- -
- 100%
- +
– Jā, es to zinu. Man jau ir darbs. Tagad man ir jāatrod dzīvesvieta. Kā es saprotu, mūsu vecā vienistabas istaba neder?
– Ne gluži. Dzīves apstākļiem jābūt labiem. Ja mēs salīdzinām jūs un jūsu bijušo vīru, viņš šeit uzvar.
Es saprotoši piekrītu. Tajā brīdī viesistabā ienāk Ānija.
– Klausies, Taņa! Par dzīvokli. Karimam ir tukšs dzīvoklis centrā. Kā būtu, ja mēs to pārdotu tev uz nomaksu?! – Ar plašu smaidu mana draudzene piedāvā, pēc kā man acīs kļūst dzīvokļa izmērs.
– Es tev par to nekad neatmaksāšu! Ko jūs darāt?!
– Neesi muļķis! Mēs samazināsim cenu. Tu maksāsi, cik vari.
– Nē, es nevaru, – es stingri teicu, skatoties draugam acīs. – Es ņemšu hipotekāro kredītu uz vienistabas dzīvokli. Karima dzīvoklis man ir par daudz.
– Tanja! Lieto savu galvu! Tas uzlabos tavas izredzes! Padomā par savu meitu un nesaki nē!
Es nopūšos un nolemju nomierināt Anju.
– Es par to padomāšu.
Protams, ka nē! Vai viņa ir traka?! Tas dzīvoklis centrā ir divdesmit mūsu vienistabas dzīvokļu vērts. Es nekad viņiem neatmaksāšu. Un viņi jau tā pārāk daudz dara manā labā. Dzīvoklis būtu par daudz!
Ānija uzmana, jo zina, ka mana atbilde nemainīsies.
– Padomā, padomā, – viņa klanās un dodas atpakaļ pie bērniem, jo tur atkal kāds kādam vilka matus.
Mēs ar viņas vecākiem pārrunājam vēl dažas detaļas, iedzeram tēju, un tad es dodos mājās. Tagad es zinu, ka man aiz muguras ir divi lieli juristi. Atliek tikai padarīt mani par perfektu aizbildni pēc tiesas standartiem.
Pa ceļam apstājos tirdzniecības centrā un nopērku dažus pārtikas produktus, gultas veļu un tīrīšanas līdzekļus. Man ir jāiztīra dzīvoklis un jāsakārto vismaz daži no čemodāniem. Jā, šī man būs darbīga nakts. Ņemot vērā, ka es to neesmu darījis jau ļoti, ļoti sen!
Ha-ha! Vakars! Es neiešu gulēt līdz trijiem no rīta. Es vienkārši uzgāžos uz nepielietā dīvāna un aizmigu.
Un, protams, nenostādu modinātāju un neko nesagatavoju savai pirmajai darba dienai.....
– Svētā sūdi! – Es ar kliedzienu strauji lecinu no dīvāna.
Es sāku skraidīt pa dzīvokli kā vējdzirnaviņas. Ir pulksten deviņi no rīta, un es vēl joprojām esmu mājas drēbēs, ar sapinītu putru uz galvas un samocītu seju! Telefonā ir desmit neatbildētie zvani no "priekšnieka"!
Es neatzvanu, lai netērētu laiku. Un klausīties viņa sašutumu? Es tā nedomāju. Es to jau zinu! Idiots! Pirmā darba diena, atklāšanas diena, un es?!
Es ātri nomazgājos dušā, stāvot vecajā vannā. Tad nedaudz izžāvē matus, veicu grimu.
Es pat neesmu sakārtojusi savus čemodānus ar visu šo tīrīšanu! Sūdi!
Uzvelku pirmo atrasto violetas krāsas, pieguļošo kleitu. Papēži, somiņa, un nav laika kaut ko darīt ar matiem! Man jau sen nav bijis laika kaut ko darīt ar matiem.
* * *
Es izkāpju no lifta pareizajā stāvā, un rokas pulkstenis rāda divpadsmit pusdienlaiku! Jāšauj! Bet tas tomēr ir ātri, ņemot vērā to, cik ilgi esmu ceļojusi.
Es redzu, ka notiek darbs. Visur ir strādnieki un pat klienti jau staigā apkārt, it kā klubs būtu atvērts jau krietnu laiku un viņi būtu viesi. Tas viss ir pret mani!
