- -
- 100%
- +
– Gļeb, ko tu dari? Vienojāmies, ka pēc kāzām mums viss būs! – Kapitolija klusi sašutusi, lai nepiesaistītu viņiem uzmanību.
Viņa mēģināja atbrīvoties no viņa rokām, taču viņas spēki bija nevienlīdzīgi. Viņa pagrieza seju no viņa, neļaujot viņam skūpstīties, jo smaržoja pēc lēta alkohola, kas vairāk atgādināja fūzeli. Bet viņš turpināja viņu spiest, nekad nepametot mēģinājumu skūpstīt viņu “pieaugušā veidā”, kā viņš viņai stāstīja, pēc tam spēcīgi pakratīja viņu aiz pleciem, kas lika viņai pat noklikšķināt žokli.
Viņa izplūda asarās un tikai tad Gļebs nedaudz nomierinājās un atlaida meiteni no rokām.
– Nu kāpēc tu raudi? Esam līgavainis un līgavainis, rīt dosimies uz dzimtsarakstu nodaļu iesniegt pieteikumu. Vai es nevaru noskūpstīt savu nākamo sievu?
Viņa negatīvi pakratīja galvu, cenšoties skaļi neraudāt.
– Drop, labi, es tevi mīlu, es esmu vienkārši traka, kā es gribu tevi noskūpstīt. Nu, vai mēs varam vismaz vienu reizi?
– Nē, Gļeb, tu zini manus nosacījumus. Viss pēc dzimtsarakstu nodaļas.
– Dievs! Kāpēc tu esi tik spītīgs? Es nevaru dzīvot bez tevis, es drīz pārsprāgšu, cik ļoti es tevi gribu. Visi jau par mani smejas, jo tu un es nekad neesam pat skūpstījušies. Pārējie tur, – viņš kaut kur pamāja ar galvu, – drāž uz savu labāko pusi, un tu pat neļausi sevi apskaut.
Meitene ar bailēm klausījās viņa vārdos. Tikai par to, kā viņš viņu vēlas, un ne vārda par to, kā viņš viņu mīl. Vai tiešām gribējāt tikai vienu? Viņš nekad neatļāvās to darīt. Kur pazuda tas uzmanīgais, gādīgais Gļebs, kurš bija gatavs gaidīt līdz brīdim, kad viņi kļūs par vīru un sievu? Kur viņš bija to pusstundu, kāpēc viņš dzēra, kas viņam ko teica? Un ja nu viņš pēc tam dzer un uzvedas šādi? Viņai viņa uzvedība nemaz nepatika. Pat radās doma, vai viņi nesteidzas precēties.
– Gļeb, parunāsim ar tevi rīt. Nāc pie manis, kad pamosties, un mēs par visu parunāsim,” viņa mēģināja viņu nomierināt.
– Kapka, es palieku traks, kā es tevi gribu. Nu, vismaz iedod man buču.
Viņš atkal pavilka rokas pret viņu, Kapitolina sita tās ar plaukstu. Gļebs nobijās.
"Es aiziešu paelpot," viņš ar zināmām dusmām sacīja, pagriezās un izgāja no aktu zāles.
Kapitolija palika stāvam stūrī, cenšoties skaļi neraudāt. Labi, ka šeit bija tik tumšs, ka neviens neredzēja viņas seju, pretējā gadījumā meitenes, kuras jau šņāca viņai mugurā Gļeba dēļ, atklāti sāktu par viņu priecāties un smieties. Viņa nolēma, ka tagad viņš iztīrīs galvu un atgriezīsies. Viņa nevarēja saprast, kāpēc viņš tā uzvedās. Galu galā viņš saka, ka mīl viņu, tad kāpēc viņš atļaujas viņu aizvainot ar šādu uzvedību? Viņa atdos sevi viņam, bet tikai pēc kāzām un starp viņiem nebūs nekādu aizliegumu. Vai tiešām viņam ir tik grūti gaidīt? Aizvainojums un neizpratne viņu nelaida vaļā un atbildi negribēja rast.
