Sos! Mans priekšnieks ir asinssūcējs

6. nodaļa

– Dāvā māti! – kliedzot pielec no dīvāna.

– Nav jēgas tā sist pa galdu! – es kliedzu atbildē, satverot paplāti ar plaukstām.

Velti. Man nevajadzēja to izstāstīt. Skatos uz nosarkušo Krotovu, kura acīs pirmo reizi redzu kaut ko līdzīgu panikai, un nezinu, ko ar sevi iesākt. Un tikai viņa vietnieks pat nemēģina slēpt savus smieklus.

– Daņečka, novelc bikses, citādi tu dabūsi Faberžē sūdus.

– Bāc tevi!

– Sapratu. Pagaidi, es drīz dabūšu jaunas bikses un kreklu, bet pagaidām ej kails.

Daņečka, spriežot pēc viņas ārkārtīgi saspringtās sejas, ir pamatīgā stresā. Es arī, māsiņ, padomā, kafija ar pienu izlijusi man uz biksēm un krekla. Sasodīts estēts. Tas nav verdošs ūdens. Un tad tas nāk pie manis. Viena kafija deputātam bija bez piena. Tīrs verdošs ūdens! Ak, tā nav problēma ar notraipītām biksēm un krekliem. Viņam tiešām sāp!

– Novelc bikses, Daniil Leonidovič. Es aizmirsu, ka viena no kafijām jūsu vietniecei bija bez piena. Verdošs ūdens ir bīstams. Neesiet drosmīgi. Un nekautrējieties, ja jums ir lētas un neglītas biksītes ar caurumu. Es nevērtēju cilvēkus pēc apģērba, atšķirībā no dažiem cilvēkiem. Manas acis var izturēt visu. Novelc drēbes. Ātrāk. Tas nav joks, es jums saku kā medmāsa.

Bet tas tiešām nav joks. Krotovs, acīmredzot saprotot, ka lieta smaržo pēc cepta, precīzāk sakot, pārcepta, satver savu bikšu jostu un ātri nomet tās lejā. Dievmāte, mans labais augšstilbs ir traki sarkans. Un nedaudz kafijas uzlidoja arī uz kreiso. Bet tulznu, šķiet, nav. Bet jūs nevarat pateikt, kas notiek ar saturu jūsu apakšbiksēs.

"Es ar gurniem nesaskatu lietas ļoti labi," es noliku paplāti uz galda. – Kā iet ar apakšbiksēm? Ja tas ir arī tur, tad tas ir steidzami jānoņem, lai jūs turpmāk nesavainotu.

"Un nelieciet cerības, saimniecība nav izaugusi jums, idiot."

"Es nevarēju atļauties šādu fermu pat par papildu samaksu."

– Aizveries. Un aizej uz aptieku pēc ziedes. Vai… varbūt jums ir kāda eļļa, viņi saka, ka palīdz.

– Nē, par ko tu runā! Bez taukainām ziedēm vai eļļām. Tikai auksts ūdens. Ātri iesim uz jūsu tualeti. Jums vienkārši nepieciešams to laistīt ar ūdeni, bet ne ledus ūdeni. Tādā veidā varam ātri un droši atdzesēt bojāto vietu. Pasteidzamies.

Es bez vilcināšanās paņemu viņu aiz rokas un ar spēku vedu uz tualeti. Es steidzos, bet šķiet, ka viņš apzināti staigā maziem solīšiem.

– Kāpēc tu staigā kā bruņurupucis?

– Varbūt tāpēc, ka man bikses karājas kājās?! Stulbi. Atlaid manu roku.

– Ak, piedod, es aizmirsu.

Viņam sāp, bet es esmu gandarīts, sasodīts, ka viņam sāp. Un redzēt šo dupsi neērtā stāvoklī ir kā balzams dvēselei. Es domāju, ka joprojām esmu briesmīgs cilvēks.

Krotovs novelk kurpes, un es uzreiz palīdzu viņam novilkt bikses, atceroties, ka vēl varu dabūt asistenta darbu, ņemot vērā, ka viņš pats ir vainīgs pie pašreizējās situācijas.

Viņš ieiet tualetē, un es viņam sekoju. Man pilnībā jāparāda, cik es par viņu uztraucos un cik esmu gatavs viņam palīdzēt. Iegrūdu Krotovu dušā un uzreiz paķeru šļūteni. Bet kaut kādu iemeslu dēļ ūdens neplūst.

