- -
- 100%
- +
Izņemu no somas krēmkrāsas uzvalku, kas sastāv no īsas žaketes ar izplēstām piedurknēm un biksēm ar augstu vidukli. Nekādas blūzes vai topiņa, vēl jo mazāk krūšturis! Tikai sekss, tikai hardcore! Man starp krūtīm ir ļoti jauks dekoltē, nav vajadzības to slēpt.
Matu sakārtojums kupenā. Nude grims. Rokassomiņa. Kurpes. Un es esmu gatava iekarot garlaicīgās tantes un bijušos, kas mani ienīst!
Vēss brauciens ar taksometru – notārs – vēss brauciens ar taksometru – veselības klubs.
Tas atradās pilsētas centrā, tirdzniecības un izklaides centrā, ceturtajā stāvā. Joprojām nevarēju izlauzt no galvas, ka Griša joprojām ir labs. Galu galā sasniegts. Viņam vienmēr bija mērķtiecība, un ar savu harizmu viņš apbūra daudzus cilvēkus. Es zināju, ka viņš droši vien kādreiz daudz ko sasniegs. Es zināju, bet nevarēju gaidīt. Un arī Griša ir no tiem cilvēkiem, kuriem vajadzīgs labs grūdiens, lai viņi sāktu kaut ko darīt ar savu dzīvi.....
Varbūt es kļuvu par vienu no šiem kikijiem? Vai varbūt ne. Bet manī iekšā kūpēja kaut kas līdzīgs lepnumam ne tikai par Grišu, bet arī par sevi.
Uzkāpju uz labo stāvu un aizķeru cilvēku bariņu, kas skraida turp un atpakaļ. Kā man teica Anja, pēcpusdiena ir atvērta. Acīmredzot tiek pabeigti pēdējie sīkumi. Es redzu, ka uz reģistratores galda tiek uzstādīts dators. Tālāk novieto ūdens dzesētājus. Lakotas virsmas, ādas dīvāni, neona apgaismojums. Interjers ieturēts melnā un salātu krāsā. Tas ir stilīgi un tik…
– Tu esi šeit? – Pēkšņi man aiz muguras atskan tik sāpīgi pazīstama balss.
No pārsteiguma sakustos un strauji apgriežos. Viņa stāv saspringtā pozā. Uzacis sarauktas. Viņš skatās uz mani ar acs kaktiņu. Un uzvalkā! Es nekad neesmu viņu redzējusi uzvalkā! Ak, mans Dievs. Tas ir mākslas darbs.
Es ātri pārlaidu acis pa šo šedevru, uz mirkli apstājoties pie mušas. Šīs bikses būs mazliet par mazu. Un tad es pieveru acis un pasmaidīju.
– Vau, tas jums piestāv, Grigorij Aleksandrovič! Vai tā man tagad vajadzētu jūs uzrunāt?
Bet viņš saspiež žokļus tā, ka es redzu viņa žokļu kustības, un neko neatbild. Tikai iedziļinās telpas dziļumos, met ledainu toni:
– Sekojiet man.
Ko es teicu?! Mūsu neitrālo darba attiecību sākums nemaz neizdevās. Ko lai es daru, ja viņš mani ienīst, lai viņa klātbūtnē klusētu?
Es sekoju viņam, tikai esmu uzvilkusi gandrīz visaugstāko papēdi, un nespēju turēties līdzi viņa stulpiem. Kādēļ, kad gulbjos pie labajām durvīm, es ieraugu vēl dusmīgāku Grišu.
Apšauboši pacelšu uzacis, sakot, man nevajadzēja skriet tev pakaļ tikai tāpēc, ka tev no ausīm ir kājas.
– Man ir maz laika. Es tev visu ātri paskaidrošu, un trešdien vari doties uz darbu, – un, negaidot atbildi, strauji nospiež durvis ar plaukstu un ieiet iekšā.
Es ieeju blakus un lēnām vadāju acis pa atmosfēru, atzīmējot katru savas nākamās darbavietas detaļu.
Baltas sienas, pussienas panorāmas logs ar skatu uz autostāvvietu tirdzniecības centra priekšā. Rakstāmgalds pa vidu. Ādas dīvāns un stikla kafijas galdiņš pie sienas pie ieejas. Plaukti ar atvērtām nišām un šiks krēsls manam mīkstajam krēslam.