Pamanu ugunīgu skatienu priekšā, kas liek man nožēlot, ka esmu tikai pārnestā nozīmē bruņurupucis. Man tik ļoti gribas paslēpties!
– Kur, pie velna, tu esi bijis? – klusi nopūšas man sejā Griša un iestumj mani savā kabinetā.
– Griša, atvainojies! Es vakar ievācos dzīvoklī, sakopu… – es pēkšņi pārtrūku, kad Griša piespiež mani pie sienas, atkal satverot mani aiz kakla.
– Pirmā diena! Pirmā! Un tu mani jau esi pievīlusi! Iedomājies, kāds idiots es biju savu padoto priekšā, kad sapulcē mēģināju izsaukt mūsu vadītāju! – viņš apstulbina biroju ar savu nikno toni. Viņa acis met zibeni, tajās plosās viesuļvētra: "Velns, cik ļaunais ir Kotovs!".
– Atlaidiet! Jūs mani sāpināt! – Es tik tikko izspiežuies, mēģinādams izrauties, bet, kā vienmēr…
Viņš atkal nopriecājas un pagriež mani pret sienu.
– Tev sāpēs vēl vairāk!
Viņš vienā plaukstā satver manus matus, piespiežot vaigu pie aukstās akmens sienas, un ar otru roku aizvelk man kleitu uz augšu.
– Ko tu dari?! – es satriekta čukstu. Pat mana balss uz brīdi pazūd no šoka.
– Klusē!
Kad kleita ir novilkta līdz viduklim un es esmu stringos ar gandrīz kailu dibenu, viņš…
Viņš ar plaukstu nospiež man pa sēžamvietu, liekot šļakstam atbalsoties birojā.
– Auš! – Es izplešu acis no pēkšņā asins pieplūduma manā sejā un dedzinošajām sāpēm. Es sāku spiesties vēl spēcīgāk. – Atlaid mani! Vai tu esi iznācis no prāta?!
Vēl viens sitiens!
Kotovs piespiežas pie manis un raupji, aizsmakusi ieelpo man ausī.
– Es teicu, lai tu klusē!
Vēl viens sitiens! Un vēl! Un atkal! No sitieniem mana pakaļa deg! Bet es esmu traks, jo esmu uzbudināts! Manas biksītes ir slapjas no uztraukuma, un es aizvien vairāk izlieku muguru, nekontrolēti paceļot papēdi gaisā, lai saņemtu vēl vienu šņukstu.
– Tu darīsi, kā es teiktu! Un, ja nepaklausīsi, es tevi pātagu! Vai tu mani saproti?! – manā kaklā atskanēja caururbjoša vibrācija un tad vēl viens sitiens, kas lika manam vēdera lejasdaļai savilkties nepanesamā, žēlabainā mezglā.
– A-ahhhhh… – es sastingstu, nespēdams to noturēt, bet es sevi laboju. – Si… es saprotu…
Pēc maniem vārdiem viņš beidzot pārtrauca mani mocīt un vienlaikus sagādāt man baudu. Viņš pēkšņi ievelk gaisu man kaklā un berzē savu uzbudināto locekli pret manu sānu. Viņš ir pārstājis mani mocīt, bet tagad mans klīts ārkārtīgi pulsē un alkst atbrīvošanas. Viņš mani ir tā uzbudinājis, ka es nespēju domāt ne par ko citu. Viss manī kliedz un lūdz, lai mani pieskaras.
Un viņš sagādā manam ķermenim jaunu baudu, kad sāk glāstīt vietas, kurās viņš mani sit, liekot man saviļņoties līdzi viņa kustībām. Tik sen es neesmu piedzīvojusi tādu tornado, kas aizved manas domas uz tālām vietām. Tik augstu virs tā visa. Tas bija tikai kopā ar viņu. Vienmēr mežonīgs un neparedzams! Ak, mans Dievs!
Jā! Viņa pirksti glāsta auduma strēmeli starp manām sēžamvietām. Es sakodu lūpu, kad jūtu, kā viņš palielina spiedienu savās kustībās, tad atkal tikko pieskaras. Slīd tālāk, tuvojas pašam mana uzbudinājuma epicentram. Sapņoju, gandrīz jūtot viņu īstajā vietā… No manām lūpām izplūst vēl viens kluss stenējums. Bet pēkšņi viss apstājas.
