Miroņa miljoni

Čakam šķita, ka viss notiek lēni, kā murgā. Goga, kaut kur nokritis, joprojām turējās pie viņa. «Žiguls» pagriezās pa kreisi. Čaks grieza arī stūri, cenšoties izvairīties no frontāla trieciena, taču džipa ātrums bija pārāk liels, lai laikus nobremzētu.

Uz brīdi bandīts pārstāja orientēties, rokas tikai spieda stūri. Žigulis pārāk strauji pagriezās pa kreisi, atsitās pret margām, ar triecienu atšķēla tās vaļā, un tajā brīdī tam sānos ietriecās spēcīgs džips. Līdz ar margu atlūzām ūdenī ietriecās policijas automašīna, izmetot šļakatas. Džips pēc inerces atsitās pretī un nojauca margas tilta otrā pusē. Arī tas būtu sabrucis, ja tilts šajā brīdī nebūtu beidzies, atkal pārvēršoties par zemes ceļu.

Aizmugurējais ritenis tomēr nokrita no tilta klāja un iestrēga ieplakā, kur sākās klints. Džips saslīdēja, motors rūca. Čaks atskatījās. Ņiva strauji tuvojās.

Bandīts ar roku noslaucīja slapjo seju, atgrūda pusmirušo Gogu un nospieda gāzi. Dzinējs nikni rūca, SUV sāka trīcēt, un tas lēnām sāka kāpt ārā no bedres.

Likās, ka pagāja vesela mūžība, līdz beidzot ritenis atbrīvojās un džips metās uz priekšu.

– Stāvi! – nokliedza no Niva skaļruņa.

Klusumu pārtrauca ložmetēja šāviens. Lodes ieplaisāja ādu un izsita stikla paliekas. Čaks, noliecoties, izņēma pistoli.

Goga uzmeta nokritušo nazi un sāka atkal celties. Es negribēju tērēt viņam ne vienu lodi; tik un tā viņu nebija palicis pietiekami daudz.

– Vai tu nomierināsies, necilvēks? – Un Čaks iesita viņam templī ar pistoles rokturi.

Tas bija liktenīgs trieciens. Viņa bijušais partneris, sēkdams, sabruka pie viņa kājām un uz visiem laikiem apklusa.

Ielūkojies spogulī, Čaks pēkšņi atklāja, ka vajāšanas nav. «Ņiva» apstājās pie tilta!

Ap līkumu parādījās cita pilsētiņa. «Trīsvienība,» bandīts lasīja uz zīmes. Viņš metās pa guļamo ielu un izbrauca krustojumā. Viņš samazināja ātrumu, domādams, kur griezties. Ceļš pa kreisi izskatījās sliktāks nekā priekšā un labajā pusē. To nepārprotami izmantoja retāk, un tas veda kaut kur mežā. Varbūt tajā var apmaldīties? Čaks pagriezās pa kreisi.

Pilsēta palika aiz muguras. Ceļu gandrīz uzreiz ieskauj koki. Drīz viņa kļuva tik slikta, ka bandīts jau nožēloja, ka izvēlējās viņu. Viņš šķērsoja nelielu upi pāri dēļu tiltam. Aiz viņas mežs kļuva vēl blīvāks un tumšāks. Degvielas patēriņa skala rādīja, ka benzīns bija gandrīz nulle. Bandīts zvērēja. Bija par vēlu atgriezties Troickoje, lai izvēlētos citu maršrutu – nebija pietiekami daudz benzīna, un tas bija bīstami – jūs varat uzskriet policijā. Atlika tikai viena lieta: jābrauc tālāk, cerot kaut kur ierasties, un tad jau redzēs.

Pa kreisi, starp kokiem, parādījās vājš atvērums. Šeit no ceļa sazarojās šaura, tikko manāma sliežu ceļa. Bandīts atkal samazināja ātrumu, minūti lūkojās trases galā, mēģinot saskatīt, kas tur ir, un, neko neredzēdams, tomēr tur nogriezās.

