- -
- 100%
- +
Kāds muļķis! Venera teica, ka gravitācijas nav. Mana ķermeņa iegūtais impulss mani svieda uz augšu, un man nebija laika labot savu lidojumu. Krievu tautas sakāmvārds darbībā: "Ja steigsies, jūs liksit cilvēkiem smieties." Vēl viens, starp citu, arī vairāk nekā atbilst manam rezultātam: "Piespiediet muļķi lūgt Dievu, viņš viņam pārdurs pieri."
Es aizlidoju no kapsulas sešdesmit metru reiz desmit grādu leņķī un apstājos. Es pamāju ar rokām un kājām, jūtot, kā apkārtējais aukstums izsūc no mana ķermeņa atlikušo siltumu. Manas plaušas vienkārši dega. Kapsulā glabātais gaiss aktīvi metās ārā no tiem. Šūpoles kļuva arvien grūtākas, aukstums sasaldēja muskuļus, gaiss izplūda no plaušām, un es atkal nomiru.
Kapsula atvērās un es izrāpu ārā. Laipnie tehniķi iegrūda man rokās tasi karstas kafijas. Es dzēru lēniem malkiem, bet simulētais aukstums, kas saistīja manu ķermeni, nedomāja mani pamest. "Tik tālu tehnoloģija ir tikusi," es domāju. Tehniķi man atnesa segas un vēl vienu kafijas tasi. Es nogāzos uz dīvāna un ietinos lielā segas kokonā. Makss pienāca pie manis.
"Es vienmēr esmu uzskatījis, ka krievu inženieri ir stilīgākie pasaulē, bet viņi neļauj viņiem apgriezties," es viņam teicu, klabinot zobus.
– Šķiet, ka šis viedoklis tagad ir krasi mainījies? – viņš smaidot jautāja.
– Kardināli. "Es atceros veco joku par pazaudētu vietu un saprotu, ka tas nav par vietu, bet par greizām smadzenēm," es paskaidroju savu nostāju.
– Vai tiešām projektēšanas stadijā nebija iespējams vismaz hipotētiski domāt, ka divsimt gadu lidojuma laikā neizbēgami radīsies kādas problēmas, kas kolonistiem būs jāatrisina? – jautāju Maksam.
"Sākotnējā koncepcijā robotiem bija jāatrisina visas problēmas lidojuma laikā," viņš paskaidroja.
– Cik saprotu, sākotnējā koncepcija nez kāpēc tika atmesta? – uzdevu vadošo jautājumu.
"Diemžēl pašreizējais robotikas stāvoklis nav ļāvis izveidot universālu robotu, kas atrisinātu visas paredzētās problēmas," Makss atbildēja, taču mēs nezaudējam optimismu. Šobrīd tiek testēta nākamā robota Fedor versija.
– Kāda jēga mēģināt izveidot universālu robotu? Vai nebūtu daudz vieglāk koncentrēties uz robotiem konkrētu uzdevumu veikšanai? – jautāju, – cik saprotu, daudz vieglāk ir izveidot robotu, kas atrisina konkrētu problēmu, nekā universālu.
"Es pilnīgi piekrītu, un turklāt parasti robots, kas pielāgots konkrētas problēmas risināšanai, tiek galā ar to daudz efektīvāk nekā universāls rīks," Makss man piekrita.
– Tad kāpēc jūs pārtraucāt izstrādāt universālu? – turpināju uzdot jautājumus.
"Ietaupījumu, loģistikas un apkopes jautājumi," skaidroja Makss, "viendabīga aprīkojuma apkopi ir daudz vieglāk organizēt nekā daudzu neviendabīgu iekārtu apkopi."
"Jā, es kaut kā aizmirsu paskatīties uz problēmu no šīs puses," es piekritu.
Mēs kādu laiku klusējām. Tehniķi atnesa jaunas kafijas tases un sviestmaižu šķīvi. Es pateicīgi pamāju ar galvu un metos pie ēdiena. Aukstums pamazām sāka norimt.
– Starp citu, Maks, vai simulācijā ir iespējams mainīt skafandru plaukta vietu? – jautāju, uzmanīgi sakošļājot sviestmaizi. Sviestmaizes bija ar sarkanām zivīm, labs ēdiens Roscosmos, pie sevis nodomāju un parādīju tehniķim, kurš atnesa īkšķi.