– Sūdi! – Griša pēkšņi mani palaiž un praktiski izlec no kabineta.
Un es joprojām stāvu pie sienas ar kleitu, kas savilkta līdz viduklim. Šausmīgi elpoju un nesaprotu, kas tikko notika, Kotov?!
7. nodaļa
"Griša."
Es izskrēju no biroja un steidzos uz vannas istabu. Ko es tikko izdarīju?! Es esmu pilnīgi izlaidies no ierindas! Joprojām jūtu dedzinājumu no sitieniem pa plaukstu, bet pats galvenais, ka atceros, cik maiga ir āda uz viņas dibena! Un kāda kleita viņai šovakar bija uzvilkta?! Kurva! Ar vienu skatienu pietika, lai mani aizdedzinātu. Es biju dusmīgs uz viņu par kavēšanos. Man gribējās uz viņu kliegt par to, ka viņa mani pievīla pirmajā darba dienā! Patiesībā es nedomāju, ka pēc tam es viņai ļautu strādāt.
Sākumā es gribēju viņu izmest no šejienes, lai viņa man vairs netraucētu. Taču, kad ieraudzīju viņas tērpu, apsārtusi un satraukta, mans loceklis uzreiz reaģēja. Es pat nenojautu, kā es viņu apgriezu un sāku spaidīt. Mana galva bija kā migla! Manas smadzenes tajā brīdī bija pilnīgā aptumsumā. Mani pie prāta atveda viņas pēdējais nopūtiens. Es sapratu, ka esam aizgājuši pārāk tālu un ka es to nevaru atļauties.
Es nevaru atkal ienirt visā tajā sūdā, ko pārdzīvoju pirms septiņiem gadiem. Atcerējos, ka man mājās ir sieva. Es viņu nemīlu, bet jākauj šī mīlestība. Es savā laikā neko labu no viņas neesmu saņēmis.
Es ātri nomazgāju seju ar aukstu ūdeni un paskatos uz sevi spogulī. Es izskatos mežonīgs. Plaši atvērtas acis. Mana skreja joprojām ir neticami sasprēgājusi. Man ausīs atkal skan viņas straujā elpošana un stenēšana. Es noriju.
Velnišķīga elle!
Sieva. Alina. Viņai ir jauks dibens. Atlētiska un pieguļoša. Stingra. Man vajadzētu padomāt par savu sievu.
Bet es nekad neesmu bijis pārspīlēti uzpumpēto fans. Lūk, perfekts, kas man tikko bija kā uz delnas. Mēreni stingrs un mēreni mīksts. Mazs un ne pārāk mazs. Perfekts.
Es veicu nelielu elpošanas vingrinājumu. Man šķiet, ka tas darbojas. Es esmu pieaudzis vīrietis, bet reaģēju kā jauns jaunavīgs jaunava, kas nekad nav turējis sievietes dibenu. Man ir jāizliekas, ka tas nekad nav noticis.
Kurš to nedara? Un kas no tā, ka es iesitu menedžerei?
Velnišķīga elle!
Šovakar es viņu sūtīšu mājās. Izgāzies no manas sejas! Rīt mums būs vēl viena tikšanās.
Ar šādām domām es dodos uz kafiju kluba kafejnīcā un pēc tam uz Razumovskas Tanzila biroju.....
Atveru durvis un redzu, ka viņa ar kādu sarunājas, izmantojot videolīniju.
Sākumā man atkal gribas viņai iespiest… nē, nevis iespiest. Kliedzu! Viņa ne tikai kavējas, bet arī velti tērē laiku sarunām. Taču, tiklīdz es atveru muti, es sadzirdu mazas meitenītes balsi. Saruna notiek itāļu valodā, kuru es vispār nesaprotu.
Pēkšņi kabinetā atskan raudāšana, un ne tikai no mazās meitenītes, bet arī no pašas Taņas. Viņa ir pagriezusi muguru pret mani pie loga, tāpēc neredz, ka esmu ienācis. Un es sastingstu uz vietas. Es nekad neesmu redzējusi, ka viņa izplūstu asaras.
