Ienīstu. Gribu. Mīlu

4. nodaļa

– Kāpēc tu atgriezies?! – Viņš rēca man sejā, stāvot pār mani kā mežonīgs kunkulis.

Atcerējos, ka pat papēžos mēdzu būt viņam līdz pleciem, bet tagad viņš gadu gaitā it kā bija kļuvis vēl garāks. Spēcīgāks. Perfekts ciets ķermenis, nemainīga stīdziņa, pelēkzaļas acis. Viņš bija kļuvis vecāks. Un seksīgāks! Velns! Un šis ķermenis tagad cieši piespiežas man pretī, saspiežot manu kaklu. Tas mani ienīst.

– Nepieskarieties man! Atlaid mani! – Es sūkstos atpakaļ, ieurbdama nagus viņa rokā.

– Kas, kur nu, piedauzies. Kas, kur nu vēl. Tu. Tu esi šeit?! – Viņš ir vīrietis, – es dusmīgi saku, izrunājot katru vārdu un vēl ciešāk saspiežot pirkstus pret viņa ādu.

Man sāk pietrūkt gaisa.

Es iesperu viņam pa seju.

– Ceffo!

Kotovs satver manas rokas un piesit tās virs galvas. Es mēģinu izlauzties, vicinādamies, stumdīdams viņu ar ceļgalu, bet bez rezultātiem. Ne viens vien muskulis blēža sejā nesatraucas pret maniem niknajiem mēģinājumiem. Tikai viņš elpo tikpat smagi kā es.

– Tā nav tava lieta, kāpēc es esmu šeit! Tā nav tava darīšana! – Es atkal dusmīgi sūkstījos, bet tad pamanīju viņa sejas izteiksmi. Actiņas bija paplašinājušās, viņa acīs mirdzēja neprātnieka spīdums. Viņš apstājās pie manām lūpām. – Un tik un tā, – es izstiepu muti indīgā smaidā. – Vai tu esi aizmirsis, ko man teici, kad mēs tikāmies pēdējo reizi? – Es ļoti labi atcerējos katru viņa vārdu. Viņš droši vien bija aizmirsis. – Ka tu man vairs nekad nepieskarsies.

– Skurvīga kuce! – Viņš noplūda naidīgus spļāvienus praktiski man uz lūpām, tad atlaida manas rokas un atgrūda mani, izlidojot pa durvīm.

– Jā… vecmāmiņa, Kotovs! – Es mēģinu atvilkt elpu. Un ne jau no tā, ka viņš man saspieda kaklu, bet gan no tuvības ar viņu.

Satriekta par notikušo, es berzu sev kaklu un tad rokas. Tu, pakaļknābis! Aplūkoju savu kaklu spogulī. Uf, vismaz es neko neredzu. Viņš zina, kā mani satvert, neatstājot pēdas, bet tomēr sāp. Bastards!

Es aizeju no tualetes un dodos atpakaļ uz verandu. Tieši tad es sadzirdu un ieraugu, ka Griša un Alīna no visiem atvadās. Aizbraucam? Tieši tā! Ejiet prom!

Kad pāris Karima pavadībā dodas izejas virzienā, Aņa pieiet pie manis.

– Taņa, vai ar tevi viss kārtībā? – satraukta jautā draudzenei.

– Jā, ar mani viss kārtībā, – es klanos un nevērīgi sakārtoju matus. – Kāpēc?

– Kad tu aizgāji, arī Griša iegāja mājā. Un, kad viņš atgriezās, viņš bija dusmīgs un lika Alīnai ātri pulcēties mājās. Viņš bija kopā ar tevi? Kas notika?

Kā es negribu stāstīt par "incidentu" Anya …

– Nē, es viņu neredzēju. Es iznācu no tualetes un taisnā ceļā šurp, – un es beigu beigās meloju, cenšoties izlikties pārsteigta.

– Ak… Nu labi, tad labi, – mana draudzene māj ar galvu un, smaidot, paņem mani zem elkoņa. – Ejam. Tu vēl neesi nogaršojusi jēra gaļu. Karims to lieliski pagatavo.

* * *

Drīz vien pārējie aiziet. Anya aizved mani uz viesu guļamistabu. Viņa iedod man dvieli un drēbes, lai es varētu gulēt, un aizsūta mani dušā, kamēr viņa iet ievīstīt savus zēnus.

