- -
- 100%
- +
Šķita, ka viņa ķiķināja, bet tad sāka spriest:
– Tev tā nevajadzētu darīt. Ja kāds var tevi atvest mājās, tas būs tikai nekromants. Īsts, pieredzējis. Un ne tas… viņi ir tikai studenti. Un šķiet, ka viņi nav tie centīgākie.
– Nu tā, plāns apstiprināts. Mēs izdzīvojam, tad noķeram pirmo pieredzējušo nekromantu, ar kuru saskaramies, un piespiežam viņu mūs pārcelt. Lai gan, spriežot pēc iepriekšējās pieredzes, varam pamosties kaut kādā cūkā vai ķeblītē… Sava veida neveiksmīga reinkarnācija.
– Tev tā nevajadzētu darīt! – ciema iemītnieks atkārtoja. – Nekromanti var būt labi. Un ļoti spēcīgi – nevarēju ne atspēkot, ne piekrist, tāpēc klausījos tālāk. – Nekromants mani bērnībā izglāba! Es jums teikšu tagad… nav ko darīt, pirms mēs nomirstam. Man bija divi gadi, un es saslimu ar saldo slimību. Tā ir tāda nelaime, ka tā uzrodas no nekurienes un nav ārstējama. Tas liek viņiem bieži skriet uz tualeti, bet pēc tam viņi ļoti zaudē svaru. Cilvēks ēd un ēd, bet joprojām zaudē svaru. Ja tas notiek ar vecu vīru, tad viņš var tā dzīvot gadiem, bet, kad tas notiek ar bērnu vai jaunieti, visa elle laužas vaļā. Nekas nepalīdzēs.
– Jūs tikko aprakstījāt diabētu. Pirmais veids. Un to ārstē ar insulīnu.
– Viņu var ārstēt ar maģiju! Bet manai mātei nebija naudas tāda līmeņa raganai. Viņa jau bija uzšuvusi man kreklu, kurā mani apglabāt, un rēca un rēca… Un tad mūsu ciemā ieradās galvaspilsētas nekromants. Viņš pieklauvēja pie mājas un lūdza vietu, kur palikt pa nakti. Tajā laikā manai mātei bija vienalga, bet viņš viņai teica, ka var mani izārstēt. Un, lūk, viņš mani izārstēja. Pāris dienu laikā es lēkāju apkārt ar kaimiņu bērniem. Māte paklanījās viņam pie kājām, savāca no mājas visus krāmus… nu, vismaz samaksā ar kaut ko. Bet viņš neko neņēma un teica, ka es pats viņam atmaksāšu parādu nākotnē. Tik laipns cilvēks!
– Tanjukh, tavas prioritātes ir sajauktas. Viņš tevi pierakstīja kā parādnieku, dienas varoni bez kaklasaites.
– Nedari tā, Olja! Galu galā no šīs dienas par parādiem vairs nebija runas. Es dzīvoju savu dzīvi mierīgi… un pirms diviem gadiem mana māte nomira. Čūska viņu sakoda. Pēc tam savācu mantas un devos uz galvaspilsētu. Viņa dabūja darbu, lai nenomirtu badā. Man bija laba dāma, viņa vēlāk mani ievietoja pilī. Pagājušajā mēnesī es sāku kalpot septītajai princesei…
Tā kā mana klusā sieviete, kura izrādījās ļoti runīga, pēkšņi apklusa, es viņu pagrūdu turpināt:
– Princese, kā es saprotu, vairs nebija laba?
«Kā es varu to pateikt?» Taiška smagi nopūtās. – Ne pārāk gudrs astoņgadnieks… izlutināts sīkums. Viņi viņu iecēla akadēmijā – varbūt viņi viņai šeit kaut ko iemācīs. Dažkārt šeit tiek pieņemti bērni, ja ir aizdomas par burvestības vai nekromantijas talantu. Un princesei gandrīz nav maģijas, bet viņi viņu paņēma, jo viņa bija augstdzimusi. Un radinieki ļoti gribēja no viņas atpūsties.
– Caur savienojumiem, tas ir.
«Pēc sakariem,» Taiška nopūtās. «Un tā zagļu princese nolēma man iemācīt jāt ar zirgu.» It kā man to vajadzēs. Bet mums mājās nekad nebija zirga, un mūsu kaimiņi… dzīvoja slikti. Vispār es uzkāpu augšā, un kad zirgs metās, es kūleņoju viņam pāri galvai un iespiedos zemē. Būtībā šis ir mans īsais stāsts līdz šim.