"Kuce, ūdens šodien tika izslēgts," Krotovs murmina caur zobiem. Es izmisīgi domāju par to, kā to atdzesēt. Skatiens acumirklī iekrīt tualetē.

– Atvainojiet par intīmo jautājumu, bet vai jūs… šodien rakstījāt?

"Un es pat kakāju," mans šķietami vairs netopošais priekšnieks bez smaida saka, ar roku vēdinot augšstilbu.

– Priecājos par jums. Kakāšana patiesībā ir svarīga. Un atvainojos par detaļām. Vai jūs to izdarījāt šeit? Nu, es domāju, šajā tualetē? – Tagad pirmo reizi es redzu neizpratni Krotova sejā. – Nu, ja tā ir šī, tad mana ideja nedarbosies. Un, ja tas ir mājās, tas darbosies. Atbildi lūdzu. Tas ir ļoti svarīgi.

– Ne šī.

"Tad kanalizācijas mucā vajadzētu būt sešiem litriem auksta ūdens." Esiet pacietīgs vēl desmit sekundes.

Es nekavējoties izskrienu no tualetes un paņemu no grīdas, par laimi, ne saplīsušu krūzīti. Atgriežos pie sadegušās un bez vilcināšanās noņemu neticami smago tualetes tvertnes vāku. Es ar krūzi ņemu ūdeni no cisternas un dāsni uzleju uz Krotova kājas. Kad viņš atviegloti sten, es saprotu, ka lēmums izjaukt tualeti bija pareizs. Un viņam acīmredzot pat vienalga, ka es izlēju viņa krekla malas. Viņš paceļ viņu augšā, izrādīdams savas, iespējams, dārgās melnās biksītes.

Kādā brīdī man apnīk nepārtraukti liet ūdeni uz Krotova kājām. Nākamajā dušā es apzināti uzleju viņa apakšbiksēm mucas lieluma ūdeni. Un tad, lūk, viņam no kāju laistīšanas iet spārns.

– Kas pie velna?

– Kāpēc tu tā skaties uz mani? Jāglābj ne tikai kāja. Tomēr šādi pēcnācēji var pazust, ja olas tiek sagremotas. Es nevaru paciest tādu grēku uz savas dvēseles.

–Par ko tu runā?

"Es neko nenesu," es vēlreiz dāsni uzvelu viņam apakšbikses. – Saimniecība nebija pilnībā applaucējusies, vai ne? Ne desas, ne olas? Vai arī jūs par to vairs neuztraucaties, jo nav ko taupīt un viņi ir pārcepti? Es domāju applaucētu.

"Viss joprojām ir al dente stāvoklī." Ūdens uz augšstilba.

– Aldente? Tas ir par makaroniem. Tavs tonis ir tik… slikts, tāpēc visu kompensē ar skaistu un dārgu apakšveļu?

– Al dente nozīmē, ka šādi sagatavotam produktam ir cieta serde vai serde. Vai jums nešķiet, ka jūs kaut ko darāt?

– Tev arī, kad sita plaukstu pret galdu, lai kārtējo reizi par mani izsmietu.

– Izjokot mani? Tu tagad nopietni?

– Vai to var interpretēt kā citādi?

– Pēc visiem fizikas likumiem tev vajadzēja uzliet kafiju Andrejam, bet ne man.

– Uz kuru?

– Manam vietniekam.

– Ak… kāpēc?

"Lai šī padauza nāk pie prāta un pārstāj drātēt visu kustamo un nekustamo, kas atrodas manā teritorijā." Ja vēlaties palikt šajā vietā, iesaku turēt savu Izoldu tālāk no tās.

– Atvainojiet, bet kas ir Izolde?

– Nedari par sevi muļķi. Ja jums pietika iztēles, lai tualetē atrastu aukstu ūdeni un apzināti saslapinātu manas biksītes, jūs to uzminēsit arī šeit. Un tagad esmu ārā no tualetes, un tā, lai maksimāli pēc stundas man būtu kvalitatīvas, tīras un sausas biksītes. "Stop," viņš apstājas pie durvīm. – Nopērc arī zeķes.

– Neliels precizējums, un pēc šī mani noteikti pieņems darbā?