Viņu dēli ir tik mīļi! Melnmataini un brūnām acīm. Man šķiet, ka viņi salauzīs ne vienas vien meitenes sirdi, kad izaugs. Vecākajam dēlam Ajazam ir četrarpus gadi, jaunākajiem dvīņiem – Danisam un Iljasam ne tik sen apritēja gads. Un kā viņa tiek galā ar trim?

Es atceros savu grūto laiku ar Miju. Es biju viena. Dima vienmēr bija darbā. Vecvecāku nebija tuvumā. Tikai nesen Razumovskis pārcēla vecākus uz Romu. Un es nekad neatpazinu aukles. Es nevarēju uzticēt savu meitu svešiniekam. Lai gan tagad, esmu pārliecināta, Mija ir aukles aprūpē, tāpēc man vēl vairāk sāp sirds.

Man vienai ar viņu bija grūti! Un tagad trīs!

Es ieeju dušā, ieslēdzu karsto ūdeni un svētlaimīgi izelpoju. Man gribas tvaicēties. Ārā kļuva arvien vēsāks, un es savā kleitā biju sasalusi.

Atceros tumšo skatienu un ķermeni ēdošās zosādas. Verandā Griša skatījās uz mani ar kodīgu naidu. Ar dedzinošu nepatiku.

Bet, kad viņš stāvēja tik tuvu man vannas istabā un es varēju ielūkoties viņa acīs, es noķēru tik pazīstamā iekāres mirdzumā. Viņš mani savulaik tracināja. Viņa neapturamā iztēle un nenogurstošais potenciāls. Mēs ar viņu nodarbojāmies ar seksu vairākas reizes pēc kārtas. Praktiski nepārtraukti. Un mums nekad nebija gana. Un katru reizi tas bija satriecoši. Neatkārtojams.

Un tieši tad manā sāpīgajā galvā uzplaiksnīja sen noglabātās atmiņas. Un tas jau deg man starp kājām.

"Nē, būs tikai sliktāk…" – Es mēģinu sevi apturēt.

Bet mana roka, nepakļaujoties smadzeņu kliedzieniem, pati slīd lejup. Noslīd no mana vēdera un ienirst starp kājām pie mana pulsējošā klitora, pie manām elpojošajām lūpām.

Es jau smagi elpoju, atspiedusies pret sienu un nedaudz izstiepusi kājas. Aizsedzu acis un sākumā lēnām kustinu pirkstus, atdzīvinot tēlu acu priekšā. Tas ir viegli, viņš nekad nav tālu, vienmēr ir tur, it kā tikai gaidītu brīdi. Viņš. Tik spēcīgs, ciets un reizēm maigs.

Es palielinu pirkstu spiedienu, vairāk apļveida kustību.

Atkal un atkal. Atkal un atkal, izzīmējot vēlamos simbolus uz jutīgās ādas.

Viņa stingrais dibens manās rokās. O, jā. Man vienmēr patika tajā iekniebt nagus, kas vienmēr paātrināja viņa jau tā trako ritmu.

Divu pirkstu iegremdēšana iekšā.

– Srāga! – es čukstu, ar muti ķerot gaisu, sajūtot savu iekšējo karstumu, mīksto miesu. Un izdziest ar vēl vienu konvulsīvu atvilkumu. Es glāstu savu klitoru, izsmidzinot sulas. Un atkal iekšā. Mani ceļgali saliecas, un ar katru jaunu kustību es arvien mazāk un mazāk jūtu grīdu zem savām kājām.

– Ahhhhhh… – es stenēju, bet sakodusi lūpu, savaldīju sevi, paātrinoties.

Es uzņemu ātrumu, gluži kā Griša no atmiņām manas aizvērtās acs priekšā. Es gandrīz jutu, kā viņa pirksti ieurbjas manos augšstilbos. Tālumā es dzirdēju skaļus šļakstus, viņa rūkšanu. Pilnīgā pilnība. Es aizvien vairāk un vairāk vicinos, ar otru roku saspiežot viņa krūti, savelkot krūtsgali. Stingri, nebūt ne maigi, atkārtojot to, kā viņš rīkojas ar manu ķermeni. Un es mīlēju viņa metodes līdz pat kliedzošam neprātam.