«Klausies, Tanjukh,» es novēloti biju pārsteigts. – Kāpēc jūs un es domājam vienā valodā? Un jūs saprotat manus vārdus bez paskaidrojumiem!
– Tātad mēs nedomājam vārdos… tēlos… Vai varbūt vārdos. Bet tā ir mana galva, mēs lietojam manus vārdus.
2. nodaļa
Es joprojām snaudu. Lai gan es gulēju pusi dienas un negribēju mosties, es tik un tā jutos pietiekami nogurusi, lai snaustos. Tayishka arī klusēja, radot viņas galvā tik nepieciešamo klusumu. Es piespiedos pie aukstās sienas, cieši ietinos netīrā segā un aizvēru acis.
Un gandrīz uzreiz es dzirdēju balsis:
– Bet ar šīm lietām to nevar izdarīt… Nu, es to redzēju seriālā «Ārkārtas situācija!» Šokējiet viņu – nopūtieties – un viņa pamodīsies!
– Izmet šo debīli no mašīnas! Kurš viņu te vispār ielaida?!
– ES pats…
Redze neatgriezās uzreiz. Caur bālgano plīvuru es redzēju dažu cilvēku siluetus, dzirdēju kairinošu pīkstienu tieši pie auss un sajutu trīci. Kaut kā pagriezu galvu un ieraudzīju Kostju sēžam Gazeles stūrī: acis bija izspiedušās, sejas krāsa bija zaļgana – tādā stāvoklī es viņu dzīvē nebiju pieķērusi.
– Igors Vladimirovičs! – sievietes balss labajā pusē. – Skaties!
Pie manis uzreiz pieliecās kāds gados vecs vīrietis, man bija jāgriežas pie viņa. Nav prieka ēnas – tikai pilnīga koncentrēšanās:
– Kāds tur spiediens, Gaišais?
– Simts septiņdesmit.
– Pulss, sirdspuksti?
– Viss kārtībā, Igor Vladimirovič!
– Cik ilgi vēl jābrauc?
«Desmit minūtes,» un kaut kur malā, skaļāk: «Sashul, spiediet to!» Mūsu pacients pamodās, vai varat iedomāties?
– Ak, Svetka, tik lieliskas ziņas šajā automašīnā nav dzirdamas bieži!
Vīrietis noliecās zemāk un sarauca pieri vēl dziļāk. Viņš pielika roku man deguna priekšā:
– Cik pirkstus tu redzi? Ko tu atceries? Vai jūs lietojāt narkotikas?
«Divi,» es pārliecinoši atbildēju. – Es to nepieņēmu.
«Klusi, klusi, meita,» viņa uzruna, neskatoties uz ārēju koncentrēšanos, patiesībā bija nomierinoša. – Nekliedz, nebēdā. Pat nemēģiniet piecelties.
– Es noģību? – viņa nomurmināja, bet tajā pašā laikā sajuta tādu prieku, ka bija gatava dejot. Un es gandrīz neticēju, ka esmu kaut kādā Arthouse pasaulē! Tieši tā!
– Nenoģībšu, meitiņ, koma. Daba vēl nav noteikta, visi rādītāji normāli. Tas ir labi, tagad intensīvās terapijas nodaļā viņi veiks pilnu diagnozi, taču neuztraucieties – ir iespējams recidīvs. Tagad būsim godīgi par narkotikām, ietaupiet mums laiku.
«Nebija narkotiku…» Es paskatījos uz smaidošo meiteni labajā pusē, it kā aicinot viņu lieciniekam. «Tur pat nebija alkohola.» Es tikko aizmigu.
«Ļoti, ļoti slikti…» ārsts neapmierināti pakratīja galvu. «Protams, mēs pārbaudīsim katram gadījumam, bet būtu labāk, ja jūs melotu.»
– Vai es labāk būtu augsts? – ES nesapratu.
– Jā. Tad iemesls būtu skaidrs. Un tad man beidzās visas iespējas. Trīs stundas, meita, trīs stundas komā, līdz tavs draugs izdomāja izsaukt ātro palīdzību. Vai esat cietis no hipoksijas? Vai jums reibst galva? Vai tavas rokas nejūtas?
