- -
- 100%
- +
Es par to domāju. Manā galvā nez kāpēc skanēja senas grupas “Nautilus Pompilius” dziesmas rindas – “Kādu vakaru dārzā satiku meiteni vienu, viņa staigāja zem mēness, es viņai sekoju ēnas. alejas…”. Šajā dziesmā meitenes vārds bija Venēra. Tad es sapratu, kāpēc man radās šī asociācija – Venera ir zila zvaigzne debesīs, un meitene, parādoties, izmeta zilu krāsu. Ir izlemts.
"Parauga nosaukums būs Venēra," es teicu.
"Paldies, Vasīlij," man šķita, meitene priecīgi atbildēja.
– Vai esat gatavs sākt testēšanas programmu? – viņa jautāja.
– Kāds ir mūsu plāns šodienai? – uz jautājumu atbildēju ar jautājumu.
"Pirmais pētījuma posms" Meteoru uzbrukums, "Venera paziņoja informāciju.
"Labi," es piekritu. Man īsti nebija izvēles. Tas ir tieši tas, kāpēc es esmu šeit. Ja pirmais punkts ir meteorīta uzbrukums, tad gudrie puiši Maksa vadībā zina labāk.
– Pirms “Meteor Attack 1” posma starta trīs, divi, viens, starts.
Situācija ap mani krasi mainījās. Es atradu sevi pilnīgā tumsā. Es nejutu ne rokas, ne kājas. Es pat nebiju pārliecināts, ka esmu es. Pēkšņi ap mani iedegās neskaitāmas daudzkrāsainu spuldzīšu. Izskatās, ka esmu kriomiega podā un izskatās, ka esmu tikko pamodusies. Tagad kapsula diagnosticēja manu stāvokli – tātad šis daudzkrāsainu lampiņu ķekars. Kapsulas vāks pamazām kļuva caurspīdīgs, un manās acīs atklājās bezgalīgas telpas attēls. Ar acs kaktiņu pamanīju, ka ir ievērojami vairāk satraucošu sarkano gaismu nekā zaļo. Man ir acīmredzamas problēmas.
Es atpazinu zvaigžņu kuģa Konstantīna Ciolkovska interjeru. Par viņu pastāvīgi tika sniegta informācija dažādos kanālos. Tikai no savas pozīcijas man nevajadzēja redzēt atklāto telpu. Kriomiega kapsulas atradās milzīgā cilindrā, ap kuru bija novietotas dažādas zvaigžņu kuģa daļas.
Pēkšņi manu acu priekšā pazibēja akmeņi. Viņi ietriecās zvaigžņu kuģa konstrukcijā. Pilnīgā klusumā viņi saspieda kosmosa kuģi putekļos. Aizraujošs skats. Meteorītu lietus spēks bija vienkārši pārsteidzošs.
Tad manu skatienu pievērsa viens gruveša gabals. Ar kaut kādu iekšēju sajūtu es sapratu, ka viņš lido caur manu dvēseli. Lēnām un graciozi viņš peldēja tieši man pretī. Otrs, un kapsulas vāciņš saplīst smalkos putekļos. Mirklis un akmens saspiež manas krūtis. Es skaidri dzirdu lūstošu kaulu skaņu. No plīsušajiem traukiem izlido asins pilieni, kas vakuumā uzreiz pārvēršas sarkanās ledus bumbiņās. Ziņojumi no nervu galiem beidzot sasniedz smadzenes, un tās eksplodē no sāpēm. Mirklis, melnums. ES nomiru.
Kapsulas vāks pacēlās un es no tā izkritu želejas strūklā. Smadzenes joprojām atteicās uztvert apkārtējo realitāti un pamest omulīgo nebūtības melnumu. Man bija jāpiespiež ķermenis strādāt gandrīz manuāli.
Ārstu komanda piesteidzās pie manis, kaut ko injicēja man rokā un uzlika man uz sejas skābekļa masku. Manas smadzenes pamazām atlaidās, un ārsti mani atbrīvoja no savām sīkstajām rokām. Uzsmaidīju visiem un pacēlu īkšķi.