Mana vēdera lejasdaļa sasprindzinājās arvien vairāk, elektriskā strāva ceļoja no pirkstu galiem uz pirkstgaliem un plaukstām, koncentrējoties pašā visuma centrā, tad spridzināja mani no iekšpuses uz āru. Satricinot manu ķermeni, pārklājot smadzenes ar baltu eiforijas segu, izsaucot gandrīz vai kliedzienu, ko cenšos savaldīt, cieši saspiežot žokļus un aizspiežot acis.

– Mm-mm!

Un vienīgais, kas skanēja manās ausīs, bija viņa stenēšana, kad viņš nāca. Un viņa beigas vienmēr bija iespaidīgas. Viņš ar zobiem iekost man kaklā un iebāzt manī līdz pēdējam pulsam, līdz pēdējai spazmai. Un tad vēl vienu. Un vēl pāris reizes, pagarinot manu baudu. Un tikai tad viņš iznāca un ar skaļu izelpu nokrita man blakus.

Mēģinot atvilkt elpu, es noslīdēju lejup pa sienu un apsēdos uz grīdas. Baltie punktiņi vēl aizvien drudžaini lēkāja man acu priekšā, un sirds plosījās krūtīs. Es melotu, ja teiktu, ka šī ir pirmā reize, kad masturbēju ar viņa tēlu galvā. Bet man šķiet, ka pēdējo reizi es to darīju pirms vairākiem gadiem. Un es nekad… nekad neesmu to izbaudījusi tik ļoti kā tagad. Jo tēls ir svaigs. Tāpēc, ka šodien viņš atkal iededza manī šo uguni ar savām acīm. Lai gan es to ienīdu.

Tu esi muļķe, Taņa! Tavas atmiņas tev neko labu nedos! Tas tikai pasliktinās situāciju, jo es atkal gribu viņu. Es vēlos viņu pa īstam.

Es izkāpju no dušas, apģērbos un nogūlos uz gultas.

Es nolemju piezvanīt meitai. Viņai ir telefons, un, paldies Dievam, es varu viņai piezvanīt jebkurā laikā. No Romas ir trīs stundu starpība, tāpēc vēl nav par vēlu. Ir tikai septiņi vakarā…

Telefona klausulē atskan meitas priecīgais pīkstiens, un es plaši pasmaidu.

– Ciao figlia!

– Mammina! * – izsaucas Mia, un es, dzirdot viņas šādu uzrunu, uzreiz vēl vairāk izkaltu. Šķiet, ka es to nebiju dzirdējusi jau sen! Mia zina krievu valodu, bet, tā kā mājās sarunas pārsvarā nenotika tajā, viņa labāk runā itāļu valodā. – Jūs jau esat šeit?!

– Es atlidoju pagājušajā naktī, – es aizkaitināta saraucu degunu, – atvainojos, ka uzreiz tev nepazvanīju. Mammai šeit ir daudz darāmā! – Man kļūst kauns meitas priekšā. Vakar ar šo dzīvokli un viesnīcu. Šopēcpusdien viss iegrimis domās un raizēs par gaidāmo tikšanos ar draugu un… Es pakratīju galvu un ar smaidu pajautāju: – Ko tu dari, mīļā?

– Es kolekcionēju rotaļlietas. Lolita atbildēja, kamēr es kolekcionēšu, man nekādas multfilmas! – Mia aizvainota iesmūkšķ telefonā.

Nu, kas ir Lolita, man ir ļoti interesanti!

– Kāda Lolita? – piesardzīgi jautāju.

– Tā ir mana auklīte! Bet dažreiz viņa guļ mana tēva guļamistabā…

Kurva Čeburāška! Ko, pie velna, viņi tur dara?!

Es izelpoju un mēģinu mierīgi uzdot jaunu jautājumu, kaut arī degu dusmās!

– Bērniņ, vai tavs tētis šobrīd ir ar tevi?

– Nē, viņš joprojām ir darbā. Šorīt viņš teica, ka atgriezīsies tikai pēc trim dienām.

Velnišķīga elle! Viņš atstāja savu meitu ar kādu Lolitu!

– Vai bez tevis un Lolitas mājās ir vēl kāds? – Es sakostu zobus.

– Nē, mēs esam vieni! Mammu, man ar viņu ir tik jautri! Mēs visu dienu spēlējāmies un tad ēdām saldējumu! Man ļoti patīk Lolita!

Viņas vārdi iedzelž man sirdī. Man sāp.