Viņš uzdeva vēl dažus jautājumus, uz kuriem es ar prieku atbildēju. Kāds prieks ir doties uz reanimāciju tik izcilu cilvēku kompānijā baltā. Viss, kā saka, tiek apgūts, salīdzinot. Es pamāju Kostjai ar roku – manā pateicībā nebija ne pilītes melu: puisis mani tomēr izglāba, kā jau biju cerējis. Pat ja viņš par to domāja trīs stundas. Citādi nav zināms, cik ilgi es būtu palikusi šajā komā.
Es pat mēģināju pacelt galvu, lai uzsmaidītu visiem pilnā sparā, bet nesmaidīgais Igors Vladimirovičs uzreiz nospieda manu plecu:
– Guli mierīgi, meitiņ. Vai arī vēlaties atgriezties? Taupiet savus spēkus.
Es noteikti negribēju atgriezties. Tāpēc viņa pazemojās un pat nedaudz aizvēra acis, lai demonstrētu paklausību. Un tad viņa nodrebēja no balss galvā:
– Vai šie nekromanti ir tavā pasaulē? Cik interesanti!
Tayishka?! Tas bija par daudz. Jebkurai psihei ir punkts «pārāk daudz». Pirms tam vēl var izturēt un būt drosmīgs, bet pēc tam tas arī viss, alles kaput. Histērija krājas, briest un tikai gaida izrāviena brīdi. Tāpēc es, tāpat kā jebkurš cits cilvēks, pēc šī brīža nevarēju atturēties. Viņa kliedza plaušās un mēģināja uzlēkt.
Ārsts mani satvēra aiz pleciem un piespieda pie gultas. Medmāsa kliedza:
– Kas ar viņu? Igors Vladimirovičs, kas par…
«Kāds šoks,» viņa balss pat nekustējās. – Turies cieši, Svetlana.
Pēc tam viņi mani strauji pagrieza uz sāniem un iedūra adatu dibenā. Tajā pašā laikā es turpināju kliegt un raustīties, aizrijoties no asarām. Bet burtiski pēc minūtes mani spēki sāka atkāpties, it kā es būtu noguris. Un atkal nopietna seja ar dziļām krokām uz deguna tilta:
– Kā tev iet, meitiņ? Nāc, sastiprinies. Mēs visu uzzināsim, mēs atradīsim iemeslu… Cik ilgs laiks būs vajadzīgs, lai tur dotos, Saš?
Un atkal mana dvēsele ir gaiša. Pat Tayishka aizmirsa. Tiesa, vārdi iznāca grūti:
– K… kāpēc… es sasodījos?
– Es tev iedevu nomierinošu līdzekli. Neuztraucieties. Pats galvenais, neuztraucies… Tu esi labās rokās, meitiņ, tikai nenodari sev pāri.
Es neaizmigu. Bet mana apziņa tik ļoti nomierinājās, ka vēl pēc dažām minūtēm varēju garīgi pajautāt:
– Tanyukh, vai tu esi šeit?
«Šeit, šeit…» man atbildēja iekšā.
– Kāpēc tu esi šeit?
– Kā lai es zinu? Jūsu nekromanti acīmredzot arī mani ir sagūstījuši…
Es nevarēju aizturēt nogurušu vaidu un vienkārši padevos straumes gribai. Varbūt mana psihe nemaz nav kārtībā. Vai arī šī cita pasaule bija kāda realitātes puse, kurā es uz īsu brīdi biju iestrēdzis. Un tagad mana apziņa un Tanyukhino ir salipuši kopā tā, ka mēs esam kopā normālā realitātē.
* * *
Mani pārveda uz intensīvās terapijas stacionāru. Vairāk testu un jautājumu, tad tie savienoja IV. Igors Vladimirovičs, aizpildījis dokumentus, ienāca manā istabā. Viņš pagriezās un pa atvērtajām durvīm kliedza:
– Dim, nāc šurp. Parunāsim pirms aizbraukšanas.
– Kur tu dosies? – nožēlojami ievaidējos, sajutusi savu galveno glābēju šajā cilvēkā.
– Tātad mainīsimies. Tikai neuztraucies, meita. Reanimatologs šeit ir izcils, neskatieties, cik viņš ir jauns!