Mēbeles, man jāsaka, nav lētas, un es zinu, par ko es runāju. Birojs ir gaišs un plašs. Man tas patīk.
– Šeit nav slikti! – Es izelpoju, apmierināti mājot ar galvu.
Taču Kotovs ignorē manu labo viedokli, turpinādams runāt ledainā un lietišķā tonī. Un viņš turas diezgan labi, lai kāds mani ienīst.
– Tas ir tavs birojs. Tavs uzdevums ir uzturēt kārtībā klubu un personālu. Viss pārējais nav jūsu lieta. Jūs joprojām neko par to nezināt, – pēdējais teikums izskan tik noraidošā tonī, ka es nevaru atturēties un pārmetu acis. Griša to pamana un apšauboši-autoritatīvi uzacina vienu uzacu. – Jūs tam nepiekrītat?
– Nē, nē! Nu labi, Grigorij Aleksandrovič!" – es ņirdzīgi dziedāju. – Es absolūti neko no tā nesaprotu. Tu turpini.
Un atkal dedzīgs skatiens. Jā, es drīz no viņiem aizdegšos! Tikmēr radušajā elektrizētajā klusumā es apsēžos pie galda un, izrādīdams tēraudīgu nosvērtību, ar plaukstu aizskalos pa galda virsmu. Taču es joprojām jūtu viņa dedzinošo skatienu, nospiedošo klusumu, kas skan man ausīs, un nolemju pārvarēt sevi.
Es skatos uz Grišu un mēģinu izspiest smaidu.
– Paldies. Es esmu ļoti pateicīga. Ne vairāk kā četri vai pieci mēneši, un manis šeit nebūs.
Dažas sekundes viņš joprojām turpina mani nogalināt ar klusuma pilnu skatienu, un tikai tad atbild.
– Jūs taču nedomājat, ka es tam piekritu jūsu dēļ? – viņš saka, raugoties uz mani. – Ja nebūtu Ānijas un Karima dēļ, es nebūtu tevi atļāvis šeit ierasties.
Labi, Tanja, nomierinies! Viņš ir dusmīgs, un tas ir saprotams.
– Es ceru, ka tu nedomā, ka, ja man būtu kāda cita izvēle, es apsvērtu iespēju strādāt pie tevis?
Es nevarēju sev palīdzēt…
Pēc maniem vārdiem viņš divu soļu laikā pārvar attālumu starp mums un, noliecis plaukstas uz galda, noliecas pret mani.
– Turiet muti aizvērtu, un varbūt es jums šos četrus vai piecus mēnešus ļausim mierīgi strādāt.
Viņa acīs ir īsts iznīcinošu emociju tornado. Bet manējās ir tikpat intensīvas. Es neesmu pieradusi kādam piekāpties. Īpaši pēc tam, kad esmu pati sev priekšniece. Jo īpaši Kotova priekšā. Uz manas mēles ir daudz neķītru vārdu, kurus man gribas spļaut atpakaļ. Bet šoreiz atturēšos…
– Labi, Grigorij Aleksandrovič. Es jūs saprotu.
Griša uz maniem vārdiem klanās un, iztaisnojies, turpina, it kā nekas nebūtu noticis.
– Jūsu darba diena sākas deviņos no rīta un beidzas sešos vakarā. Ģērbšanās stils ir lietišķs. Trešdienas rītā ir iepazīšanās sanāksme. Nekavējieties. – Pēc neliela klusuma viņš piebilst: – Un Alina nedrīkst zināt, ka jūs šeit strādājat.
– Ko man darīt, ja viņa šeit ieradīsies? Paslēpties zem galda?! – Es aizkaitināta nopriecājos. Mani patiešām sadusmoja, kad pieminēja šo vistu. Joprojām nevaru pierast, ka viņi ir precējušies. Jā… Griša un Alīna. Kurš gan būtu iedomājies?
– Viņa gan šeit nenāks, bet tomēr.
Klusībā pieceļos no galda, paņemu savu somiņu un ar nesaudzīgu sejas izteiksmi tuvojos savai jauniegūtajai "priekšniecei". Es gribu tikt prom no šejienes.
– Ja tas ir viss, tad es aiziešu.
Griša pēkšņi pēkšņi pēkšņi satver mani aiz elkoņa un aizrāda sev pretī.
