- -
- 100%
- +
Kad Kapitolija iegāja pārejas vecumā no meitenes uz meiteni, viņas vecākiem bija nopietna izglītojoša saruna ar viņu par puišu un meiteņu attiecību jautājumu, kuras laikā tēvs viņai populāri skaidroja, ka pirms laulībām tikai tās sievietes, kurām ir kauns, iesaistās. tās” attiecības runā. Un pirms skolas beigšanas un pēc tam mana māte meitai pastāvīgi ieaudzināja, ka viņai jādod sava nevainība tikai savam mīļotajam vīram laulībā. Viņa minēja daudzus piemērus par zēniem, kuri saņēma “to pašu” no meitenēm un pēc tam viņus pameta. Un pati Kapitolija zināja visus šos gadījumus. Pilsētiņa bija pārāk maza un šādas ziņas izplatījās zibenīgi. Meitenes, kuras sāka zvanīt uz katra stūra, vienkārši bija spiestas pamest pilsētu, jo šeit viņas diez vai varēs atrast vīru. Un sarunas aiz muguras nekad neapstāsies. Vecmāmiņu tenkas vajās vienmēr un visur. Un arī mana kaimiņiene uz kāpnes, tante Marfa, kura strādāja vietējā tirgū, pastāvīgi nāca ciemos pie mammas un nesa mammai jaunākās tenkas. Lai gan māte teica, ka viņai nepatīk tenkas, viņa vienmēr uzklausīja Marfu un ļoti dedzīgi tās pārrunāja ar savu kaimiņieni.
***
Marfa Fedorovna dzīvoja viena ar savu meitu Viktoriju, kas bija sešus gadus jaunāka par Kapitolinu. Viņas vīrs strādāja par celtnieku un pilnīgi absurdi nomira darbā, iekrītot būvējamās mājas kāpņu līnijā, kad viņu meitai Viktorijai bija divi gadi. Tad mamma atbalstīja savu kaimiņieni bēdās, palīdzēja, kā varēja, un tad viņi sadraudzējās, un kopš tā laika tante Mārfa bieži parādījās viņu dzīvoklī. Sievietes iegāja virtuvē, kur pie tējas apsprieda jaunākās ziņas, ūp un aah. Tajā pašā laikā Kapitolinai tika lūgts pieskatīt tantes Marfas meitu, kura auga kā diezgan kaprīza un izlutināta meitene. Viņa nekautrējās iet cauri Kapitolijas lietām, varēja kaut ko paņemt, neprasot un neatdot, viņa nemaz nesaprata, ka šāda uzvedība ir nepieņemama. Bieži man bija jādod Vikai kaut kas, ko viņa bija paņēmusi, lai viņa neuznāktu dusmu lēkme. Viņa bija aizvainota, kad Kapitolija viņai izteica komentārus, un ar asarām acīs devās pie mātes sūdzēties. Kad kaimiņi devās mājās, māte meitai lika būt uzmanīgākai pret Viktoriju, kura jau auga bez tēva un kurai bija nepieciešama uzmanība. Bieži Kapitolina bija spiesta paņemt Viku no bērnudārza vai doties pastaigā ar meiteni uz ielas, kur viņa pilnībā nepaklausīja un mēģināja aizbēgt no savas "auklītes". Viņa bieži darīja sīkus netīrus trikus un vienmēr "pārcēla" savu vainu uz Kapitolīnu. Mamma pat negribēja klausīties meitas paskaidrojumus, viņa tikai aizrādīja viņu un pieprasīja, lai viņa to vairs nedarītu. Ar laiku Kapitolija saprata, kā atteikties no nekaunīgās kaimiņmeitenes pieskatīšanas, atrada nodarbes pulciņu zīmēšanas, dejošanas veidā, kas aizņēma visu viņas brīvo laiku un mājās atgriezās vēlu, tāpēc Vikas dienas aprūpe viņai tika noņemta. . Bet tomēr, kad tante Marfa ieradās pie viņiem nedēļas nogalēs, meitene tika nosūtīta uz Kapitolijas istabu, lai viņa netraucētu sarunām.