– Jūs tiksiet pieņemts pēc tam, kad būsim pārrunājuši līgumu un parakstīsiet dokumentus. Un tagad man ir neliels precizējums,” viņš kopē atbildi. -Vai tu man neko negribi stāstīt? – vai viņš runā par atvainošanos? Tu nolobīsies.

– Nu, izņemot to… Dani bikses bija applaucējušās, bet pats galvenais, viņas bumbiņas palika dzīvas. Es būšu pēc minūtes, Daniil Leonidovič.

* * *

Pats Dievs ir manā pusē, citādi kā lai izskaidro, ka kādas desmit minūtes no ofisa atrodas Ivanovas trikotāžas veikals. Un tikai pēc tam, kad uzmetu skatienu pāri biksītēm, man ienāk prātā tas, uz ko Krotovs, visticamāk, deva mājienu. Viņš gribēja, lai es zinātu viņa apģērba izmēru. Nu tad tikai ar aci.

Lai labotu kļūdu ar izmēru, dodos uz aptieku un nopērku putas apdegumiem. Un pēc četrdesmit minūtēm es bez elpas, bet apmierināta ar sevi parādos birojā.

Es negaidīju, ka ieraudzīšu Krotovu birojā gandrīz kailu. Viņš sēž uz dīvāna, ap gurniem aptīts tikai dvielis. Sejā vairs nav agrākā apjukuma vai panikas. Manā priekšā atkal tas pats pašpārliecinātais dupsis.

– Sņežana Viktorovna, tu mani pārsteidz arvien vairāk. Trīsdesmit sešas minūtes. Es pat vēl neesmu saņēmis savu uzvalku, un jūs paveicāt uzdevumu ātrāk. Gudra meitene. Nāc šurp,” es pasniedzu viņam maisiņu ar biksītēm un zeķēm.

Kamēr viņš apskata biksītes, viņa sejā pazūd pussmaids un parādās aptuveni tāda pati sejas izteiksme, kad viņš pirmajā intervijā apskatīja manu apģērbu.

– Ģimenes kalikona biksītes. Ivanovas trikotāža. Piecdesmit sestais izmērs? – pievērš skatienu man.

"Es domāju, ka tie ir pārāk mazi, un paņēmu vienu." Šķiet, ka viņiem vajadzētu pakārt. Nu izvēdiniet visu.

"Mana siera kūka, ar šādu ventilāciju, es baidos, ka kāds ielidos manās apakšbiksēs un iekārtosies."

– Nu, lai kaut kas neielidotu, jums regulāri jāmazgājas, Daniil Leonidovič.

"Parasti cilvēkiem kļūst garlaicīgi pēc tam, kad viņi ir oficiāli pieņemti darbā, bet jūs patiešām esat nokļuvis nepatikšanās."

"Kaut kas man saka, ka jūsu dvēseles dziļumos tas jums ir piemērots." Citādi, kā jūs varat izskaidrot faktu, ka, lai gan man nav mugurā svārki vai jaukas biksītes, es joprojām esmu jūsu birojā?

"Kaut kas man saka, ka jūs mani nenovērtējat."

– Tāpat kā tu man. Es nopirku jums pretapdeguma putas. Tas nesatur eļļu. Tam vajadzētu palīdzēt. Uzklāj uz augšstilba, – es pasniedzu viņam pudeli, uz kuru Krotovs pagriež galvu.

– Uzklājiet to pats. “Tu to izdarīji, tu vari to salabot,” šis nelietis, neslēpjot smīnu, saka, atspiedies uz dīvāna un noliek rokas zem galvas.

Kas par sūdu. Lai atklātu viņa augšstilbu, jums ir jānoņem dvielis. Un apakšā nav biksīšu. Ko viņš cenšas panākt?

– Vai es ilgi gaidīšu?

"Vai jūs traucē, ka es tevi redzēšu kailu?"

– Es? – Viņš skaļi pasmīn. "Tas tikai mulsina jūs un jūsu degošos vaigus." Uzbrucējs, Sņežana Viktorovna.

7. nodaļa

Es neesmu gatavs atkal redzēt kāda dzimumlocekli. Tieši tā. Labi, galvenais, lai tu nevemtu. Dievs, par ko es runāju? Viņš nespiež tevi pieskarties viņam. Šī ir tikai kārtējā provokācija un manas izturības pārbaude. Labi, beidz. Kāpēc man uz viņu vispār būtu jāskatās? Jums vienkārši jāatver dvielis, jāpieslēdz un vienkārši jāizsmidzina putas uz augšstilba.