– Vai varu nākt tev līdzi?
Beidzot viņš labsirdīgi pasmaidīja, citādi es sāku uztraukties, ka viņa lūpas nespēj izstiepties. Aiz viņa parādījās cits vīrietis. Viņš, pat nepaskatīdamies uz mani, uzreiz izrāva Igoram Vladimirovičam papīrus un skatījās uz tiem. Un tad Tayishka manī atkal pacēla balsi, histēriski čukstot:
– Tas ir viņš, Olja, viņš!
– Kas viņš ir? – nomurmināju, kaut klusi.
– Mans nekromants! To pašu, kas mani bērnībā dziedināja!
Es pievērsu skatienu jaunajam ārstam. Man bija grūti to redzēt, bet pēc profila es ar pārliecību varēju pateikt, ka viņš ir labs. Apmēram trīsdesmit gadus vecs vai nedaudz mazāk, matus klāj zila cepure, aizmugurē redzama tikai tumšas šķipsnas maliņa. Un profils ir vienkārši brīnišķīgs, cik varēju spriest no savas perspektīvas – ar tādiem deguniem var strādāt tikai reanimatologi, lai pacientiem uzreiz gribētos dzīvot. Bet es neticīgi pamanīju Taņuku:
«Tev bija divi gadi, kā tu man teici… Tu nevarēji atcerēties viņa seju.»
– Paskaties labāk, Ol! Jūs nekad neaizmirsīsit tādu seju!
Otrs ārsts piegāja pie manis, ar diviem pirkstiem atvilka plakstiņu, paskatījās tuvāk un vienaldzīgi pamāja. Tad viņš sāka iztaujāt Igoru Vladimiroviču, izmantojot terminus, kurus es nevarēju iztulkot krieviski. Un es klusēju, ignorējot zosādu. Un acis ir tumšas! Tik tumši brūns, ka gandrīz melns. Oho! Varbūt Tayishka nepārspīlē. Skaists, lai neteiktu vairāk. Ja es nebūtu bijis tik nopietns, es būtu sācis skaļi bļaut.
Viņš apsēdās uz krēsla man blakus tikai pēc tam, kad mans glābējs pamāja ardievas un aizgāja.
– Nu, Olga, iepazīsimies. Dmitrijs Aleksandrovičs. Jums nav jāatceras. Ja viss izdosies, tad pēc pāris dienām atvadīsimies uz visiem laikiem. Vai esat gatavs atveseļošanai?
– Ļoti daudz! – es viņam sirsnīgi uzsmaidīju.
– Tas ir labi. Attieksme ir vissvarīgākā lieta. Diemžēl mēs vēl neesam noskaidrojuši jūsu stāvokļa cēloni. Daļa testu būs gatavi līdz rītam – varbūt tad situācija kļūs skaidrāka. Ja izslēdzam sliktāko…
– Kas ir vissliktākais?
– Rīt atgriezīsimies pie šīs sarunas, Olga. Jums var būt normāls nogurums, nevis kāda leikēmija.
– Kas?!
– ES jokoju. Var būt. Atpūta.
Viņš piecēlās un devās uz durvju pusi.
– Dmitrijs Aleksandrovičs! – Gaidīju, kad viņš pagriezīsies. – Tavs humors ir pārāk strīdīgs!
Man likās, ka viņš pasmaidīja – tikai ar acīm. Un tomēr viņš izgāja pa durvīm.
Apkārt viss klusi dungoja, un tālāk bija vairākas tukšas gultas. Vistālākajā gulēja sieviete, šķietami bezsamaņā. Un arī viss viņai apkārt dārdēja. Tayishka kādu laiku kaitināja ar saviem priekiem, bet tad arī viņa apklusa, ļaujot man beidzot mierīgi gulēt.
– Tavs āķis ir miris! Atkal! – un kaitinoši smiekli.
– Un labi, ka viņa nomira. Atbrīvosimies no ķermeņa un izliksimies, ka nekas nav noticis.
– Par septiņdesmit procentiem no stipendijas!
– Jā, tu esi galīgi nekaunīga, māsīc!
– Puiši, ja viņa atkal nomira, tad kāpēc viņa skatās uz mums?