Manās atmiņās Tānija vienmēr ir bijusi stingra meitene. ar ļaunu temperamentu un prasmi pastāvēt par sevi. Bet šeit es redzu pavisam citu viņas pusi. Es visu laiku dzirdu, kā viņa rūc, šņukst, bet viņa cenšas runāt jautri un ar smaidu. Es varu dzirdēt viņas smaidu. Es zinu, ka tā ir viņas meita. Es jūtu šķipsnu krūtīs. Bet es nevēlos iedziļināties, kas to izraisījis.
Beigusi runāt, Taņa pagriežas manā virzienā un uzreiz pārsteigta uzlec.
– Kotovs! Jā… – viņa uzliek roku uz krūtīm un dziļi izelpo. – Kāpēc tu mani tā biedē?! – neskatīdamās uz mani, ātri noslauka asaras.
Pēc redzētā un dzirdētā es aizmirstos par šņākšanu un par to, ka arī es nevaru redzēt šo kuci.
– Es atnācu tev pateikt, ka šodien esi brīva. Rīt pulksten 8:30, un nekavējies. Mēs visi atkal iepazīsimies, – es nozīmīgi paskatos uz viņu un piebildu: – Un es ceru, ka tu būsi atbilstoši ģērbusies......
– Vai man ir jāģērbjas kā mūķenei? – viņa aizkaitināti izelpo, un es atkal ieraugu dzirksti viņas acīs.
Velns!
– Tu zini, ko es domāju, – saku caur sakostiem zobiem, uz ko Taņa piekrītoši klanās un sāk krāt savas lietas somiņā. Es esmu pārsteigta, ka viņa nav turpinājusi strīdu. – Vai tev līdzi ir dokumenti?
– Ak, jā! Man ir mani dokumenti. Lūk, šeit, – viņa noliek uz galda mapi.
Es eju klāt, lai to paņemtu, un pamanu, ka Tanja nedaudz saspringst.
Vai viņa baidās, ka es viņai atkal iesitīšu?
– Labi. Jūs to paņemsiet rīt, – es pasmaidīju un pēc neliela klusuma nolēmu pajautāt. – Vai tā bija tava meita?
Tanja sastingst un strauji met galvu uz augšu, raugoties tieši uz mani.
– Jā. Šodien ir viņas dzimšanas diena. Es zvanīju, lai viņu apsveiktu… – viņa cenšas uzlikt smaidu.
Pēc tam birojā kādu brīdi valda klusums. Mēs stāvam un skatāmies viens otram acīs. Sen jau tā nav bijis, lai es to darītu tieši tā.
Taču nepagūst ilgs laiks, kad Tanja pārtrauc mūsu skatīšanos.
– Nu… Vai man tad iet? – viņa jautā klusi, bet tūlīt pat mierina mani skaļākā balsī: – Es apsolu, ka rīt neaizkavēšos!
– Iet.
– Uz tikšanos, – viņa māj, neskatīdama uz mani, kad iet garām, gluži kā padotais savam priekšniekam.
Es aizdomīgi sekoju viņas slaidajai figūrai, līdz viņa pazūd aiz durvīm.
Viņas atrašanās šeit man būs ļoti grūta. Man nāksies šeit iegriezties bieži. Tas ir jauns klubs, un man nepieciešama pastāvīga uzraudzība, īpaši attiecībā uz dažiem darbiniekiem. Man būs jāsavāc visa mana gadu gaitā uzkrātā izturība un profesionalitāte, Grigorij Aleksandrovič. Mēģiniet neradīt nekārtību. Tas nevienam labi nebeigsies. Mums ir jāturpina turēties tālāk no šīs kuces, bet jāatzīst, ka mani, tāpat kā agrāk, viņa vilina ar mežonīgu spēku…
* * *
"Tanja."
Pa ceļam uz mājām es pārdomāju Grišas uzvedību, un tā man joprojām ir noslēpums. Viņš mani ienīst, un es redzu to viņa acu skatienā. Tajā pašā laikā viņš dara kaut ko nesaprotamu. Viņš vēlas mani, tas ir acīmredzami. Un es vēlos viņu, tas ir acīmredzami.
Visus šos gadus es atceros, cik labi viņš lika man justies. Un viņa pieskāriens šodien ir uzjundījis šo veco liesmu. Nepārspīlēšu, ja teikšu, ka jau sen neko tādu neesmu jutusi. Man tā pietrūka kā traka. Un pat būtu padevusies, ja Griša turpinātu šodienas sodu. Piekristu visam paklausīgi, pat par spīti mūsu pagātnei. Bet! Es nekad neesmu bijusi ar precētiem vīriešiem. Viņi man bija tabu.