Čakam nekad iepriekš nebija nācies braukt pāri šādiem izciļņiem. Brauciens bija kā šūpošanās vētras laikā. Džips ripoja no vienas puses uz otru un nemitīgi slīdēja peļķēs. Koku zari aizvērās pāri trasei. Tumsa tuvojās no visām pusēm.

Čaks apstājās. Sāpēs stenēdams viņš izkāpa no džipa, apgāja tam apkārt un atvēra aizmugurējās durvis. Viņš izvilka savu koferi. Ar ievainotu kāju viņš tālu netiks, laupījums viņam būs jāslēpj kaut kur šeit, netālu no riepas.

Ejot pa krūmāju ar savu čemodānu, Čaks cīnījās ne tik daudz ar sāpēm, cik ar ģīboņa sākumu. Viņa kabatā bija divas narkotiku ampulas. Tās bija pēdējās ampulas, un viņš tās saglabāja ārkārtas gadījumiem. Joprojām nav zināms, kas viņu sagaida.

Atstājis koferi krūmos, viņš atgriezās pie džipa un uzkāpa salonā. Degvielas rādītājs rādīja, ka benzīna vairs nav, bet dzinējs, dīvainā kārtā, iedarbojās. Džips bridēja uz priekšu.

Trīs policisti izlēca no Ņivas un izskrēja uz krastu. Žigulis pilnībā iegrima ūdenī. Trieciena vietā upes virsma burbuļoja.

Seržants Širjajevs, noraujot nost ložu necaurlaidīgo vesti un jaku, kā bezdelīga metās no klints. Pēc pusminūtes viņa galva parādījās virs ūdens.

– Durvis ir iesprūdušas! – viņš iesaucās, šņācot.

Viņš atkal ienira un neparādījās gandrīz minūti.

– To nav iespējams atvērt! – beidzot tika sadzirdēts viņa sauciens. – Atnesiet man āmuru, es mēģināšu izsist stiklu!

Seržants Onufrienko ziņoja par situāciju dežūrdaļā. Viņam teica, ka automašīna ar glābējiem tagad dosies uz tiltu un ļaus viņiem panākt džipu.

Policisti konsultējās. Onufrienko un jaunākais seržants Drejevs ielēca Ņivā, un Širjajevs palika nirt uz nogrimušo Žiguli, cerot izglābt cilvēkus.

Apstāšanās prasīja apmēram septiņas minūtes. Noziedznieks nevarēja tikt tālu, un policijai bija pamats uzskatīt, ka viņš ir ievainots.

Onufrienko ložmetējam pievienoja žurnālu ar pilnu klipsi.

– Es viņu nogalināšu, kuce! – viņš dusmīgi teica.

«Ņiva» pacēlās.

Lēja lietus. Debesīs, starp mākoņiem, ik pa laikam pavīdēja kāds bojāts mēnesis, slikti apgaismojot pamesto ceļu un blāvos sovhoza laukus.

Troickā Ņiva gluži kā džips pavisam nesen apstājās krustojumā. Tuvākās mājas logs mirdzēja, un tajā bija redzams vīrieša siluets. Izdzirdējis dzinēja troksni, bārdainais mājas iemītnieks atrāva aizkaru un paskatījās ārā.

Drijevs izlēca no mašīnas.

– Vai tu esi redzējis džipu? – viņš kliedza, pagriezies pret bārdaino. – Tik liela melna mašīna ar izsistiem logiem?

«Es devos tur,» vīrieša roka norādīja uz mežu.

– Tieši tā? – policists bija priecīgi pārsteigts.

– Tieši tā.

Drējevs atkal ielēca Ņivā.

– Viņš devās uz Šabanovu, un tur bija strupceļš! – viņš kliedza partnerim. – Lieliski! Mēs viņu tur aizvedīsim!

Līdz tiltam pāri straumei un tālāk līdz pašai Šabanovai ceļš bija pamests.

Pie ieejas ciematā Onufrienko nobremzēja. Ceļš ir beidzies. Aiz būdām pletās gravu lauki, aiz laukiem stāvēja melna meža siena. Džips nekur nebija pazudis. Onufrienko zvērēja.

«Klausies, viņš varēja pagriezties pa kreisi,» uzminēja Drēvs. – Mežā ir trase.