Es tomēr kliedzu, skatoties apkārt uz pazīstamo nepatīkamo kompāniju. Tagad man bija mugurā milzīgs krekls – kļuva arvien ērtāk, lai gan tik tikko nosedza gurnus. Un kājās parādījās lupatu zābaki. Uzreiz ir skaidrs, ka viņi ģērbās piedzīvojumiem, bet es izslēdzu nelaikā. Jaukā blondīne pārstāja smieties un pienāca man klāt. Viņš nopūtās un atzina:
– Ak, viņa atkal ir dzīva. Labi, darījums ir darījums. Ja viņa nevēlas mirt pati, tad es pabeigšu darbu. Iedod man somu, es uzlikšu viņai virs galvas. Un dodieties uz koridoru – pārliecinieties, ka pa ceļam nevienu nesatiekat.
Šoreiz man vajadzēja tikai pāris minūtes, lai pielāgotos šīs spēles noteikumiem.
– Ha! – ES domāju. «Tagad, tiklīdz viņš izved mani gaitenī, viņš kliedz no sirds.» Vēlāk redzēsim, kuram ir nekromanta diploms un kurš ir akadēmijas burvju kicker.
– Pat nedomā par to! – Tayishka iekliedzās manī iekšā. – Viņi mūs nogalinās! Jo mēs neesam viņu apstiprinātajā sarakstā!
– Tu esi pilnīgs muļķis, vai ne? Pēc tam viņš mūs aizved, lai klusi piebeigtu mežā.
«Varbūt mēs būsim divatā ar viņu un vienosimies…» viņa atkal norūca.
– Stulbi!
«Bet tas nav tikai tas, ka viņš pieprasīja, lai ohaļņiki mūs neaiztiek!» Ne tikai tā!
Nabadzīte izdomāja jebkādu zemtekstu, lai tikai turpinātu cerēt. Es paraustīju plecus. Ko darīt, ja jums ir taisnība? Šī blondīne radīja nelieša iespaidu: viņš teica draugiem, ka nogalinās mani, bet viņš pats… kur, nez? Un vai nebūtu labāk, ja mani nogalina? Pa to laiku viņi kaut kur grūstījās, liekot galvā putekļainu maisu. Es turpināju savu iekšējo dialogu:
– Tāpēc ļauj viņiem tevi nogalināt. Tad es tūlīt došos mājās. Uz intensīvās terapijas nodaļu.
– Ja tu neatgriezīsies?
– Ja es atgriezīšos?
– Ja es atgriezīšos ar tevi?
Arguments. Man tas bija rūpīgi jāpārdomā.
– Un jebkas ir labāks par nomiršanu…
«Labāk nemaz nenomirt!»
Šķiet, ka šajā jautājumā nevaram vienoties. Protams, manā realitātē Taiška man nav īpaši vajadzīga. Bet kā es varu zināt, kas notiks ar mani, mana mīļotā, pēc tam, kad viņa beidzot tiks nogalināta?
Čuksti ap mani apstājās, un tagad mani vairs negrūda pa istabu. Šķita, ka Elriks ir atstājis zaudētājus un vedis mani tālāk. Es sāku klupt, bet viņš pārliecinoši atbalstīja mani aiz elkoņa, neļaujot man nokrist. Šķiet, mēs jau bijām skraidījuši pa mežu – arvien tālāk no iespējamās palīdzības. Un tas izraisīja paniku.
– Elrik! – ES zvanīju. -Vai tu mani vispirms nogalināsi vai izvarosi?
Atbildot viņš tikai pasmējās. Laba atbilde, izsmeļoša. Pat Tayishka pārstāja iebilst.
– Elrik, varbūt varam vienoties? – Es mēģināju vēlreiz.
«Netrokšņo,» viņš mierīgā balsī atbildēja. – Es netaisos tevi nogalināt. Ir vairākas iespējas, ja nenonākat nepatikšanās.
– Iespējas? – Nez kāpēc šī atbilde mani satrauca. – Kuras? Citādi es joprojām domāju, vai man vajadzētu mirt vai nē.
Viņš atkal iesmējās. Tad viņš vēlējās paskaidrot:
– Pārdod tev kaut kur. Joprojām dzīvs un skaists. Un tad ieskrāpējiet savu jauno īpašnieku par Omskas apgabalu…
– Tomska! Novads! – Es nevarēju atturēties. – Uz verdzību, vai kā?