– Es ceru, ka tu visu saproti?! Es negribu nekādas nepatikšanas jūsu dēļ! – nopriecājas dažus centimetrus no manas sejas.
– Pārstāj mani grabināt vai vispār man pieskarties! – Es dusmīgi izraucu roku, pēc kā Grišas skatiens kļūst vēl smagāks. – Uz redzēšanos, Grigorij Aleksandrovič!
Es pēkšņi atveru durvis un iznāku ārā. Man steidzami vajag gaisu. Tā vieta, kur tikko bija viņa roka, dedzina velnišķīgas sāpes. Viņa naids mani dedzina.
* * *
"Griša."
Viņa ātri iziet pa durvīm, un es dusmās apgāžu kafijas galdiņu, no galda novirzu datoru. Grūti elpojot, man nožēlojami trūkst gaisa. Es atspieros pret galdu un mēģinu mazliet nomierināties. "Nepieskaries man," viņa ir tā, kas tikko man to teica. To es sev un viņai apsolīju tajā dienā, kad viņa aizgāja. Bet, kuce! Dievs zina, cik grūti man ir. Nepieskarties viņai. Neskatīties uz viņu. Negribēt viņu.
Kad sestdien ieraudzīju šo kuci, mani pārņēma pirmais šoks. Iedusmojošais tēls no manas galvas atgriezās realitātē. Tikai tā nebija divdesmitgadniece ar vēju galvā. Manā priekšā bija sieviete, kas zināja savu vērtību. Kā zieds, kas beidzot bija uzziedējis. Otrais vilnis bija dusmas. Naids, kas sakarsēja krūtis.
Kādēļ, kurdēļ viņa šeit ieradās?! Es negribēju viņu redzēt, vēlams, līdz mūža galam. Arī Alīna sasprindzinājās. Viņa zināja, kas mums bija kopīgs. Viņa to bija redzējusi jau agrāk.
Es nevarēju atturēties no ielaušanās šīs kuces vannas istabā. Es satvēru viņu aiz kakla un piespiedu pie sienas. Bet tikai tad, kad es paskatījos uz viņas lūpām, atausa atmiņas par to, ko viņa varēja izdarīt ar šo muti. Uz mirkli viņa ķermenī uzplaiksnīja nevaldāma iekāre, kas bija tik ļoti aizmirsusies pie viņas. Ar viņu tā bija vienmēr. Veikalā, kafejnīcā, uz ielas, liftā. Vienmēr tik ļoti vēlējās viņu, ka prātā palika tukšs. Un, nenoliedzot sevi, viņš viņu drāzās, kur vien un kad vien bija iespēja. Viņas abpusējais mežonīgums un brīvība mani tracināja.
Es miljons reižu brīnījos, kāpēc tieši viņa. Man ir bijušas skaistākas, gudrākas meitenes. Un es nekad neesmu bijis labs zēns. Un man nekad nav bijušas nopietnas attiecības. Katru nedēļu vai pat katru dienu cita. Citāda. Bet kaut kādu ņurdīgu iemeslu dēļ šī konkrētā kuce iestrēga manā galvā.
Tā nebija mīlestība no pirmā acu uzmetiena. Tā nebija mīlestība no pirmā acu uzmetiena vai otrais sekss. Es domāju, ka ar viņu bija lieliski. Es sapratu, ka esmu iemīlējies, kad viņa nolēma pārtraukt ar mani tikties. Beidza mūsu atklātās attiecības. Pirmo reizi, neko nepaskaidrojot. Es nekad iepriekš nebiju ticis pamests. Vispirms es biju apjucis, tad dusmīgs, tad sapratu, ka man ir nepatikšanas. Es viņai piezvanīju, aizgāju pie viņas uz darbu. Es atzinos, ka esmu iemīlējies. Es aizgāju pakaļ kādam un kaut ko atzinos?! Kurva!
Bet tajā laikā viņa vienkārši teica, ka starp mums nekas nevar notikt. Tikai vēlāk es uzzināju īsto iemeslu, kāpēc viņa bija nosmakusi. Jā, tieši tā, jo es zināju, ka arī viņai sāp. Un bija pat divu mēnešu nopietnas attiecības, kuru laikā mēs abi bijām traki viens par otru. Viņa teica, ka tā bija pirmā reize, kad viņa to darīja. Viņa atzinās mīlestībā. Bet kādā brīdī viņa to atkal pārtrauca. Taču viņa paskaidroja, ka negrib tādu cilvēku kā es. Ar īrētu dzīvokli, lietotu mašīnu un tukšām kabatām.