Kamēr es sēžu šeit, nespēdama skūpstīt un apskaut savu meitiņu, trakojot no ilgām pēc viņas, viņš atnes mājās kādu mopsi un atstāj ar to Miju!

– Es tik priecājos, ka tev ir tāds draugs! – bet es saku šos vārdus telefonā tikpat priecīgi kā mana meita. Es nevaru parādīt savas patiesās emocijas, jo viņa ir tikai maza meitenīte. Viņa nevar zināt par visu to postu, kas notiek apkārt. Vai arī par kurvām, kas karājas ap tēti par viņa naudu.

– Māmiņ! Man tik ļoti, tik ļoti tevis pietrūkst! Un es tevi ļoti, ļoti mīlu! Kad tu atgriezīsies no komandējuma?

Viņas vārdi vēl ciešāk saspiež manu sirdi, un man no acīm izplūst asaras.

Ne tagad! Ne viņas priekšā!

Es atvelku telefonu no auss un dziļi ieelpoju, nomierinot sevi.

Iztīrīju rīkli un atkal paceļu tālruni.

– Mana mīļākā, mazā Mia! Es arī tevi tik ļoti mīlu un man tevis tik ļoti pietrūkst! Es apsolu, ka drīz tevi redzēšu! Tiklīdz mamma pabeigs visus savus darījumus Krievijā, viņa noteikti tūlīt atbrauks pie tevis!

– Labi, mammu!

– Tas ir viss, bērniņ! Ej skaties multfilmas un ej gulēt! Un atceries, ka mamma tevi nav pametusi un ļoti tevi mīl.

– Es zinu, māmiņa. Labas nakts.

– Saldu sapņu, bērniņ… – Es aizcepinu acis un, kad otrā pusē atskan īss pīkstiens, ļaujos asarām aizplūst.

Dievs, man tik ļoti viņas pietrūkst. Dievs, man viņas tik ļoti pietrūkst. Man jāstrādā vismaz trīs mēnešus vienā un tajā pašā darbā, lai saņemtu Miju. Es nevaru izturēt tik ilgu šķiršanos. Ja pēc trim dienām es jau sabruku, es nezinu, kas notiks tālāk.

Tiesa ir atļāvusi man ar viņu tikties bez laika ierobežojumiem. Viņi saprot, ka meitenei ir vajadzīga mamma. Bet, tā kā man tur absolūti neviena nav, man nācās aizbraukt uz Krieviju. Šeit es joprojām ceru uz palīdzību no Ānijas ģimenes.....

Manas domas pārtrauc istabas durvju atvēršanās. Ieiet Aņa. Viņa ierauga manas asaras un sarauc degunu.

– Braucam! – Viņa izlēmīgi saka un atkāpjas malā, vicinot mani ārā.

Es ātri nosusinu seju ar plaukstām un pieceļos. Pulcēsimies kopā, tagad jāizlemj vissvarīgākais.

Mēs dodamies uz virtuvi, kur es apsēžos pie bāra, un Aņa seko līdzi pie viena no skapīšiem. Bet pēc mirkļa viņa noliek manā priekšā konjaka pudeli un šņabīti.

– Vai tu mēģini mani apreibināt? – Es smejos, skatoties uz brūno šķidrumu.

Anja klusībā ielej alkoholu glāzē un pievelk to vēl tuvāk man.

– Dzer! Es redzu, cik slikti tu jūties.

Es piekrītu, piekrītu, un izdzeru to vienā glāzē.

– Nu, pastāsti man, – apsēžas un mans draugs uz augstā krēsla man blakus.

– Mēs ar Dimu pirms mēneša izšķīrāmies, un tiesa Miju atstāja pie viņa. Viņš iesniedza tiesai pierādījumus par manu neuzticību, foto......

– Tanja! – mans draugs mani pārtrauc šokēt.

– Klusu! – es viņai pieklusinu. – Vispirms klausies mani! Tu neko nezini par manu dzīvi.

– Labi, turpini, – viņa nopūšas, liekot roku zem galvas.