– Nu, atkarībā no veiksmes… Verdzībā – tas jums būtu vislabākais. Iztīriet savus katlus, slauciet grīdas, ieprieciniet savu saimnieku – viss ir tāpat kā pirms nāves un turpinātu darīt.
– Man nepatika! – viņa iesaucās, bet uzreiz apklusa. Kā es varu zināt, kā Taiška pavadīja garās ziemas naktis bez manas uzraudzības? Bet viņa apstiprināja, ka viņai «nepatīk».
Beidzot viņš apstājās, apgrieza mani un tad norāva somu no manas sejas. Manas rokas bija sasietas aiz muguras – tik cieši, ka jau sāpēja. Patiesībā visapkārt bija mežs. Lai gan ir ļoti tumšs, nevar noteikt veģetācijas veidus, bet tas ir mežs un mežs Āfrikā. Un šajā sapuvušajā vietā ir mežs. Elriks pieliecās pie manis, lai redzētu vismaz kaut ko manā sejas izteiksmē:
«Vai jūs nejauši neesat jaunava?» Tas noderētu.
Es dzirdēju Tayishka atbildi savā galvā: «Protams, viņa ir jaunava! Kādi ir šie pretīgie pieņēmumi par kārtīgu meiteni? Es viņai atbildēju savādāk: «Vai tu atceries manu Kostju? Tāpēc pat pirms es viņu satiku, es vairs nebiju jaunava. Tayishka nervozi ievaidējās un apklusa. Atkal man bija jābrauc ar taksometru mums abiem:
– Kas ir atkarīgs no manas atbildes? Jūs arī pavēlējāt šiem trakajiem man neaiztikt!
Elriks pamāja.
– Ir viena vieta. Nekromants, ļoti vecs un cienīts, es strādāju pie viņa uz pusslodzi… tāpēc viņš lika man atvest visas animētās jaunavas. Viņam laikam vienkārši vajag meiteni… dienestā.
– Ļoti interesanti. Ļoti taisni uz priekšu. Īpaši interesanti, kāda veida kalpošana jūsu vecajam vīrietim prasa, lai viņš būtu jaunava?
– Kā lai es zinu? Varbūt kādiem eksperimentiem. Kas tev ir jāzaudē? Un tā es pelnu naudu, un tev patīkama dzīve… dienestā.
Ja es varētu atmest rokas, es to darītu.
– Izklausās tik vilinoši! Īpaši par eksperimentiem!
Elriks nesaprata sarkasmu un tāpēc priecājās:
– Nu, lieta tika atrisināta jauki! Ja tu viņam patīc, tad katrs paturēs savus pīrāgus.
Tayishka manī čīkstēja, es nevarēju to saprast: vai nu viņai patika šis variants, vai arī viņa nezināja vārda «eksperimenti» nozīmi. Es domāju palikt pie saviem pīrāgiem, kā tika ieteikts. Kurš ir tas, kas sasien jaunas meitenes rokas, bet viņam nav kāju? Viņa plaukstoši iespēra pīli starp viņa kājām, un, kad viņš stenēdams salocījās uz pusēm, viņa pielika to pašu pēdu viņa sejai. Elriks nokrita atmuguriski, un es, izmantojot mirkli, metos tumšajos brikšņos.
– Gaki tevi apēdīs, muļķis! – viņš svilpās pēc manis.
Bet es skrēju un skrēju. Ignorējot gan viņa brīdinājumu, gan Tayishka čīkstēšanu. Tāpēc ļaujiet viņai, kad būsim pārmitināti, nodoties eksperimentiem. Un es te mierīgi nomiršu un dzīvošu bez pieredzes manai sirdij dārgajā reanimācijas nodaļā.
Par laimi, vienmēr esmu bijis aktīvs – arī sportā. Pat ja viņa nesasniedza olimpisko komandu, viņai tomēr izdevās atrauties no nesagatavotā vajātāja. Viņa apstājās tikai tad, kad plaušas sāka neizturami degt. Viņa atspieda muguru pret koku un noslīdēja uz zemes. Nobrāzumi, kuriem bēgot nebiju pievērsusi uzmanību, tagad bija jūtami pilnībā. Laime, man vismaz acis ir neskartas, ņemot vērā, ka lauzos cauri naksnīgajam mežam, mēness knapi apgaismots, ar sasietām rokām.