***
Kapitolijai patika mācīties, viņai patika visi skolas priekšmeti, un viņa pati nolēma, ka skolotāju meitai nav tiesību mācīties slikti. Viņa vienmēr bija noraizējusies, kad viņa saņēma “labu” atzīmi un mēģināja to labot. Klasē viņi skatījās uz viņu tā, it kā viņa būtu stulbi un skolotājas meita, un viņi nesteidzas draudzēties. Meitenēm pēdējās klasēs attīstījās ļoti specifiskas intereses – zēni, par kuriem viņi visur un ļoti labprāt apsprieda. Bieži vien diskusiju objekts bija ne tik daudz paši puiši, bet gan viņu ģimeņu bagātība, kas ļautu jaunajai sievai dzīvot bez darba. Šādas sarunas Kapitolijai bija svešas, viņa uzskatīja, ka mīlestībai jābūt gaišai un sirsnīgai, un meklēt kādu labumu no šādas saiknes bija vienkārši briesmīgi. Kā var gribēt precēties ar bagātu vīrieti, bet nemīlētu? Tas ir kā sevis nodevība, faktiski sava ķermeņa pārdošana par naudu. Ja mīlestības nav, tad no kurienes tā nāks? Vai nav labāk atrast savu cilvēku un tad strādāt ar viņu ģimenes labā, lai viņu mājās būtu pilna un mājīga bļoda, pilna ar bērniem.
Arī pēdējo klašu zēni sāka interesēties par meitenēm. Dažu starpā radās savstarpējas simpātijas, un viņi sāka ceļot pa pāriem. Kapitolinai nesekoja neviens, izņemot skolas direktora dēlu Gļebu Pereverzevu, kurš bija vispopulārākais zēns šajā rajonā. Gandrīz visas meitenes sapņoja par draudzību ar viņu, bet no devītās klases viņš sāka izrādīt uzmanību Kapitolijai. Kad Anna Ivanovna par to uzzināja, viņa atkal aicināja meitu uz izglītojošu sarunu.
– Mana meitene, es lūdzu, atcerieties vienu lietu: ja jūs pieļaujat vienu kļūdu, jūs saprotat, par ko es runāju, jūs jau esat pietiekami vecs, un par jums tūlīt sāksies sliktas sarunas. Noslēpums vienmēr kļūst skaidrs, un mūsu pilsētā neko nevar noslēpt. Pat ja Gļebs tagad saka, ka viņš tevi mīl, kas zina, kā viņš izturēsies vēlāk, kad sasniegs savstarpīgumu no jums? Tāpēc ļaujiet pirmo reizi būt kopā ar savu mīļoto vīru un likumīgā laulībā. Un būtu labi, ja starp jums valdītu patiesa mīlestība, cieņa un sapratne. Atdot sevi bez mīlestības nav jēgas. Jūs nespēsiet saskatīt visu šo attiecību skaistumu, maigumu un sirsnību. Tad tu sapratīsi, ka man ir taisnība. Tagad laiki ir mainījušies, un “tās pašas” attiecības pirms laulībām vairs netiek uzskatītas par kaut ko tik apkaunojošu, kā tas bija mūsu laikos. Bet tomēr, kā teica mūsu senči, rūpējieties par savu godu jau no mazotnes. Ja jauneklis, kas jums patīk, gaida līdz jūsu kāzām un līdz tam rūpējas par jums, tad viņš ir cienīgs vīrs, un tas nozīmē, ka viņš jūs mīl. Un tikai jūs abi noteiksiet, kā izvērtīsies jūsu ģimenes dzīve. Bet es vēlreiz lūdzu, parūpējies par sevi līdz kāzām.
"Labi, mammu," Kapitolija samulsusi atbildēja.
– Meitiņ, saki, vai tev patīk Gļebs? Vai viņš jums neko tādu nepiedāvāja? – mamma jautāja.
"Man tas ļoti patīk," viņa neskaidri paraustīja plecus. – Bet viņam seko daudzas meitenes. Es nesaprotu, kāpēc viņš nevar atstāt mani vienu. Viņš neko nepiedāvāja, tikai vienmēr staigā man blakus.
Divus gadus Gļeba attieksme pret Kapitolinu nav mainījusies. Viņš vienmēr bija blakus, sniedza viņai mazas dāvanas, staigāja mājās, aicināja pastaigāties, sargāja, palīdzēja. Kad viņi iestājās vecākajā kursā, viņš pirmo reizi atzinās savā simpātijas pret viņu un sāka runāt par to, kā pēc skolas vēlas apprecēties ar Kapitolīnu. Viņa klausījās viņa vārdos un izmisīgi nosarka. Viņa nezināja, ko atbildēt puisim, kurš uzstājīgi pieprasīja no viņas atbildi, vai viņa piekrīt kļūt par viņa sievu.