Es nekad neaizraujos ar morāli, bet precēti vīrieši man vienmēr bija aizliegts auglis. Mans tētis pameta mammu, lai dotos pie citas, kad viņa vēl bija stāvoklī ar mani. Es viņu maz atceros, jo viņš nomira, kad man bija trīs gadi. Taču tas, ko viņš izdarīja, un tas, cik grūti bija mammai palikt vienai, man iespiedās uz visiem laikiem. Viņa visu mūžu mani audzināja viena, strādāja divos vai trīs darbos. Kāds āksts, lai man piedod mans "dārgais tētis", uztaisīja bērnu, solīdams ilgu un laimīgu dzīvi, un aizbēga pie mīļākās!
Ko mana mamma ir redzējusi savā dzīvē?! Viņas vecāku vecais dzīvoklis. Bērns viņas rokās. Darbs par niecīgu algu 24 stundas diennaktī, septiņas dienas nedēļā. Kad mamma saslima ar vēzi, mēs plānojām viņai pirkt jaunu dzīvokli. Toreiz es to varēju atļauties. Es gribēju, lai mamma beidzot dzīvo labos apstākļos. Es kādu laiku sūtīju viņai naudu. Tie bija vienīgie gadi, kad viņa dzīvoja, nedomājot, cik maksā griķi vai gaļa. Viņa varēja atļauties nopirkt sev dārgāku jaku. Bet man nebija laika pabeigt iesākto.
Man nav žēl Alīnas, ja pēkšņi viņa paliek bez Grišas. Man viņa, maigi izsakoties, nepatīk. Bet šis princips manī ir tik iesakņojies, ka es nevaru atļauties iet garām savām vēlmēm.
Vai viņš viņu krāpj? Vai viņš joprojām ir tāds pats suns, kāds bija agrāk? Es nezinu. Tā nav mana lieta, un man jāpaliek no viņa pēc iespējas tālāk.....
Visvairāk man prātā ir bijusi saruna ar Miju. Viņa raudāja, kad zvanīju, lai video saziņas režīmā apsveiktu viņu ar dzimšanas dienu. Viņa teica, ka tik ļoti manis pietrūcis un vēlas mani drīz redzēt. Mana sirds asiņoja. Tā ir pirmā reize, kad mēs tik ilgi esam bijuši šķirti. Viņai ir tikpat grūti kā man. Es jūtos tā, it kā no manis būtu izrauts gabaliņš sirds. Puse no manis. Kā es ilgojos pēc viņas.
Mans mērķis ir drīzumā doties uz banku un mēģināt pieteikties hipotekārajam kredītam. Es nevaru kavēties, man tas ir jāizdara pēc iespējas ātrāk. Bet šodien neizdosies, jo visi mani dokumenti bija palikuši pie Grišas, lai mani piereģistrētu.
Kad atgriezos mājās, pagatavoju sev spageti un izvārīju dažas desiņas.
M-da… Izsmalcinātas vakariņas! Es košļāju un purinu degunu, cenšoties noslīcināt dzīves neapmierinātību. Es no tās aizbēgu, bet kur es nokļuvu? Joprojām tajā pašā dzīvoklī, joprojām ar tām pašām lētajām nūdelēm. Mans manikīrs un pedikīrs ir izstīdzējuši, man nepieciešams pieskāriens, bet tagad es to nevaru atļauties. Nekādu salonu, nekādu vaksāciju, nekādu shugaringu. Man viss būs jādara pašai.
Pēc "brīnišķīgajām" vakariņām no sava čemodāna izvelku viskija pudeli, kas atvesta no maniem Itālijas krājumiem, un iedzeru to tieši no rīkles. Alkohols apdedzina manu kaklu, triecas pa galvu. Un krūtīs jūtu spēka pieplūdumu.
– Nekas, mēs to pārvarēsim!
Ir tikai seši vakarā, tāpēc es nolemju izkraut savus koferus. Es salieku lietas pa plauktiem skapī, pakarinu uzvalkus un kleitas. Taču tikai puse no manām drēbēm der. Vēl viens "Fottuto!". Sagatavoju drēbes rītdienai, nomazgājos dušā un tad eju gulēt.