Viņi man uzvilka halātu un aizveda uz dīvāna gaiteņa stūrī. Blakus dīvānam bija galds ar dzērieniem. Ar trīcošu roku ielēju biezā glāzē ābolu sulu un alkatīgi to izdzēru. Es gribēju to atkārtot, bet Makss pienāca un mani apturēja.
"Tas vairs nav tā vērts," viņš teica, satverot manu roku. Es noliku glāzi un krūzi atpakaļ uz galda un atspiedos uz dīvāna.
– Ko tu saki? – Makss pēc dažām minūtēm pārtrauca klusumu.
"Reālistiski," es atbildēju, "ļoti reālistiski." Es tikai domāju, kādu palīdzību Venēra var sniegt nākamajiem Tīgardenas iemītniekiem šādā situācijā?
– Venera? – Makss neizpratnē paskatījās uz mani, paceļot jautājošu uzaci.
"Tātad tagad jūsu parauga numuru sauc par kaut ko," es paskaidroju.
– Tas ir skaidrs. Šajā situācijā droši vien nekas, taču viņa ieteica izmaiņas avārijas seku likvidēšanas protokolā. Konkrēti, kolonisti tagad tiks izcelti no kriomiega tikai tad, kad viņi piezemēsies maršruta pēdējā punktā,” Mans neizpratnē atbildēja Makss.
"Starp citu, Pāvels Dmitrijevičs minēja, ka jūs mācījāt Venēru, izmantojot zinātniskās fantastikas rakstnieku darbus," es turpināju sarunu.
"Kopumā tas nav tālu no patiesības," sacīja Makss.
– Un kā šajā situācijā rīkojās zinātniskās fantastikas korifeju tēli? – ES jautāju.
"Principā tāds pats kā tu, Vasīlij," Makss atbildēja.
– Kāda tad bija šīs simulācijas jēga? – turpināju jautāt.
"Ir daudz nozīmju," viņš sāka skaidrot, "modeļa veiktspējas pārbaude, kapsulas darbības pārbaude, simulācijas atbilstības pārbaude un subjekta reakcijas, tīri zinātniska zinātkāre, derības."
– Vai tu domā derības? – es nesapratu.
"Mēs deram uz laiku, kad tēma turpināsies," viņš smaidot paskaidroja.
– Kā man iet? – ES jautāju.
"Es biju vistuvāk," Makss lepojās.
"Apsveicam," es teicu, "kāda ir balva?"
"Es visus pacienāju ar vakariņām," viņš smejoties sacīja.
"Tev ir dīvainas spēles," es novilku.
– Nu, vai esat gatavs otrajai kārtai? – Makss jautāja, uzsitot man pa ceļgalu.
– Vai man ir izvēle? – jautāju un piecēlos no dīvāna.
3. nodaļa. Ja ilgi skatāties bezdibenī…
Mani ievietoja atpakaļ kapsulā. Vāks aizvērās un iestājās tumsa. Tumsa ievilkās. Es mēģināju kustināt pirkstus, bet es tos nevarēju sajust, es mēģināju kustināt kāju pirkstus, bet es arī nevarēju tos sajust. Es mēģināju saliekt rokas un kājas, atkal nekādas atbildes. Es atslābinājos un mēģināju analizēt situāciju. Izdomāju divus variantus.
Pirmais bija tas, ka kapsula nedarbojās. Mani cieši ieskauj gēls, kam ir jānodod impulsi nervu sistēmai. Ja tas tā ir, tad pēc kāda laika vai nu tehniķi attālināti atrisinās problēmu un eksperiments turpināsies, vai arī neatrisinās un mani atkal izņems no kapsulas. Šajā gadījumā viss, ko es varu darīt, ir gaidīt. Nav tā ērtākā vide morālajam mieram, bet man nav izvēles. Interesanti, kā šādā situācijā uzvesties īsti kolonisti? Tad mani pārņēma nojauta, ka tā tomēr ir iespējama otrā iespēja, proti, uzvedības pārbaude nestandarta situācijā.