Meitene ilgu laiku slēpa savas jūtas pret Gļebu, baidīdamās, ka, izdzirdējis no viņas atzīšanās vārdus, viņš par viņu pasmiesies un visi par to uzzinās. Bet līdz studiju beigām viņa draudzēšanās kļuva pārāk neatlaidīga, un pat Gļeba māte Vera Ivanovna, skolas direktore, runāja ar Annu Ivanovnu par nākotnes kāzām starp viņu bērniem. Kad Kapitolija uzzināja, ka viņas vecāki nav pret viņas laulībām ar Glebu, viņa atļāvās atzīt, ka mīl viņu. Gļebs bija priecīgs un to neslēpa, centās pietuvoties Kapitolinai, bet viņa neļāvās pat vienkāršiem apskāvieniem, par skūpstiem nemaz nerunājot. Viņa izvirzīja Gļebam nosacījumus, ka tas viss notiks tikai pēc kāzām. Viņš piekrita, un visi klasē zināja, ka, tiklīdz viņi saņems sertifikātus, Gļebs un Kapitolina iesniegs pieteikumu dzimtsarakstu nodaļā. Meitenes, kuras vēl nesen cerēja savos tīklos dabūt foršāko puisi, nemitīgi čukstēja aiz muguras, izplatot visādas tenkas, taču topošajiem laulātajiem bija vienalga. Viņi zināja, ka mīl viens otru un nekas nevar apturēt viņu mīlestību.
Kapitolijas skolas draudzene Ņina Košeļeva mēģināja atrunāt meiteni no apprecēšanās ar "šo narcistisko tītaru, kura gultā ir bijis vairāk meiteņu, nekā viņa spēj iedomāties". Taču Kapitolija ticēja Gļebam, ka viņš viņu mīl, un mēģināja nomierināt savu draugu, kurš bija nopietni satraukts, kad ziņa par viņu drīzajām kāzām pēc skolas beigšanas izplatījās klasē. Ņina aizrādīja draudzeni, mēģināja atvērt acis, saucot viņas vārdos un izvēloties Gļebam visnievājošākos epitetus. Bet Kapitolija bija laimīga un negrasījās klausīties draudzenē. Viņa nevarēja saprast savu uzvedību, kāpēc viņu tik ļoti aizvainoja fakts, ka viņa un Gļebs drīz apprecēsies, jo tas ir saprotams, jo abi mīl viens otru.
Tikai izlaiduma ballītē Kapitolina saprata Ņinas patiesos iemeslus, kāpēc tā runāja par Gļebu, un vienā brīdī zaudēja savu draugu un mīļāko. Un, pateicoties šiem notikumiem, viņa nolēma doties uz reģionālo pilsētu, lai iestātos filoloģijas nodaļā.
3. nodaļa.
Nedēļu pēc tam, kad Igors bildināja Kapitolīnu, viņi devās pie laimīgās līgavas vecākiem. Līdz viņu pilsētai no reģiona centra ar autobusu bija jābrauc apmēram četras stundas, bet ar Igora automašīnu viņi nokļuva nedaudz mazāk kā divās. Piektdien pēc darba viņš paņēma Kapitolinu, un astoņos vakarā viņi jau zvanīja pie vecāku dzīvokļa durvīm.
Mamma un tēvs vispirms piesardzīgi sveicināja Igoru, nopētot viņu ar skolotāju un mīlošo vecāku bargajām, rūpīgajām acīm. Viņi joprojām sagremoja faktu, ka līgavainis bija desmit gadus vecāks par viņu meitu.
– Vai viņš nav pārāk vecs? “Māte klusi jautāja meitai virtuvē, atstājot vīriešus lielajā istabā pie galda.
– Nu, par ko tu runā, mammu? Igors ir brīnišķīgs, drīz tu viņu iepazīsi tuvāk un iemīlēsi. Un kāpēc man ir vajadzīgi šie jaunieši? Un viņš jau ir paveikts cilvēks, nobriedis ģimenes dzīvei.
– Vai tu viņu pat mīli?
"Ļoti," meitene atbildēja, uzliekot aukstas plaukstas uz saviem mokošajiem vaigiem.
Kapitolija jau bija pa telefonu izstāstījusi mātei abu attiecību stāstu un jau iepriekš pateikusi, ka viņi ieradīsies satikties. Visi bija sajūsmā par šo tikšanos. Bet viss izvērtās labi. Pat tēvs, kad Igors izgāja ārā uzpīpēt, sievai un meitai teica, ka viņam Igors patīk un priecājas par meitu, ka viņai izdevies atrast tik nopietnu vīrieti, kuram jēdziens “ģimene” nav tukša frāze. Viņš to apstiprināja, un Kapitolija nomierinājās un atslāba. Līdz tam brīdim viņa bija saspringta kā stīga, jo visvairāk uztraucās par to, kā viņas vecāki satiks Igoru. Viņi ilgu laiku sēdēja pie galda, jautāja Igoram par viņu un viņa ģimeni, un pēc pulksten vienpadsmitiem devās gulēt. “Jaunajiem” tika ierādītas atsevišķas gultas – Kapitolina savā istabā un Igors lielajā.
Kapitolina plānoja palikt kopā ar ģimeni līdz pirmdienai, aizbraucot agri no rīta, “aukstumā”, jo tajā dienā viņai bija tikai sestā stunda astotajā klasē. Viņa gribēja parādīt Igoram savu dzimto pilsētu, iecienītākās vietas. Arī viņu tuvinieki ļoti vēlējās viņu satikt, tāpēc sestdien visi tika aicināti uz svētku vakariņām. Kapitolija jau sen bija pārstājusi saprast ģimenes saites, viņu bija pārāk daudz, tāpēc viņa vienkārši pieņēma visus kā vienotu organismu.
No rīta sievietes sāka ierasto virtuves burzmu, tēvs un Igors brauca uz veikaliem ar viņa automašīnu un nopirka visu nepieciešamo. Ap pulksten diviem sāka ierasties neskaitāmi radinieki, ieradās arī Marfa un Vika, kuri pagājušajā gadā absolvēja skolu un palika pilsētā, iekārtojās darbā par viesmīli kafejnīcā Ararat pie vietējā uzņēmēja Armēna.
Kad Kapitolija ieraudzīja Viktoriju, viņa pat nepazina viņu uzreiz. Meitene pēdējo septiņu gadu laikā ir izaugusi no stūrainas meitenes par garu, slaidu, blondu meiteni ar vaļīgām lokām līdz viduklim, garām skaistām kājām un stingrām krūtīm. Bija skaidrs, ka viņa daudz laika velta savam izskatam, kā arī nekautrējas no saviem šortiem, kas ir sagriezti tik īsi, ka ir redzama puse no sēžamvietas, un caurspīdīgu T-kreklu, kas valkāts uz viņas kailajām krūtīm.
Dzīvokļa vīrieši uzreiz sāka šķībi raudzīties uz viņas ievērojamo šarmu, pat Igors vairākas reizes nopētīja meiteni no galvas līdz kājām, kamēr viņa čivināja Kapitolijai apsveikumus.
Vakariņas pagāja diezgan mierīgi un jautri, pirmo minūšu spriedze izklīda un saruna ritēja uz gara viļņa. Visi novēlēja “jaunajiem” nākotnes laimi un no sirds priecājās par savu “Kapenku”. Vienīgi pie galda sēdošā Viktorija nenolaida skatienu no Igora, intensīvi par kaut ko domājot.
Ap pulksten sešiem viesi sāka doties prom, Kapitolija sāka lēnām tīrīt galdu un mazgāt traukus. Tēvs un Igors klusi turpināja savu vīrišķīgo sarunu, un māte ar Marfu un atlikušo tanti sāka apspriest jaunākās ziņas. Igors neklausījās viņu pļāpāšanā, bet ar maigumu vēroja Kapitolinu, kas periodiski atgriezās istabā, lai savāktu traukus, un atgriezās virtuvē.
Kādā brīdī tante, kuras vārdu Igors neatcerējās, sāka stāstīt, ka viņa tur satikusi kādu draugu, kurš teicis, ka rīt nāks Gļebs. Šajā laikā Kapitolija atradās istabā un savāca galda piederumus. Izdzirdot vārdu “Gļebs”, viņa nodrebēja, it kā kāds viņai būtu smagi iesitis, nobālējis, sarāvies bumbiņā un pat izmetis dakšiņu no rokām. Bet tad viņa sarāvās un steidzās atkal salikt dakšiņas un nažus un izgāja no istabas. Anna Ivanovna pārmetoši paskatījās uz savu tanti un noraidoši pakratīja galvu. Viņa bailēs aizsedza muti ar roku, steidzās atvadīties un doties mājās.
Igors saprata, ka Kapitolijai ar šo “Gļebu” nebija ļoti labas atmiņas. Meitene vairs neatgriezās viņu istabā, Anna Ivanovna, izbraukusi savu radinieku, pati sāka tīrīt galdu, tēvs ar kādu ieganstu teica, ka dosies pie viņa. Igors, Viktorija un viņas māte palika istabā, kura mēģināja vest meitu mājās, taču viņa, šķiet, nedzirdēja viņas vārdus. Šie divi Igoram nemaz nepatika. Marfa, kas izskatījās pēc habalkas, un viņas meita, kas izskatījās pēc vieglas tikumības meitenēm, nekādi neiederējās viesu aurā. Mamma bija ievērojama tirgus tirgotāju pārstāve, kas bija gatava izplatīt visas tenkas, nedomājot par sekām. Viņš pat bija pārsteigts, ka ar šo kaimiņu spēj savienot inteliģentu sievieti. Turklāt viņš nemitīgi juta uz sevi meitenes skatienu, kas izsūtīja nepatīkamus drebuļus cauri viņa ķermenim.
Igors iegāja virtuvē, bet Kapitolijas tur nebija. Viņš devās uz meitenes istabu, bet durvis bija aizvērtas. Igors saprata, ka viņa tagad nevēlas, lai viņu traucē, un nolēma iziet ārā uzpīpēt. Es gribētu zināt, kas ir Gļebs un kas viņu saistīja ar Kapitolinu.
Viņš aizgāja uz rotaļu laukumu, apsēdās uz čīkstoša soliņa un aizdedzināja cigareti. Viņam par pārsteigumu vietnē nebija neviena cilvēka. Vietne, tāpat kā ap to stāvošās mājas, bija tikpat sena un nesakārtota, izņemot smilšu kaudzi, kas kaut kā norobežota ar sapuvušiem dēļiem, kas attēloja sānus, vecas šūpoles un soliņu, tur nekā cita nebija. Vienīgais, kas rotāja pagalmu un apkārtni, bija ceriņu krūmi un ziedoši augļu koki, no kuriem jau bija sākušas birt ziedlapiņas ar baltu sniegu, aizsedzot valdošo nožēlojamību.
Vecāku dzīvokļa logi vērsti uz otru mājas pusi. Igors apsēdās uz soliņa ar skatu pret ieeju, lai redzētu, kurš aiziet, un aizdedzināja cigareti. Pēc minūtes viņa priekšā parādījās Viktorija un lūdza atļauju viņam pievienoties. Viņš paraustīja plecus, parādot, ka viņam ir vienalga. Tad viņa apsēdās viņam priekšā smilšu kastes zemajā malā, pabāza zem ceļgaliem saliektas kājas un apskāva tās ar rokām tā, ka viņas sēžamvietu praktiski neaizsedza šortu lūžņi.
"Priecājos, ka tika atrasts vismaz kāds, kurš izkausēja mūsu lāstekas sirdi," sacīja Vika. – Viņi domāja, ka pēc notikušā viņa nekad neprecēsies.
– Un kas notika? – Igors ieinteresēts jautāja, tajā pašā laikā cenšoties neizrādīt savu interesi.
– PAR! To zina visi. Vai viņa tev neteica? – meitene ķiķināja un uzmeta jautājošu seju, vienlaikus ieņemot pavedinošu pozu, izstiepjot kājas, no kurām Igors redzēja viņas rozā mežģīņu biksītes un to, ko tām vajadzēja slēpt no šortu apakšmalas. Viņa arī noliecās ar abām rokām uz smilšu kastes sāniem, izstiepjot krūtis.
– Nē, es tev neteicu. Vika, saki, kas ir Gļebs? – Es nolēmu paņemt sarunu savās rokās un uzzināt no šīs meitenes visu, ko viņa zina. Viņš redzēja, kā viņa mēģina flirtēt, flirtēt ar viņu, bet vīrietim tas izskatījās smieklīgi un nepatīkami.
– Gļebs? Šis ir viņas topošais līgavainis. Tur skolā viņiem bija tādi mīlestības burkāni,” viņa kaut kā ļauni iesmējās. "Viņa dēļ viņa neļauj vīriešiem tuvoties."
– Līgavainis? – Igors jautāja, vēlēdamies dzirdēt detaļas un noskaidrot, kāpēc Kapitolija reaģēja uz ziņu, ka viņš nāk.
"Jā," viņa pamāja ar galvu. – Viņš skrēja viņai pēc skolas. Es toreiz biju mazs un nezināju visu. Bet varu teikt, ka, mācoties pēdējā klasē, visi teica, ka pēc skolas precēsies, gatavojās kāzām. Mūsu skolas direktores dēls Gļebs bija vispopulārākais puisis, izskatīgs puisis, visas meitenes skrēja viņam pakaļ, un viņš rāvās par Kapku. Es viņu bieži redzēju, kad viņš ieradās viņu mājā un nesa viņai ceriņu pušķus. Es nezinu, kas notika viņu izlaidumā, bet Capka no tā atgriezās viens un ar asarām. Divas dienas viņa neizgāja no savas istabas, viņi pat gribēja viņu izsaukt uz psihiatrisko slimnīcu, un Gļebs klauvēja pie viņu dzīvokļa sliekšņa, līdz tēvocis Makss viņu izsita no ieejas. Es redzēju, kā viņš satvēra viņu aiz apkakles un izvilka uz ielas, izmetot uz asfalta. Viņš skaļi kliedza, šausmīgi zvērēja, es domāju, ka viņš mani nogalinās. Un Gļebs arī uzrakstīja uz asfalta ar krāsu: “Mīļais, piedod man. Es mīlu Tevi". Šis uzraksts šeit ir bijis ilgu laiku. – Viņa pamāja uz ietves pusi ieejas priekšā. – Pēc tam Kapka aizgāja.
– Un Gļebs?
– Kā ar Gļebu? Viņa tēvs gribēja viņu sūtīt uz militāro skolu, bet viņš iestājās jūras dienestā, es domāju, ka kaut kur Kerčā, es precīzi nezinu. Viņš nav atgriezies mājās, tagad dodas uz ārzemēm un laiku pa laikam apciemo savus vecākus. Tante Sveta teica, ka jānāk rīt. Viņš šeit neparādās bieži; pēdējo trīs gadu laikā esmu viņu redzējis tikai vienu reizi. Viņš kļuva tik skaists, visas mūsu meitenes skrēja viņam pakaļ un joprojām nav pret viņu. Un viņš joprojām ilgojas pēc Kapkas. Jā, es redzu, ka Kapka par viņu vēl nav aizmirsis. Paskaties, kā viņas rokas trīc tikai no viņa vārda.
– Kā jūs zināt, kas žūst? – Igors pasmīnēja, pārsteigts par Vikinas zināšanām par kāda cita personīgo dzīvi.
– Jā, mūsu pilsētā visi zina par visiem. Un mana māte joprojām strādā tirgū, un tas parasti ir foršāks nekā internets.
– Un tomēr, kas notika starp viņiem?
– Es nezinu, bet viņi teica, ka viņš, šķiet, viņu krāpj izlaiduma ballē ar viņas labāko draugu. Kopš tā laika Gļebka ir jūrās, un Kapka nevienu sev klāt nelaida. Bet, redzu, viņa tevi ielaida, pat piekrita precēties. – Viņa iesmējās, it kā nosodītu, bet es nesapratu, kurš no viņiem.
Igors redzēja Vikijas neslēpto interesi par viņu kā vīrieti, viņa visos iespējamos veidos mēģināja demonstrēt visus savus vilinošākos izspiedumus, bet viņš tikai pie sevis pasmaidīja, lai gan bija uz ko skatīties.
– Un tas draugs? Un kā ar Gļebu? – Igors vēlreiz jautāja, vēlēdamies noskaidrot šo jautājumu līdz galam.
– Kā ar tavu draugu? Sasodīts, es aizmirsu, kāds ir viņas uzvārds,” atcerēdamies meitene sarauca pieri. – PAR! Ņina Košeļeva! Kas viņa ir? Viņas vecāki gribēja apprecēties mazā meita, – pie šī vārda Vika uzmeta smieklīgu seju, – un Gļebs, bet tas nesaauga. Mums ir apjukums. Māte stāsta, ka viņi tomēr mēģinājuši, un tādā veidā pati Ninka vajāja Gļebu, bet viņš viņu sūtīja.
Tad Vika pievērsa sarunu viņam, mēģinot atklāti noskaidrot viņa bagātību un sociālo statusu.
"Nu, tu nesaņem daudz," viņa pasmaidīja un pamāja ar plaukstu, kad viņš nosauca savu ienākumu summu. – Tava mašīna ir forša, pulkstenis Ķīnā nav lēts, apģērbs, ko tu valkā, maksā kā divas no manas mātes algām.
– Labāk saki, ko tu darīsi? Tu tikko pabeidzi skolu, vai ne?
– Jā, pagājušajā gadā. Tagad es strādāju kafejnīcā,” meitene atkal ieņēma vēl vienu vilinošu pozu, saliekot vienu kāju zem otras, no kuras viņas “visiekšējais” bija Igora priekšā, pilnā redzeslokā, un izbāza krūtis tā, ka viņa izskatījās. tieši viņam sejā kā ierocis, gatavs kaujai.
Viņa Igoram neteica, ka papildus viesmīles darbam viņa ir Armēna saimniece, kura viņai dāsni maksāja “par sīkām palaidnībām”, un viņa nevēlējās domāt par iestāšanās kārtību, lai izniekotu piecus savas dzīves gadus. Kad viņa šķirsies ar Armēnu, viņa atradīs citu vīrieti. Ne velti, kad viņa saprata, ka kļūst par skaistu meiteni, dabisku blondīni ar lielisku figūru, viņa sāka daudz laika veltīt savam izskatam. Mājās pie spoguļa viņa bieži iemācījās “uztaisīt nevainīgas acis” un vilinoši smaidīt. Vika ticēja, ka noteikti atradīs sev cienīgu bagātu vīrieti un viņai nekad nebūs jāstrādā.
– Kur, tavuprāt, vajadzētu doties?
"Es vēl nezinu," viņa piebalsoja vājumu savā balsī. – Mūsu pilsētā nav kur mācīties, tāpēc es neiešu mācīties par automehāniķi vai skolotāju? Mums jādodas uz reģionu. Bet es nevēlos dzīvot kopmītnē.
Viņa vēl gribēja aprunāties ar Igoru, taču viņš piecēlās, izsvieda izsmēķi un atgriezās dzīvoklī. Kapitolija viņu gaidīja savā istabā.
– Igor, lūdzu, šodien izbrauksim? – Viņa paskatījās uz viņu tādām acīm, ka viņa sirds neviļus sažņaudzās.
– Protams, kā tu saki. Cik ilgs laiks tev vajadzīgs, lai sagatavotos?
"Es jau esmu sagatavojies, atliek tikai atvadīties no saviem vecākiem."
Kad Kapitolija teica mātei, ka viņi dodas prom, viņa bija satraukta, bet devās viņus pavadīt līdz automašīnai. Vika vēl bija rotaļu laukumā, viņa jau bija pārcēlusies uz šūpolēm un klusi šūpojās. Kamēr Kapitolija un Igors iekāpa mašīnā, viņš pastāvīgi juta uz sevi meitenes intensīvo skatienu, kas lika viņam justies neomulīgi.
4. nodaļa.
Kapitolija bija laimīga, kad viņas vecāki pieņēma Igoru par savu līgavaini. Kad viņi bija vieni virtuvē, tēvs viņu pirmo reizi mūžā apskāva un noglāstīja galvu.
– Jūs jau esat kļuvis pilngadīgs. Priecājos, ka atradi Igoru. Viņš ir labs cilvēks. Esi laimīgs, Kapenka.
Meitene nespēja novaldīt asaras un kādu laiku klusi raudāja uz tēva pleca.
Nākamajā dienā ieradās ciemiņi, kuriem mamma sarīkoja Igoram apskati. Tad visas “tantes un onkuļi” pienāca pie viņas un izteica savu prieku un vēlēja laimi. Vakariņas izdevās labi, vienīgi Vika, kuru viņa tagad negribētu redzēt pie galda, viņu satracināja. Un arī Marfu neviens neaicināja, viņa vienkārši ieradās pie viņiem ar savu meitu, it kā uz savu māju. Meitene pilnīgi nekaunīgi nopētīja savu Igoru ar vērtējošu skatienu un tajā pašā laikā uzmeta viņai dīvainus skatienus. Tad Kapitolija nolēma nepievērst uzmanību Vikai, pamanot, kā Igors vispār nereaģēja uz meiteni.