"Simulācijā viss ir iespējams, bet es gribētu mēģināt atrast risinājumu bez radikāli kustīgām zvaigžņu kuģa daļām," viņš iesmējās.
"Labi, es joprojām lidošu," es lemti piekritu. Pabeidzot sviestmaizes un pabeidzot kafiju, es beidzot sasildījos. Ļoti negribējās atkal ienirt rūgtajā aukstumā, tāpēc devos nokārtot savas dabiskās vajadzības, lai vēl nedaudz aizkavētu atgriešanās laiku pie kapsulas.
Nu, kā dziedāja viena dziesma: "Vēl viens skrējiens priekšā." Es apņēmīgi piecēlos, un es gribētu teikt Golgātai, bet tikai uz kāpnes ar kapsulu.
“Tumsa, tumsa, es neesmu tavs,” es pārfrāzēju vienas no Sergeja Lukjaņenko grāmatas varoņa teikto. Dažas sekundes gaidīšanas, un es esmu atpakaļ kriomiega kapsulā. Atkal parādījās Venera.
– Kāpēc šis man ieceltais palīgs nav bērnišķīgs? – es viņu sveicināju ar jautājumu.
"Esiet konkrēts, priekšniek," viņa nekavējoties atbildēja.
– Kāpēc tu man nepastāsti algoritmu, kā ātrāk tikt pie letes? – es precizēju.
"Es rūpējos par jūsu vīrišķo ego," viņa vienkārši atbildēja, "jūs, vīrieši, nekad neievērojat sieviešu ieteikumus." Jums pat ir teiciens: "Klausieties sievieti un rīkojieties pretēji." Tikai ļoti bieži jūsu pieņemtie lēmumi noved pie fiasko, un jūs atceraties sieviešu padomus. Tiesa, tajā pašā laikā tu saglabā pārliecību, ka visu izdomāji pats.
– Venēra, tu neesi sieviete, vai ne? – Es mēģināju noskaidrot situāciju. Kaut es to nebūtu teicis. Pops un Venera iztvaikoja. Sasodīts, šķiet, ka viņa bija aizvainota. Un tagad ko es varu darīt? Vai lūgt piedošanu virtuālai meitenei? Yokarny bobay, un tāpēc problēmas ir caur jumtu, un šis joprojām ir ton.
"Venēra, piedod," es teicu. Pagaidīju minūti, nekas nemainījās. Ak, šīs sievietes ar savām pretenzijām. Es nožņaugšu izstrādātāju, kurš to uztaisīja šādi. Būs kritiska situācija, vīrietis būs uz robežas, viņš kliegs un viņa stulbi aizskries saulrietā un atstās kolonistu mirt? Kā ir ar pirmo robotikas likumu? Robots nevar nodarīt kaitējumu cilvēkam ar savu darbību vai bezdarbību. Čau, Venēra? Es saprotu, ka tehniski viņa nav robots, bet būtība ir tāda pati.
Labi, bez palīdzības. Jums tas būs jādara pašam. Ar pazīstamu kustību es aptaustīju sviru, lai atvērtu kapsulu. Tāpēc pagājušajā reizē es pārāk ātri izvilku no kapsulas. Mani iznesa no tā, un es sastingu. Tagad mums jāmēģina gludi izplūst un nokrist uz grīdas. Cerams, ka uz grīdas būs kaut kas, uz ko ķerties.
Nu viens, divi, trīs, četri, pieci – zaķis izgāja pastaigāties. Es pavilku sviru. Turoties pie kapsulas malām, es apsēdos, pārgrupējos un izslīdēju ar galvu pa priekšu. Zāles grīda ar kapsulām bija stieņu režģis. "Interesants inženiertehniskais risinājums," ātri pavīdēja doma. Ar kājām atgrūdu no kapsulas sienas un, kustinot rokas, ar skafandriem piepeldēju uz bagāžnieku.
"Tev pa kreisi, cik auksts," – manā galvā dauzījās tikai viena doma. Esmu gandrīz klāt. Aukstuma sagrozītie pirksti pieskārās glābšanas uzvalkam, un apziņa izdzisa.
"Māte, māte, māte – atbalss atbildēja kā parasti," – ar šo domu es izkāpu no kapsulas. Atkal kafija, sviestmaize un sega riņķī. Pusstunda, lai sasildītos, un es atkal kāpu kapsulā.
Šoreiz mēģināju spēcīgāk spiest ar kājām un pēc tam stiprāk spiest ar rokām. Līdz ar to bija lielāka piepūle un skābeklis plaušās beidzās ātrāk. "Kuce, es gandrīz paspēju," es atkal izkritu no kapsulas. Kafijas vairs nebija, tāpēc palūdzu tēju.
Pirms pusdienām es nomiru vēl četras reizes. Jutos kā azartisks kazino, likās, ka laimests jau ir kabatā, vajadzēja tikai pastiept roku, bet tad bam un atkal saņem zilču. Man bija jāapstājas un jāmēģina analizēt visas savas darbības. Varbūt man kaut kas pietrūkst un kaut kur ir iespēja iegūt dažas sekundes. Lai gan ar dažiem man nepietiek. Man vajag iegūt desmit sekundes vai vēl labāk piecpadsmit. Pretējā gadījumā es nevarēšu iesaiņot savu nosalušo ķermeni skafandrā.
Pusdienās es kaut ko ēdu ar nīgru sejas izteiksmi. Kaut kur apziņas perifērijā smadzenes pat atzīmēja, ka ēdiens ir ļoti garšīgs. Nezinu, vai tas ir pavāra nopelns vai mans nomāktais stāvoklis, kas mēģina atrast apkārtējā vidē papildus iemeslus priekam.
Ejot atpakaļ, manas smadzenes drudžaini mēģināja izdomāt izeju no situācijas, bet nekas nesanāca. Vai es varu uzņemt dažas sīkas detaļas un, kamēr es lidoju pirms nākamās atgrūšanas, tās atmest, lai dotu sev papildu impulsu? Droši vien iespējams, bet kur tās dabūt? Es nevaru izjaukt kapsulu ar kailām rokām, un paredzamajā telpā nav citu sīku detaļu avotu.
Nākamo manu pārbaudījumu kārtu priekpilnās krāsās iekrāsoja Veneras atgriešanās. No manas dvēseles tika pacelts akmens. Protams, viņa ir infekcija, joprojām tā pati, bet kaut kā patīkamāk kopā ar viņu nomirt, es gandrīz teicu. Ar skābu sejas izteiksmi, ar visu savu izskatu parādot, ka viņa man izdara milzīgu labumu, Venēra ieteica man izmantot kājas, spiežoties no grīdas.
Es esmu muļķis, tas bija virspusēji. Manas kājas ir daudz stiprākas par rokām, kas nozīmē, ka varu dot sev lielāku impulsu un ātrāk sasniegt savu mērķi. Es elpoju nedaudz ilgāk, ievilku vairāk gaisa krūtīs un pavilku sviru. Stumšana ar kājām, raušana ar rokām, grūšana ar kājām, raušana ar rokām. Stends ar skafandru tuvojās daudz ātrāk.
Labā roka, izstiepta uz priekšu, satver statīva rokturi, muskuļi saliek stīvo ķermeni skavās un ienes skafandra iekšpusē. Uzvalks automātiski sāk piegādāt ķiverei skābekli un aizver durvis aizmugurē. Plaušas, pārsprāgstot no sāpēm, izspiež veco gaisu un konvulsīvi ievelk jaunu gaisu.
Oho, var kādu brīdi atpūsties. Uzvalka dators noteica, ka iekšā esošajam cilvēkam temperatūra ir zem normas, un ieslēdza apkuri. Man tirpa pēdas un plaukstas. Asinis tiek sūknētas caur sasalušajiem kapilāriem. Ceru, ka iekšējie bojājumi nav kritiski.
"Paldies, Venēra," es patiesi pateicos virtuālajai meitenei.
"Esi laipni gaidīts," viņa vēsi atbildēja.
"Kur tālāk?" es jautāju, uzmanīgi nepamanot viņas toni.
"Kuģu terminoloģijā uz leju," viņa atbildēja, "iespēja civiliedzīvotājiem, pa kreisi."
Es aizgāju prom no letes. Uzvalkā ir iebūvēta magnētiskā aiztures sistēma, tāpēc varēju pārvietoties sev ierastajā veidā. Iedegās virziena bultiņa uz ķiveres stikla, gluži kā kādā spēlē. Zem bultiņas parādījās uzraksts: "2347 soļi līdz mērķim." Man likās, ka tie ir kādi divi kilometri. Uz Zemes parasts cilvēks šo attālumu, nesvīstot, veiks divdesmit līdz trīsdesmit minūtēs.
Šeit kosmosā katrs solis tika papildināts ar papildu darbībām: magnetizē, sper soli, demagnetizē, tad atkal magnetizē, sper soli, demagnetizē. Un tā jau divi tūkstoši trīs simti četrdesmit reizes.
Tūkstoš jūdžu garš ceļojums sākas ar pirmo soli. Ja ņem vērā, ka ķīnieši pēc dažādām aplēsēm bija aptuveni trīssimt līdz trīssimt sešdesmit soļu vai standartizēti piecsimt metri, tad mans ceļš nepārprotami bija daudz īsāks.
Solis, vēl viens solis, vēl viens solis. Klusums bija nomācošs. Smadzenes zemapziņā gaidīja metālisku skaņu no katra soļa. Bet kosmoss klusē. Lai pārraidītu skaņu, ir nepieciešams gaiss, un kosmosā ar to ir problēmas. Grūti bija arī ar orientieriem un to uztveri. Kreisajā pusē peldēja monotoni statīvi ar kriomiega kapsulām, bet labajā pusē tieši tādi paši statīvi ar kapsulām. Nobraukto attālumu varēja novērtēt tikai pēc pakāpeniski dilstošā soļu skaitītāja zem bultiņas.
Es tiešām nevēlos doties kosmosā. Manā galvā iešāvās doma un negribēju iet prom. Cik cilvēkam šeit viss ir svešs. Es nesaprotu visus tos, kuri sabāž savus līķus plānos kosmosa kuģu cilindros un dodas nezināmajā. Zināmā mērā varu samierināties ar zemes ceļotāju vēlmi atklāt jaunas zemes. Sarežģītākajos apstākļos izdzīvošanas varbūtība nepārprotami ir lielāka par nulli. Kosmosā pat tādas varbūtības drupatas netiek novērotas.
Radiācijas sensors sāka pīkstēt. Izskatās, ka reaktors jau ir tuvu.
5. nodaļa. Saule rokās
Sensora pīkstošā skaņa mani pat sāka kaut kā iemidzināt. Man nācās sev atgādināt, ka nevaru aizmigt – tu nosalsi. Mans tūkstoš jūdžu ceļojums beidzās masīvu durvju priekšā. Uzraksts uz durvīm skaidri liecināja, ka tādiem neliešiem kā man vajadzētu iet garām. Uz durvīm ar lieliem sarkaniem burtiem bija rakstīts “Reaktora nodalījums”, un tieši zem tā bija labi zināmā radiācijas bīstamības zīme. Pa labi no durvīm atradās vadības panelis.
Šeit izskatās pēc inženieru ģēnija. Viņi neļāva man klīst apkārt. Nez kāpēc iekšēji baidījos, ka būs jauna sistēma ar skenēšanas elementiem. Es pat negribēju izkāpt no skafandra, lai uzliktu plaukstu uz skenēšanas paneļa un novietotu aci zem tīklenes skenera. Viss, kas jums bija jādara, bija ievadīt pareizo kodu. Problēma bija tā, ka, protams, es nezināju kodu. Un tagad ko es varu darīt?
Šķiet, ka vienmuļība mani ir notrulinājusi, bet man ir palīgs. Varbūt to vajadzētu pārdēvēt par “klavierēm krūmos”? Nē, pēc tam jūs varat nekavējoties atmest, Venēra man to noteikti nepiedos.
"Venēra," es saucu, "saule, parādiet sevi." Pārsteidzoši, viņa parādījās uzreiz. Viņai ir ļoti apmierināta seja. Vai tava virtuālā draudzene ir izsalkusi pēc komplimentiem? Kas tie viņai ir? ne tikai zinātniskā fantastika, bet arī romantiskie romāni? Lai gan, kāpēc es to daru? Jā, katrā otrajā, ja ne pirmajā zinātniskās fantastikas grāmatā ir kāda mīlestības līnija. Kur es iederos?
– Ko tu gribi? – viņa jautāja. Nē, es uzzināšu, kas tieši viņu ir mācījis, un kaut kā, kad viņa būs ļoti dusmīga, es iesitu viņai pa seju.
"Es tev iedošu durvju kodu," es viņai atbildēju tādā pašā tonī.
"Viens, divi, trīs, četri, pieci," viņa lēni teica, izrunājot katru vārdu. Vai viņi ir pilni ar jokdariem simulācijas nodaļā? Labi, es novērtēju joku no filmas “Spaceballs”.
– Vai man būtu jāpajoko, atbildot par kodu uz koferi? – es viņai jautāju.
"Ak, Vasilijs ir pazīstams ar kosmosa humora klasiku," viņa mani atkal ķircināja. Pēdējo piezīmi atstāju bez atbildes un ar skafandra resno pirkstu pa vienam uzmanīgi nospiedu viņas teiktos ciparus. Panelis turpināja mirdzēt sarkanā krāsā. Es neizpratnē paskatījos uz Venēru, un tad panelis pārslēdzās uz zaļu. Durvju spārni sāka lēnām slīdēt viens no otra. Jā, viņi šeit ilgi kavējas. Droši vien tāpēc, lai apmeklētājam būtu laiks kārtējo reizi beidzot izlemt, vai viņam vajag doties uz šo elli.
Radiācijas sensors pīkstēja kaut kā ātrāk.
– Venēra, kā ar radiāciju, man šeit nav lieku zīveru, bekerelu, pelēko un rentgenu? Pretējā gadījumā es sasniegšu mērķi, un muskuļi nokritīs no maniem kauliem, ”es katram gadījumam precizēju.
– Vasīlij, jūs esat radioaktivitātes eksperts. Vai tev labi gāja skolā? – Viņas komunikācijas maniere sāka mani pamazām sasprindzināt. Nez vai viņai iestatījumos ir kāds slīdnis, kas atbild par sarkasma pakāpi. Lai gan, iespējams, tā bija karma, kas mani nokļuva. Daudzi cilvēki man teica, ka es ar viņiem sazinos tā, it kā viņi būtu garīgi atpalikuši. Tagad es to grābu. Jums jāapstājas un lēnām jāskaita līdz desmit. Viens divi trīs četri pieci Seši Septiņi Astoņi Deviņi Desmit. Dziļi ieelpojiet un dziļi izelpojiet.
"Es nedzirdēju atbildi uz savu jautājumu, Venēra," es viņai atgādināju.
"Uhh, kāds tu esi garlaicīgs Vasīlijs," viņa teica, uzmetot virtuālās lūpas, "vai neviens tev neteica, ka viņi ar meitenēm tā nerunā?"
Kungs, dod man spēku.
– UN? – vēlreiz noskaidroju.
"Pagaidām starojums šeit ir normāls," viņa šņāca man sejā.
– Vai jūs varētu precizēt? – Es neatpaliku.
"Pabeidzot nepieciešamos pasākumus, trīsdesmit minūšu laikā radiācijas deva nepārsniegs apstarošanas slieksni atomelektrostacijas personālam, kas strādā ar jonizējošā starojuma avotiem," viņa sacīja.
– Venēra, ar ko tu tagad runā? "Man ir jāpaskaidro vienkārši, ar pirkstiem," es centos viņai mierīgi paskaidrot, "cik ilgs laiks ir vajadzīgs, lai, kā jūs teicāt, notikums un kāds kaitējums manai veselībai būs. ar?”
"Paredzamais notikuma ilgums ir aptuveni 24 stundas ar letālu iznākumu," viņa klusi atbildēja.
Es apklusu. Gribējās mazliet zvērēt un gaudot. Tad ar uzvalka cimdu uzsitu sev pa ķiveri. Nejauki simulācijas izstrādātāji. Biju jau tik ļoti pieradis, ka sāku domāt, vai kolonisti, pateicīgi par dzīvības izglābšanu, uzcels man pieminekli. Reiz es noskatījos filmu “Armagedons” un vienu sekundi sajutos kā Brūss Viliss.
Tad tas pat kļuva kaut kā aizskaroši. Šī loze nonāks kādam citam un viņam tiks uzcelts piemineklis, bet, ja tas notiks ar mani, tas būs tikai virtuāli. Labi, vēl viena nāve, viena mazāk.
"Svin, Susanin," es pavēlēju Venērai.
Bulta atkal parādījās ķiveres stikla priekšā.
– Trase ir izbūvēta. Pēc piecdesmit soļiem pagriezieties pa kreisi,” ķiveres iekšpusē atskanēja pazīstama balss.
Stomp, stomp, stomp baby. Es staigāju un dungoju pie sevis. Klusums kaut kā lika man pat trakot. Vienīgais veids, kā aizbēgt, bija tava balss. Acīmredzot Venēra uzskatīja savu uzdevumu par pabeigtu un atkal pazuda. Es gāju pa koridoru. Sānos dažreiz bija durvis bez identifikācijas plāksnēm. Vai nu viņi krāpās ar simulāciju, vai arī patiesībā uz šīm durvīm vēl nebija identifikācijas zīmju.
Sekojot navigatora norādījumiem, vispirms nogriezos pa kreisi, tad vēl pēc simts soļiem pa labi, un tad vēl pēc septiņdesmit četriem soļiem sasniedzu maršruta beigu punktu. Es ieskrēju jaunās durvīs. Uz šīm durvīm atšķirībā no visām iepriekš redzētajām bija uzraksts. Uzraksts vēstīja: "Reaktora vadības telpa." Tieši tāpat – zāle, nevis telpa, nevis vadības telpa, bet vienkārši zāle. Iztēle uzreiz uzzīmēja dīvānu, kafijas galdiņu un televizoru, kas pārklāja visu sienu. Man bija jāpiespiež sava griba, lai padzītu apsēstību un atgrieztos realitātē. Realitāte mani sagaidīja ar kārtējo kombinēto slēdzeni. Es nolēmu, ka esmu visgudrākais, un apņēmīgi ierakstīju to pašu kodu. Sistēma domāja, mirkšķināja sarkani un pat kaut kā sarkastiski paziņoja: “Atlicis viens mēģinājums. Ja tiek ievadīts nepareizs kods, durvis tiks aizslēgtas." Man palika auksti.
– Venēra, kāds šeit ir kods? – es praktiski iekliedzos.
Tūlīt atkal parādījās Venera.
"Pieci, četri, trīs, divi, viens," viņa atkal lēni un skaidri teica kodu secību.
Tie nelieši! Es sajutu tieši savās muguras smadzenēs, kā tehniķi un Makss tagad skatās uz mani un smejas. Un atkal liek likmes uz to, cik ilgi es izturēšu, pie kāda pārbaudījuma izlauzīšu. Es pagriezos un paspiedu dūri gaisā. Protams, varēja negriezties, bet dūru kratīšana pret sienu – tas jau smaržo pēc vājprāta.
Es atgriezos pie bloķēšanas paneļa un sāku ievadīt kodu. Mums ir jākontrolē sevi. Ar pēdējo numuru es mazliet steidzos, un mans pirksts uzvalka cimdā aizķēra blakus esošo pogu. Es sastingu ar pirkstu piespiestu pie pogas. Pār manu muguru pārskrēja nodevīgs vēsums. Es pat jutu, ka pār manu roku noskrien zosāda un visi mati uz tās sacēlās stāvus.
Sistēma domāja mūžīgi. Tad viņa beidzot piekāpās un ieslēdza zaļo gaismu. Durvis nosvila un lēnām atvērās. Izskatās, ka man jau rodas kļūmes no pārslodzes. Kas ir šņākšana vakuumā? Bet smadzenes, šķiet, domāja citādi, un manās ausīs visu laiku, kad durvis slīdēja, bija skaidri dzirdama šņākšana. Interesanti, cik daudz reālā laika jau esmu bijis kapsulā?
Uz vājām kājām es iekļuvu reaktora vadības telpā. Reiz televizorā redzēju atomelektrostacijas vadības telpu. Šeit viss bija sakārtots līdzīgi. Radās jautājums: kāpēc? Tad es sapratu, ka esmu jau daudz dzirdējis par kolonistu garo miegu, kas ilga visu lidojumu. Kā komanda strādās šajā laikā? Mums jājautā Venērai.
– Venera, kā tiek plānots apkalpes darbs lidojuma laikā? – Es viņai uzdevu jautājumu.
"Pulksteņi, kas ilgst mēnesi pēc Zemes laika lidojuma pirmajā un pēdējā posmā," viņa atbildēja, "pārējo laiku, tāpat kā kolonisti, pavadīs kriomiegā." Izeja ir iespējama tikai ārkārtas gadījumos. Kuģa galveno lidojuma laiku kontrolēs mākslīgais intelekts.
– Tāpat kā tu? – ES jautāju.
"Varētu teikt, mans vecākais brālis," viņa atkal jokoja.
– Tātad, tīri teorētiski, apkalpe varēs izsēdināt kolonistus un atgriezties mājās? – uzdevu jaunu jautājumu.
"Tīri teorētiski jā, tīri praktiski nē," viņa atbildēja, "saskaņā ar misijas plānu, zvaigžņu kuģim, nonākot planētas Teagarden b orbītā, vajadzētu iekļūt blīvajos atmosfēras slāņos un izšļakstīties." Nākotnē plānots izmantot kuģa konstrukcijas topošās apmetnes vajadzībām.
"Jā, es neko nedomāju par kuģa dizainu," es godīgi atzinu, "kopumā acīmredzams risinājums ir izmantot šādu gatavu konstrukciju apjomu mierīgiem nolūkiem."
Kamēr es runāju, es mazliet atjēdzos. Un viņš paskatījās apkārt uzmanīgāk. Zāle bija nepārprotami pielāgota darbam skafandros – plašas ejas starp atsevišķām darba stacijām. Labi, atpūties un ar to pietiek.
"Pavēli Venēru," es teicu savam palīgam.
"Nāc šurp," viņa pārcēlās uz vienu no darbstacijām. Es piegāju viņai klāt.
"Šī ir galvenā operatora darba vieta," turpināja skaidrot Venēra, "tagad jums ir jāveic virkne darbību, lai izslēgtu kodolreaktoru.
– Un tad mēs varam to palaist? – Es precizēju, – es domāju – vai tas vispār ir paredzēts dizainā?
"Jā, šāda veida reaktori vajadzības gadījumā ļauj tos pilnībā apturēt un pēc tam iedarbināt no jauna," viņa atbildēja, "kad zvaigžņu kuģis misijas beigās nokļūst planētas orbītā, reaktors ir jāslēdz, lai novērstu radioaktīvo piesārņojumu. planētas virsmas piesārņojums. Pēc izšļakstīšanās, ja reaktora integritāte nav bojāta vai to var savest kārtībā ar salīdzinoši nelieliem remontdarbiem, to plānots izmantot kolonijas nodrošināšanai ar elektrību.
– Aiziet? – Es neticēju, – Es saprotu, ka kosmosā dzesēšanas ķēde nav nepieciešama, tāpat kā automašīnās ar iekšdedzes dzinēju uz Zemes mātes, bet kā jūs plānojat atdzesēt reaktoru uz planētas?
"Šis jautājums ir ārpus manas kompetences," atbildēja Venēra.
"Nu, ārā ir tik ārā," es piekritu, "ko man šeit darīt?"
"Vispirms ievadiet piekļuves kodu," sacīja Venēra.
– Ļaujiet man uzminēt! Piecas vienības! – es ierosināju.
"Tu neuzminēji, pieci deviņi," viņa atbildēja.
Es ievadīju kodu. Ekrānā tiek izgaismotas darbības opcijas.
"Nospiediet trešo," Venēra pavēlēja. Es nospiedu.
"Tagad mēs gaidām degvielas izkraušanas procedūras pabeigšanu," skaidroja Venēra. Es mēģināju sakrustot pirkstus par veiksmi. Vienīgais, kas man tagad pietrūka, bija tas, ka procesā radās kāda kļūme un degvielas komplekti bija jānoņem manuāli.
Darba vietas ekrānā sāka parādīties paziņojumi par pabeigtiem posmiem. Es atkal pievērsos Venērai.
– Venēra, kas tagad notiek? – es viņai jautāju.
– Pašlaik tiek īstenota programma degvielas komplektu automātiskai noņemšanai no reaktora aktīvās zonas. Pēc izņemšanas mezgli tiek ievietoti speciālā konteinerā, un teleskopiskais manipulators pārvieto konteineru attālumā no reaktora apkopes vai remonta darbiem. Pēc darba pabeigšanas process tiek veikts apgrieztā secībā,” viņa man paskaidroja veicamo procedūru.
Nenovēršot acis, es paskatījos uz procedūras progresa joslu. Desmit procenti, piecpadsmit procenti, divdesmit procenti. Arī laiks pagāja lēnām. Lai pilnībā izņemtu visus mezglus, bija nepieciešamas sešas stundas. Apmēram pēc diviem man apnika stāvēt un apsēdos tieši uz grīdas netālu no darba gala galda. Kā cilvēkiem šeit jāstrādā? Nav krēsla, nav dīvāna. Es saprotu visu par skafandriem, bet to ir grūti izturēt.
"Jūs varat piestiprināt pie termināla drošības virvi un izslēgt zābaku magnētiskos turētājus," pēkšņi sacīja Venēra. Tā ir infekcija, es jums iepriekš nevarēju pateikt. Patiešām, jūs varat vienkārši karāties bezsvara stāvoklī. Sistēma ar prieku ziņoja, ka mezglu izkraušana noritējusi veiksmīgi. Es gandrīz sasita plaukstas aiz prieka. Tajā pašā laikā tika izslēgta jau smadzenēs iesakņojusies trauksme par reaktora bojājumu.
– Kādi ir mūsu nākamie soļi? – jautāju Venērai.
"Sāciet remonta sistēmu," viņa paskaidroja, "terminālī atlasiet devīto vienumu."
– No kā sastāvēs remonts? – jautāju pirms pogas nospiešanas.
"Meteorīta atstātā cauruma aizzīmogošana," sacīja Venēra.
– Ceru, arī kaut kā automātiski? – noskaidroju.
"Ja viss notiks, kā gaidīts," Venēra kaut kā bez pārliecības atbildēja. Interesanti, vai es to iedomājos, vai viņa kaut ko zina? Tātad viņa ir daļa no sistēmas un, iespējams, labi zina katras situācijas īstenošanas nianses. Viņai ir jāpalīdz man tās atrisināt, un, ja es nezinu, ko gaidīt, kā es varu palīdzēt? Vai arī es jau esmu paranoiķis? Tātad, jums ir jāsaņemas kopā un jācer uz labāko. Lai gan jūs nevarat cerēt uz labāko, jums vienkārši jācer. Es norādīju uz ciparu deviņi.
Uz monitora pie zāles sienas parādījās attēls, kurā no savām glabāšanas vietām rāpjas ārā skudru vai zirnekļu formas roboti. Viņi, ātri kustinot ķepas, rāpoja uz diviem caurumiem aktīvās zonas pretējos galos. Lai gan pie cilindra sānu sienām var būt pretēji gali. Kamēr es mēģināju atrisināt šo filoloģiski ģeometrisko incidentu, roboti sasniedza savu mērķi. Daži sāka izmantot lāzerus, lai izgrieztu saburzītās metāla rāmja daļas, citi vilka prom nogrieztās daļas, bet vēl citi ievilka rezerves daļas.
Interesanti, kāpēc reaktoram varēja uztaisīt robotus, bet tos nevar izmantot citām avārijas situācijām? Mums jāpamēģina Makss. Bet kāda jēga man iekļūt šajā virtuvē? Varbūt tur ir kādas slēptas spēles. Vai lobiju cīņa. Vai man to vajag?
Kamēr es ļāvos slinkām domām, roboti tika galā ar stiegrojuma caurumiem un pārgāja uz serdes aizsargflīžu atjaunošanu. Nav brīnums, ka Makss runāja par desmitkārtīgu atlaišanu. Uz zvaigžņu kuģa nepārprotami bija rezerves elementu krājumi. Lai gan, kā es redzēju, roboti kaut kur vilka saburzītās metāla rāmja daļas, nevis izmeta tās kosmosā. Uz planētas jebkurš metāls ir noderīgs. Kamēr viņi strādāja, man pat izdevās pagulēt tieši skafandrā. Kārtējo reizi pierādot vispārzināmo patiesību, ka cilvēks spēj pielāgoties jebkam.