Pieeju pie Krotova un… stupors. Es nekad nedomāju, ka tikai pieskarties viņa vēderam, lai noņemtu dvieli, būtu tik grūti. Tāpēc es sastingu debīlā, greizā pozā ar izstieptu roku, mans skatiens aprakts viņa ķermenī. Un tikai tagad man tas ataust. Viņš ir kaut kā gluds. Uz krūtīm nav neviena mata.

– Sniega bumba, vai tu esi izslēgts? – atvelku roku atpakaļ un iztaisnos. Nu es esmu vājš. Es nevaru novilkt dvieli!

–Tava… krūtis nav apmatota. Vai tu skūsties? – Par ko es runāju, Kungs?

– Nē.

– Neaug?

– Viņi neaug.

– Laikam par maz testosterona. Vai esat lietojis hormonus? – ak, sasodīts, vai tava mēle ir kā slota?!

– Ak, tas ir nopietns paziņojums cilvēkam, kurš vēl nav oficiāli nokārtots. Vai arī tā ir Skorpiona dusmas, reaģējot uz jūsu vairogdziedzera darbību?

"Tas ir tas, ko es… izteicu, atvainojiet." Tavas kājas ir apmatotas, tāpēc ar testosteronu viss ir kārtībā.

– Ljapalka, cik ilgi tev vajadzēs salūzt, vai es tomēr dabūšu putas par apdegumu?

"Dabūt to."

Pasniedzos pēc dvieļa un… kaput. Nu, es nevaru, tas arī viss! Tas, kā viņš uz mani skatās, ir ļoti dezorientējošs. Es nesaprotu, kā es metu plaukstas uz augšu un veicu "saldēšanos" kā mana mīļākā ragana.

Es pilnībā apzinos, ka neesmu seriāla varone un neesmu apveltīta ar maģiju, taču nez kāpēc to daru otrreiz. Un tad trešais. Vai nu es beidzot pakustināju galvu, vai arī man bija redzes halucinācijas, bet Krotovs tiešām sastingst manu acu priekšā uz trešo roku vilni.

Viņa plauksta, kurai nebija laika iziet cauri matiem, sastingst uz pieres un skatiens sastingst. Es paskatos apkārt, mēģinot saprast, vai esmu pilnībā zaudējis galvu. Es vēlreiz paskatos uz Krotova sastingušo seju un saspiežu roku, lai pārliecinātos, ka nesapņoju. Sasodīts, viņš tiešām sastinga.

Netērējot laiku, paceļu roku pie dvieļa un tajā brīdī dzirdu:

– Esmu piecsimtās paaudzes ragana. Tava maģija uz mani nedarbojas. Brīdiniet savas māsas, lai tās vairs netrenējas uz manis,” lēnām paceļu skatienu uz Krotovu.

– Kuras māsas?

– Fēbe un Prue. Nu, tu ar mums esi kā Paipers, taču šeit es ne tikai pieskāros savai galvai, bet arī sadegu darījumā.

– Mammītes, vai jūs arī skatāties seriālus?

"Es arī raudāju par Prū nāvi," Krotovs diezgan nopietni saka, atkal atmetot rokas aiz galvas. – Ja es būtu tavā vietā, es priecātos uzzināt, ka tavs priekšnieks skatās seriālus. Citādi kāds cits tevi būtu sajaucis ar garīgi slimu cilvēku un jau radījis muļķi. Lai gan es joprojām par to domāju.

"Ja godīgi, man šķiet, ka būtu labi, ja mūs abus izmeklēs psihiatrs," es bez joku ēnas saku un tajā brīdī tomēr nolemju atvērt dvieli.

Bet, lai aizsegtu Krotova ierindas un atklātu viņa augšstilbu, jums jāskatās uz leju, bet es nevaru. Sasodīts déjà vu un sasodītā baiļu sajūta ieēd ādā kā simtiem dēles, padarot neiespējamu adekvāti domāt un rīkoties.

"Es jau viņu redzēju, viņš man nepalīdzēja," pēkšņi saka Krotovs.