«Ejam,» Onufrienko ieņēma stūri. – Citādi viņš aizies!

«Viņš neaizbrauks,» pārliecinoši atbildēja Drijevs, kurš bija vietējais iedzīvotājs un labi pārzināja apkārtni. – Trase ved uz vecu kokzāģētavu, un tur ir arī strupceļš.

Ņiva pagriezās un brauca atpakaļ. Pamanījis plaisu starp kokiem, Drēvs norādīja ar pirkstu:

– Tur. Vai redzi ceļu?

Onufrienko pārvērtās krēslas tuksnesī.

Priekšā priekšējos lukturos parādījās kokā ierakts džips.

– Tur viņš ir! – Drijevs kliedza.

«Ņiva» apstājās. Likumsargi ar automātiem gatavībā izlēca no mašīnas un, noliecoties, ienira zem kokiem. Viņi lēnām tuvojās džipam, vienmēr slēpjoties aiz bagāžniekiem, gatavi jebkurā brīdī atklāt uguni.

«Mēs nepaņemsim kuci dzīvu,» Onufrienko čukstēja. – Ja ļaujat viņam dzīvot, lai redzētu tiesu, tad uzskatiet viņu par Khanu. Viņi viņu nosmērēs.

Ņivas priekšējie lukturi bija ieslēgti un vāji apgaismoja melnā apvidus auto izsisto aizmugurējo logu, dubļiem nošļakstītos sānus un saburzīto priekšējo spārnu. Džipa iekšpusē bija tumšs. Viņa iekšienē nekas nekustējās.

Apsargi apstājās un ieklausījās klusumā.

– Vai tu tiešām aizgāji? – Drijevs čukstēja. «Mēs viņu atradīsim mežā.»

Viņi atkal virzījās uz priekšu. Onufrienko paspieda biedru ar elkoni:

– Viņš ir klāt!

Šajā brīdī Drēvs pie džipa stūres ieraudzīja cilvēka figūru. Šoferis sēdēja nekustīgi, atspiedies uz stūres.

«Nu, tieši tā,» Onufrienko sacīja skaļāk. «Toreiz es viņu vēl noķēru uz tilta!»

Pavēlējis Dreevam palikt aiz koka, viņš izgāja uz ceļa un piegāja pie apvidus auto. Viņš atrāva durvis vaļā.

Vīrietis pie stūres neizrādīja dzīvības pazīmes. Onufrienko viņu viegli pagrūda ar ložmetēju. Goga lēnām izslīdēja no sēdekļa, izkrita no kabīnes un sabruka pie seržanta kājām.

Džipā neviena cita nebija.

Nezināma automašīna, spriežot pēc skaņas, braukusi pamestas kokzāģētavas virzienā. Tas Maslovu pārsteidza un satrauca. Uz kokzāģētavu jau ilgus gadus neviens nav gājis. Ceļš uz turieni, īpaši tālāk, kļuva neizbraucams.

Viņš piecēlās sēdus uz sava čīkstošā koka dīvāna un klausījās. Pa būdas logu plūda zilgana nakts gaisma. Jā, mašīna brauca uz kokzāģētavu. «Tas nav labi,» domāja Maslovs. – Ak, nav labi. Man jāiet paskatīties…» Zinot, ka tagad viņš joprojām nevar aizmigt, viņš piecēlās. Viņš stenēdams uzvilka zābakus. Ietinies platā apmetnī, viņš izgāja uz lieveņa.

Pjotrs Tihonovičs Maslovs bija Šabanovas iedzīvotājs, taču viņš dzīvoja nevis ciematā, bet gan mežā. Viņam bija gandrīz sešdesmit. Viņš strādāja par mežsargu un dzīvoja šeit ar dēlu visu gadu. Mājā bija zemkopība: sakņu dārzs un četras bišu stropi. Viņa sieva nomira jau sen, un Ņikita galvenokārt nodarbojās ar dārzu ar bišu stropiem. Pēdējā laikā Ņikita bieži apmeklēja Zagorsku, kur viņam bija saimniece, un vecais Maslovs nedēļām ilgi bija atstāts viens. Pa dienu viņš, kā jau mežsargam pienākas, klīda pa mežu, bet naktī gulēja un klausījās klusumā: viņu mocīja bezmiegs.

