Miroņa miljoni

– Čau! Tātad, ko saka medicīna? Varbūt viņu vajag vest uz slimnīcu?

«Ārsts tūlīt iznāks, un mēs to uzzināsim.» Pa to laiku apskatīsim telpas pirmajā stāvā, lai netērētu laiku.

Viņi iegāja plašā viesistabā, kur atradās dīvāni, ovāli galdi, grāmatu skapji, skapji un krēsli ar saliektām kājām. Dzīvojamās istabas vidū mirdzēja liels melns flīģelis ar savu spīdīgo pusi. Natālija to atvēra un paņēma vairākus svarus, pēc tam jaunieši atgriezās zālē un devās uz Natālijas istabu un no turienes uz ēdamistabu. Izdzirdējusi, ka augšstāvā aizcirtās durvis, Natālija atkal iegāja gaitenī. Deniss viņai sekoja. Gara auguma, tievs gaišmatis vīrietis ātri nokāpa pa kāpnēm. Ar sasietiem gariem matiem, džinsiem un novalkātu ādas jaku viņš vairāk izskatījās pēc hipija, nevis ārsta. Rokā viņš nesa portfeli-diplomātu.

«Tas ir Aleksandrs Grigorjevičs, terapeits,» čukstus paskaidroja Natālija.

Blondīne piegāja pie jauniešiem.

«Ar viņu nav iespējams tikt galā.» Viņš ne tikai lamājas kā trīsstāvu neķītrība, bet arī aizraujas, kad cilvēki pret viņu iebilst.

Meitene skumji pacēla rokas.

«Tāda veida īrnieku man iedeva mana māte.» Un viņa pati aizbrauca uz Maskavu…

«Bez ārstēšanas slimnīcā viņa stāvoklis pasliktināsies,» turpināja ārsts. «Es viņam iedevu nomierinošu līdzekli, un viņš aizmiga. Es domāju, ka tuvāko stundu laikā viņš nomierināsies…» Ārsts vērīgi paskatījās uz Denisu. -Kas tu esi?

– Es? – jaunais vīrietis samulsa zem viņa pētošā skatiena. – Esmu no nekustamo īpašumu kompānijas. Es atnācu apskatīt vasarnīcu. Varbūt nopirksim…

«Tas ir no pārdošanas sludinājuma, ko mana māte sniedza pagājušajā mēnesī,» iejaucās Natālija. «Tas ir tik žēl, ka šis puisis šeit klīst, jo viņa dēļ jūs nevarat redzēt augšstāva guļamistabu.»

– Natālija Sergejevna, vai jūs neiebilstat, ja es ziņošu policijai par jūsu īrnieku? – jautāja ārsts. «Redziet, brūce uz viņa augšstilba ir šauta brūce, un viņš pats, spriežot pēc viņa ieradumiem, ir tipisks krimināls elements.»

– Protams, pastāsti man! Lai viņi aizved viņu ellē!

«Turklāt viņš ir hronisks narkomāns.» Es nebrīnītos, ja pie viņa atrastu narkotikas… Vai viņam bija kādas lietas?

– Tikai balts plastmasas maisiņš. Ļoti netīrs. Toreiz vēl biju pārsteigts. Par īri samaksāju lielu naudu, bet soma izskatījās kā no atkritumu kaudzes.

– Vai jūs zināt, kas tajā bija?

– Viņš teica, ka tas ir ēdiens. Un kas?

«Esmu pārliecināts, ka somā bija narkotikas.» Kur viņa ir tagad?

– Man nav ne jausmas. Es viņu redzēju tikai pirmajā dienā, kad viņš parādījās.

«Tomēr lai policija to nokārto,» sarunu pabeidza ārsts. «Es nevaru apsolīt, ka viņš tiks aizvests, bet viņa identitāte tiks pārbaudīta.»

– Vai esi pārliecināts, ka nāksi līdzi policijai?

– Tieši tā. Ja ne rīt, tad parīt noteikti.

Atvadījies, viņš pamāja Natālijai un viņas viesim un steidzās uz izeju.

– Aleksandr Grigorjevič, iedzer vismaz tēju ar mums! – Natālija kliedza pēc viņa.

«Es nevaru,» ārsts apstājās pie durvīm. «Ir jau satumst, un tas ir tālu no jums.» Turklāt ārpus ciema mani gaida mašīna…» Viņš paskatījās pulkstenī. «Mēs iedzersim tēju citreiz, bet pagaidām uz redzēšanos.»

Viņš izgāja krēslā, un durvis aiz viņa aizvērās. Deniss paskatījās ārā pa logu, kad viņš steidzīgi gāja pa bezlapu dārzu.

Ārsts pagāja garām vārtiem, un viņa siluets pazuda aiz kokiem.

«Tad mēs iedzersim tēju,» sacīja saimniece. – Tu laikam esi noguris no ceļa. Tajā pašā laikā ieskatieties mūsu virtuvē. Mūsējais ir liels…

Pēc ceturtdaļas stundas Deniss un Natālija sēdēja pie galda, kas bija pārklāts ar eļļas audumu un dzēra tēju un sviestmaizes. Zem augstajiem griestiem degošā lampa atspīdēja skapja stiklā un tumšajā logā.

«Mums ir cienījama kompānija, daudzi cilvēki strādā,» Deniss teica, malkojot no krūzes. – Trīsdesmit pieci cilvēki. Nodarbojamies ar iekārtu uzstādīšanu birojos, skatlogu montāžu, bet galvenā uzmanība tiek pievērsta darbībai ar nekustamo īpašumu. Mums ir vajadzīga vasarnīca mūsu darbiniekiem, lai viņiem būtu kur doties nedēļas nogalē. Mēs vēlamies izveidot kaut ko līdzīgu pansijai. Meklējam ietilpīgu ēku, vēlams ķieģeļu. Jūsu māja mums ļoti piestāvētu. Ziemā šeit var ierīkot slēpošanas bāzi…

«Jūs nezināt, cik šeit ir skaisti ziemā!» – meitene entuziastiski piebalsoja. – Klusums, mežs viss sniegā… Mēs te braukājām ar ragaviņām…

«Bet jūs pat nevarat nokļūt savā vietā ar automašīnu vasarā, un ziemā man nav ne jausmas, kā tur nokļūt,» Deniss iebilda. «Ja tikai ceļš būtu vairāk vai mazāk pieklājīgs, pretējā gadījumā tu ej divarpus kilometrus pa mežu…

«Iepriekš vasarnīcā bija viegli nokļūt ar automašīnu,» sacīja Natālija, «taču jums pastāvīgi jāuzrauga ceļš, lai tas neaizaugtu.» Tagad neviens to nedara, un tāpēc ceļa vietā ir taka. Braukt var tikai ar velosipēdu, un tikai vasarā, kad ir sauss… Bet mēs neesam vainīgi, ka mans vectēvs nolēma šeit uzcelt vasarnīcu! «Viņa skumji pakratīja galvu. – Vai vēlaties vēl tēju?

– Paldies, es neatteikšu.

Viņi klusēja.

«Un jūs nevarat nepalaist nakti pie mums,» Natālija teica un atskatījās uz logu. – Paskaties, kādi tur mākoņi. Ārsts vēl nav sasniedzis Šabanovu, iespējams, ka viņu noķers lietū…

Deniss pēkšņi nodomāja, ka viņam vajadzēja aizbraukt pie ārsta. Lai gan pārgājiens pa tumšojošo mežu, īpaši lietū, solīja nelielu prieku, ciemā gaidīja mašīna, kas nozīmē, ka šodien bija iespēja nokļūt Zagorskā un ar vilcienu aizbraukt uz Maskavu. Viņš garīgi nopūtās. Viņam nepatika šī lielā, krēslainā māja ar pustukšām istabām, kur augšstāvā dzīvoja narkomāns noziedznieks, pat neskatoties uz tik mīļas saimnieces klātbūtni.

It kā viņa būtu lasījusi viņa domas.

«Ja nebūtu īrnieka, šeit būtu daudz labāk!» – viņa iesaucās. – Māja ir patiesi brīnišķīga! Ja tas būtu tuvāk kādai pilsētai vai lielceļam, tam nebūtu cenas!

– Tas ir skaidrs. Esmu jau redzējis piecas vasarnīcas, un tās netur sveci pret tevi. Bet tā ir tāda lieta…» un Deniss viegli saviebās, it kā liekot saprast, ka joprojām stipri šaubās par pirkuma iespējamību.