Vienkārša meitene, kas nekad mūžā neko tādu kā es nebija redzējusi, vēlējās skaistu dzīvi. Bet, pēc viņas domām, es nevarēju viņai dot to, ko viņa vēlējās.
Es divus mēnešus dzēru un ballējos. Pēc šīs sarunas es viņai vairs nesazvanīju un nemeklēju viņu. Es biju pie viņas tikai vienu reizi. Kad uzzināju, ka viņa dodas uz Itāliju precēties ar kādu bagātu dīkdieni. Tajā dienā es pazemoju sevi viņas priekšā, lūdzot viņai palikt un vēlreiz apliecinot savu mīlestību.....
Man joprojām ir riebums pret sevi. Kāds es toreiz biju dīkdienis. Skatiens, ko viņa man pretī veltīja, bija tukšs. Viņas vienīgā reakcija uz visu manu zemapziņu bija: "Es nevaru." Es nevaru. Tajā dienā es viņu ienīdu. No visas sirds. Viņa iededzināja manī milzīgu caurumu, kas nav sadzijis līdz pat šai dienai. Gandrīz septiņus gadus es dzīvoju ar naidu un dusmām. Vecā es vairs nebiju. Šīs jūtas mani grauza, neļaujot elpot. Es sasniedzu visu, lai viņai kaitētu. Es pelnīju naudu, lai viņai kaitinātu. Bet kas man ir manos trīsdesmit piecos gados? Tikai šī ņurdīgā nauda!
Man nav normālas ģimenes, man nav bērnu. To, kas man ir ar Alīnu, ir grūti saukt par ģimeni. Es apprecējos ar viņu bērna dēļ, kas nebija piedzimis. Viņa ir mēģinājusi, mēģinājusi saprast vārdu "ģimene". Bet man tas nav vajadzīgs. Bez bērniem, kuru mums nav jau divus laulības gadus, mani šāda ģimene neinteresē. Mani neinteresē viņa. Nē. Es viņu neaizvietoju, un es nekad neesmu viņu krāpis. Viņa būtībā ir laba meitene. Es negribu viņu sāpināt. Un kam ir vienalga, ar ko es drāžos, ja es jūtos tāpat. Sieva ir sieva. Un viņa līdz pat šai dienai pacieš manu bullshit.
Viņa zina, ka es viņu nemīlu. Alīna ar mani nesaņem to, ko viņa varētu saņemt ar kādu citu. Kāpēc viņa paliek ar mani, turpina spēlēt ģimeni? Vai tā ir mīlestība? Vai tā ir nauda? Tas ir smieklīgi, šis apburtais loks. Visur nauda, nauda, nauda!…
Vienīgā lieta, ko nauda man patiešām palīdzēja izdarīt, bija izārstēt tēvu no alkohola atkarības. Kopš mammas nāves, kad man bija desmit gadu, tēvs bija smags dzērājs. Viņš pārvērta mūsu divistabu guļamistabu par dzērāju mitekli. Tāpēc man nācās īrēt atsevišķu dzīvokli. Lai arī cik ļoti es centos viņu pierunāt, viņš man to neļāva. Un tikai tad, kad man bija nepieciešamā naudas summa, es viņu aizsūtīju uz speciālu centru, kur viņš reabilitējās un, paldies Dievam, jau gadu ir sauss.
Nākamajā dienā pēc šīs negaidītās tikšanās sestdien Salihovu mājās Karims man piezvanīja un lūdza tikties. Viņš vēlējās ar mani aprunāties bez liekām ausīm. Es viņam teicu, lai ierodas pie manis mājās, jo Alīna bija aizbraukusi uz visu dienu skaistumkopšanas darīšanās.
Un tā, ieradies un iekārtojies ērti uz dīvāna viesistabā, Karims bez priekšspēles ķērās pie darba.
– Tu tikai nesaki uzreiz nē, vispirms padomā… – viņš saka, neskatīdamies man acīs un skrāpējot degunu. Tanjai ir vajadzīgs darbs. Mana māte* ir lūgusi, lai tu viņu vismaz uz laiku pieņem darbā viņas jaunajā fitnesa klubā par menedžeri.