Būdas apkārtni no visām pusēm ieskauj mežs. Trase skrēja kādus divus desmitus metru tālāk, bet aiz kokiem mašīnu bija grūti saskatīt, īpaši naktī. Pjotrs Tihonovičs nokāpa no lieveņa un klusēdams gāja pa tikko pamanāmu taku.

Mēnesis parādījās un tad pazuda. Aukstā vēja brāzmas noplēsa lapas no zariem un svieda tās Maslovam sejā. Sāka līt un gandrīz uzreiz apstājās. Pēkšņi no trases virziena atskanēja blāva trieciena skaņa. Maslovs apstājās. ES klausījos. Viss bija kluss, un viņš devās tālāk. Mēness lūrēja aiz mākoņiem, apgaismojot mežu. Pēkšņi Maslovs atkal apstājās. Viņa priekšā uz slapjās zemes skaidri bija redzama pēda, it kā tur kaut kas būtu aizvilkts. Taka nepārprotami nāca no vietas, kur bija apstājusies nezināmā automašīna, šķērsoja celiņu un pazuda brikšņos.

Maslovam aizrāvās elpa. Viņš virzījās nevis uz mašīnu, bet gan uz to, kur veda taka. Pagājis dažus metrus, viņš pamanīja sadrupinātu pamežu: tie vilkās pa to. Viņš paspēra vēl pāris soļus, pašķīra zarus un krēslā zem koka ieraudzīja čemodānu, kas bija iegrūsts padziļinājumā starp saknēm, lai to uzreiz nevarētu pamanīt.

Pjotrs Tihonovičs stāvēja, klausījās un skatījās apkārt. Vējš čaukstēja koku galotnēs, un kaut kur kliedza vārnas. Viņš pacēla koferi un aiznesa uz tuvējiem krūmiem. Čemodāns bija diezgan smags. Maslovs vēlreiz paskatījās apkārt, apsēdās un attaisīja kofera rāvējslēdzēju. Viņš atvēra vāku. Mēneša vājajā gaismā kūļi gulēja nesakārtotā kaudzē. Maslovs ar trīcošu roku paņēma vienu un ieraudzīja melnu uzrakstu uz celofāna iesaiņojuma: «Megalit Bank». Caur celofānu bija redzamas banknotes, katra simts dolāru vērtībā.

Uzlicis rokas uz šo no debesīm nokritušo bagātību, mežsargs izdvesa klusu priecīgu saucienu un tāpēc, iespējams, nedzirdēja tuvojošos soļu skaņas.

Viņa sirds gandrīz salūza krūtīs, kad kāds uzlika roku uz viņa pleca.

– Foršs atradums, brāl, vai ne? – svešinieks ierunājamā balsī teica.

Maslovs, viscaur drebēdams, pagrieza galvu. Blakus stāvēja jauns vīrietis, īss, kalsns, īsiem matiem un asiņainu rētu uz zoda.

Čaks smīnēja, atlaidis zobus un draudzīgi piemiedzot ar aci.

«Tas ir…» nomurmināja Pjotrs Tihonovičs. -No kurienes tu esi?

Tikai tagad, ieskatījies tuvāk, viņš pamanīja, ka svešinieks ir klāts ar netīrumiem un asinīm, viņam saplēsta jaka, kāja sasieta ar jostu virs ceļgala.

«Jā, es eju pastaigā,» Čaks nejauši atbildēja. – Ko tad mēs ar koferi darīsim? Izrādās, ka atradām divatā, tāpēc nauda jāsadala vienādi, vai man nav taisnība?

«Tev taisnība, jums ir taisnība,» Maslovs pamāja, pieceļoties un izņēmis no kabatas saburzītu plastmasas maisiņu, kas kādreiz bija balts, bet tagad netīri pelēks.

Viņš to pakratīja, atsaiņoja un ienesa koferī. Uz somas nolietotās puses parādījās izbalējis uzraksts: «1000 sīkumu veikals».

– Nāc, ieliec manu daļu šeit!

