laika. “Vai viņa pateica kaut ko noderīgu? Kaut ko, ko mēs esam palaiduši garām?”

“Ka būs vēl citas.”

“Ko tu ar to gribi teikt?”

“To, ko es tikko teicu: būs vēl citas meitenes. Uz viņas mazā pirkstiņa naga ir ieskrāpēts cipars. Tavi darbinieki to nebija pamanījuši.”

“Sasodīts,” Mikelsons nolamājās un atkal apklusa.

“Vai ir kaut kas, ko tu man vēl neesi pateicis?” Munks visbeidzot jautāja.

“Gatavojies braukt atpakaļ,” Mikelsons teica.

“Es šeit palieku līdz rītdienai. Esmu viņai vajadzīgs.”

“Tas nav tas, par ko runāju. Es gribu, lai tu atgriezies.”

“Īpašā vienība atsāk darbu?”

“Jā. Tu ziņosi un atskaitīsies pa taisno man. Man vēl rītdien šur un tur jāpiezvana.”

“Sarunājuši, tad līdz rītvakaram,” Munks teica.

“Labi,” Mikelsons atņēma, un atkal iestājās klusums.

“Nē, Mīa nebrauks,” Munks atbildēja uz vārdos neizteikto jautājumu.

“Tu esi drošs?”

“Esmu pilnīgi drošs,” viņš atbildēja. “Mariboesgātes iela, tie paši biroji?”

“Tas jau ir nokārtots,” Mikelsons paskaidroja. “Īpašā vienība neoficiāli atsāk darbu. Vari sākt veidot komandu, kad atgriezīsies Oslo.”

“Labi,” Munks teica un ātri nospieda sarunas pārtraukšanas pogu.

Viņš juta, ka paliek aizvien priecīgāks, taču nevēlējās, ka Mikelsons par to uzzina. Viņš atgriezīsies tur, kur bija viņa īstā vieta. Oslo. Īpašā vienība atkal bija darba kārtībā. Viņš bija atguvis savu veco darbu, taču viņa laime nebija pilnīga. Viņš vēl nekad nebija redzējis Mīu Krīgeri tādā stāvoklī, tik ļoti izmocītu, un viņš nevedīs viņu sev līdzi. Un doma par mazo, kokā pakārto meitenīti joprojām lika citkārt tik milzīgajam izmeklētājam nodrebēt.

Munks paskatījās debesīs. Horizonts sāka grimt tumsā. Zvaigznes appludināja klusumu ar aukstu gaismu. Viņš iemeta cigareti jūrā un lēniem soļiem devās atpakaļ uz māju.

12. nodaļa

Kamēr Tobiass Iversens gaidīja, kad brālis atnāks atpakaļ, viņš atrada vēl vienu zaru un sāka veidot nākamo bultu. Viņam patika darboties ar nazi. Patika, kā asmens šķeļ sev ceļu cauri kokam, patika arī, cik uzmanīgi viņam nācās ieslīpi pavērsto nazi vadīt starp mizu un koku, lai nesabojātu bultu. Tobiasam Iversenam bija zelta rokas; visvairāk uzslavu viņš saņēma mākslas un kokapstrādes stundās. Pārējos priekšmetos viņam bija tikai viduvējas atzīmes, jo īpaši matemātikā, bet viņam patiesi bija talants, darbojoties ar rokām. Un norvēģu valodā. Tobiasam Iversenam ļoti patika lasīt grāmatas. Labu laiku viņš deva priekšroku fantāzijas un zinātniskās fantastikas žanram, bet tad pagājušajā gada rudenī viņiem sāka mācīt forša, jauna norvēģu valodas skolotāja Emīlija, kura skaļi smējās un kurai bija daudz vasaras raibumu; reizēm likās, ka viņa nemaz nav skolotāja, bet gan patiešām jauka lielā meitene, kuras vadītās stundas vienmēr bija neticami aizraujošas. Un tas bija pavisam citādāk nekā ar viņu iepriekšējo skolotāju, kura tikai… ja tā padomā, viņš nespēja atsaukt atmiņā neko no tā, ko viņi bija darījuši viņas stundās. Emīlija viņam iedeva garu sarakstu ar grāmatām, kas, viņasprāt, viņam būtu jāizlasa. Viņš bija gandrīz pabeidzis lasīt “Mušu pavēlnieku”, kas bija viena no viņas ieteiktajām grāmatām, un tagad apjauta, cik ļoti viņš gaidīja brīdi, kad ies mājās un varēs turpināt lasīt grāmatu gultā. Nu, viņš ilgojās palasīt gultā; viņš nerāvās doties mājās. Lai gan oficiāli Tobiass Iversens bija tikai trīspadsmit gadus vecs, dziļi sirdī viņš bija daudz vecāks un bija pieredzējis lietas, kas bērnam nebūtu jāzina. Viņš bieži domāja par aizbēgšanu: salikt to mazumiņu, kas viņam piederēja, mugursomā un mesties plašajā pasaulē, prom no drūmajām mājām, taču tas bija nepiepildāms sapnis. Uz kurieni gan viņš ietu? Viņš bija iekrājis nedaudz dzimšanās dienās un Ziemassvētkos iedāvinātās naudas, taču ar to nepietika, lai ceļotu, un, vispār, viņš taču nevarēja atstāt savu mazo brāli. Kurš par viņu parūpēsies, ja ne Tobiass? Bez aizķeršanās aizslidinādams naža asmeni zem koka mizas, viņš apmierināti pasmaidīja, kad izdevās nošķelt garu strēmeli vienā gabalā, un mēģināja domāt par kaut ko citu.