Atcerējos bērnībā un jaunībā lasītu stāstu, šķiet, Staņislava Lemu un, šķiet, par pilotu Pirksu. Šajā stāstā Pirx tika pārbaudīta psiholoģiskā stabilitāte. Lai to izdarītu, viņš tika ievietots ūdens baseinā, kura temperatūra bija vienāda ar viņa ķermeņa temperatūru. Es neatceros, kā viņi sasniedza neitrālu peldspēju, bet viņš nemaz nevarēja nogrimt. Nu, arī gaismas tika izslēgtas. Rezultātā šķita, ka viņš peld pilnīgā tumsā.
Kopumā viņa smadzenes, mēģinot pieķerties vismaz kaut kam absolūtā informācijas bada stāvoklī, sāka mēģināt papildināt informācijas plūsmas, kuras no ārpuses bloķēja plūsmas no iekšpuses. Un viņam nekas neizdevās. Mūsu smadzenes ir paredzētas, lai apstrādātu informāciju no ārpuses. Informāciju, kas nāk no iekšpuses, lieliski apstrādā muguras smadzenes. Vispār sāka klīst, šķobīties un ļodzīties.
Un šķiet, ka es sāku nonākt līdzīgā stāvoklī. Kamēr es to atcerējos, mana sajūtu zona sabruka līdz zonai, kurā maska pieskārās manai sejai. Tiklīdz es par to domāju, manas smadzenes priecīgi pieķērās šim informācijas kanālam un nāsis šausmīgi niezēja.
Es mēģināju abstrahēties no šīs sajūtas, bet vienalga. Centieties nedomāt par balto ziloni, kad jums nav atļauts domāt par balto ziloni. Mūsu smadzenes ir tik nepatīkama lieta. Šķiet, ka daba evolūcijas procesā pēkšņi ieguva inteliģenci un to mums piešķīra kā sodu.
Jo vairāk es centos nedomāt par deguna niezi, jo vairāk tas kļuva niezošs. Ak, mammu! Es mēģināju atcerēties, ko pilots Pirkss darīja šajā stāstā. Cik atceros, viņš neko nedarīja. Vienkārši mēģinu paturēt smadzenes savās rokās. Vismaz man noteikti ir deguns.
Pēkšņi es atcerējos, ka patiesībā esmu testētājs un man pat ir virtuālais palīgs. Es piezvanīju Venērai. Venēras figūra materializējās no tumsas manu acu priekšā.
– Venēra, kas notiek? – ES jautāju.
"Pārbaudām subjekta reakciju uz uzdevumu MA-23-675," viņa atbildēja.
– Vai to iespējams cilvēciski izskaidrot? – turpināju jautāt.
– Es sniegšu detalizētu skaidrojumu. Meteorīta uzbrukuma rezultātā tika bojāta kriomiega kapsulu vadības ķēde. Kapsulas pārgāja uz autonomu vadību. Kapsulu uzturs ir traucēts. Ir imitācija stāvoklim, kad tiek piegādāta jauda tikai vadības ķēdei un uzraudzīta smadzeņu darbība,” viņa skaidroja praktizējamā uzdevuma būtību.
– Tātad, cik es saprotu, šajā scenārijā topošais kolonists nekad nekļūs par kolonistu? Kuģis būtībā tika iznīcināts, un tagad viss, ko es redzu, ir mirstošu smadzeņu halucinācijas,” es turpināju sarunu.
"Pilnīga taisnība," apstiprināja Venēra.
– Un kā jūs varat palīdzēt šajā situācijā? – Arvien vairāk nesapratu, ko sistēmu izstrādātāji vēlas panākt, pārbaudot šādus uzdevumus.
– Daudzos zinātniskās fantastikas darbos mirstošajam galvenajam varonim ir reāls vai iedomāts sarunu biedrs, ar kuru sarunās varonis pavadīja savas dzīves pēdējās stundas vai minūtes. Parunāsim? – Vai tas ir tikai es, vai arī viņa mani ķircina?
– Pagaidām ar to iztiksim. Cik ilgi es tā karāšos tumšajā nebūtībā? – es jautāju, nedaudz nomierinoties.
"Es varu pāriet uz nākamo uzdevumu," Venēra atbildēja.
– Kuru? – jautāju, cerot vismaz garīgi sagatavoties.
"Tas ir noslēpums," Venēra atbildēja. Vai tas ir tikai es, vai arī viņa ļauni smaida?