– Vai tu esi traks, tēvs? Mums ir jāatbrīvojas no šejienes, nevis jānodarbojas ar šķelšanos!

– Kā tas ir, lai nopludinātu?

– Aizej, citādi nokāps kofera saimnieki un mēs tiksim pieskrūvēti. Dzīvi mēs neaizbrauksim. Vai varbūt atnāks policisti, arī tas nav labi,» Čaks atskatījās virzienā, kur nesen bija dzirdama sitiena skaņa. – Policisti jau var būt tepat, netālu. Tāpēc labāk doties prom ar savu koferi un naudu sadalīt mierīgi, nomaļā vietā. Vai tu to zini?

– Es zinu. Šeit ir daudz nomaļu vietu.

Maslovs ievilka elpu. Viņš paskatījās apkārt. Šķiet, ka ar svešinieku neviena nav…

«Tad viņi noslīka,» sacīja Čaks. – Paņem savu koferi.

Mežsargs domāja, ka viņš varētu tūlīt ar dažiem labiem dūres sitieniem nogalināt šo ēzeli, bet kur ir garantija, ka viņa līdzdalībnieki neieradīsies laikā, lai dzirdētu kliedzieni? Tāpēc tiešām labāk ir doties prom. Turklāt apkārtne viņam bija pazīstama. Viņš ievainotos nogādās vietā, kur viņu ar visām ērtībām var piebeigt, un tur var apglabāt līķi.

Viņš paņēma koferi un aizgāja.

«Tu esi lieliski pastrādājis, brāli,» Čaks sacīja, klibodams aiz muguras. – Es cienu tādus cilvēkus. Tagad esam draudzībā piesieti pie kapa…

Maslovs garīgi pasmaidīja. Jaunais vīrietis dodas uz nākamo pasauli un vēlreiz pateicas!

– Nauda laikam nav tava? – viņš nokliedza.

Čaks pasmaidīja.

– Jūs esat ekscentrisks cilvēks, redzējāt, cik viņu ir daudz. Kam var būt tāda nauda, ja? Tavā vietā? Man ir? Nē, ne tev, ne man nevar būt tādas naudas. Tātad viņi nav nevienam. Viņi gulēja zem koka, un mēs viņus atradām.

Pjotrs Tihonovičs klusi iesmējās, pavērdams zobaino muti.

– Protams, viņi to atrada… Jā, puika, nešaubies par to… Es zinu šīs vietas kā savu plaukstu…

Čaks nespēja noticēt savai veiksmei. Šo cilvēku viņam sūtīja neviens cits kā pats liktenis! Viņš nebūtu tālu gājis ar savu čemodānu, jo īpaši tāpēc, ka šeit varētu parādīties policisti. Ir labi, ja viņi uzskata, ka Goga bija džipa vadītājs, un neiet meklēt, pretējā gadījumā viņi ķemmēs mežu un sauc suņus…

Maslovs atskatījās uz viņu un atkal iesmējās.

– Nešaubieties, mēs tagad būsim klāt…

Viņa skatienā bija kaut kas tāds, kas lika Čakam gandrīz neviļus iebāzt roku jakas kabatā, kur atradās ierocis. «Bet mazajam puisim nebija viegli,» nodomāja bandīts.

Koku galotnes šūpojās un čaukstēja vējā. No tām pacēlās vārnu bars, skaļi ņaudot, un riņķoja pāri mežam. Atkal sāka līt. Uz nokaltušajām lapām, kas klāja zemi, klabēja pilieni.

Maslovs smēķēja, pūta un pārvietoja koferi no vienas rokas uz otru, bet gāja neapstājoties.

– Ei, brāl, vai tuvumā ir kāds mājoklis? – Čaks jautāja. – Ciemats vai varbūt pilsēta tuvumā?

«Ir tikai Šabanova, divpadsmit pagalmi un četras vecas sievietes.» Un pilsēta ir Troickoje, bet tā ir desmit kilometru attālumā…

– Ko tu tādā laikā darīji mežā?

Pjotrs Tihonovičs apstājās. Viņš ievilka elpu un noslaucīja seju, slapju no sviedriem un lietus.