– Viņš arī mani krāpa, ja tas tev palīdz justies labāk. Viņš to sabojāja pirmais. Drāzās ar kurvām, neslēpjot to. Man neatlika nekas cits, kā meklēt simpātijas sāņus. Tu taču zini, ka es bez tā nevaru iztikt. Tāpēc es nolēmu turpināt savu dzīvi, kā to darīju agrāk, meitas dēļ. Taču, tiklīdz viņš mani pieķēra, viņš iesniedza šķiršanās pieteikumu. Viņš man neko neatstāja. Viņš man atņēma visu, arī Miju…" Es saraucu degunu un ielejos sev vēl vienu brendiju. – Viņa pusē bija augstākās klases juristi un netīrumi. Un es esmu bez normālas dzīvesvietas, bez darba, un es esmu "kurva"… Tā tas ir! – Es izdzeru dzirkstošo šķidrumu un dusmīgi nolieku glāzi uz galda virsmas.

– M-da… Un jūs vēlaties iesūdzēt tiesā savu meitu, es pareizi saprotu?

Es apstiprinoši piekrītu.

– Es gribu tev lūgt palīdzību, – es klusu saku, skatoties Aņai acīs. – Tu un tavi vecāki. Palīdzi man ar šo lietu, lūdzu… Man nav palicis daudz naudas, bet es samaksāšu! Es to nopelnīšu un atmaksāšu! Tikai palīdziet man atņemt meitu, es jūs lūdzu… – acīs atkal ieplūst asaras. Kas ar tevi notiek? Parasti es neesmu asaru cienītāja, bet, kad esmu iegrimusi visā šajā, es nespēju tās savaldīt. Un tad vēl alkohols. Es ātri noslauku mitrumu no sejas.

– Labi, nerunā, – Aņa līdzjūtīgi apskalo manu roku. – Protams, mēs tev palīdzēsim! Kāda ir problēma, Taņa? Un tev nevajag nekādu naudu. Bērni ir svēti, es nevaru to tā atstāt!

– Es tikko zvanīju meitai, – es sāku aizrīkoties no vārdiem. – Šķiet, viņš ir atvedis uz māju vienu no savām kurvām. Kāda Lolita sēž kopā ar Miju, kad viņš, pēc meitas teiktā, trīs dienas nebūs mājās… Tas ir fucked up, Anya! – Es gandrīz nopriecājos, bet atturējos, ar pirkstiem saspiežot deguna kociņu.

– Tieši tā… – mana draudzene smagi nopūšas un pēc neliela klusuma jautā: – Tātad… es saprotu, ka tev tagad steidzami jāatrod darbs?

– Si. Man vajag darbu un normālu dzīvesvietu. Vismaz divistabu, lai Mijai būtu sava istabiņa, – es klusu saku un nobeidzu no rīkles atlikušo armēņu konjaku.

– Un kur, jūs domājat, jūs dosieties?

– Es vēl nezinu. Man Romā bija sava skaistumkopšanas studija, bet tas blēdis pārdeva arī to. Es esmu lieliska grima māksliniece. Domāju, ka man būs jāiet uz skaistumkopšanas salonu…

– Klausies! – pēkšņi mana draudzene gandrīz uzlēca uz vietas. – Jūs nezināt, bet Grišai ir fitnesa klubu tīkls…

– Karims palīdzēja? – Es pasmaidīju, es joprojām nesaprotu, kāpēc man vajadzīga šī informācija.

– Nē, tu būsi pārsteigts, bet viņš pats to izdarīja! Viņš toreiz atteicās no Karima palīdzības. Viņš sāka ar parastu sporta zāli, un drīz pēc trim gadiem viņam bija pirmais fitnesa klubs. Tagad viņš pilsētā ir atvēris jau trešo.

– Wow. Labi viņam.

– Un jaunajam fitnesa klubam viņam ir vajadzīgs menedžeris! – Anja priecīgi saka, un tad es beidzot saprotu, uz ko viņa vēlējās norādīt, un tas liek man apstulbusi iztaisnoties.

– Ē… Nekādā gadījumā! Vai tu esi traka, lai ierosinātu šādu lietu?!

Kā viņai vispār varēja ienākt prātā šāda doma?!

– Bet kāpēc ne?! – Mana draudzene nemaz negrasās nomierināties. – Tā ir laba alga un lielisks amats, – un viņa pacēla īkšķi uz augšu, lai tas būtu svarīgi.

– Es nevaru viņam strādāt, Aņja, kas ar tevi nav kārtībā? Un es par to neko nesaprotu!

– Nu, skaties, – plecus parausta viņas draudzene. – Tava meita tagad ir trīs tūkstošus kilometru no tevis. Un tiesai būs labāk, ja tu būsi pazīstama fitnesa kluba vadītāja, nevis grima māksliniece kādā nezināmā salonā. ....