Nez, kur Torbens kavējās? Tobiass palūkojās meža virzienā, taču daudz nesatraucās. Viņa mazais brālis bija zinātkārs puika, kas noteikti uzdūries kādai interesantai sēnei vai skudru pūznim.

“Kāpēc mēs nešaujam kristiešu meitenes?”

Tobiasam sanāca smiekli. Bērni, eh, tik nevainīgi; neko viņi nezināja; viņi spļāva ārā visu, kas tiem ienāca prātā. Viss bija gluži pretēji Tobiasa klasē vai skolas spēļu laukumā, kur vajadzēja uzmanīties, ko saka un domā, lai nekādā gadījumā nepieļautu, ka tas atšķiras no vairākuma viedokļa. Tobiass bija redzējis, kā tas notiek, ne vienu reizi vien. Tas bija tāpat kā “Mušu pavēlniekā”. Tiklīdz tu izrādīji vājumu, tā tūliņ tiki iezīmēts par upuri. Tagad viņš uztraucās par sporta stundām; par laimi, viņš bija sportisks, ātri skrēja, lēca tālu un augstu un bija prasmīgs futbolists. Problēma bija viņa sporta tērps. Daži no jaunajiem zēniem, kas bija pārcēlušies uz šejieni no Oslo, ieradās ar citādu attieksmi un kaudzi naudas. Tagad visam bija jābūt Adidas vai Nike, vai Puma, vai Reebok, un pēdējā laikā Tobiasam nācās uzklausīt pārīti nicīgu komentāru par viņa vienkāršajiem apaviem un šortiem, sporta biksēm un vecajiem T krekliem, kas bija bez vajadzīgā logotipa vai stila. Laimīgā kārtā bija vēl kas svarīgāks – vai tu patiki meitenēm. Ja meitenēm tu patiki, tad visiem bija vienalga, kāds bija tavs sporta tērps vai cik tu biji gudrs, vai kādu mūziku tu klausījies, un meitenēm patika Tobiass Iversens. Ne tikai tāpēc, ka viņš bija labā formā, bet arī tāpēc, ka viņš bija ļoti jauks puisis. Tāpēc fakts, ka viņa futbola zābakiem bija tikai viena strīpa un pazolēs caurumi, nebija no svara.

Kristiešu meitenes. Baumas aizsākās uzreiz, kad nepazīstamie ļaudis ievācās vecajā fermā netālu no Litjonas, kas ilgu laiku bija stāvējusi tukša. Viņi bija pamatīgi atjaunojuši ēku; tagad tā izskatījās pilnīgi citādi, un visiem tas likās ļoti aizdomīgi. Daži vietēji bija domājuši, ka jaunpienācēji pieder pie Brunstādas kristīgās baznīcas, tomēr tas bija aplam: izrādījās, ka viņi agrāk bijuši Brunstādas kristīgās baznīcas biedri, bet tad nolēmuši nepiekrist tās sludinātajam un izveidojuši paši savu reliģiju vai, vienalga, kā to sauc. Visiem šķita, ka daudz par viņiem zina, tomēr patiesībā neviens neko daudz par jaunpienācējiem nezināja; izņemot to, ka bērni, kas tur dzīvoja, negāja skolā, ka visi tur bija ļoti kristīgi un viss bija par Dievu. Tobiass priecājās par viņu ierašanos; pavisam ātri viņš bija sapratis, ka, tiklīdz cilvēki sāka komentēt viņa drēbes vai vispār viņa nabadzīgumu, to vien vajadzēja, kā iesākt runāt par kristiešu meitenēm, žviukt!, lai visi aizmirstu par dizaineru zīmoliem. Vienu dienu pēc sporta stundas, lai tikai apklusinātu divus jaunos puišus no Oslo, viņš pat bija samelojis, ka esot viņas redzējis, un tas bija perfekti nostrādājis. Viņš sacerēja pasaciņu par meitenēm dīvainās drēbēs ar gandrīz mirušām acīm, kā viņas bija dzinušas viņu prom. Protams, ka tas bija stulbi darīts, jo viņš personīgi nepazina nevienu no kristiešu meitenēm un viņam pat nebija viedokļa par viņām, bet ko citu viņš varēja darīt?