Pirmās dažas sekundes es sēžu un tukši skatos uz viņu. Varbūt es viņu tikai sadzirdēju? Es nesaprašanā samulstu, noliecos, un Karims atkal atkārto tās muļķības. Tad es lecinu no dīvāna un gandrīz histēriski smejos.
– Tu nopietni lūdz mani to darīt?!
Es nespēju nomierināties. Es smejos par viņu lūguma absurdumu. Es gribu teikt, viņi taču zina, kā man ir bijis, kopš viņa aizgāja.
– Viņa vēlas piedzīt meitu no sava bijušā vīra. Lai to izdarītu, viņai ir vajadzīgs darbs un savs dzīvoklis.
– Mana atbilde ir nē! Es nepalīdzēšu šai prostitūtai! – Es izspļauju to, atkal apsēžoties uz dīvāna. Man tas vairs nav smieklīgi.
Karims nopūšas un turpina mierīgi runāt. Tikai draugs zina, kā ar mani runāt, vēl vairāk mani nesasitot.
– Es tevi saprotu. Bet Ānija jautāja savā vārdā. Viņa nevar atstāt savu draudzeni. Turklāt meitene ir nevainīga, un, pēc Tanjas stāstītā, viņas bijušais ved savus gultas biedrus uz māju un atstāj Miju kopā ar viņiem. – Pirms dodu viņam vēl vienu kārtu lāstu, viņš piebilst: – Ne Tanjas dēļ, bet gan mazās meitenītes dēļ, kurai vajadzīga mamma.
Un tagad es domāju. Man patiešām ir žēl bērna, un tā ne mazākajā mērā nav viņas vaina. Es varu iedomāties, kā viņai būtu bez mammas. Es pati esmu bijusi tāda kopš desmit gadu vecuma. Un tad vēl ir Karims. Mēs esam draugi kopš vidusskolas. Viņš man ir kā brālis. Un es esmu iemīļojusi viņa Anjutu. Viņa man palīdzēja, kad viņas draugs aizgāja. Viņa attīrīja manu galvu. Viņa ir laba runātāja. Un es viņiem abiem esmu ļoti pateicīga.
Tāpēc es sakodīšu zobus un izstiepšu to ārā:
– Labi, es došu viņai iespēju. Bet, ja viņa pati to sabojā… Es atvainojos, – es izplešu rokas, atliecoties atpakaļ. – Ļaujiet viņai turēt muti ciet, un tad varbūt kaut kas notiks.
Karims atviegloti izelpo un smejas.
– Paldies, Grišs. Bet, zinot Tanju, viņai nebūs viegli!
Es smaidu pretī. Jā… Es atceros, kā man agrāk patika viņas sarkasms. Spītīgs, mežonīgs.
Es viņu tik ļoti ienīstu.
6. nodaļa
Nākamajā dienā man vajadzēja "doties mājās" un tikties ar Anijas vecākiem.
Man atkal bija agri jāceļas, taču šodien agrā celšanās, šķiet, neietekmēja manu garastāvokli. Iespējams, tas bija gaidīšanas dēļ, ka būšu tik dārgos mūros. Vai varbūt atkalredzēšanās ar manu mazo meitiņu kļūs vēl reālāka. Galu galā šodien mums būs jāapspriež mūsu rīcības plāns.
Jau vakar vakarā mani koferi bija gatavi izbraukšanai uz dzimto piecstāvu ēku. Tāpēc pēc ātrām brokastīm un ģērbšanās es dodos ceļā uz notāra biroju, atkal izmantojot mūsu "dīvaino" taksometra pakalpojumu. Un kāpēc dīvaini? Tāpēc, ka tikai mums ir tik dažādas automašīnas un taksometru vadītāji. Vienu reizi jūs varat saņemt dārgu, labi uzturētu ārzemju auto ar izskatīgu šoferi. Citā reizē jūs varat sastapt neskaidra vecuma vīrieti ar ne mazāk neskaidru tautību un dūmojošā, netīrā salonā!