Ainava uzreiz mainījās. Lai gan es paliku kriomiega kamerā, tagad es jutu savu ķermeni un pat varēju kustināt savas ekstremitātes. Viņš izdvesa. Varu sev atzīties, ka biju diezgan nobijies. Tātad, ko nejauku izstrādātāji man šeit ir sagatavojuši? Ja pareizi atceros Maksa teikto, tad avārijas gadījumā no kriomiega vajadzētu izkāpt tikai maršruta beigu punktā. Tomēr Venēra teica, ka kapsulām ir autonoma kontrole. Interesanti, kā viņi plāno to apvienot? Nu, pieņemsim, ka viņi labo protokolu, bet, ja vadības telpa tiks iznīcināta, kā tiks kontrolētas kapsulas? Tieši tā – autonoma.
Un te mēs atkal atgriežamies. Ja kapsulas ārējais barošanas avots neizdodas, tiks palaists protokols kolonista izcelšanai no kriomiega. Protokols ir iebūvēts katrā kapsulā, un, lai to mainītu, jums tie visi ir atkārtoti jāflash. Desmit tūkstoši kapsulu. Misijas netiks pabeigtas laikā līdz sākumam. Ja lietas būtu notikušas uz Zemes, viss būtu izdevies labi. Bet, cik atceros no ziņām, kapsulas jau ir ieliktas kosmosa kuģī. Es ceru, ka kapsulām ir attālā programmaparatūras funkcionalitāte. Tikmēr kolonistiem šādā situācijā būs tikai sarunas ar Venēru.
Labi, es par kaut ko domāju. Tāpēc es pamodos, bet kapsula neatvērās. Ko tas nozīmē? Un tas nozīmē, ka no plāksnēm ar burtiem “O”, “P”, “F”, “A” ar visu roku veiklību nevarēs salikt vārdu “MŪŽĪBA”.
Gēls no kapsulas pakāpeniski ieplūda norādītajos rezervuāros. Ventilatori sāka darboties un pēc aptuveni piecām minūtēm kapsulas iekšpuse kļuva sausa. Tas ir labāk, pretējā gadījumā peldēšana triecienu absorbējošā gēlā vispār nav iespējama.
Es mēģināju apgriezties, lai redzētu, vai kapsula var atvērties no iekšpuses. Šķiet, ka nē. Nebija vietas šūpoties, lai sistu spēcīgāk. Es mēģināju pretoties, bet slēdzenes turējās cieši. Tie ir paredzēti, lai paātrinātu aptuveni desmit, tāpēc es pat neliku viņiem kustēties ar savām pūlēm.
Tātad, kas ir monitorā? Visi rādītāji joprojām atrodas zaļajā zonā. Tas ir labi. Un tad viens indikators mainīja krāsu uz dzeltenu. Kas mums te ir? Tava māte! Skābeklis. Vai tas ir ilgstošas asfiksijas scenārijs skābekļa trūkuma dēļ, vai kā? Tie ir frīki. Es atcerējos vecu filmu ar nosaukumu “Skābeklis”, bet tur galvenais varonis tika izglābts. Viņa piespieda Sistēmu sūknēt skābekli savā kapsulā no bojātām kapsulām. Ja, veidojot uzdevumus, izstrādātājus iedvesmoja kaut kas līdzīgs, iespējams, šī ir iespēja.
Es sāku vadības panelī meklēt kaut ko līdzīgu ārējai komunikācijai vai saziņai ar vadības datoru. Aizmirsti. Šķiet, ka kapsulas šeit nav sasaistītas vienā resursa cilpā. Pēc eksperimenta mums jājautā Maksam. Beidz, kāpēc gaidīt, man ir Venera.
Izsaukta Venēra. Viņa parādījās aiz kapsulas vāciņa un priecīgi pamāja man. Tieši tā, viņš joko. Vai vēlaties uzzināt, kā viņa ieguvusi humora izjūtu? Lai gan tas var būt kāda no radītājiem darbs. Tad jums jāskatās viņam acīs.
– Venera, kā atveras kapsula? – ES jautāju.
"Pēc izmaiņu veikšanas visas kapsulas automātiski atveras, kad tās sasniedz galamērķi," viņa priecīgi ziņoja.
– Vai ir arī citas kapsulu atvēršanas iespējas? – noskaidroju.