Tobiass nolika nazi un paskatījās rokas pulkstenī. Brālis bija prom jau kādu laiku, un tagad viņš sāka raizēties. Tas nebija tāpēc, ka viņiem būtu jāiet mājās: viņiem nebija noteikts mājās nākšanas laiks, neviens nepievērsa uzmanību tam, vai viņi bija vai nebija mājās. Tobiass tikai cerēja, ka ledusskapī būs kaut kas ēdams, lai varētu brālim iedot vakariņas. Viņš pats bija apguvis, kā veicami gandrīz visi mājas darbi. Viņš mācēja nomainīt gultas veļu, lietot veļas mašīnu, sakārtot brāļa skolas somu; īstenībā viņš tika galā ar gandrīz visu, izņemot pārtikas iegādi, – viņš negribēja pārtikai tērēt savu naudu, tas, viņaprāt, nebūtu godīgi – tomēr lielākoties virtuves skapīšos varēja atrast nedaudz ēdamā, ātrās pagatavošanas zupas vai mazliet maizes un ievārījuma. Parasti viņiem pietika.

Viņš iedūra bultu zemē blakus celmam un piecēlās kājās. Ja viņi gribēja vēl paspēt medīt bizonus augšup pie Rundvānas, tad bija pēdējais laiks sākt kustēt. Viņš priecājās, ja vismaz skolas dienās izdevās brāli nolikt gulēt vēl pirms deviņiem. Tas nāca par labu brālim un viņam pašam, jo, tā kā viņi abi dzīvoja vienā istabā bēniņos, tad pēc brāļa aizmigšanas viņš izbaudīja pāris stundas savā nodabā pie lasāmlampas.

“Torben?” viņš iesaucās.

Tobiass devās mežā tajā pašā virzienā, kurā pazuda bulta un viņa brālis. Vējš bija pieņēmies spēkā, un viņam visapkārt čaukstēja lapas. Viņam nebija bail, viņš šeit bija neskaitāmas reizes staigājis viens pats vēl negantākā vējā un daudz sliktākos laikapstākļos. Viņam patika, kad daba bija valdonīga un lika visam trīcēt, bet viņa brālis bija bailīgāks.

“Torben? Kur tu esi?”

Viņš atkal sajutās nelāgi par to, ko bija sastāstījis par kristiešu meitenēm. Viņš bija samelojis, sacerējis pasaciņas zēnu ģērbtuvē. Viņš nolēma, ka drīzumā dosies ekspedīcijā līdzīgi kā pieaugušo nepieskatītie puiši “Mušu pavēlniekā”. Izlavīsies, paķers šo to ēdamu, kā arī kabatas lukturīti un aizlaidīs uz Litjonu. Viņš zināja ceļu uz turieni. Pats personīgi pārliecināsies, vai tas, ko saka par jauno fermu un sētu, un visu pārējo, ir taisnība. “Aizraujoši un izglītojoši” – viņš piepeši atcerējās viņa iepriekšējās norvēģu valodas skolotājas iecienītāko frāzi; viss viņiem ieplānotais vienmēr bija aizraujošs un izglītojošs, tāpēc viņiem vajadzēja mierīgi sēdēt un klausīties, bet tā nekad nebija, stundas nekad nebija aizraujošas, un bija ļoti apšaubāms, ka tās bija kaut mazliet izglītojošas, jo viņš nespēja atcerēties neko, ko būtu tajās iemācījies. Tad viņam atmiņā atausa vectēva teiktais, kad viņi reiz braukāja vecajā, sarkanajā Volvo: ne visi cilvēki ir radīti bērnu audzināšanai, ne visi ir dzimuši vecāku lomai. Tas lika viņam aizdomāties: varbūt ar skolotājiem bija līdzīgi? Ka dažiem labāk nevajadzētu mācīt, kas arī izskaidrotu skolēnu nomāktās sejas katru reizi, kad viņi ienāca klasē.