Jā, Tānija ir izpriecājusies.
* * *
Aleluja!
Es pamostos desmit minūtes pirms modinātāja. Acīmredzot vakar es baidījos zaudēt darbu, kuru vēl pat nebiju sākusi.
Es ieslēdzu mūzikas kanālu un gatavojos. Man ir pārsteidzoši labs garastāvoklis. Es arī ļoti gaidu tikšanos ar darbiniekiem. Es vienmēr esmu bijusi ļoti sabiedrisks cilvēks, un man patīk iepazīties ar jauniem cilvēkiem. Un tagad es nevaru vien sagaidīt, kad redzēšu, kas ir pieņēmis darbā Grišu. Iespējams, ka personāla sastāvā ir kādas meitenes.
Un es vēlos uzreiz noteikt, kurš kļūs par manu draugu un no kura man jāturas tālāk. Kā cilvēks es reizēm esmu konfliktējoša, un skandāli darbavietā man nav vajadzīgi, būs nepieciešams labi ieskatīties.
Šodien esmu ģērbusies gandrīz pieticīgi. Balta, pieguļoša kleita uz plānām tilla siksniņām, ar mājienu caurspīdīgumu krūšu zonā. Taču tā ir tikai ilūzija smilškrāsas krāsas zīda oderējuma veidā.
Jā, tas atkal ir seksīgi, bet pieklājīgi. Es nevaru sev palīdzēt. Es gribu! Es gribu parādīt savu krāšņo figūru, kamēr man tā vēl ir. Pēc Mijas piedzimšanas man nevajadzēja sevi mocīt velti. Es gribu skaisti ģērbties! Pat ja dažiem cilvēkiem tas nepatīk… Redzi, manas drēbes neizskatās pareizi… Viņš pieradīs. Ja viņš domā, ka es esmu gatava valkāt kartupeļu maisu tikai tāpēc, ka viņam kaut kas nepatīk, viņš var atvilkt lūpas atpakaļ.
Es aizķeru dažas šķipsnas aizmugurē ar malvas sprādzīti. Dūmainas acis, bēšas lūpas. Matu sprādzes. Rokassomiņa. Taksometrs – atslēga uz svaigu un skaistu vadītāju ierodoties.
Paldies dieviem, šodien Visums mani iepriecina ar pirmo taksometru vadītāju izvēli. Es apbrīnoju skaisto Camry būtni un tikpat skaisto šoferi. Mans sievišķais libido histēriski kliedz par seksa trūkumu. Man šis gadījums ir kā svaiga gaisa malks. Nepieciešams. Īpaši tad, kad esi kopā ar tādiem vīriešiem. Man nav bijis seksa jau trīs mēnešus! Trīs! Tas man ir rekords! Es nezinu, kā es vēl esmu uz kājām! Ar visu, kas pēdējā laikā ir noticis, man tam nav bijis laika. Bet manu ķermeni vajag glāstīt. R-r-r!
Un es domāju, ka Dievs sadzirdēja manas garīgās ciešanas.
Es ieeju tirdzniecības centrā un dodos uz liftu. Nospiežu pogu un gaidu, kad iekāpšu, un pēkšņi blakus stāvošais vīrietis mani uzrunā.
– Tanja?!
Es pagriežu galvu balss virzienā un ieskatos puisim sejā.
– Mityagin?!
Viņš ir mainījies! Skolā viņš bija daudz mazāks. Augsts, tievs, ar brillēm, bet izskatīgs. Tas bija mans klasesbiedrs – Ženija Mityagins un mans pirmais draugs. Visādā ziņā pirmais…
8. nodaļa
Tagad man priekšā stāv tikai milzīgs lācis. Muskuļu izciļņi, izsmalcināta frizūra. Taču bez brillēm; viņš, šķiet, ir sācis nēsāt kontakttēlus. Džinsi ir šauri, un arī T-krekls ir cieši apvilkts ap šo Šišabangmas kalnu. Man nepatīk šāds stils uz vīriešiem. Ak, labi. Es negaidīju viņu šeit ieraudzīt.
– Es tevi nepazīstu! – Es pieskāršos viņa bicepsiem un tad tricepsiem. Tie ir cieti kā klints. – Vau! Tu esi kā tas zaļais bandīts!