"Jā," viņa vienkārši atbildēja.
– Venēra, varbūt es ar knaiblēm neizvilkšu no tevis katru vārdu. "Tu esi kā mans palīgs, un jums a priori jāsniedz man visa nepieciešamā palīdzība, ja nonāku sarežģītā situācijā," es praktiski kliedzu.
– Iesaku nomierināties. Paaugstināta emocionālā fona stāvoklī skābeklis beidzas ātrāk,” viņa teica atbildes vietā uz uzdoto jautājumu.
– Kā. Atvērt. Šis. Sasodīts. "Kapsula," es izspiedu, lēnām izrunājot katru vārdu.
"Pašreizējā situācijā nekādā gadījumā, priekšniek," viņa teica un piemiedza aci.
– Runājot par? – es nesapratu.
– Vasīlij, vai jūs nejauši esat no Saratovas? – viņa negaidīti jautāja.
– Nē, kāpēc tu uzdevi šo konkrēto jautājumu? – atbildot jautāju.
“Saratovas iedzīvotāju sarunvalodas iezīme ir bieža jautājuma “Ko tu ar to domā?” lietošana,” viņa skaidroja.
"Es saprotu, es noteikti neesmu, bet es nevaru galvot par saviem senčiem," es viņai paskaidroju.
– Cik interesanti. Tas, iespējams, runā par jūsu ģenētisko atmiņu. Vai esat mēģinājuši veidot ciltskoku vai rakāties arhīvos? – viņa turpināja jautāt.
– Nē, mana vecmāmiņa raka. "Viņa mantoja no savas vecvecmāmiņas ejošu ciltskoku, un viņa mēģināja to paplašināt gadsimtu dziļumos un paplašināt," es atbildēju.
"Ak, cik interesanti," viņš sita ar skropstām, izrādot patiesu interesi.
Sāku kaut ko uzminēt un paskatījos skābekļa indikatoru. Viņš pārliecinoši iegāja sarkanajā zonā. Temperatūra kapsulā sāka celties. Galvas āda zem matiem kļuva mitra. Jutu, ka pār manu kaklu noslīd sviedru lāse.
– Venēr, vai tu tagad atkal īsteno scenāriju “Mirstošā saruna”? – noskaidroju, pamatīgi svīstot.
– Nu, tas ir tik skaidrs, vai ne? – viņa vīlusies jautāja.
"Patiesībā nē, vienkārši apstākļi kapsulā mainījās, un es sapratu jūsu spēli," es mēģināju viņu nomierināt. Lai gan, kāpēc es jokoju – šis ir virtuālais palīgs. Vai arī es esmu ieslodzīts prātā un mēģinu humanizēt datorprogrammu? Šeit izstrādātāji ar prātu tagad šķūrē informācijas plūsmas. Sasodīts, es varētu uzrakstīt disertāciju par savām garīgajām dīvainībām.
"Tātad sakiet man, Venēra, vai ir veids, kā atvērt kapsulu no iekšpuses," es uzdevu visprecīzāko iespējamo jautājumu.
"Ne no iekšpuses," viņa ātri atbildēja. Kaut kas no ātruma, ar kādu viņa atbildēja, man likās aizdomīgi.
– Protams? – Es mēģināju no viņas iegūt patiesāko atbildi.
"Jums neizdosies," viņa atbildēja pēc ilgas pauzes.
– Kāpēc tu esi tik pārliecināts? – es uzreiz noskaidroju, neļaujot viņai pārslēgties uz citām tēmām.
"Šī iespēja tehniski nav paredzēta," viņa atkal apstājās pirms atbildes. Vai viņa vienkārši kavē laiku vai pārbauda informāciju, pirms to man sniedz? Labi, es mēģināšu tikt tālāk.
"Jebkurā gadījumā ir jānodrošina kolonistiem iespēja patstāvīgi atstāt kriomiega kapsulu šādās ārkārtas situācijās," es teicu Venērai, "pastāstiet man labāk par kapsulas slēdzenes dizainu un kāpēc tā nevar būt. atvērts no iekšpuses."
– Elektromagnētiskā slēdzene EMZ-45-12A, ko ražo uzņēmums Comic Technologies, Obninsk. Turēšanas spēks ir tūkstotis kilogramu,” tehnisko informāciju citēja Venēra.
– Vai tam nevajadzētu atvērties automātiski, kad tiek izslēgts ārējais barošanas avots? – ES jautāju.
– Šajā modelī šī funkcija ir mainīta. Slēdzenes dizains satur autonomas barošanas avota elementu, kas ļauj slēdzenei pildīt savas funkcijas ārkārtas situācijās,” atbildēja Venēra, vēlreiz minot slēdzenes tehniskos parametrus.
– Interesanti, kurš idiots šai pilij izdomāja tādu funkciju? – praktiski iekliedzos sirdī.
– Vai jūs interesē kāda konkrēta projektētāja uzvārds, vārds, uzvārds, vai tas bija tikai retorisks jautājums? – Venēra jautāja ar skaidri dzirdamu ļaunprātību balsī.
"Retoriski," es viņai atbildēju, "man vairāk interesē, vai šī persona ir pierakstījusies kā kolonists?"
– Jūsu pēdējā jautājuma intonācija atkal tiek interpretēta kā retoriska, un tāpēc atbilde uz to jūs neinteresē, vai ne? – Venera turpināja sarkastiski.
"Tātad," es viņai piekritu, "labāk nosūtiet viņam ziņu, ka viņa piedāvātais tehniskais risinājums neiztur reālo apstākļu pārbaudi, un lūdziet viņa vadību kaut kā viņu sodīt, nu, vismaz atņemt viņam prēmiju un dodiet viņam atvaļinājums februārī.
– Labi, es sastādīšu priekšlikumu atbilstoši jūsu vēlmēm un nodošu apstiprināšanai Maksimam Anatoljevičam. Tas, vai turpināt ar šo priekšlikumu, ir viņa atbildības joma,” viņa skaidroja iespējamo lietas tālāko gaitu.
– Vai kapsulā ir tehniski iespējams papildināt skābekļa krājumus? – Es pārgāju pie nākamā jautājuma, kas mani interesē.
– Šī iespēja tika realizēta. Visas kapsulas ir savienotas ar lokālajiem skābekļa rezervuāriem, kas savukārt ir savienoti savā starpā un ar centrālo rezervuāru,” situāciju noskaidroja Venēra.
– Kā tiek papildināts skābekļa zudums kapsulā? – sāku iztaujāt Venēru tālāk.
"Automātiski, saņemot informāciju no skābekļa daudzuma sensora," Venēra turpināja skaidrot sistēmas darbības principu.
– Nu, kāpēc, pie velna, tas nenotiek? – Es pacēlu, skatoties, kā skābekļa tilpuma indikators pārliecinoši nokrīt sarkanajā zonā.
"Saskaņā ar šo scenāriju galvenā rezervuāra vadība tika iznīcināta meteorīta uzbrukuma rezultātā," Venēra mehāniskā balsī paskaidroja ievada scenāriju. Sasodīti izstrādātāji! Beidz, es nesaprotu, kā ar visu procesu vairākām dublējumkopijām? Mēs nesūtām cilvēkus piknikā uz tuvāko mežu, bet gan aiz sasodītā gaismas gadu mākoņa. Padomju laikos kosmosa kuģiem bija vismaz septiņkārtīga visu procesu dublēšana, bet ko tagad? Jā, ar šādu dizainu viņi nelidos tālāk par pacelšanās laukumu.
– Un kurš bloks pēc konstrukcijas tagad ir pārņēmis galvenās tvertnes vadības funkcijas? – jautāju, arvien vairāk sajūsminādama. Es negaidīju atbildi. Skābekļa indikators pēdējo reizi mirgoja sarkanā krāsā un nodzisa. Es jutu nosmakšanas uzbrukumu. Dažas sekundes neauglīgas cīņas un atkal iestājās tumsa.
Šoreiz kapsula atvērās pati no sevis, un tikai dažus mirkļus vēlāk sapratu, ka neesmu vairs uz virtuālā zvaigžņu kuģa, bet gan īstā testēšanas nodaļā. Ārsti pielēca un sāka pārbaudīt manu stāvokli. Šoreiz man šķita, ka mani sakošļā kāds milzīgs dinozaurs. Pēc tam norija, un tad atgrūda.
Ārsti man kaut ko injicēja un lēnām sāka mani palaist. Eskulapieši, atbalstot mani aiz rokām no abām pusēm, nolaida mani no platformas un pieveda pie dīvāna, uz kura es sabruku kā kartupeļu maiss. Es gribēju tikai vienu – lai klājas kā želeja, un lai neviens mani nekrata.
Manas vēlmes nepiepildījās. Makss piegāja pie dīvāna un pielēca viņam blakus.
"Tu neizskaties īpaši labi, Vasīlij," viņš sāka sarunu.
"Paldies, es mēģināju," es atbildēju, uzmanīgi izrunājot vārdus.
– Patiesībā zvaigžņu kuģa dizainā ir iestrādāta desmitkārtīga atlaišana, taču es ar prieku izspiedīšu situāciju izstrādātāju smadzenes. Šobrīd ir tikšanās, un es tur izbaudīšu,” Makss turpināja savu runu.
"Starp citu, mainiet Venēras iestatījumus, pretējā gadījumā jums būs jāizvelk visa informācija no tās ar knaiblēm," es jautāju.
"Es pats to izdarīšu pēc tikšanās," sacīja Makss.
"Nu tad es esmu mierīgs," es mēģināju jokot.
"Labi, nāc pie prāta, mēs šodien pabeigsim pārbaudes, es devos uz tikšanos," Makss uzsita ar plaukstu pret dīvānu un piecēlās. Kāpēc viņš man ziņo, kur devās? Varbūt viņi patiesībā sabojāja simulāciju.
Es atspiedos uz dīvāna un aizvēru acis. Kungs, ko es esmu iekļuvis? Vienā nepilnā dienā es jau trīs reizes biju miris, kaut arī virtuāli, bet sajūtas bija vairāk nekā reālas. Ar acs kaktiņu pamanīju zilu mirdzumu uz dīvāna sāniem. Neticēdams viņš pagrieza galvu. Venēra sēdēja uz dīvāna. Žoklis lēnām nokrita uz grīdas.
"Sveiki, kļūme," bija viss, ko es varēju izspiest.
"Tu pats esi kļūme, Vasīlij," smejoties atbildēja Venēra.
"Ak, sveiks, Venēra," kāds garāmejošs tehniķis sveicināja palīgu.
"Tas ir foršs vārds, ko tu izdomāji, Vasīlij," viņš man jau teica.
"Paldies," bija viss, ko es varēju izspiest. Venēra turpināja sēdēt man blakus uz dīvāna, viegli smaidot.
4. nodaļa. Turp un atpakaļ
Jauna diena, jauni izaicinājumi. Lai gan testi nav īpaši jauni. Mēs turpinājām pārbaudīt Venēras iespējas palīdzēt nākamajiem kolonistiem. Šodien situācijas ar meteorītu bojājumiem turpinās. Cik saprotu, pēc plāna tiekam galā ar reaktora bojājumiem.
Es stipri šaubos, vai atsevišķs topošais kolonists spēs atrisināt problēmu reaktorā viens pats. Mēs neatrodamies Amerikā, kur jebkurš bezdarbnieks ar trīsgadīgu izglītību draudzes skolā spēj gandrīz acumirklī saprast problēmu, kuru godājamie akadēmiķi nav spējuši atrisināt gadu desmitiem. Tiesa, viņiem nav tāda asistenta kā man.
Kā izrādījās, testu telpā ir projekcijas sistēma un Veneras parādīšanās bija pārsteigums tikai man. Un es jau garīgi atvadījos no jumta.
Vakar es gaidīju, kad Makss atgriezīsies no tikšanās, un jautāju par iespējamību simulēt tik reālistisku miršanas procesu. Viņa atbildē bija zināma loģika. Ja padarīsit procesu mazāk reālistisku, testētājs neapzināti sapratīs, ka tas viss ir nepatiess, un necentīsies izdzīvot par katru cenu. Tagad, ja es nebūtu šis pats testētājs, es viņa argumentus pieņemtu ar lielu triecienu.
Mājās pirmo reizi pēc ilgāka laika stulbi piedzēros. No rīta man bija vajadzīgs ilgs laiks, lai sevi sakārtotu, labi, ka mūsdienu līdzekļi ļauj atbrīvoties no paģirām un ar to saistītās neērtības apmēram stundas laikā. Nu, brīnumainā kārtā mājās atrastā konservētu gurķu burka sagādāja organismam negaidītu pārsteigumu puslitra sālījuma veidā.
Es neteikšu, ka tagad jutos kā gurķis, bet stāvoklis bija tuvu tam. Es uzkāpu pa kāpnēm ar kapsulu bez sajūtas, ka uzkāptu uz sastatnēm. Drīzāk jutos kā jauna iznīcinātāja izmēģinājuma pilots – gatavs ārkārtas situācijām.
Kapsulas aizvēršanas mehānismu klusā šņākšana un es atkal nonāku pilnīgā tumsā. Šoreiz tumsas ilgums bija īss. Es to atstāju neatliekamās palīdzības sistēmas sirdi plosošajam kliedzienam. “Uzmanību, meteorīta bojājumi reaktoram”, “Uzmanību, meteorīta bojājumi reaktoram”, “Uzmanību, meteorīta bojājumi reaktoram”, …
Venēra materializējās kriomiega kapsulā.
– Nu, kas man jādara? – pagriezos pret viņu.
"Pirmkārt, priecājieties, ka inženieri mainīja sākotnējo kriomiega kapsulu izkārtojumu," viņa atbildēja.
– Vai tas bija tikai es, vai tavā atbildē bija acīmredzams sarkasms? – ES jautāju.
"Jā, jūs esat priekšnieks, nevis sarkasma unces," viņa turpināja sarunu, "sākotnējā versijā kapsulas bija jāsaliek kaudzēm, lai ietaupītu vietu." Šādā izvietošanas variantā lielāko daļu kolonistu evakuēt ārkārtas situācijā būtu vienkārši neiespējami.
"Pateicoties globālajam inženieru prātam," es viņai atbildēju, "es biju priecīga, ko darīt?"
"Pēc kriomiega kapsulas atstāšanas jums būs apmēram četrdesmit sekundes, lai ar skafandru tiktu pie plaukta," viņa man pamācīja.
– Kāpēc tik maz? – es nesapratu.
"Nodalījumā ar kriomiega kapsulām nav gaisa, un netiek uzturēta cilvēka dzīvībai ērta temperatūra," viņa paskaidroja.
"Es ņemu atpakaļ savus pateicības vārdus inženiera prātam," es dusmīgi atbildēju, "jo tālāk es eju, jo vairāk esmu pārliecināts, ka viņi rīkojās pareizi, kad izgudrotāji pārbaudīja savus izgudrojumus uz sevi." Dr Džekils neļaus man melot, bet doktors Moro man nepiekritīs.
"Stents ar skafandru atrodas tieši priekšā divsimt metru attālumā," Venēra turpināja norādījumus, neņemot vērā manas piezīmes.
– Cik metru? Divi simti? Es gribu paskatīties šim inženierim acīs – es vienkārši biju panikā – noskriet divsimt metrus četrdesmit sekundēs un tad pat paspēt uzvilkt sev šo skafandru, taču tas ir foršāk par pasaules rekordu. Un tas viss bez gaisa un absolūtai nullei tuvu temperatūrā.
– Kurš teica, ka jāskrien? Nodalījumā nav gravitācijas,” Venēra veica jaunas korekcijas uzdevumā.
"Vienkāršāk nomirt noteikti ir uzreiz," es rezumēju uzdevumu, "kur šī kapsula atveras?"
"Lai atvērtu slēdzeni no iekšpuses, ar labo roku pavelciet izvirzīto sviru," atbildēja Venēra.
Es aptaustīju ar roku, bet nevarēju uzreiz atrast sviru. Atkal garīgi novēlot visiem konstruktoriem ilgu veselību, es mēģināju saliekt savu ķermeni, lai meklētu šo sviru. Pēc vairākiem mēģinājumiem es viņu ieraudzīju un satvēru ar roku. Pēc desmit dziļām ieelpām un garām izelpām centos pēc iespējas nomierināties un pavilku sviru. Vāks nokāpa, un es metos ārā no kapsulas.