– Tu taču zini, uz ko spiest, vai ne? – Es nopūšos. – Labi! Pat ja es piekritīšu, tad Griša, esmu pārliecināta, un neklausīs. Viņš mani ienīst!

Anja pēkšņi izstiepj lūpas viltīgā smaidā.

– Un es tā nedomāju! Dusmojas uz tevi – jā, apvainojas – jā, bet nīst. Es domāju, ka viņš joprojām tevi mīl.

Vārds "mīl" liek manai sirdij izdarīt kūleni.

– Pfft, – es pārmetu acis. – Kāpēc tu tā domā? Viņš ir precējies un mīl savu sievu. Un savus bērnus… Viņš jau sen mani ir aizmirsis!

Man tā izžūst kakls! Nav palicis neviens zirgs!

– Nu, pirmkārt, viņš ar viņu apprecējās tikai tāpēc, ka Alīna kļuva stāvoklī. Pirms tam, cik man zināms, viņiem bija atklātas attiecības, un, cik zinu, tās nemaz nesmirdēja pēc mīlestības. Un, otrkārt, viņiem joprojām nav bērnu. Toreiz grūtniecība tika pārtraukta, un pēc tam viņi nevar ieņemt.....

– Ak… – kļūst pat skumji, jo es atceros, kā Griša mīlēja bērnus. Viņš par to runāja. Un arī atceros īsu brīdi, kad viņš ar mani runāja par bērniem. Tad šī saruna man šķita tikai jautra spēle. Puisis un meitene, uz brīdi izkļuvuši no sava ierastā bezgalīgas atsvešinātības dzīvesveida, kas tikko piedzīvojuši kopīgu drāšanās orgasmu un sapņo par bērniem un lielu māju ar suni. Tad es smējos un spēlēju līdzi, un tad es atkal biju uz viņa ķermeņa, vai drīzāk uz tā, kas atradās zem jostasvietas. Tikai tad es sapratu, ka varbūt viņš nejoko.

– Jā, – pieskaras Aņa. – Un par Grišu neuztraucieties, atstājiet to Karīmam.

– Ugh! – Es pavisam sašutusi berzu pieri. Nevaru iedomāties, ka es strādātu viņa labā…

Tajā brīdī virtuvē ienāk Karims.

– Vai turpināsim banketu? – viņš jautā ar smaidu.

Anja pieceļas un nekavējoties dodas pie vīra.

– Karims… – viņa paņem viņa roku. – Mums jāpalīdz Tanjai…

Kamēr viņa emocionāli stāsta viņam par manu problēmu, es sēžu un saprotu, ka šī ir absolūta izgāšanās. Viņš mani ienīst, viņš ir gatavs mani nosmacēt! Un ka man pašai ir jāatrod darbs.

– Un tagad mums vajag, lai tu pierunā Grišu pieņemt Tanju par vadītāju, vismaz uz laiku! – pabeidz Aņa.

– M-da… – Karims pārdomāti saka, skatīdamies uz Anju. – Es nedomāju, ka viņš piekristu. Tu visu zini.

– Es zinu visu. Bet Karīm, mums ir jāpalīdz! – Ānija turpina pārliecināt vīru. – Mijai bez mammas ir slikti. Meitenei ir vajadzīga mamma.

Dievs! Tas ir kauns. Karims un Griša ir labākie draugi kopš bērnības. Es esmu pārliecināts, ka Salihovs pats negrib man palīdzēt.

Tikmēr Anja apskauj Karima kaklu un kaut ko čukst viņam uz auss, pēc tam maigi noskūpsta viņu vaigā.

– Labi, – viņš nopūtās un paskatījās uz mani. – Es ar viņu parunāšu. Bet es vēl neko nevaru apsolīt.

– Paldies, – es pateicīgi piekrītu.

– Nu, neaizkavējies pārāk ilgi. Es došos uz darbu, – šoreiz viņš noskūpstīja manu draugu vaigā un pazuda gaitenī.

Ānija ar priecīgu smaidu atkal nogrimst uz krēsla man blakus, un es, viltīgi smaidot, jautāju:

– Vai tas vienmēr izdodas?

– Aha!" – šauj draudzenei tikpat viltīgu skatienu.

– Priecājos, ka tev labi klājas, – pasmaidīju un nolaidu skatienu. Pēkšņi atceros laiku, kad pirmo reizi satikāmies ar Grišu un Karimu. Kā Ānija mēģināja labot man prātu, atrunājot mani no Itālijas un Dimas. Kā viņa uzklausīja manas mokošās runas, kad es tikko sapratu, ka esmu iemīlējusies Kotovā. Šķiet, ka tas bija tikai vakar. Bet ir pagājuši septiņi gadi. Es nopriecājos un paņemu Anijas roku. – Tu taču zini, ka esi labākā draudzene pasaulē, vai ne? – Es metos viņai ap rokām un saspiežu viņas smejošo draudzeni. – Es tevi tik ļoti mīlu! Un es esmu tik pateicīga! Man tik ļoti žēl. Atvainojos, ka neesmu piezvanījusi un esmu jūs atstājusi novārtā!

Tas ir viss, pēdējais piedzērušās Taņas posms…

* * *

Nākamajā dienā dodos uz viesnīcu, un tās pašas dienas vakarā uzzinu, ka pirmdien man ir "darba intervija". Griša piekrita man palīdzēt. Ak, un es jūtu, ka man tas nemaz nebūs viegli!

5. nodaļa

Šodien ir pirmdiena. Un tas viss par to liecina. Es ienīstu pirmdienas! Noskaņojums ir slikts. Man ne tikai jāceļas sešos no rīta, bet pusdienlaikā man ir tikšanās ar fitnesa klubu ķēdes Perfect body īpašnieku Grigoriju ņurdošo Kotovu! Es saprotu, ka viņš man ir izdarījis šo pakalpojumu, un man vajadzētu būt pateicīgai… Un es esmu. Bet es nezinu, vai spēju izspiest no sevis sirsnīgu smaidu un "paldies". Un es nedomāju, ka viņš to vēlētos.

Es saprotu, ka nekas starp mums nav mainījies un viņš joprojām mani ienīst. Un tas padara vēl grūtāk pārvarēt sevi. Es esmu tik dusmīga. Un es zinu, ka tā ir mana vaina, bet vienkārši… Es jūtos slikti, ka lieku viņam tā justies.

Es gribu mēģināt, lai ar viņu viss izdotos, vismaz kamēr es tur strādāju. Es negribu, lai kādu dienu viņš manī izdedzinātu caurumu ar šo slepkavniecisko skatienu.

Vai tas nav pārāk daudz, Tanja?! Tev vajadzētu skūpstīt viņam kājas par to, ka viņš vispār piekrita tevi pieņemt darbā. Viņš pārvarēja sevi, viņš to izdarīja, un tev arī vajadzētu! Lai gan esmu pārliecināta, ka viņš nepalaidīs garām iespēju izsmidzināt savu dusmu un nicinājuma indi uz mani, bet man jāturas. Manas meitas dēļ.

No rīta man ir brauciens pie notāra. Es pasūtīšu jaunus īpašuma dokumentus. Pateicoties Anjas vecākiem, tie būs gatavi rīt. Un voila! Es esmu dzīvoklī, nevis lētā viesnīcā. Lai gan ir diskutējams, kur ir labāk. Man pašam būs jāveic remonts. Bet nekas, mēs atcerēsimies savu bērnību! Kā mēs ar mammu līmējām tapetes, izsmērējot līmi uz virtuves galda. Tad paceļam tapešu gabalu virs galvas un uzmanīgi ejam līdz vietai, kur tās jālīmē. Tu nostājies uz krēsla un atspiedis tapetes pret sienu. Un, lai panāktu vislabāko rezultātu, izlīdziniet to ar dvieli, lai izlaistu gaisu. Uf, es esmu kā profesionāle!

Lai gan mūsdienās ir dažādas tapetes. Šķidras, flīsa. Un es varu nokrāsot sienas…

"Ko, pie velna, es domāju?!" – Es atgrūdu tušas birstīti prom no acs, pārsteigti skatoties uz savu atspulgu. Es samirkšķināju degunu un aizsniedzos pēc lūpu krāsas. Šķiet, tā manas smadzenes cenšas novērst uzmanību no domām par gaidāmo tikšanos. Atkal tā nervozitāte!

Es pabeidzu grimu un nostājos pie visiem saviem koferiem. Man šodien jāģērbjas lietišķi, un tajā pašā laikā, nemainot stilu.....

Labi, tas nav…

Pārāk sarkans…

Tas pārāk nav uzvalks.

Ak, šis ir perfekts.