Šodien bija tieši tā otra reize! Es braucu ar diviem pirkstiem, piespiedu degunu, jo mašīnā smirdēja kaut kas nesaprotams. Vai tās ir cigaretes, vai netīras zeķes, vai sabojāts ēdiens, vai viss uzreiz. Autovadītājs mēģina man kaut ko paskaidrot lauzītā krievu valodā, vienlaikus ik pa brīdim novēršot uzmanību no telefona zvaniem. Ak, mans Dievs! Palīdziet man nokļūt galamērķī sveikam un vesels! Jūs jautājat, kāpēc neizmantot parastu taksometru ar biznesa klases automašīnām?!
Ļaujiet man atgādināt, ka tagad es nevaru mest naudu pa kreisi un pa labi. Tagad es esmu taupīga Tānija. Tagad man visu laiku jāgatavo sev ēst. Tagad man ir jāpērk pārtikas preces normālā veikalā. Man būs jābrauc ar parastu taksometru vai metro. No domas par to man gribas izplūst asarās. Taču vienīgais, kas man palīdz justies labāk, ir tas, ka man ir mans mīļākais firmas apģērbs. Un vismaz izskatīsies, ka man klājas labi!
Pēc tam, kad esmu paņēmusi gatavos dokumentus, dodos atpakaļ uz viesnīcu. Šoreiz, lai paņemtu savas mantas un nodotu savu istabu......
Es jau iepriekš līdz noteiktam laikam biju izsaukusi "tamperētāju". Tāpēc, kad ierados mājās, viņi mani jau gaidīja.
Es uzrādīju īpašuma dokumentus. Un es to daru ar ļoti pieklājīgu skatienu. Redziet, bez tiem viņiem nav tiesību atvērt durvis. Un man, starp citu, viņu noteikumu dēļ nācās doties uz viesnīcām!
Pēc atvēršanas tie paši puiši nomaina slēdzeni un pasniedz man pavisam jaunu atslēgu komplektu. Beidzot!
Ievilkusi visus savus koferus dzīvoklī, es aizturu elpu un apskatos apkārt. Mani pārņem nostalģijas vilnis. Man sāk sāpēt deguns, un kaklā izveidojas kunkuliņš.
– Tu neuzdrošinies! Nedrīkst raudāt!
Es pāris reizes dziļi ieelpoju, nomierinot sevi, un atkal atveru acis.
Dzīvoklī valda sinepju, nepatīkama smaka, kas liek man sakustēties. Ņina Pavlovna patiešām ne reizi nebija tīrījuši dzīvokli un gandrīz nekad to nebija vēdinājusi.
Nenovelkot kurpes, es lēnā solī dodos pa gaiteni. Uz vecajām, dzeltenajām tapetēm joprojām karājas attēli. Te ir mana mamma, kas smaida, rokās turot sarkanu rožu pušķi. Lūk, es mazā fotogrāfijā no bērnudārza. Es esmu tērpusies skaistā zilā kleitiņā, ar lielu baltu loku galvā un bezrūpīgu bērnišķīgu smaidu. Nākamajā fotogrāfijā esmu es un mana mamma. Man ir apmēram divpadsmit gadu. Mamma mani apskāvusi no mugurpuses, plaši smaidot.....
Savulaik mēs bijām laimīgas katrs savā veidā. Bija arī daudz priecīgu brīžu. Taču pār mums vienmēr bija uzvilkts nabadzības krusts, kas dzīvi nebūt nepadarīja par pasaku......
Es nespēju aizturēt asaras. Es pieskaršos attēlam un čukstu:
– Māmiņ… Man tik ļoti tevis pietrūkst," es nopūšos un smaidu. – Es apsolu, ka ar mani viss būs kārtībā. Es dabūšu mūsu Miju, un mums būs labi! Es darīšu visu, lai mēs būtu laimīgi!
Es noslaukos vaigus ar plaukstu un atveru vienīgās istabas durvis. Šeit viss joprojām ir kā tad, kad aizbraucu uz Itāliju. Stūra skapis. Blakus tam ir mans dīvāns. Pie otras sienas ir vēl viens dīvāns, kur gulēja mana mamma. Pretī ir neliela siena ar putekļainu televizoru. Pie loga ir rakstāmgalds un tualetes galdiņš. Uz tā joprojām guļ mammas grims. Es ar pirkstu pārbraucu pa virsmu, savācot biezu putekļu kārtu, tad paņemu mammas iecienītāko smaržu pudelīti. Es to izsmidzinu gaisā un ieelpoju, atkal smaidot caur asarām.