Nez kāpēc Tayishka iekšā raudāja. Viņa laikam bija nobijusies, stulba.
– Neraudi, Tanjukh! – mierināju. – Šķiet, ka viņi ir aizgājuši! Ja mūsu draugam nav suņa ožas, viņš to diez vai atradīs.
«Ne jau tāpēc es raudu,» viņa norūca. «Tagad gaki mūs aprīs – neviens to nezinās.»
«Pagaidi minūti,» es nesapratu. – Vai tu gribēji iet pie vecā vīra uz eksperimentiem, mana neprātīgā jaunava?
– Kāpēc gan tu negribētu? Vienmēr būs laiks nomirt. Un nekromanti var būt ļoti laipni…
Es nekliedzu tikai tāpēc, ka baidījos piesaistīt to cilvēku uzmanību, kuri tos vairākkārt bija pieminējuši. Es vēl nevarēju iedomāties šos radījumus, bet, ja tie ir kaut nedaudz mazāk patīkami nekā citi radījumi šajā pasaulē, tad es labprātāk atliktu iepazīšanos. Un Tayishka turpināja vaimanāt un vaimanāt:
– Ko tagad? Ja paspēsim līdz rītam, kurp dosimies tālāk? Vai nāksim uz galvaspilsētu nekaunīgā kreklā? Jā, es labprātāk nomiršu šeit, nekā pārdzīvošu tādu kaunu.
– Tātad mirsti.
– Tātad es nomiršu!
– Mirst!
– Ak, es atcerējos! Man ir saimniece… Un, ja mēs nāksim pie viņas, vai mēs visu godīgi izskaidrosim? Ol!
«Vai tas ir tas pats idiots, kurš tevi uzsēdināja zirgā?»
– Nu jā!
– Es nezinu, ko uz to atbildēt.
– Tātad iesim pie viņas!
– Vai jums ir kāda īpaša neķītrības forma, Tanjuk? Viņa tevi nogalināja mazāk nekā pirms dienas! Un tagad mēs izskatīsimies šādi: «Sveika, kundze! Mēs esam tik vājprātīgi, ka pat pēc nāves nācām kalpot jūsu stulbumam! Nē, kāpēc tu uzreiz noģībi?»
– Kas mums jādara, Ol? – viņa sāka šņukstēt vēl stiprāk.
– Izdzīvo, Tanyukh. Tiklīdz ar to tiksim galā, mēs sāksim meklēt veidu, kā nosūtīt mani mājās, nenogalinot tevi.
– Tātad tas ir tas, kas mums ir nepieciešams, lai redzētu nekromantu! – viņa atkal uzbudinājās.
«Es teicu vispirms izdzīvot.» Vai jums ir slikta dzirde?
Viņa neatbildēja, arī tverot virzienā čaukstošas skaņas. Kaut kur, ļoti tālu, krakšķēja zari, un skaņa kļuva arvien tuvāka. Es pielecu kājās, cerot, ka mūs atrada tikai Elriks – mēģināšu vēlreiz tikt ar viņu galā. Bet Taiška nogalināja cerību pašā sākumā:
– Āķis! Es jums saku precīzi – āķis!
– Kāda veida gaka? – Esmu gatavs uzdot šo ilgi aktuālo jautājumu.