«Lai kā būtu, es gāju,» viņš smaidot atbildēja.

Un viņš atkal pacēla koferi.

«Man kaut kur jāatpūšas pāris nedēļas,» pēc minūtes ierunājās bandīts. – Vai šeit ir piemērots mājoklis, vēlams ar pirti?

– Manā mājā nav pirts. Mēs esam pieraduši iztikt bez ērtībām. Bet Šabanovā var būt arī pirts. Jebkura mājsaimniece tevi ielaidīs par desmit.

– Ciems pazūd. Es tur būšu pārāk redzams.

– Tad uz vasarnīcu. Šeit ir viens. To uzcēla nelaiķis profesors… Un tagad izīrē uz vasaru… – Maslova balss nemitīgi kliboja. Bija skaidrs, ka smagais čemodāns bija pilnībā nomocījis šo lielo vīru. – Maskavieši nāk dzīvot… Bet ar desmit nevar iztikt…

Čakam nebija vieglāk. Sāpes manā kājā apslāpēja manas domas. Man bija jāpieliek pūles, lai saprastu, ko šis dīvainais bezpajumtnieks saka.

Viņi izgāja cauri kādam tik tikko izbraucamam biezoknim. Tikai vienreiz koki pašķīrās un parādījās sprauga, bet šveicars tajā virzienā negāja.

– Kas tur ir?

– Kapsēta. Viņi tur nav apbedījuši cilvēkus ilgu laiku, un mēs tur neejam. Nu pie Dieva…

Čemodāns izsūcināja visas vēnas no Maslova, bet tas bija naudas sviedru vērts. Tikai, lai ātri nokļūtu vietā un nogalinātu sasodīto sūdu. Un, kad viņš apglabās līķi un droši noslēps čemodānu, viņš nekavējoties dosies uz Maskavu. Eh, un viņš rosīsies pa krodziņiem… Sākumā, lai atslogotu dvēseli, viņam pietiks ar pieciem tūkstošiem. Un tad viņš atgriezīsies šeit un lēnām izņems naudu no sava kofera. Tur, redz, viņš nopirks dzīvokli Maskavā, to un to, viņš iekārtosies, viņš atradīs sev kuplu sievieti… Kāds sapnis, ar naudu var tādas lietas darīt!

Čaks viņam kliedza, lai viņš apstājas. Bandīts jau bija pilnīgi neizturams. Melnums piepildīja manas acis. Krītošām rokām viņš izņēma no kabatas kastīti ar šļirci un ampulām…

Pēc minūtes Čaks ātri panāca savu pavadoni. Viņa solis kļuva pārliecinātāks, gandrīz nekādas sāpes nebija jūtamas.

– Kur, jūs sakāt, ir šī vasarnīca?

– Un aiz ciema sākas ceļš. Gar to ir stabi ar vadiem, tieši līdz mājai…

«Bet kāpēc jums to vajag? – Maslovs garīgi piebilda. «Jums vēl nav ilgi jādzīvo…»

Un viņš paskatījās uz bandītu uz sāniem. Un viņš, it kā viņam atbildēdams, domāja: «Es tev parādīšu stumbru, tu vecais mārrutki, un tu izraksi sev kapu. Es apglabāšu koferi ar naudu un tavu līķi, pērtiķi, kopā ar to. Gulēt uz viņa un aizsargāt…»

Mēness pēdējo reizi paskatījās ārā un gandrīz uzreiz uz visiem laikiem iegrima mākoņos. Tumsa padziļinājās. Tālāk par tuvākajiem kokiem neko redzēt nebija iespējams. Lietus vai nu mitējās, tad pastiprinājās, un tad pēkšņi uznāca asās brāzmās un caurdūra manu seju ar tūkstošiem aukstu adatu. Maslovs apstājās ik pēc diviem desmitiem metru. Viņš uzpūta, noslaucīja seju un kratīja asiņainās plaukstas. Tad viņš atkal pacēla koferi un nesa to. Čaks satvēra kabatā pistoles rokturi.

Tā viņi gāja, un mežs aiz viņiem aizvērās kā tukša siena.