Skatos uz viņa seju un tajā brīdī skaidri saprotu, ka viņš nejoko. Es asi atvelku dvieli un, nenoraujot acis no viņa sejas, taustīdamies paņemu pudeli un uzspiežu tai, pievienojot visas putas, ko vien varu. Nospiediet vienu, divas, trīs. Un tā līdz desmitiem, līdz sadegušais paskatās uz leju.

– Akhalay mahalay, ļauj visam atrisināties un pazust. Lai tas tā būtu. Āmen.

– Vai viss atrisināsies? Jūs tikko appludinājāt manu desu un olu fermu. Vai tam vajadzētu atrisināties? – pārtver manu roku, acīmredzot norādot uz manu augšstilbu. Un es vēlreiz dāsni piespiežu pudeli.

– Šis līdzeklis ir nekaitīgs. Tas dziedē ādu apsaldējumu gadījumā, atjauno audus nobrāzumu, skrāpējumu, plaisu gadījumā. Neuztraucies, tur nekas neizšķīdīs,” es saku, nenovēršot acis no viņa sejas.

– Es neuztraucos. Tagad atcerieties, Snezhana Viktorovna, jebkura nevajadzīga darbība rada sekas. Un kā jūs saprotat, tagad jūsu uzdevums ir noslaucīt putas vietā, kur tas nav nepieciešams.

Tikai pār manu mirušo ķermeni. Un tieši tad, kad es gribu to pateikt skaļi, pēkšņi atveras Krotova kabineta durvis.

“Danek, piedod, sastrēgumos,” es asi iztaisnos, kad izdzirdu jau pazīstamo viņa vietnieka balsi. Pats Krotovs ātri uzmet sev virsū dvieli. – Jūsu rīcībā ir jauns krekls un bikses. Ko tu te darīji? – Viņš paskatās apkārt vispirms uz puskailo Krotovu, tad uz mani.

– Kaut kas tāds, kas uz tevi neattiecas.

– ES varu iet? – knapi dzirdami jautāju, gribēdama pēc iespējas ātrāk tikt prom no šejienes.

– Ej. Tikai nākotnei neaizmirstiet par sekām,” viņš piemiedz ar aci, pieceļoties no dīvāna.

Un, kad grasos pieskarties durvju rokturim, Krotovs man kliedz:

– Beidz, sniega bumba. Tu kaut ko aizmirsi,” lēnām pagriežos un tajā brīdī ar vienu roku satveru krūšturi, kas lidoja man pretī. Nu, kāds dupsis!

* * *

Tiklīdz jūs atstājat nākamās nāvessoda vietu, sākas cits, proti: jauna cīnītāja kurss ar Krotova bijušo palīgu. Manuprāt, viņai vajadzēja būt gara auguma, liela auguma un ložu necaurlaidīgai sievietei.

Un kādu disonansi es piedzīvoju, ieraugot ārprātīgi trauslu, apmēram trīsdesmit gadus vecu meiteni, tikai garāku par mani. Ļoti mīļa maza sejiņa. Droši vien viņu var droši saukt par skaistu. Ģērbusies kā jauna sieviete. Kā kāds līdzīgs viņai varēja tik ilgi strādāt ar Krotovu, paliek noslēpums.

Kad pēkšņi uz viņas tievās figūras pamanu mazu vēderiņu, man ataust, ka viņa ir stāvoklī. Es nekad neapskaužu cilvēkus, bet tagad nez kāpēc pēkšņi jūtu skaudību. Es vienmēr esmu gribējusi bērnus, bet tas man vienkārši nedarbojas.

Viņa turpina sēro stāstu par grafiku, par to, kā un kam nosūtīt. Viņš man iedod kaudzi sagatavotu apkrāptu lapu. Un viņš vispār dalās ar vērtīgu informāciju, bet es saprotu, ka tas viss mani maz interesē. Mani daudz vairāk uztrauc citi jautājumi. Kāds ir Krotovs un kāds būs mans darbs ārpus biroja? Bet man nav laika uzdot personiskus jautājumus, ņemot vērā, ka kurjers ierodas ar ēdienu.

– Tā būs jūsu atbildība.

– Kas?

– Pasūtiet viņam ēdienu, pamatojoties uz viņa vēlmēm. Šodien viņš to izdarīja pats, rīt jūs to pasūtīsit. Vēlāk es jums iedošu sarakstu ar to, kas viņam garšo un kas negaršo no ēdiena. Viņš ienīst ēdienu traukos. Viss ir jāizklāj uz šķīvjiem. Un, ja jūs viņam nedodat galda nazi, sagaidiet verbālu caureju un idiotiskus uzdevumus šādā stilā: veiciet atspiešanos vai pastāstiet man desmit jokus par lāci. Izklāj ēdienu, pateikšu, ko labot, ja tas ir neglīts.

Nu, tagad ir skaidrs, kāpēc šo idiotu redzēja psihiatrs. Vai varbūt viņš turpina. Kura sieviete var izturēt šādu anomāliju? Un tad man atklājās, ka viņš bija precējies. Es joprojām atceros viņa kuces sievu. Bet viņam nav gredzena.

– Vai viņš ir precēts?

– Nē. Cik man zināms, viņš ir atraitnis.

Skaidrs. Vai nu viņš nogalināja savu sievu, vai arī viņa pārcēla zirgus no dzīves “laimes” kopā ar vīru.

Izpakoju konteinerus un, neatturēdamies, izlaižu pusvaidzi. Siekalas piepilda visu manu muti, tiklīdz es izņemu trauku ar sautējumu un kartupeļiem. Ja nebūtu Tatjanas, kas stāvētu man blakus un sasodītās kameras, es noteikti būtu ēdusi. Porcija, starp citu, ir dāsna. Un tas būtu viss kārtībā. Bet nē, citos traukos ir siļķe zem kažoka un trīs eļļā cepti pīrāgi. Desertā divas siera kūkas ar biezpienu un sauju mandarīnu. Dievs, mani mīļākie mandarīni. Kur tas nelieši tās septembrī dabūja? Arī tik skaista.

– Vai jūs neredzat, ka pīrāgi zilajā šķīvī izceļas no pārējiem? Pārsūtiet uz identisku. Aptiniet dakšiņu un nazi salvetē un novietojiet vēl vienu sauju blakus. Uz šīs paplātes novietojiet glāzi kompota. Un saldumi ir no otras puses.

– Vai ir vajadzīgas divas vizītes, lai tiktu pie viņa?

"Jūs acīmredzot nesapratāt, ar ko sazināties." Jūs redzēsiet šo cilvēku astoņpadsmit vai pat vairāk stundas dienā. Viņš būs tavs… īsi sakot, vēlāk es jums visu pastāstīšu sīkāk. Nāc, atnes viņam pusdienas. Tad mēs turpināsim.

Izrādījās, ka tagad iet pie viņa ir vēl biedējošāk nekā ar Ivanovas adījumu. Taču ne uz pirmās, ne otrās paplātes viņš nekādā veidā nepauž savu neapmierinātību ar neseno incidentu.

"Paldies," pēkšņi saka Krotovs, apsēžoties uz dīvāna.

Dzīve nav godīga. Kā to visu var apēst un nekļūt resnam? Pat es nevaru atļauties tik daudz cepšanas. Ak, tagad es vēlētos, kaut es varētu šādi ietīt savus iecienītos mandarīnus.

– Labu apetīti.

Un, tiklīdz es speru dažus soļus, es dzirdu viņa balsi:

– Vai es tevi atlaidu? – lēnām pagriežos pret Krotovu.

– Vai ir kaut kas, ko es neliku uz paplātēm?

– Jā, tu nenoliku savu dibenu man blakus. Nāc pie manis, Sniega bumba,” viņš uzsit ar plaukstu pret dīvānu, kas man liek nodrebēt. Gan segvārds, gan žests ir naidīgs.

– Tu dosi iesaukas saviem dzīvniekiem, un es neesmu tavs suns, lai izpildītu šādas komandas. Lūdzu, ievērojiet komandķēdi.

"Tu kā suns nepārprotami esi apmācīts tikai priekšējā komandā, un "nāc pie manis" ir tikai kā cilvēks," viņš norāda uz dīvānu un joprojām negribīgi apsēžos viņam blakus. – Vai esat izturējis hormonus? Kas notiek ar jūsu vairogdziedzeri?

"Mans vairogdziedzeris ir tur, kur tam vajadzētu būt."

– Stāvi, Snezhulya, vīnerim ir jāstāv, un vairogdziedzerim jāatrodas. Tātad jūs izturējāt vai ne?

– Nē.

– Kāpēc?