Kad gandrīz visi viesi bija devušies prom, palika tikai tante Sveta, viņa sāka tīrīt galdu, negribēdama klausīties ierastās sapulcēm tenkas. Bet, kad es kārtējo reizi iegāju istabā, lai savāktu dakšiņas, es dzirdēju, ka mana tante teica, ka rīt nāks Gļebs. Viņai viņa vārds bija kā sitiens pa sirdi, viņa nobālēja un nometa dakšiņas uz galda. Līdz šim viņa nav spējusi viņam piedot viņa nodevību. Kapitolija atrada spēku, atkal savāca dakšiņas, aiznesa tās uz virtuvi un tad devās uz savu istabu, aizvēra durvis, lai būtu viena. Viņa nezina, ko atbildētu Igoram, ja viņš viņai jautātu par Gļebu. Galu galā viņš redzēja, kā viņa reaģēja uz šo vārdu.
***
Gļebs. Viņas pirmā mīlestība. Viņas pirmās sāpes. Reiz viņai šķita, ka viņa ir vislaimīgākā, kad viņš sauca viņu par savu mīļāko meiteni un viņam nebija vajadzīgs neviens, izņemot viņu. Pats tieši pateica, ka pēc izlaiduma tūlīt dosies uz dzimtsarakstu nodaļu, iesniegs iesniegumu un kopā dosies uz reģionālo centru iestāties. Viņš bija pirmais izskatīgais vīrietis, garš, melnas cirtas, acis melnas kā nakts, tumšs, pārliecināts, ar nekaunīgu skatienu, bet ar viņu vienmēr bija uzmanīgs un maigs. Gandrīz visas meitenes gribēja ar viņu draudzēties, bet viņš viņai sekoja. Viņa neticēja, ka viņai varētu patikt tik populārs puisis, viņa domāja, ka viņš uz viņu derēja, taču pagāja laiks un Gļebs nelika viņu mierā, arvien biežāk sāka stāstīt par savām jūtām. Un pēdējā klasē viņš atzinās mīlestībā un teica, ka ļoti vēlas kļūt par viņas vīru. Viņš pieņēma faktu, ka viņa neļāva viņam viņu apskaut un skūpstīt, un piekrita pagaidīt līdz kāzām.
Galu galā Kapitolija padevās savām jūtām. Arī meitenei viņš ilgu laiku patika. Viņa pieņēma viņa panākumus, lai gan viņas draudzene Ņina pastāvīgi šņāca uz Gļebu, mēģināja viņu nošķirt no Kapitolijas, stāstot viņai dažas garas pasakas par viņa seksuālajiem varoņdarbiem, jo viņš pastāvīgi atradās viņai blakus un darīt visu, ko viņas draugs ziņoja, vienkārši nebija iespējams. .
Viņa devās uz savu izlaiduma balli visrožākā noskaņojumā, blakus bija viņas mīļotais puisis, kurš bija gatavs viņas labā darīt visu un kurš kļūs par viņas vīru. Viņš pat nepievērsa uzmanību, kad viņi par viņiem atklāti smējās, saucot viņus par "līgavu un līgavaini" un izdarot citus aizvainojošākus jokus. Gļebs tikai pasmaidīja par šiem vārdiem un atbildēja: "Lai viņi apskauž, ka man ir visskaistākā sieva." Viņa vārdi lika Kapitolijai atkal nosarkt.
Pēc apliecību pasniegšanas notika koncerts, un tad sākās balle. Mamma apmeklēja koncertu, pēc tam devās mājās, atstājot meitu līgavaiņa uzraudzībā. Viņa vairs neuztvēra Glebu savādāk. Apmēram pusi vakara Gļebs neļāva Kapitolinai pamest savu pusi, viņš dejoja tikai ar viņu, dejojot maigi apskāva viņu. Tad draugi viņu kaut kur sauca. Viņš atvainojās un aizgāja no meitenes. Kad viņš atgriezās apmēram pēc pusstundas, Kapitolija saprata, ka viņš ir dzēris. Viņš mainījās, kļuva asāks, sāka piespiest viņu sev tuvāk dejā. Kapitolija bija pārsteigta, viņš nekad nebija atļāvies to darīt. Un tad viņš paņēma viņu malā, apskāva, cieši piespieda un mēģināja noskūpstīt.