«Un, godīgi sakot, es nevēlos šķirties no mājas,» sacīja Natālija. «Es šeit dzīvoju kopš bērnības, pazīstu visus ciematā, esmu dzīvojis visā apkārtnē…

Aiz logiem pacēlās vējš un čaukstēja koki. Saplēstu lapu bars ar sausu šalkoņu metās pie stikla.

Vējš norima tikpat pēkšņi, kā bija uznācis. Klusumā, kas sekoja, varēja dzirdēt, kā zālē tikšķ senais pulkstenis ar svārstu.

«Jūs varat pavadīt nakti viesistabā,» sacīja Natālija. – Tur īpaši viesiem ir paredzēts dīvāns.

«Es droši vien sagādāju jums neērtības,» Deniss teica iepriekš sagatavotu frāzi.

Atbilde bija diezgan gaidīta.

– Ko tu runā, es un tava māte bijām tie, kas tev radījām neērtības! Jūs esat nonācis tik tālu, bet tas viss ir veltīgi!

Korabļevs pasmaidīja.

– Varbūt ne velti. Es vēl neesmu pilnībā padevusies. No rīta vajadzēs pastaigāties pa apkārtni, apsekot mājas pieejas…

– Tas ir lieliski. Citādi paliec līdz parītdienai, un redzēsi, ka arī mamma ir klāt…

Natālija apklusa, nepabeidzot. Deniss sekoja viņas skatiena virzienam un neviļus nodrebēja.

Ārā no tumšās tumsas pie loga stikla piespiedās brutāla izskata seja, pieplacinot degunu. Šauras, durstīgas acis skenēja virtuves interjeru. Redzot, ka viņi uz viņu skatās, svešinieks nolobījās no loga un pazuda tumsā.

– Kas tas bija?

– Nezinu. Godīgi sakot, es nezinu,» meitene bija bāla, viņas balss trīcēja. – Es viņu nekad agrāk nebiju redzējis…

«Atklāti sakot, fizionomija nerada pārliecību,» nomurmināja Korablevs.

«Viņš droši vien ieradās pie mūsu īrnieka,» Natālija piecēlās un uzmanīgi no sāniem piegāja pie loga. – Jau aizbraucis… Neviens nav redzams…

Arī Deniss jutās neomulīgi, taču viņš centās savaldīties. Galu galā viņš ir vīrietis!

– Vai mājā ir saikne ar ārpasauli? – viņš jautāja, arī pieejot pie loga.

– Bija radiotelefons, bet īrnieks to salauza. Viņš palūdza piezvanīt, sāka uz kādu kliegt, lamāties un tad aiz dusmām iemeta sienā…

«Labi,» Deniss atgriezās pie galda. – Būtu jauki nodzēst gaismu. Mēs viņam esam skaidri redzami.

Natālija izslēdza elektrību. Virtuve bija iegrimusi tumsā, kurā tikai divi augstie logi palika bāli. Aiz tiem, uz pelēkzilo vakara debesu fona, koki bija melni.

«Šodien ir negaidītu viesu vakars,» meitene čukstēja. – Vispirms ārsts, tad tu, tagad šis…

– Man ar viņu nav nekāda sakara.

«Ja zinātu, devos uz ciemu nakšņot,» Natālija neizpratnē staigāja pa virtuvi.

«Pagaidām nav pamata bažām,» sacīja Deniss, cenšoties runāt stingrā balsī. «Joprojām nav zināms, kas šim puisim vajadzīgs.» Varbūt viņš vienkārši ir apmaldījies mežā…

It kā atbildot uz viņa vārdiem, kaut kur zālē atskanēja zvans.

Deniss steigšus piecēlās kājās un, izgājis no virtuves, tumsā apgāza ķeblīti, kas atlēca ar rūkoņu, kas atbalsojās visā mājā.

«Klusi,» Natālija čukstēja, steidzoties pēc viesa.

Atkal noskanēja zvans.

Jaunieši klusēdami gāja pa gaiteni un apstājās pie ārdurvīm. Natālija paskatījās caur skata caurumu, tad attālinājās, atbrīvojot vietu pie skata Denisam. Svešinieku krēslā bija grūti saskatīt, viņa sejas vaibstus varēja tikai nojaust, taču noteikti varēja teikt, ka tas ir tas pats puisis, kurš tikko bija skatījies pa logu. Pēc izskata svešiniekā nebija nekā gangstera, drīzāk, gluži pretēji, viņa tievajā, īsajā augumā bija jūtama kautrība un pazemojums. Viņš stāvēja saliekts, galvu ievilcis plecos.