Mēs ar Žeņu smejamies, un tajā pašā laikā ierodas mūsu stikla kuģis, kurā mēs uzreiz ieejam.
– Darbs prasa, lai tu paliktu uniformā, – puisis plaši pasmaida un tad novērtējoši paskatās uz mani. – Arī man sākumā šķita, ka tā izskatās. Bet tava dzimumzīme uz vaiga tevi izdeva.
Mitjagins varbūt iepriekš izskatījās pēc ņirga, bet viņam pakaļ skrēja puse skolas meiteņu. Vienmēr nekaunīgs, ar mūžīgi krāšņu smaidu, viņš iekaroja naivu meiteņu sirdis. Bet viņš bija mans! No devītās līdz desmitajai klasei… Eh! Bet par tiem laikiem es padomāšu mazliet vēlāk....
– Ak, tas ir mans mols! Vai tā ir tik ļoti mainījusies? – un man joprojām uz sejas ir patiess smaids. Negaidīta un galu galā ļoti patīkama tikšanās!
– Mainījies. Bet viņa joprojām ir skaistule! – pamirkšķina uz mani.
– Paldies! – Es nepagurstu un rotaļīgi pamirkšķinu viņai pretī. – Kas tad ir tas darbs? Nesaki man, ka tu strādā Perfect Body? – Es paplašinu acis un pārsteigumā pasmaidīju par mājienu.
– Jā, es tur pirms brīža dabūju darbu. Šodien ir mana otrā darba diena. Tu arī tur strādā?
Svētā drāna! Kāda sakritība!
– Ziniet, es esmu jūsu priekšnieks! – Pacelusi zodu uz augšu, es ņirdzīgi metu acis uz savu padoto.
– Kotova sieva?
– Pf-f-f, – nopriecājos, uzreiz zaudējot visu rotaļīgo noskaņojumu. – Nekādā gadījumā! Mums ar viņu nav pilnīgi nekāda sakara! – Es viņu pēc iespējas pārliecinošāk nosodu, lai viņš savā galvā neveidotu pieņēmumu tīklu. Nevajag, lai darbavietā klīst baumas, ka mums ar Kotovu kaut kas bijis kopīgs, pat pagātnē. Ikviens uzskatīs mani par viņa pašreizējo padoto, kas "izpumpējis" viņa amatu. Protams, es esmu par labu, bet kādam par to vispār nav jāzina. Jūs neiegūsiet nekādu cieņu. – Tīri profesionāli, lai jūs zinātu, – es ar patosu un stingrību paprikoju. Jā, pats. Es šo amatu ieguvu ar sviedriem un asinīm.
Žeņa atkal smejas.
– Protams! Es to dabūju, neuztraucieties, – viņš viltīgi samulst. – Kāds vakar nokavēja darbu. Ai-ai-ai-ai, Tanja!
– Jā, tas notika, – es nopūšos, aizdzenot atmiņas par to, kā mani par to sodīja. – Nevajag man to atgādināt.
Mēs iznākam savā stāvā, un pulksteņa rādītājos vēl ir tikai astoņas divdesmit. Lūk, to varētu saukt par labu dienas sākumu. Interesanti, ja es būtu nokavējis un šodien Griša būtu izpildījis savus draudus?
Mēs ar Žeņu virzāmies kabinetu virzienā, aplūkojot pārējos darbiniekus, kas steidzas pa telpu.
– Jums ir interesants akcents. Es dzirdēju, ka jūs pametāt Krieviju? – jautā Mitjagins.
– Jā. Es dzīvoju Itālijā.
– Vau, – viņš parausta galvu. – Ģimene, bērni?
– Šķīries, meita.
– Saprotu, – bijušais klasesbiedrs nopriecājas un tad atkal izstiepj muti platā smaidā. – Es joprojām esmu brīva. Neviens nevar man piezvanīt.
Конец ознакомительного фрагмента.
Текст предоставлен ООО «Литрес».
Прочитайте эту книгу целиком, купив полную легальную версию на Литрес.
Безопасно оплатить книгу можно банковской картой Visa, MasterCard, Maestro, со счета мобильного телефона, с платежного терминала, в салоне МТС или Связной, через PayPal, WebMoney, Яндекс.Деньги, QIWI Кошелек, бонусными картами или другим удобным Вам способом.