Viņa nostāvēja apmēram pusstundu, tad nolēma doties uz tualeti, lai atdzesētu savus degošos vaigus un savestu sevi kārtībā. Tualetes atradās ēkas otrā galā no auditorijas, tāpēc viņai bija jāiet pa garu gaiteni garām personāla telpai, bibliotēkai un nelielai sporta zālei. Gaitenī nedegās virsgaismas gaisma, tikai telpu tualetes priekšā apgaismoja ne pārāk spoža spuldze, un kaut kur pa vidu dega blāva avārijas gaisma. Kapitolina paātrināja gaitu, jo viņai šķita, ka viņa dzirdēja kaut kādas baismīgas skaņas, līdzīgas kaut kādiem vaidiem. Kad viņa sasniedza durvis, kas veda uz sporta zāli, tās bija atvērtas, no turienes nāca skaņas. Ar grimstošu sirdi viņa piegāja pie pašām durvīm un ieskatījās gaitenī. Pretī lielajiem sporta zāles logiem uz ielas atradās laterna, no kuras gaisma krita uz sakrautajiem paklājiņiem. Tieši uz tiem viņa redzēja kaut ko nesaprotamu un dzirdēja skaņas, vaidus, sēkšanu, dažus čukstus. Kapitolija nolēma, ka kāds jūtas slikti, viņa apņēmīgi iegāja zālē un paspēra pāris soļus, līdz saprata redzēto. Tas, ko viņa ieraudzīja, lika viņai apstāties un elpot. Viņas draudzene Ņina un Gļebs gulēja uz paklājiņiem. Viņš bija ģērbies tikai kreklā, bikses gulēja uz grīdas pie paklājiņiem. No zem Gļebas ķermeņa kā balts plankums pavērās ārā Ninas pilnīgi kailais ķermenis. Par to, kas notika starp viņiem, nebija šaubu. Viņi bija prieka virsotnē, Gļebs norūca, iegūlies meitenes plecā, un viņa pilnā balsī teica:
– Glebuška, es tev teicu, ka esmu labāks par šo Kapku. Jūs saprotat, vai ne? Jā? Sapratu? Es tevi mīlu jau ilgu laiku, es tevi tik ļoti gribu, vai tu paliksi ar mani?
Un viņš viņai atbildēja:
"Jā, jā, jā, jums ir labāk," un atkal norūca.
Kapitolija nekliedza un neradīja skandālu. Likās, ka visa lieta pēkšņi tika ātri iesaldēta. Viņa pagriezās stīvām kājām un aizgāja, pat nepūloties atgriezties aktu zālē pēc mantas. Viņai vairs nebija vienalga, kas notiks tālāk. Sākumā viņa gāja lēnām, pamazām uzņemot ātrumu, un, iznākusi uz lieveņa, kur drūzmējās absolventi, viņa skrēja. Viņa dzirdēja svilpošanu un dumšanu aizmugurē, viņa skrēja, neizceļot ceļu, neredzot neko sev priekšā asaru dēļ, kas aizmigloja viņas acis. Viņa neko nedzirdēja pār sirds pukstēšanu galvā. Kad viņa pieskrēja pie ieejas, aiz muguras viņa dzirdēja Gļeba balsi, kas viņu sauca. Viņa paātrināja skrējienu, uzlidoja uz grīdas un atvēra durvis. Mamma jau gulēja, un tētis vēl nebija atgriezies no savas skolas, kur arī šodien notika izlaidums. Kapitolija tikko bija paspējusi aizslēgt durvis ar visām slēdzenēm, kad atskanēja klauvēšana un Gļeba balss lūdza tās atvērt. Viņa aizgāja uz savu istabu, tur ieslēdzās, bet pēc pāris minūtēm, no trokšņa pamodināta, ienāca halātā ietīta mamma, kura neko nesaprata, kas notiek.
– Kapenka, kas noticis, kāpēc tu raudi? Vai jums bija cīņa ar Glebu? Un kāpēc viņš klauvē pie mūsu durvīm un lūdz tās atvērt? Kas notiek?
Sākumā meitene nevēlējās neko atbildēt, bet tad viņa paskatījās uz māti un ledus mierīgi atbildēja:
– Gļebs mani piekrāpa ar Ņinu, manu draugu. Mūsu starpā viss ir beidzies.
Mamma noelsās un iegrima krēslā blakus rakstāmgaldam.
– Kā tu mainīji? “Viņa neticēja tam, ko tikko dzirdēja no savas meitas.
– Kā vīrietis krāpj ar sievieti. Es redzēju viņus sporta zālē uz paklājiņiem. Viņi bija tik ļoti aizrāvušies ar to, ko viņi darīja, ka pat nepamanīja, kā es ienāku. Kaut kas tamlīdzīgs.
Kapitolina gribēja kliegt, iziet gaitenī, atvērt durvis, sist Gļebam, bet viņa pati bija pārsteigta, cik gludi un mierīgi skan viņas balss. Ledus, tikai ledus ap viņu, viņas dvēselē, viņas sirdī. Ciets iepakojuma ledus.
– Tāpēc, māmiņ, nevar būt kāzu. Tagad, lūdzu, es gribu atpūsties.
Nenovilkusi eleganto kleitu, viņa apgūlās gultā, pagrieza seju pret sienu, saritinājās un apklusa.
Anna Ivanovna sēdēja uz krēsla un nespēja noticēt tam, ko tikko bija dzirdējusi no savas meitas. Vai Gļebs to varētu izdarīt? Vai viņš neatzina, ka mīl viņu meitu un lūdza viņu piekrišanu apprecēties pēc skolas? Un Ņina? Kā viņa varēja to nodarīt savam draugam? Kapitolija viņai tik ļoti uzticējās, un viņa viņu nodeva? Mamma aizsedza muti ar roku, lai nekliedz. Viņa kādu laiku pasēdēja meitas istabā, tad izgāja koridorā. Atkal pieklauvēja pie durvīm. Viņa to atvēra, Gļebs stāvēja aiz sliekšņa. Viņa izskats bija nedaudz nomākts, nobružāts, viņš zemu nolieca galvu tā, ka viņa seja pat nebija redzama.
– Ko tu gribi? – Anna Ivanovna bargi jautāja.
"Es gribu runāt ar Kapitolinu," viņa balss izklausījās blāvi.
–Par ko tu gribi ar viņu runāt?
– Es jūtos ļoti vainīgs pret viņu. "Es lūdzu, ļaujiet man runāt ar Kapenku, es gribu viņai lūgt piedošanu," viņa balsī bija dzirdamas šņukstas.
– Kāpēc tev to vajag? “Mamma stāvēja un ar graujošu skatienu skatījās uz puisi, kuru viņa līdz tai dienai cienīja, mīlēja kā topošo znotu un ticēja, ka meita ar viņu būs laimīga.
– Es mīlu Kapenku, es nevaru dzīvot bez viņas. Es vienkārši zaudēju savaldību… Es nezinu, kā izskaidrot, tas bija tā, it kā aptumsums būtu pār mani…
"Un tāpēc jūs izdrāzījāt viņas labāko draudzeni?" – Anna Ivanovna viņu pārtrauca ledainā tonī. – Vai tu domā, ka mana meita tev pēc šī piedos? Labāk aizej un neļauj man tevi vairs šeit redzēt.
Viņa aizvēra durvis viņa priekšā un atgriezās no istabas pie meitas.
– Viņš nāca? – Neapgriezusies, jautāja Kapitolija.
– Jā. "Es gribēju ar jums runāt, lūgt piedošanu," mana māte atbildēja klusi, bet stingri.
"Es dzirdēju," atkal atskanēja bezjūtīga balss. – Es negribu viņu redzēt. Nelaidiet viņu iekšā, ja viņš nāks vēlreiz.
"Es arī brīdināšu savu tēvu, lai viņš nelaiž viņu iekšā."
"Labi," it kā izelpotu.
– Varbūt vajag kaut ko, uzvārīt tēju?
– Nē, tev neko nevajag. Es vienkārši gribu būt viena. Piedod, atstāj mani.
Mamma pamāja ar galvu, sapratusi, ka meita joprojām neredz, pagriezās un aizgāja.
Kad mans tēvs atgriezās mājās un Anna Ivanovna viņam visu izstāstīja, viņš gribēja doties mājās uz Gļebu, bet māte viņu atturēja.
– Nevajag, Maksim. Nejaucieties ar viņu. Tikai neļaujiet viņam nākt pie mums, ja viņš atnāks.
5. nodaļa.
Kapitolija divas dienas necēlās no gultas un gulēja savā elegantajā kleitā, negriežoties. Gļebs atkal mēģināja ar viņu runāt. Viņa dzirdēja viņu no ielas kliedzam, lai viņa viņam piedod, ka viņš viņu mīl vairāk nekā pati dzīve.
"Vairāk par dzīvi," viņa rūgti pasmaidīja, "un viņš devās izdrāt manu draugu."
Kādu dienu viņa tēvs neizturēja, iznāca pie savas ieejas, iesita viņam pa seju un tad novilka lejā no kāpnēm, izmeta uz ielas, uzmeta uz ietves, uz kuras Gļebs paspēja. uzrakstiet, ka viņš lūdza piedošanu un mīlēja viņu.
Šīs ziņas milzīgā ātrumā izplatījās pa visu pilsētu. Tas tika pārstāstīts, izdomāts, sagrozīts, izpušķots un izplatīts arvien tālāk. Gļeba vecāki ieradās viņu mājā, lai panāktu mieru, bet Maksims Petrovičs viņiem pat neatvēra durvis.
Trešajā dienā viņu mājās ieradās Maksima Petroviča māsīca Olimpiada Afanasjevna, kura dzīvoja reģionālā pilsētā. Viņa reti ieradās dzimtajā pilsētā, jo attiecības ar radiniekiem bija diezgan saspringtas viņas nesamierināmā rakstura dēļ. Līdz ar viņas parādīšanos dzīve dzīvoklī kļuva nedaudz dzīvāka. Viņa klausījās Annu un Maksimu un pēc tam devās uz Kapitolīnu.
– Tātad, skaistule, beidz te plēst asaru jūru. Atcerieties, ka neviens vīrietis nav mūsu asaru vērts. Esiet pateicīgs, ka viņš parādīja šo savu pusi tagad, nevis tad, kad jūs jau būtu dzīvojuši kopā un dzemdējuši bērnus.
Viņa piespieda Kapitolinu savilkties, ieiet dušā un normāli ēst. Viņa nepieņēma nekādus iebildumus un pieprasīja, lai Kapitolija tiek atgriezta normālā stāvoklī. Tante palika pa nakti viņu dzīvoklī, lai gan grasījās doties pie māsas. Viņiem bija diezgan sarežģītas attiecības ar Maksimu, taču šis notikums viņus satuvināja. Dienu vēlāk, kad sarunā tika slēgtas visas nepatīkamās tēmas, Olimpiāde ieteica:
– Mani dārgie, es ierosinu aizvest mūsu Kapočku uz manu pilsētu. Tur viņa ieies savā filoloģijas nodaļā un būs manā uzraudzībā, prom no šī morālā briesmoņa. Un viņa netiks spiesta šajās netīrajās kopmītnēs, kur viņai netiks dotas mācību grāmatas, ko mierīgi lasīt. Šeit nav jēgas būt skābam, viņi tik un tā nedos viņai garām, viņi apspriedīs viņu visos stūros. Un iedomājieties, ka mūsu meitenei ar šo padauzīto draugu nāksies tikties bieži. Es tam nepiekristu.
Pēc desmit minūšu diskusijām tika pieņemts vienbalsīgs lēmums, ka olimpiāde bija pareiza. Vecāki sāka vākt Kapitolinu. Mamma slepus raudāja, tēvs staigāja drūmi. Tikai viena meitene bija kā ledus gabals. Sejā nav nevienas emocijas, neviena skaļa vārda.
Jau sēžot autobusā, kas veda Kapitolinu un viņas tanti uz reģionālo pilsētu, viņa atļāvās atpūsties, visu pārdomāt, pieņemt ar viņu notikušo, atvadīties no rozā brillēm, mēģināt aizmirst par nodevību.
“Neuzdrošinies tagad raudāt,” tante viņai sacīja, kad viņi izgāja izstiept kājas starpstacijā. – Nevienam nevajadzētu redzēt tavas asaras. Mēs nāksim mājās, un jūs tur raudāt. Bet ne vairāk kā vienu dienu. Es saprotu, ka jums ir jāizsauc savas sāpes. Es uzskatu, ka jūsu skaistākā sajūta – jūsu pirmā mīlestība – tika netīra mīdīta smalkos putekļos. Tas ir tikai pirmais trieciens tavā dzīvē, būs arī citi. Tāpēc esi tam visam pāri, esi stiprāks, nevienam nerādi, kas notiek tavā dvēselē un kā tev sāp sirds un plīst gabalos. Pirmkārt, tas nevienu neinteresē, otrkārt, daži vienkārši gaidīs, kad jūs salūzīsit, un, treškārt, tas vienkārši nav estētiski patīkami. Nu, iedomājies, tu tur sēdi ar sarkanu pietūkušu degunu, tev arī acis ir sarkanas, kā vampīram, un tu arī skrien puņķi, uhh, bez estētikas. Tā vietā parādiet viņiem visu savu skaisto seju, aukstu, piemēram, Sniega karaliene. Lai viņi griež zobus naidā un skaudībā.
Un Kapitolija uz visiem laikiem atcerējās viņas vārdus. Cik manai tantei bija taisnība.
***
Olympiada Afanasyevna dzīvoja viena divistabu dzīvoklī. Viņas vīrs nomira pirms divpadsmit gadiem. Vienīgais dēls Ignats, divus gadus vecāks par Kapitolinu, māti pameta ar skandālu, tiklīdz bija beidzis skolu. Viņš uzauga kā gribošs puisis, “brīva personība”, kurš uzskatīja, ka visi viņam ir parādā, ka viņi viņu nesaprot un neļāva realizēt sevi. Cik daudz Olimpiāde mēģināja spriest ar savu dēlu, bet bez vīrieša rokas viņš vienkārši pārvērtās par pārdrošu, kaprīzu cilvēku, ar grūtībām pabeidza skolu un atteicās turpināt iestāties universitātē.
Gadā, kad mans dēls pabeidza skolu, Olimpiādei veselības apsvērumu dēļ bija jāpamet un jāiet pensijā, saņemot invaliditāti. Ignāts to neņēma vērā, pieprasot, lai viņš turpina viņu atbalstīt, pirkt modernas lietas, jaunus sīkrīkus. Katru reizi viņa lūgumi beidzās ar skandāliem un draudiem pamest mājas. Apmēram pēc gada viņš vēlu vakarā pārnāca mājās un teica mātei, ka rīt ar draugiem dosies uz darbu. Kad Olimpija sāka viņam jautāt sīkāku informāciju, viņš vienkārši kliedza uz savu māti un teica, ka viņa dzīvei nevajadzētu viņu uztraukties, tāpēc viņš negrasījās viņai stāstīt, kurp dodas.
Veselu gadu no viņa nebija nekādu ziņu, viņš neatbildēja uz viņas zvaniem un ziņām. Bet tad viņš viņai nosūtīja ziņu, ka viss ir kārtībā, un lūdza viņu netraucēt. Un mēnesi vēlāk viņš atbildēja uz viņas daudzajām ziņām, ka negrasās atgriezties mājās, viņu nemaz neinteresē mātes lietas un viņas veselība. Tāpēc, kad viņa ieradās dzimtajā pilsētā un uzzināja par Kapitolijas nepatikšanām, viņa nolēma uzaicināt viņu pārcelties pie viņas.
***
Kamēr viņi brauca autobusā, viņa skatījās uz meiteni un brīnījās, kā tādu meiteni var apkrāpt. Kā viņa vēlējās, lai viņai būtu tāda meita, nevis tāds cilvēks kā Ignats, kurš nemaz nenovērtēja to, ko vecāki viņa labā izdarīja. Visticamāk, viņi ir vainīgi, ka viņi viņu izlutināja, cenšoties dot savam dēlam labāko un neiemācīja viņam vienkāršu cieņu pret vecākiem. Viņa centīsies palīdzēt Kapitolijai, kamēr viņai būs spēks. Olimpiāde lieliski saprata, ka ar savu veselību viņa neizturēs ilgi, ārsti solīja ne vairāk kā četrus līdz piecus gadus. Kamēr viņai būs laiks, viņa atbalstīs meiteni.
Viņa redzēja, kā Kapitolija knapi aiztur asaras, tāpēc nākamajā pieturā viņa vienkārši pateica, kas viņai sirdī, un meitene viņu saprata. Viņa redzēja, ka Kapitolija savelk kopā un kaut ko izlemj pati. Kad viņi pārkāpa viņas dzīvokļa slieksni, Kapitolija ārēji bija pilnīgi mierīga, pat atrada spēku smaidīt. Jau vakarā pie tējas meitene, neko neslēpdama, izstāstīja tantei visu, kas ar viņu noticis. Olimpija redzēja, ka viņa pārdzīvo šos notikumus, bet tas bija tikai par labu, to visu izrunājot skaļi, viņa tika atbrīvota no sāpēm, kas viņu plosīja. Viņa bija pārsteigta par šo meiteni, pēc izskata tik trauslu, bet ar tādu dzīves kodolu, ko varētu apskaust.
Viņi iemīlēja šo veidu, kā vakaros pie tējas nesteidzīgi sarunāties, daloties savās domās, bažās un bailēs. Pateicoties šādam atbalstam, Kapitolija ātri spēja savest kopā, bez iznīcinošām sāpēm atcerējās savus skolas gadus un uzklausīja jaunākās ziņas no mātes, kura viņai bieži zvanīja. Viņa uzzināja no savas mātes, ka Gļeba vecāki vairākas reizes mēģināja nodibināt ar viņiem attiecības, bieži sauca māti uz savu biroju, lai aprunātos. Pats Gļebs arī ieradās pie viņas vecākiem un lūdza piedošanu, bet tēvs ar viņu pat nerunāja. Tad Gļeba vecāki nosūtīja viņu mācīties par jūrnieku prom no savas pilsētas. Ņina centās pievērst Gļeba uzmanību, darīja visu iespējamo, tostarp šantāžu, lai viņu apprecētu ar sevi. Bet viņš nekad nepakļāvās viņas provokācijām. Tagad Nina staigā pa pilsētu un izplata tenkas par Glebu un Kapitolinu.
Meitene klausījās visas šīs ziņas un brīnījās, kāpēc viņas draugs, ar kuru viņa bija tuvi kopš pirmās klases, to izdarīja ar viņu. Galu galā viņi nekad nav strīdējušies viens ar otru, viņa nekad nav izdarījusi neko sliktu Ņinai. Draudzene pat nekad nav pieļāvusi, ka viņai patīk Gļebs. Ja viņa to būtu kaut reizi pieminējusi, viņa nekad nebūtu atbildējusi uz puiša sasniegumiem. Kāpēc viņa to dara ar viņu? Tik ļoti sāp dabūt nazi mugurā no tuvākajiem cilvēkiem.
Tante to skaidroja ar parastu skaudību, melnu un ļaunu, ka Kapitolijai tā paveicās, ka redzamākais puisis viņu mīlēs, bet nepievērsa draudzenei uzmanību. Tāpēc viņa bija dusmīga, mēģinot viņus nošķirt, ne velti viņa pastāvīgi apmeloja Gļebu. Bet, kad tas neizdevās, viņa izmantoja situāciju izlaidumā un ievilka puisi savā tīklā. Bet tomēr tas viņai nenesa laimi, Gļebs nekļuva par viņas vīru.
Kapitolija labi atcerējās Olimpijas tantes vārdus.
– Zini, Kapočka, viss, kas notika ar tevi un Gļebu, nav noticis velti. Pats liktenis tevi atņēma šim vīrietim, parādot, uz ko viņš ir spējīgs pat tad, kad viņam nebija tiesību uz tevi. Iedomājieties, ja jūs apprecējāties, viņš pavēlēja un pēkšņi kaut kas viņam neatbilst vai viņš vienkārši zaudēja interesi par jums? Viņš nolēma, ka jau ir panācis savu ceļu un tu nekur nebrauksi, tu visu izturēsi. Un vai jūs domājat, ka viņš varētu apstāties un atteikties no došanās "pa kreisi"? Nekad. Viņš kopā ar jums nemeklētu veidus, kā atrisināt problēmu, bet gan izietu ārā, lai apmierinātu savas vajadzības. Jums jāpateicas liktenim, ka tas notika šādā veidā. Ticiet man, katrs no viņiem saņems savu. Un nevajag aizvērt sirdi, tu atradīsi savu vīrieti, kurš tevi sasildīs, kurš mīlēs tevi vienu, kuram tu būsi visa pasaule. Un pat ja jūs strīdaties, viņa neskries meklēt mierinājumu pie kādas citas sievietes. Viņš darīs visu, lai jūs varētu runāt un izdomāt visas savas problēmas, viņš nekad nepārdos un nenodos.
Tante daudz stāstīja par savas lielās ģimenes vēsturi, kur ģimenes vērtības vienmēr bija pirmajā vietā. Ar lielu cieņu viņa atcerējās savu vīru, kuram, tāpat kā Kapitolijas tēvam, nepatika jūtu izrādīšana, taču viņa zināja, ka viņš viņu mīl, aiz viņa bija kā aiz akmens sienas.
Un dažreiz viņu sarunas skāra “to pašu” tēmu. Un atkal tante pārsteidza Kapitolīnu ar saviem uzskatiem un notiekošā vērtējumu.
– Tagad laiks ir tāds, ka visi meklē savu laimi gultā, mainot nejaušus partnerus kā cimdus, un tad lepojas ar to, ka izdrāzīja nākamo kandidātu. Daži pat liek likmes uz to, kuram būs vairāk mīļāko. Neviens pat nedomā par dvēseli, vienkāršām cilvēku attiecībām. Un saukt šādus cilvēkus par “mīļotājiem” ir kaut kā nepareizi. “Mīļākais” cēlies no vārda “mīlestība”, taču viņiem tas pat nav tuvu tam. Vairāk kā parasts sūds.
Mūsu laikā bija nepieņemami, ka intīmā dzīve bija plaši atvērta. Svētais vakars starp vīru un sievu notika aiz slēgtām durvīm un nebija ierasts apspriest intīmas detaļas. Tas ir atkarīgs no viņiem, kā viņi vēlas būt kopā, kam viņi dod priekšroku. Lai viņi vismaz kaili uz galvas stāv, ja viņiem tā patīk. Un tagad viss ir skaidri redzams, daudzi ievieto savus intīmos selfijus internetā un uzskata to gandrīz par sasniegumu, lieloties, ka gandrīz viss planētas vīriešu vai sieviešu populācija ir bijusi viņu gultā. Tāda dzīve vairāk atgādina parastu atkritumu izgāztuvi, kur viņi izlej visus savus netikumus un lepojas ar to, ja kādam patīk viņu video.
Un es nesaprotu vīriešus, kuri, atlasot kandidātus savam dzimumloceklim, meklē sev uzticamu draudzeni, piemēram, pielaikojot jaunu jaku – nē, šī man neder un šī, pieņemsim nākamo. Taču sievietes ar to ir apmierinātas, viņas ar prieku piekrīt īslaicīgām attiecībām, rēķinoties ar kaut ko vairāk, nesaprot, ka, atdodot sevi pirmajam satiktajam, saņems atbilstošas attiecības ar sevi. Man šīs sievietes ir kā konfektes, ko bars sūc, un dažas pat atgādina publisku atkritumu izgāztuvi, kur visiem un visiem ir slinkums izgāzt spermu. Sakiet man, par kādu lojalitāti viņi var runāt mūsu laikos? Un nez kāpēc visi vīrieši vēlas dabūt par sievu tīru, nevainīgu meiteni, bet drāž visu, kas kustas. Un, ja viņiem nepatīk tā, kura savas jaunības un naivuma dēļ, kura uzskatīja, ka ir kādam kļuvusi par vienīgo un mīļoto, pirms kāzām atdeva savu nevainību, viņi viņu nežēlīgi izmet kā lietotu prezervatīvu. ? Kā viņai dzīvot tālāk, vai viņa ticēs kaut kam gaišam vai salūzīs?
– Varbūt nemaz nav tik slikti? Ir vientuļās sievietes, piemēram, atraitnes, kuras vēlas vienkāršus priekus un kurām nav cerību apprecēties, tāpēc piekrīt šādām īslaicīgām tikšanās reizēm? – Es mēģināju saprast tantes Kapitolijas vārdus.
"Es nezinu, Kapitolina," tante nopūtās. – Kad nomira mans vīrs un es paliku viena ar mazo dēliņu, es nesteidzos meklēt vīrieti, atrast “vienkāršus” priekus, kā tu saki, vai atrast bērnam tēvu. Es nekad nevarēju redzēt sevi blakus citam vīrietim. Es nevarēju iedomāties kāda cita rokas uz mana ķermeņa. Es mīlēju un joprojām mīlu savu vīru. Un man nevajag nevienu citu. Un arī atbildiet uz šo vienkāršo jautājumu. Iedomājieties, ka šāda sieviete satiek vīrieti, meklējot īslaicīgu laimi. Viņa zina, ka viņš ir precējies un netaisās šķirties, ka viņš ar viņu nodod ģimeni un joprojām ir gatavs ar viņu melot? Vai viņai nekas netraucē? Iegūt daļu savas laimes uz cita asaru rēķina? Un kā tad šie vīrieši atgriežas mājās pie savas ģimenes un apskauj savu sievu, būdami kopā ar citu, un saka, cik ļoti viņi viņu mīl? Vai tā nav nodevība? Ja sieva to uzzina? Iedomājieties, kā viņa jutīsies. Tā ir kaut kāda morāla deformācija, netīrība.
Un par priekiem es gribu jautāt, kāpēc tagad visi domā, ka sekss ir vissvarīgākais cilvēka dzīvē? Ņemsim, piemēram, pārus, kur kāds no laulātajiem kādu iemeslu dēļ nevar izpildīt laulības pienākumu. Jā, pat ņem tos pašus vecos cilvēkus. Bet viņi mīl viens otru, rūpējas par ģimeni, lolo katru kopā ar mīļoto pavadīto minūti, ir gatavi sniegt prieku un ir laimīgi. Vai viņi ir mazāk laimīgi bez seksa? Vai arī šeit ir jautājums: vai nav iespējams gūt pozitīvas emocijas, darot to, kas jums patīk? Nu, piemēram, glezno bildes, izšuj, šuj, ceļo, raksti dzeju, gatavo gardus ēdienus, komunicē ar draugiem, iemācies ko jaunu. Ja cilvēks atrod kaut ko tādu, kas viņam sagādā prieku, tad viņš saņem tādu pašu ekstazī, kas ir līdzvērtīga seksam.
***
Olimpiāde ļoti lepojās ar Kapitolinu, kura pati iestājās filoloģijas nodaļā un lieliski mācījās. Viņa jau bija atguvusies no nodevības un tagad tante varēja redzēt viņas smaidošo seju.
– Nu, mīļā, tu smaidi! – teica tante. – Es esmu tik priecīgs par tevi. Es ticu, ka tev viss būs labi. Nepievērsiet uzmanību visām meitenēm, kas runā jums aiz muguras. Tieši sava vājprāta un personīgās dzīves trūkuma dēļ viņi priecājas, ka viņiem ir kāds attaisnojums, lai iebāztu savu netīro degunu kāda cita liktenī. Ejiet savu ceļu, rīkojieties saskaņā ar savu ticību.
Tanti satrauca tikai viena lieta, ka viņai bija atlicis tik maz laika dzīvot un nebūtu laika redzēt savu mīluli kāzu kleitā.
6. nodaļa.
Kapitolija ļoti vēlējās brīvdienās doties pie vecākiem, taču katru reizi ceļojumu atlika.
– Ja es satikšu Ņinu vai Gļebu? – viņa jautāja tantei. – Kā es varu skatīties viņiem acīs? Man ir kauns.
– Mana meitene, viņiem būtu jākaunas par savu rīcību, par savu nodevību. Jūs zināt, ka būs ļoti labi, ja jūs viņus satiksit. Tu nevarēsi dzīvot tālāk, kamēr neatlaidīsi šos notikumus no sevis uz visiem laikiem, tāpēc tev bez bailēm jāskatās tiem acīs, jāredz, ka tev bija taisnība un jādodas savās gaitās. Jauna dzīve netiek būvēta uz veciem pamatiem.
Pēc trešā gada Kapitolija nolēma doties pie saviem vecākiem. Viņi viņu sagaidīja autoostā ar priecīgiem smaidiem. Mājās mamma klāja svētku galdu. Pat vienmēr bargais tēvs smaidīja ar siltu, lepnu smaidu savai meitai, kad viņa stāstīja par saviem panākumiem mācībās.
Vakarā pie viņiem ieradās Marta, kura sveicināja Kapitolinu ar izliektu prieku un tūdaļ sāka izlādēt tirgū dzirdētās jaunākās ziņas un arī lielīties ar savu meitu. Bet tēvs viņu vienkārši apturēja, sakot, ka šodien viņiem ir vēl viens iemesls pulcēties pie galda.
Marta kļuva nomākta un ātri devās mājās. Un kā viņa vēl gribēja izrādīties šai mājīgajai neprecētajai Capai, kura sava stulbuma dēļ palaida garām tādu vīru, par savu Viktoriju, kura izaugusi par tik skaistuli, ka pat tagad nevar beigt meklēt puikas un pieaugusi. vīrieši, un, kad viņa pabeigs skolu, viņa uzreiz atradīs sev cienīgu vīru, nevis tādu kā daži.