Atvelku aizkarus, aiz kuriem ir liels logs un durvis, kas paveras uz saules apspīdētu balkonu. Es iznāku nelielajā taisnstūrveida istabā un uzreiz atveru logus, ielaižot svaigo pavasara gaisu.
Balkons kādreiz bija mana mīļākā vieta. Tur ir krēsls, uz kura man patika sēdēt vakaros ar austiņām galvā. Pusaudža gados pamēģināju smēķēt, ko arī darīju, sēžot šajā krēslā. Un vakarā es izsmidzināju gaisa atsvaidzinātāju, lai mamma nejustu smaku......
Es esmu tik dziļi iegrimusi savās atmiņās, ka nepamanīju, kā man atkal samirkst vaigi. Ka mans telefons nepārtraukti zvana jau piecas minūtes.
Es attīrīju rīkli un paceltu klausuli.
– Es klausos.
– Taņa, mani vecāki ir šeit, un tev vajadzētu nākt pie manis! Mēs tevi gaidām! – saka elpojošā Ānija.
– Jā, labi, es tūlīt būšu klāt.
– Tu raud vai ko? Vai kaut kas nav kārtībā? – Mana draudzene uzreiz sasprindzinājās, dzirdēdama manā balsī pašu kunkuli, kas joprojām negribēja izspiesties cauri.
– Nē, ar mani viss ir kārtībā. Es esmu ceļā. Nāciet! – Es ātri atmetu zvanu.
Es vēl pāris reizes dziļi ieelpoju un izsaucu taksometru pie Salihoviem. Drīz vien es būšu bez naudas par vienu taksometru!
* * *
Kad esmu jau gandrīz tur, telefonā saņemu īsziņu:
Ļaunais Kotiks:
"Neaizmirsti savus dokumentus rītdien. Un nekavējies! Esi tur pulksten 8:30!"
Tas ir tik kaitinoši! Es zinu bez viņa!
Es viņam atbildēšu:
Я:
"Es būšu kā bajonets, Grigorij Aleksandrovič!" – "Es būšu kā bajonets, Grigorij Aleksandrovič!"
Tāpat kā pirmajā reizē, pie vārtiem satieku Aņu, uzreiz mani apskauj un ieslauka pa vaigu.
– Sveiks, Tanja, – viņa atkāpjas un, paņēmusi mani zem rokas, ved mani iekšā. – Es paskaidroju vecākiem situāciju. Tātad atliek vien apspriest detaļas. Viņi piekrita uzņemties tavu lietu.
Pēc draudzenes vārdiem es jūtos vēl mazāk smaga. Es esmu vēl tuvāk.
– Paldies, Anja, ja nebūtu tevis.
– Es visu zinu! Nav nekādu iebildumu, Tanja, pārstāj man pateicināties! Tu arī nebūtu mani pametusi! – Mana draudzene mani pārtrauc un tad izstiepj lūpas viltīgā smaidā. – Tu taču nebūtu mani pametusi, vai ne?
– Protams, ka nē, Anj! Bet lai nav šādu situāciju. Lai tev viss būtu kārtībā! – Es ar smaidu izelpoju un piespiežu sevi Ankai pie sāniem, domādama, cik ļoti man ir paveicies, ka man ir kāds tuvs cilvēks.
Ienākot mājā, es gandrīz apklusstu. Plašo gaiteņu labirintā skraida un čīkst četri mazi vīriņi. Nu, divi no viņiem vienkārši mēģina skriet. Bet Andrejs, Ānijas jaunākais brālis, un Ajass skrien kā traki!
– Visi sastingst! – kliedz mans draugs tā, ka pat es nostājos taisnā pozīcijā. Jā, kad esi trīs zēnu mamma, tu daudz ko iemācīsies. – Sveicinieties ar tanti Tanju! – pie šāda paziņojuma es sašutusi ar elkoni iesit draugam sānos. – Auš!
– Kāda es esmu tante?! Par ko tu runā?! – es sūkstos draudzenei uz auss, uz ko viņa atpleš acis, un tad es, mīļi smaidot, noliecos pret bandītiem. – Sveiki, visi! Tikai Tanja, nekādas "tantes"! Labi?
– Holosho, tante Tanja!" – ar plašu smaidu Ājazs, mazais brašais, pretī pastiepj man roku. Un Andreika, atbalstot savu brāļadēlu, sāk skaļi un skaļi smieties.
– Nu Ānija! Tagad es nevaru atbrīvoties no šīs tantes! Tu domā ar savu galvu, ko tu teici! – Es metu draugam aizvainojošu skatienu, iztaisnojas.
– Tev jau gandrīz trīsdesmit, protams, viņiem tu esi tante!" – smejas arī Ānija, liekot man neapmierināti saspiest lūpas. Kāpēc tev man jāatgādina mans vecums?!
– Cik jau liels ir Andrjuša! Kāds jauks mazulis! – Es atkal noliecos un pavelku zēna vaigu. Kad es aizbraucu, viņam bija divi vai trīs mēneši, un tad es viņu redzēju tikai sociālajos tīklos.
Bet Andrejs, pompozs, sper soli atpakaļ.
– Un es taču neesmu mazulis! Es esmu vīrietis! Man tikko apritēja septiņi gadi! – un pagrūda ar kāju, lai par to pārliecinātos.
"Nu, tagad ir mana kārta smieties!" – Es šķībi nopriecājos.
– Protams, protams, protams! Jūs jau esat vīrieši! Kā es to varēju teikt?
Šis mazais man atgādina manu meitu. Kāds brīnišķīgs vecums! Viņus šķir tikai nedaudz vairāk par gadu. Rīt ir manas meitiņas dzimšanas diena. Divdesmit ceturtais maijs. Un es pat nevaru viņu kārtīgi apsveikt, apskāviens, skūpsts!
Ņemies saviļņoties, Tanja! Mēs drīz tiksimies! Un mēs dāvāsim viņai vēl vienu brīvdienu, bet ar mammu!
Drīz mēs dodamies uz viesistabu, kur mūs jau gaidīja Anjas vecāki. Ieraugot pazīstamās, tik mīļās sejas, man kaut kā izdodas aizturēt vēl vienu asaru.
– Isәnmesez, Ruzilya Apa! – Es apskāvu Anjas mammu un tad viņas tēti. – Sveiks, tēvoci Vitja!
– Cik tu skaisti izskaties! – Ruzilja Apa mani apbrīnojoši apskata.
– Paldies! Tu arī labi izskaties!
Patiešām, šķiet, ka šī sieviete ar gadiem kļūst arvien jaunāka un skaistāka. Lai gan viņa un mana mamma savulaik ar savu izskatu izraisīja vīrišķā dzimuma demenci. Mamma pat pēdējās dienās joprojām bija daiļava.
– Ak, Tanečka, paldies par komplimentu! – viņa smejas un atkal apsēžas uz dīvāna.
Es nogrimstu pretī, un Aņa aizskrien pie bērniem. Es izstaipos, jo saprotu, ka tūlīt uzzināsim, kādas ir manas izredzes gūt panākumus.
– Ānija mums visu izstāstīja. Tas nav labi. Bet pāriesim uzreiz pie lietas – uzreiz no Ruziljas Apa šī sieviete reinkarnējas par Samohinu Ruzilju Aškatovnu, pirmklasīgu juristi. – Pirmkārt: vai jums ir kādi pierādījumi par viņa neuzticību?
– Absolūti nekas. Es nekādā veidā negrasījos to izmantot, tāpēc arī nav nekādu netīrumu, – es salauzti nopūšos.
– Varbūt liecinieki? – uzdod nākamo jautājumu jau Viktors Petrovičs.
Nedaudz padomājusi, es piekrītu.
– Jā. Mūsu mājkalpotāja – Ābela, viņa vairākkārt ir redzējusi krāpšanos. Mēs ar viņu labi komunicējām, tāpēc viņa man par visu ziņoja. Bet es nedomāju, ka viņa brauktu uz Krieviju liecināt pret savu darba devēju.
– Jā, – nopūšas Ruzilja apa. – Ne daudz.
Viktors Petrovičs, šķaudīdams rīkli, sāk skaidrot:
– Skatieties, tiesa jebkurā gadījumā vispirms ņems vērā māti kā galveno aizbildni. Un ņem vērā arī bērna vēlmes. Pirms tiesas jums ir jāsaņem pastāvīgs darbs un sava dzīvesvieta.