«Es zinu, ka tu esi tur,» atskanēja viņa aukstā balss. – Atveriet, es būšu klāt piecas minūtes.

– Ko tev vajag? – Deniss jautāja.

– Tavs draugs dzīvo viens. Es eju pie viņa. Laidiet mani iekšā, komandieri… Tikai uz piecām minūtēm…

– Kāpēc tu atnāci tik vēlu? – Natālija kliedza. -Vai nevari ierasties rīt no rīta?

– Man ir steidzama saruna.

– Viņš ir ļoti slims un tagad guļ!

«Mēs atvainojamies, ka traucējām jums, bet jums viņš būs jāpamodina.» Es viņam tikai teikšu vārdu.

Augšstāvā čīkstēja durvis. Jaunieši atskatījās uz tumšo balkonu, kas karājās virs halles. Tur, izgaismotajā atvērto durvju atvērumā, parādījās melns siluets.

– Kāpēc gaitenī ir tumšs? – aizsmakusi balss rūca. – Ieslēdziet gaismu, idioti!

Atspiedies uz kruķa, īrnieks sāka lejā, uzmanīgi noliekot kāju uz katra soļa.

«Kāds cilvēks tevi šeit jautā,» sacīja Natālija.

– Es zinu. Es pa logu redzēju šo sūdu.

Pusceļā uzkāpis pa kāpnēm, viņš apstājās atpūsties.

«Viņi beidzot mani saprata, kuces… Man sāp visa kāja, un tas dakteris sadziedēja riteņus…» Viņš ilgi stenēja un atkal devās augšā pa kāpnēm.

Natālija drūmi paskatījās uz viņu.

– Labāk saki viņam, ka tev ir slikti. Lai pienāk rītdiena.

«Tu nevari,» klibs vīrs nomurmināja caur zobiem. – Ja viņi vēlas tirgot šodien, tad šodien.

«Nevis viņi, bet viņš,» meitene viņu izlaboja. – Ir tikai viens.

Uz priekšpēdējā soļa īrnieks paklupa un nokrita uz grīdas.

«Vai tu beidzot iedosi man gaismu, sasodīts biks?» viņš rūca.

– Vai ir iespējams neizpausties meitenes priekšā? – Korabļevs ierunājās.

– Viņa jau ir traka!

Natālija pagrieza slēdzi. Zāli un balkonu apgaismoja kristāla abažūru gaisma, un Denisam beidzot bija iespēja pamanīt draudīgo īrnieku.

Viņš bija tumšs, tievs vīrietis ar rētu uz zoda, vēl diezgan jauns, ģērbies novalkātas čības, Adidas biksēs, krekliņā un netīrā ādas jakā. Viņa neskūtie vaigi bija iekrituši, acis sāpīgi mirdzēja. Viņš nepiecēlās no grīdas, bet apsēdās uz apakšējā pakāpiena un nolika sev blakus savu kruķi. Viņš palika vienu roku zem krekla un atstāja to tur. Likās, ka viņš skrāpēja vēderu.

– Atvērt! – atkal atskanēja aiz durvīm.

«Ļaujiet viņam ienākt,» sacīja īrnieks.

«Mums būs tevi jālaiž iekšā,» Natālija čukstēja, neizpratnē lūkojoties uz Denisu.

«Kad viņš ienāks, nekavējoties aizveriet durvis un nelaidiet nevienu citu iekšā,» īrnieks pamācīja jauniešus. – Šis suns ir ļoti bīstams. Bet vēl bīstamāki ir tie, kas viņu šurp atsūtīja… – Viņš sāpēs saviebās un spļāva. – Nepūstiet, jums nav biznesa, viņi jums neko nenodarīs.

Meitene izvilka aizbīdni. Tūlīt atvērās ārdurvis, it kā ārpusē esošie tikai gaidītu šo brīdi, un gaitenī ar lietus šļakatām ienāca saliekts svešinieks. Viņš bija ģērbies neaprakstāmi, tumšā: Boloņas jaka, kas aizpogāta līdz rīklei, platas bikses, zābaki nosmērēti ar dubļiem.

Natālija uzreiz aizcirta aiz viņa durvis. Svešinieks pagriezās pret meiteni. Tad viņš lēnām pievērsa acis uz īrnieku. Viņa apcirptā galva ar pūlēm pagriezās uz viņa tievo kaklu, it kā uz sarūsējuša eņģes.

«Labāk parunāsim privāti, Čak,» viņš grabēja, muti izstiepjot smaidā.

«Mums nav par ko runāt, Gnus,» ar šiem vārdiem īrnieks paķēra pistoli no krekla apakšas un norādīja uz jaunpienācēju. – Paskaties, kas tevi sūtīja!

Vīrietis, kuru sauca par Gnusu, turpināja smieties.

– Cilvēki mani sūtīja pie jums, lai atgādinātu par parādu…

– Kāds parāds? Es nevienam neko neesmu parādā, bāc jūs visus…!

«Tu kļūdies, dārgais,» Gnuss klusi un kaut kā pat nomierinoši turpināja, skatoties uz pistoles stobru. – Jūs esat parādā parādu, turklāt labu. Vai atceries, ar kādiem cilvēkiem tu paņēmi zaļumus?

– Nemāni mani!

– Nu, jūs bijāt vienpadsmit. Un tikai tu paliki dzīvs… Un kas notika ar tiem zēniem? Aizmirsa? Bet cilvēki to nav aizmirsuši. Cilvēki atceras…

«Es nezinu, kā viņi noliecās.» Es neesmu biznesā. Un visbeidzot, kas jums vajadzīgs? Runājiet skaidri!

«Cilvēki piekrīt aizmirst par zēniem,» viesis samiernieciski turpināja. «Tos nevar atgriezt, mirušos… Bet kaut ko citu var atdot…» Viņš paskatījās uz Natāliju un Denisu, kuri bija atkāpušies uz zāles tālāko galu. «Tu paņēmi pārāk daudz, Čak.» Tas nav labi. Bet cilvēki piedos apvainojumu, viņi tev piedos visu, ja tu atdosi labvēlību.

– Man nav nekā. Ej un meklē.

– Pa labi. Šeit jums nav nekā, izņemot dažas izmaiņas – dažas pakas. Jūs tos izņēmāt no sava kofera tējai un tabakai, vai man ir taisnība?

Čaka seja kļuva pelēka, acis kļuva durstīgas.

– Neņemiet mani uz izrādi! Man nav tās naudas, labi? Nē! Gogs nometa ceļasomu un grasījās steigties tai pakaļ, taču viņam nebija laika. Policisti mums ir uz astes. Goga sāka visu šo putru, pajautā viņam!

«Čak, nerunāsim muļķības, mēs zinām visu,» Gnuss pietupās. Viņš paskatījās uz pistoles stobru kā boa pīpē un nebeidza smieties. – Tu gribēji tikt prom no mums, apgulies, vai ne? Bet redz kā sanāca. Puišiem mentoringā ir savi cilvēki, viss sanāca, un tikt pie tevis izrādījās nemaz tik grūts uzdevums. Džips nav adata, policisti to tovakar atrada, bet pie stūres – nogalinātais Gogu. Bet jūs nebijāt, un nebija arī čemodāna… Bet neuztraucieties, cilvēki mēģināja panākt, lai mentori izbeidz lietu. Viss tika vainots Gogai. Bet mēs zinām, kā tas notika.

«Es neesmu saistīts ar koferi,» Čaks nomurmināja.

Viņa roka ar pistoli kļuva vājāka, un purns turpināja nolaisties.

«Mēs uzreiz sapratām, ka jūs esat šeit kaut kur.» Tu nevarēji tikt vaļā ar savām brūcēm un lielo koferi…

– Īsāk sakot, stulbi! – Čaks pēkšņi kļuva nikns. – Man nav naudas, bet, ja jūsu draugi vēlas mani paņemt, ļaujiet viņiem mēģināt! Es nosūtīšu duci jūsu uz nākamo pasauli!

Viesis iesmējās.

– Kā tu viņus nosūtīsi uz nākamo pasauli? Kruķis?

– Izslēdzies, velniņ! – Un Čaks, grimasēdama, nospieda sprūdu.

Šāviena vietā atskanēja sauss klikšķis. Čaks nospieda vēlreiz, un atkal ar tādu pašu panākumu.

Gnuss klusi iesmējās.

– Nevajag trakot. Jūsu bedre jau ir iztīrīta, un visas lodes ir izņemtas no lielgabala.

Čaks, zvērēdams, nolaida nederīgo pistoli.

– Kad viņiem bija laiks? – meitene čukstēja Denisam. «Es šeit esmu bijis gandrīz visu laiku un nevienu neesmu redzējis…

Gnuss pēkšņi pārstāja smieties.

«Tu nekur nebrauksi, Čak.» Tāpēc būsim jauki. Tu parādi, kur ir paslēpti «zaļie», un neviens tev nepieliks ne pirkstu.

Čaks paskatījās uz jaunpienācēju ar asinīm piesātinātām acīm.

– Bet man nav tās naudas. Gogs izmeta savu koferi pa ceļu, kad policisti mums sekoja.

– Tu dari muļķības, dārgā.

– Es neko nezinu.

– Zini, un tu mums visu izstāstīsi. Mēs to vēlamies labā nozīmē. Mēs jums iedosim daļu naudas.

– Vilki! Piekāpies!..

Čaks pēkšņi sarāvās un sēkdams nopūtās un apgūlās uz pakāpiena. Viņa ķermenis krampji raustījās, uz lūpām parādījās putas.

Natālija, nolēmusi, ka viņš mirst, klusi kliedza.

«Es te noliecos bez platuma…» Čaks ievaidējās. «Man vairs nav spēka… Iedevu ārstam foršu naudu tikai par vienu degvielas uzpildes staciju, bet viņš pagriež seju…

Putas plūda no viņa atvērtās mutes uz krūtīm. Viņš noliecās, tad strauji iztaisnojās un atmeta galvu atpakaļ tā, ka pakausī atsitās pret pakāpienu.

Gnuss piegāja pie viņa.

«Šie ārsti nevilcinās ar mūsu slimībām.» Paņemiet mugurkaulu. Lai tā būtu, izmantojiet to.

Viņš ievietoja divas ampulas Čaka plaukstā. Viņš satvēra tās, iebāza vienu ampulu kabatā, bet otru iebēra šļircē, kuru Gnuss viņam izpalīdzīgi pasniedza. Pēdējā brīdī, pirms iebāza vēnā adatu, viņš sastinga un piesardzīgi paskatījās uz nakts citplanētieti.

«Nebaidies, mans draugs, tā nav inde,» Gnusa mute atkal pārvērtās smīnā. – Zini, mums tava dzīvība tagad ir vērtīgāka par visām Ēģiptes bagātībām, kā mēdza teikt nelaiķis Kuzmins…

Un viņš atkal iesmējās ar saviem draudīgajiem klusajiem smiekliem. Taču Čaks vairs viņā neklausījās: viņš iespieda šļirces saturu vēnā.

«Rīt vakarā cilvēki ieradīsies šeit, lai saņemtu galīgo atbildi,» sacīja viesis. «Viņi tik un tā neļaus jums doties prom, tāpēc jūs joprojām varat mierīgi nogulēt vienu dienu un ārstēties,» viņš atkāpās un nenovērsa skatienu no Čaka, un viņš atkāpās uz durvīm. – Viņi piedāvā jums labu iespēju. Ja es būtu tavā vietā, es domāju…

Gnuss atvēra durvis, un viņa saliektā figūra pacēlās uz sliekšņa, gandrīz saplūstot ar vēso tumsu.

– Ej no šejienes, nelietis! – Čaks kliedza.

– Paņemiet visu savu naudu līdzi uz nākamo pasauli…

– Aizveries! – Čaks pacēla pistoli, un Gnuss atkāpās tumsā.

«Mans bizness ir mazs, mani tikko atsūtīja jums pastāstīt,» viņa balsī skanēja vēja brāzma. – Bet tikai rītvakar – termiņš… Piespiedīs šķirties, sakne, viņi jau ir apstājušies…

Nepabeidzis, viņš steidzīgi aizcirta durvis. Čaka izmestā pistole trāpīja pa ādu.

Zālē iestājās klusums. Sienas pulkstenis skaļi sita pusvienpadsmitos.

Zāles bandītu ievērojami uzmundrināja. Viņš paķēra kruķi, piecēlās kājās un ātri pielēca pie loga.

«Izdzēsiet gaismu,» viņš svilpa.

Natālija pagrieza slēdzi.

Čaks stāvēja pie loga malas. Deniss un Natālija piegāja pie cita loga.

«Ak, tās ir kuces,» Čaks čukstēja, «tās apglabājas aiz kokiem.»

Šeit jaunieši pamanīja arī tumšus siluetus, ik pa laikam pārvietojoties no koka uz koku. Skaidrs, ka māja tika uzraudzīta. Novērošana tika veikta no meža, dārza atklātā vietā neviens neizgāja.

«Mums klājas slikti, puiši,» draudīgi sacīja bandīts. «Viņi meklē naudu, viņi domā, ka man tā ir kaut kur paslēpta, bet man tās nav.»

«Jūsu lietas mūs neskar,» runāja Natālija, kļūstot drosmīgāka. – Apspriediet tos ar draugiem. Mēs nevēlamies neko darīt ar viņiem vai jums.

– Skaidrs, ka nevēlies. Bet rīt, kad viņi nāks mani sadalīt, viņi nogalinās arī jūs kā lieciniekus. Citādi varbūt mani spīdzinās – ja nu es tev kaut ko izpļāpātu par to koferi…

– Es nezinu nevienu koferi! – aizturot asaras, meitene iesaucās. – Labāk ej prom no šejienes! Mamma tev atdos par īri samaksāto naudu! Ej prom!

Čaks saspringti iesmējās.

«Jūs arī esat iekļuvuši šajā juceklī, bērni, un tāpēc ir labāk, ja mēs kopā izdomājam, ko mēs darīsim.»

«Denis,» Natālija pagriezās pret jauno vīrieti, «varbūt mēs abi varam izstumt šo puisi pa durvīm?» Viņa draugi tur gaida, lai viņi tiek ar viņu galā. Bet ne šajā mājā!

«Mums jātiek prom no šejienes,» bandīts nošņāca. – Pavelciet visus trīs. Viņi mūs mežā neatradīs.

– Es ar tevi nekur neiešu! Es labprātāk aiziešu viena, bet ne ar tevi!

– Kartona muļķis, kur tu ej? Māja tiek pērta no visām pusēm.

– Neuztraucies, es zinu, kā tikt prom no šejienes nepamanītai. Caur pagrabu un šķūni, un tad tur ir mežs!

«Ja tu dosies projām, es, protams, būšu ar tevi,» sacīja Korabļevs, nemanāmi iepazīstoties ar meiteni.

«Tad es iešu pārģērbties,» un viņa pazuda aiz savas istabas durvīm.

«Viņi jūs nošaus kā kaķēnus…» bandīts nomurmināja, apmulsis virzīdamies pa tumšo zāli. – Šie ir galīgi slimi… Apsaldēti…

Deniss piegāja pie pakaramā un noņēma jaku no āķa.

«Es jums došu dažus dolārus, ja mēs tiešām tiksim prom no šejienes,» sacīja Čaks. – Vecmāmiņas ir ar mani.

– Aizrieties ar savu naudu! – Natālija kliedza aiz nedaudz atvērtajām durvīm.

– Labi, divi dolāri.

– Nekad! Jums apnicis!

– Divi grandi tikai par to, ka aizvedu mani uz Troickojes ceļu un pārtraucu braucienu!

Natālija izgāja no istabas zābakos, ceļojošās biksēs un jakā ar kapuci.

– Denis, esi gatavs?

Tajā brīdī Čaks, kurš viņu sargāja pie durvīm, veikli izlēca un ar kruķa galu aizķēra viņas kāju. Natālija kliedza, gandrīz nokritusi. Deniss metās pie viņas, bet bandīts viņu piekāva.

– Nenāc tuvāk, necilvēks, es tevi nogalināšu! – viņš rūca, vicinādams nazi.

Korablevs atkāpās. Meitene šausmās iekliedzās, ieraugot asmeni tieši pie acīm.

«Neuztraucies, mazulīt,» Čaks smēķēja.

Viņš izņēma no kabatas roku dzelžus un ātri piestiprināja vienu no rokassprādzēm pie gūstekņa labās plaukstas locītavas. Otrā rokassprādze uzsprāga viņa kreisajā rokā.

– Tā būs labāk. Vai nu tu aizej ar mani, vai arī nomirsi kopā ar mani, saproti?

– Deniss! – meitene iekliedzās.

Korabļevs satvēra kruķi un izrāva to no bandīta rokām. Čaks pievilka Natāliju sev klāt.

«Nomierinies, puis, ja nevēlaties, lai es sabojāju viņas seju,» viņš piespieda nazi pie viņas kakla.

Natālija vaidēja. Paceltais kruķis sastinga gaisā.

«Protams, es to tūlīt nesaslapināšu,» bandīts čukstēja, smaidīdams vienā mutes pusē. «Viņai joprojām mani jādabū prom no šejienes… Bet es sabojāšu savu seju.» Vai jūs zināt, kā arābi to dara? Es noplēšu vienu vaigu no auss līdz mutei, tad otru un nogriezīšu vēl vienu nāsi…

«N-ne…» meitene burkšķēja, šausmās elsot.

– Viss kārtībā, tu dzīvosi. Bet neviens negribēs tevi tā izdrāzt.

«Nevajag, lūdzu…» Natālija sāka raudāt.

Korabļevs nometa kruķi uz grīdas.

– Liec viņai mieru. Tev būs sliktāk.

«Man tas nebūs sliktāk kā tagad.»

Vietā, kur naža gals pieskārās vaigam, parādījās koši lāse.

– Tātad ejam vai paliksim? – Čaks draudīgi jautāja.

– Ejam, ejam… Tikai nevajag… – Natālija šņukstēja.

«Nu, mēs vienojāmies,» bandīts paslēpa nazi kabatā un sniedzās pēc kruķa. – Tagad, zēn, uzlido augšā, lai paņemtu manas kurpes, un esi ātrāks, un tad ej uz virtuvi, paņem ēdienu. Beidz vaimanāt! – viņš pagriezās pret gūstekni. – Man nepatīk, ja cilvēki taisa puņķus!

* * *

Pēc ceturtdaļas stundas mazā kompānija ienāca pieliekamajā un no turienes devās lejā pa dēļu kāpnēm uz pagrabu. Deniss gāja pa priekšu, turot rokās degošu petrolejas lampu. Viņam sekoja bandīts un jauns vasarnīcas īpašnieks, rokudzelžos.

Pagrabs bija garš, ar zemiem griestiem, viss piepildīts ar kaut kādām mucām un kastēm, kas izdalīja puvušu smaku. Tālākajā galā bija vēl vienas kāpnes, kas uzkāpa līdz lūkai griestos. Lūka bija pieskrūvēta.

«Augšstāvā ir šķūnis,» paskaidroja Natālija, «un tam vajadzētu būt pašā mežā.»

Deniss uzkāpa pa kāpnēm līdz lūkai, noņēma sarūsējušo aizbīdni un atmeta atpakaļ vāku. Viņš pacēla lampu augstāk, lūkodamies pa istabu ar dēļu sienām, piemētātas ar gadiem ilgiem atkritumiem. Kūtī bija auksts un mitrs, un uz grīdas bija peļķe.

«Nodzēst lampu,» viņam atskanēja Čaka balss. – Viņi var redzēt gaismu.

Deniss ar plaukstu saspieda lampas galu. Degošais dakts, kam nebija gaisa, nodzisa.

«Tagad jūs dosieties izlūkošanā,» piebilda bandīts. – Jūs paskatīsities, kā tur ir un kas notiek, un atpakaļ. Sapratu, vai ne?

– Sapratu.

Korabļevs izkāpa kūtī un taustījās pretī durvīm, nemitīgi kaut kam atdūrās. Acis pamazām pieradušas pie tumsas. Viņš jau redzēja plaisas sienās, caur kurām kūtī iekļuva vāja nakts gaisma.

Jaunais vīrietis atvēra durvis un izliecās. Tikai pāris metrus no viņa pacēlās sūnaini meža stumbri.

– Skaties, ja tu neatgriezīsies, es sabojāšu viņas seju! «Pēc toņa, kādā šis bandīts ķērca, nebija šaubu, ka viņš savus draudus izpildīs.

«Denis, lūdzu, nepamet mani,» Natālija sacīja ar asarām.

«Nebaidieties, viss būs labi,» atbildēja jauneklis.

Pēc minūtes viņš jau ložņājās, notupās starp kokiem un no zemes spraucās uz āru. Lietus tikko bija mitējies un koki pilēja. Auksts vējš pūta brāzmās. Deniss gāja kādus desmit metrus, kad pēkšņi izdzirdēja zara krakšķēšanu pa labi. Tas skaidri kādam salūza zem kājas!