– Vienmēr izsalcis spoks! Ļoti ātri un ļoti spēcīgi. Pretoties āķim var tikai ar liesmas metēju. Viņa mūs aprīs, Ol…
Lieliski. Un man arī rokas ir sasietas aiz muguras. Varbūt mēģināt aizbēgt? Tomēr «ļoti ātri» definīcija bija mulsinoša. Un tieši tā. Skaņa pieauga kā viesulis – pirms dažām sekundēm tā bija atskanējusi no tālienes, tagad bija dzirdama pavisam tuvu. Patiešām, kā lidmašīna, kas paātrinās cauri krūmiem. Un pēc brīža es ieraudzīju…
Būtne apstājās trīs soļu attālumā no manis un pasmaidīja. Viņa tiešām smaidīja ar īstu cilvēcisku smaidu! Un nekas, kas kustas četrrāpus, ar kaut kādiem asiem lēcieniem. Un tas ir labi, ka uz viņas ķermeņa nav drēbju. Gaka bija cilvēks! Izkropļots ar šausmīgu grimasi, pavisam plikpauris, bet cilvēcīgs! Šis skats izrādījās visbriesmīgākais, ko esmu redzējis. Briesmonim jāpaliek briesmonim! Un noteikti nevajag smaidīt…
Kad radījums sāka lēnām virzīties uz priekšu, es nevarēju to izturēt. Pacēlos malā, pat nedomājot, ka nevarēšu aizbēgt. Varbūt, gluži otrādi, es viņā tikai izraisīšu sajūsmu. Bet es nevarēju noturēties mierā. Aiz muguras dzirdēju vēsu brēcienu. Pamanījusi uguni priekšā, viņa metās turp. Viņa pārlēca pāri zilajai gaismai, apstājās un paskatījās apkārt, meklējot cilvēkus. Viņa atviegloti nopūtās, kad ieraudzīja Elriku. Viņš neizskatījās nobijies vai bez elpas. Viņš pat salika rokas uz krūtīm, lai papildinātu savu pašpārliecināto tēlu. Viņa paskatījās apkārt – kad viņa uzgāja gaišu joslu, viņa lemti čīkstēja. Es to nošņaucu. Tad viņa rāpoja līdzi. Elriks pacēla roku un virzīja to pa gaisu – it kā viņš zīmētu ar pirkstiem – un tālāk stiepās zilas uguns svītra. Viņš piegāja pie manis un noslēdza apli. Spriežot pēc tā, ka gaka bija pārstājusi smaidīt un tagad nervozi lēkāja, viņa nespēja pārvarēt šo šķērsli.
– Kā tu mani atradi? – Man aizrāvās elpa.
– Es mācos par burvi, absolvēju klasi. Uzskatiet, ka jums šajā ziņā ir ļoti paveicies.
Pietika ar vienu skatienu uz radījumu, lai vēlme būt sarkastiskam izzustu. Un es nebaidījos no nāves – gluži pretēji, es pat cerēju, ka tas mani izkļūs no nepatikšanām. Bet, kad nāve – un pat ar cilvēcisku smaidu – pieiet ļoti tuvu, tad nav iespējams domāt par nāves priekšrocībām. Un es īsti nevēlos būt… aprīta. Tā ir pilnīgi nepareiza nāve.
«Vai jūs varat viņu nogalināt, Elrik?»
Viņš arī atskatījās uz radījumu un paraustīja plecus.
«Es noteikti varu tevi sāpināt.» Viņa ļoti baidās no šī ugunsgrēka. Bet, kamēr viņš kliedz, citi skries.
– Ko tad mums darīt?
– Nekas. Mierīgi guļam līdz rītam. Viņa vai nu aizies pavisam, vai arī dienas gaismā kļūs vājāka – tad es ar viņu viegli tiksu galā. Un tad mēs ejam pie nekromanta.
– Nē!
– A-ah… Nu tad es no rīta aiziešu un atstāšu tevi šeit. Vai varat tikt galā ar vāju āķi?
Mani pārņēma dusmas:
– Attaisi man rokas!
– Tātad, vai jūs domājat, ka tas palīdzēs? – Viņš atkal iesmējās. Kāds viņš ir – lai kas arī notiktu, viņš nemitīgi smejas?
Šoreiz es nevērīgi neskatījos uz radījuma atsegtajiem zobiem:
– Attaisi rokas, jo sāp. Un var rasties asins stagnācija. Aizvedīsi mani pie sava nekromanta ar amputētām rokām?
Viņš neticīgi sarauca pieri:
– Tātad jūs piekrītat?
– Tātad jūs man neatstājāt nekādu izvēli.
Elriks apmierināti pamāja ar galvu, izvilka no zābaka nelielu asmeni un pārgrieza virves. Berzējot savas sastindzis plaukstas, es apsēdos uz zemes:
– Nu ko tagad?
– Tagad guli, svešinieks. Gulēt. Āķis neieies aplī, un uguns neļaus tam sasalt.
Viņš nekavējoties apgūlās uz zemes, pabāza roku zem galvas un pāris minūšu laikā sāka krākt. Es mēģināju ignorēt gaudojošo būtni tikai divu soļu attālumā un arī apgūlos. Ir auksti un neērti, taču diez vai jūs šeit nosalsit līdz nāvei. Viņa aizvēra acis. Likās, ka Taiška tikko parādījās – viņa joprojām klusi sēdēja: