- -
- 100%
- +
Novērsuši visus bojājumus, remonta roboti rāpoja atpakaļ uz savām noliktavām. Atkal Venēra pavēlēja nākamās operācijas numuru. Tagad man bija jānospiež cipars četri. Nākamo sešu stundu laikā sistēma atgrieza mezglus atpakaļ reaktora kodolā.
Tāpēc reaktorā viss darbojas gandrīz kā pulkstenis. Viss mans darbs galu galā bija trīs pogu nospiešana un dienas gaidīšana. Tas, protams, ir neērti, bet uzvalks man nodrošināja arī pārtiku un ūdeni. Dabisko vajadzību apmierināšana. Es teiktu, ka viss ir forši, bet es nevaru neatcerēties, kā es šeit nokļuvu. Ne velti saka, ka miermīlīgās kodolenerģijas jomā Krievija ir priekšā pārējām. Lai gan tagad ar pārliecību varam teikt, ka Saules sistēmas ietvaros.
"Venēra, kādas ir manas turpmākās darbības šajā scenārijā," es jautāju savam palīgam.
"Pats interesantākais ir atgriezties kapsulā," viņa priecīgi sacīja.
"Man kaut kā nepatīk tavs iztēlotais prieks," es viņai teicu, "ja jūs domājat, ka es atkal ar savu pliku dibenu šķērsošu klāju ar kapsulām, tad jūs dziļi maldāties." Es nometu uzvalku blakus kapsulai, vispirms ieslēdzot zābaku magnētisko aizturi.
"Cik tu esi garlaicīgs Vasīlijs," Venēra ar nesaprotamām notīm balsī sacīja, "es nespētu izklaidēt meiteni." Man bija tik interesanti vērot tavus mēģinājumus tikt pie skafandra. Man bija tik jautri, kad tev beidzot izdevās. Bāc tevi.
Pēc šiem vārdiem viņa atkal pazuda. Nu labi. Nu, es īsti negribēju. Es arī atradu sev klaunu. Viņai tas patika, redzi.
Es izgāju no reaktora vadības telpas un stutēju atpakaļ. Manā galvā sāka skanēt jauna dziesma: "Ceļā ar mākoņiem." Turklāt pastāvīgi tika atskaņota tikai viena rinda: "Ir lieliski, kad atgriežamies mājās." Netālu no ieejas reaktora nodalījumā tērpa iekšējais dators ziņoja, ka ķermeņa stāvoklis ir kritisks. Kā kāpēc? Tad es atcerējos, ka Venera runāja par nāvi. Pēdējā doma, dīvainā kārtā, bija doma par pieminekli. Un tad atkal iestājās tumsa.
6. nodaļa. Tēvocis, ļauj man stūrēt
Galu galā tehniķi nav slikti puiši. Kad viņi mani izvilka no kapsulas, viņi ne tikai vilka uz dīvāna, bet pat iegrūda man rokās bezalkoholiskā alus skārdeni. Tad viņu vecākais Dimons, sazvērnieciski piemiedzot man ar aci, ar veiklu kustību izvilka no kaut kurienes atvērtu degvīna pudeli un ar uzrakstu “Degvīns bez alus ir nauda kanalizācijā” ielēja to manā burkā.
Manuprāt, vienā filmā šī frāze bija nevis par bezalkoholisko alu, bet gan par parasto alu. Vispār es sēdēju uz dīvāna. Es iemalkoju kokteili un atjēdzos. Šodien es nomiru ar sasnieguma sajūtu. Tāpēc es pat nebiju ļoti sarūgtināts.
Makss ielidoja laboratorijā, un mēs devāmies prom. Nekad agrāk nebiju redzējis cilvēku tā kliedzam. Tomēr sākumā to ieguva nevis mēs, bet gan inženieri. Viņš apsolīja personīgi kādu ielikt kapsulā un piespiest viņu skriet kailu nulles gravitācijas apstākļos divus simtus metrus pie sava skafandra. Tad ieradās tehniķi. Kāpēc viņi mani neizcēla no kapsulas uzreiz pēc remonta un kāpēc radiācijas slimības gaita vēl nav pilnībā simulēta. Tehniķi akmeņainajām sejām klusībā nopētīja priekšnieku.
Tad to ieguva arī Venēra. Cik tālu viņa tika līdz nāvei? Kāpēc tas nesniedza iespējas samazināt starojuma iedarbību? Viņa būtu varējusi mani izsist no “Reaktora vadības telpas” drošā attālumā uz remontdarbu laiku un palaist tikai, lai sāktu nākamo posmu. Kāpēc es nekontrolēju saņemto radiācijas līmeni? Viņš nekavējoties atkal atgriezās pie tehniķiem ar jautājumu: kāpēc skafandros joprojām sistēmā nav programmaparatūras ar brīdinājumu par absorbētā starojuma līmeņiem. Tad atkal ieradās Venera. Viņa mēģināja pazust kā parasti, ja kaut kas viņai nederēja, bet Maksam uz rokas bija tāds sīkrīks kā fitnesa aproce, un viņš viņu atveda. Pēc trešās pazušanas un atgriešanās viņš apsolīja Venērai, ka iznīcinās viņu, ja viņa atkal pazudīs.
Es uz to visu skatījos kā uz anime varoņiem tādā ziņā, ka acis ir piecu centu vērtas. Beigās tas nonāca arī pie manis. Makss man aizrādīja par neadekvātu uzvedību darba vietā. Tad viņš pavēlēja visiem pamest laboratoriju, lai mūsu gars pēc desmit minūtēm pazustu. Pēc tam viņš steidzās ārā no laboratorijas. Visi palika apmulsuši un sēdēja savās vietās, nespēdami aptvert notiekošo. Īpaši es, tik ātri aizrādījumus neesmu saņēmis.
Pēc desmit minūtēm Makss atgriezās un visiem atvainojās. Viņš izspieda no tehniķiem alus skārdeni un nogāzās uz mana dīvāna. Viņš piezvanīja Venērai ar savu fitnesa aproci un atvainojās viņai. Tad viņš teica, lai par aizrādījumu neuztraucos. Protams, man bija vienalga, bet es gudri klusēju. Beidzot ieradās Dimons un viņa komanda. Makss viņiem deva līdz rītam, lai izvirzītu visas iepriekš izteiktās prasības. Dimons uzskatīja, ka vislabāk ir nekavējoties sākt darbu klusumā.
"Vai ir iespējams piestiprināt skābekļa balonu ar masku kapsulai vai ārpus tās," es jautāju Maksam, kad viņš tika nedaudz atbrīvots.
"Tas ir iespējams, bet spiediena starpības dēļ, pat ja neaizverat vārstus, gaiss joprojām izplūst, tāpēc viņi piedāvāja citu iespēju," viņš man atbildēja.
“Inženieri ir ākstiņi,” viņš aizkustināts izpļāpājās, “liekas, ka viņi visu dara “Fuck Off”, lai gan mēle lūdz pareizāku vārdu, bet tas nav iespējams – visur ir kameras.
"Šefs paskatījās uz jūsu sacīkstēm šodien un visi mazie cilvēciņi ieradās, tāpēc neuztraucieties, mammu," pēc neliela klusuma viņš turpināja izliet uzkrāto negatīvismu, "vispār tiks pārskatīts skafandru izkārtojums, to skaits tiks palielināts, viņš teica par skābekļa maskām. Jāpastiprina arī vadības telpas radiācijas aizsardzība. Šeit.
Apmulsusi paskatījos uz Maksu. Šķiet, šodien visus ļoti iespaidoja tas, ka priekšnieks ar mani dzer alu un intīmas sarunas.
"Viņi jums arī piešķīra prēmiju un rītdienai brīvu laiku," Makss teica, "tāpēc mēs rīt iztīrīsim nekārtību un turpināsim parīt."
– Tāpēc nesēdi ilgi, rīt būs cita diena. "Man darbā nevajag līķus," viņš jau teica Dimonam un viņa puišiem.
Pēc tam Makss devās saulrietā. Pabeidzu savu alu, atvadījos no puišiem un arī taksometru uz izeju. Šodien bija interesanta diena. Neskaitāmi virtuālie nāves gadījumi noteikti ir slikti, bet brīvais laiks un bonuss par tiem ir labs. Ar šādām domām es izgāju no ēkas un devos mājās.
No rīta pamodos no sirdi plosošā modinātāja kliedziena. Atcerējos, ka aizmirsu pabrīdināt viedo runātāju, ka šodien brīvdiena. Lai gan, cik viņa ir gudra, viņa varēja nojaust. Kamēr es viņai skaidroju, ka man nav jāiet uz darbu, visa miegainība pārgāja. Sasodīts! Ir seši no rīta, ne acīs neguļ un nav nekur jāiet. Un ko darīt? Tīrīšana pēc grafika, veļas mazgāšana pēc grafika. Varbūt pakārt plauktu? Man kaut kur guļ urbis. Joks. Protams, pēdējo dienu laikā esmu pieradis nemitīgi mirt virtualitātē, bet patiesībā vēl neesmu plānojis to darīt.
Galu galā es nolēmu veikt visu savu rīta vingrošanu vienkārši, nesteidzoties. Es veltīju laiku dušā. Tad viņš lēnām nomazgāja seju. Bija arī lēnas brokastis. Paskatījos modinātājā – septiņi no rīta. Labi, es ieslēgšu televizoru, nav iemesla, ka tas karājas pie sienas. Vēl divas stundas pavadīju aizraujošai kanālu pāršķiršanai. Tātad, ir deviņi no rīta. Cik tas ir neērti, ja brīvdiena notiek spontāni. Jā, pat darba dienā. Vispār vēl kādu stundu vazājos pa dzīvokli un devos uz darbu. Es labprātāk tur pavadīšu laiku.
Ierodoties, atkal saņēmu aizrādījumu par kavēšanos. Makss stulbi aizmirsa, ka iedeva man brīvu dienu. Labi, ka tas bija publiski un tehniķi mani aizstāvēja. Pa šo laiku viņi jau bija paveikuši dažus uzdevumus, un es tiku nekavējoties ievietots atpakaļ kapsulā.
Es atkal atvēru acis uz kriomiega podiņu. Aiz vāka jau laimīgi rēgojās Venera. Viņš jautāja, pie kāda uzdevuma mēs strādājam. Izrādījās, ka ārkārtas situāciju izstrādātājiem ir bagāta iztēle un pārmērīga meteorītu mīlestība. Saskaņā ar norādījumiem meteorīta lietus iznīcināja centrālo stabu.
Tas ir vienkārši brīnišķīgi un ko darīt šādā situācijā, it īpaši vienatnē. Nu labi, ne viens, ar palīgu. Virtuāls. Joprojām vienatnē. Viņš pavilka sviru, un vāks atvērās. Venera ierosināja, ka tagad labajā pusē ir skābekļa maska. Viņš uzmanīgi pārvilka to pār galvu. Arī stends ar skafandru tika pārvietots gandrīz blakus viens otram. Viņš viegli atgrūdās un iepeldēja skafandrā.
Tā es saprotu apkalpošanu. Viss nepieciešamais ir pa rokai. Kāpēc tas nevarētu notikt uzreiz? Nu jā – ezītis ir lepns putns, kamēr nepaspersi, nelidos. Mūsu valstī viss notiek ar burvju sākumu. Ir kaut kāda neizskaidrojama pārliecība, ka, ja šis koloss lidos, tas notiks nevis pateicoties tam, bet gan par spīti.
Šodien bija jādodas otrā virzienā. Vispirms uz centrālo posteni, lai redzētu, cik tur viss ir slikti. Tad uz priekšgala stabu. Kopā desmit kilometri. Uz magnētiem es staigāšu daudz lēnāk nekā lidošu. Ir tikai viena problēma. Kontrolēt skafandru ir nedaudz neērti. Tas nav kā ķermeņa sagrozīšana. Šeit ir grūta sistēma, tā ir gandrīz kā sveiks Visums.
– Venēr, kādā augstumā no grīdas magnēti uz apaviem vēl spēj mani pievilkt pie viņa? – jautāju Venērai, kad vēl nevarēju pieņemt nekādu lēmumu.
"Maksimums metrs," viņa atbildēja.
"Jā, es saprotu," es teicu, "starp citu, kā apkalpes locekļiem vajadzēja pārvietoties tik lielos attālumos?"
"Viņiem ir izstrādāts zemūdens motocikla analogs kaujas peldētājiem," viņa paskaidroja.
– Un kur ir šis inženierijas brīnums? – ES biju laimīgs. Nu vismaz nav jāiet kājām.
"Pārbaudēs," Venēra nekavējoties atdzesēja visu manu degsmi.
Tā ir bēda, tā ir bēda. Es paskatījos uz bultiņu un attālumu zem tās. Tas nav mainījies. Nav ko darīt. Ejam kājām. Spriežot pēc redzētajām bildēm. Situācijas veidotāji pārcentās. "Konstantīns Ciolkovskis" tika pārvērsts par sietu. Varbūt citādi centrālā posteņa iznīcināšana nebija tik kritiska.
– Venēra, cik reālas ir šādas situācijas? – Es vērsos pie viņas ar jautājumu: "Vai zvaigžņu kuģa maršruts nebija noteikts, ņemot vērā to visu?"
– Kas tas viss ir? – viņa atbildē jautāja.
"Nu, visas šīs meteorītu lietusgāzes un tamlīdzīgi," es paskaidroju savu jautājumu.
– Vasīlij, cik liela, tavuprāt, ir iespēja nokļūt meteorītu lietusgāzē? – viņa atkal atbildēja ar jautājumu.
"Nu, es pat nezinu, kosmosa izpēte ir nedaudz ārpus manas interešu jomas," es godīgi atzinu.
– Nu, mēģināsim pieiet no otras puses – kad ziemā vai vasarā ir reālāk panākt automašīnas vējstiklu un blakti? – Venēra man jautāja.
"Protams, vasarā," es atbildēju.
"Nu, izstrādājot maršrutu, tika izvēlēts "ziemas" variants," viņa atbildēja.
– Vai tas nozīmē “vasaru”, kad mēs pārbaudām? – ES jautāju.
"Jā, katram gadījumam," viņa apstiprināja.
– Būt pilnībā gatavam?
"Tieši tā," viņa teica.
Lai gan jā. Jūs varētu turpināt kurnēt, bet nav jēgas. Mēs joprojām lidojam apkārt Saules sistēmā kā akli kaķēni, bet šeit mēs esam četrpadsmit gaismas gadu attālumā. Kāds jautās, kāpēc? Kāpēc cilvēki atraujas no mājām, pamet visu un dodas nezināmajā? Vēl viens iemīļots teiciens ir tāds, ka, cik daudz naudas tika izšķiests, būtu labāk, ja viņi to man iedotu. Nezinu. Uzdodiet šo jautājumu Koroļevam un Gagarinam. Viņi saka, kāpēc divpadsmit gadus pēc briesmīgā kara, kad valsts vēl nav atguvusies no postījumiem, kosmosā palaist satelītu, bet sešpadsmit gadus vēlāk – cilvēku. Ar šo naudu būtu iespējams izdarīt tik daudz lietu. Nezinu. Varbūt tas viss ir saistīts ar spēju sapņot. Un sapņa dēļ spēt atteikties. Kādu iemeslu dēļ tagad neviens neatsakās no visām priekšrocībām, kas viņiem ir, pateicoties tuvajai telpai.
Kādas domas jums ienāk prātā, kad kosmosā esat viens? Biju gandrīz sasniedzis centrālo nodalījumu, kad man ceļu aizšķērsoja tērauda konstrukciju juceklis. Uzreiz atcerējos veco padomju filmu “Ekipāža”. Tur lidmašīnai nosēšanās laikā atdalījās aste.
– Venēra, ja mainīsies vilces spēks, kosmosa kuģis šajā vietā nesadalīsies? – jautāju asistentei.
"Pagaidiet, es domāju," viņa atbildēja, "pastāv piecdesmit procentu iespēja, ka tas saplēsies."
"Klausies, sinoptiķe, beidziet jokot, es jautāju jums nopietni," es viņai skarbi sacīju, "pretējā gadījumā es šeit esmu uzcēlis margrietiņu, kas saka: "tas plīsīs", "tas neplīsīs".
"Manai programmai nav šīs funkcijas," viņa atbildēja, "jums ir jānokļūst centrālajā nodalījumā un jāmēģina aprēķināt varbūtības centrālajā datorā."
– Kā ar centrālo datoru centrālajā nodalījumā? Tas, kas izskatās pēc šīs drupatas un putriņas? – Es jautāju: "Vai tiešām nebija iespējams ieviest izplatītu sistēmu?" Ir arī vakuums un aukstums – visi nosacījumi supravadītspējai.
"Manai programmai nav šīs funkcijas," viņa vēlreiz atbildēja, "galvenā konsole atrodas centrālajā vadības telpā."
"Labi, iesim," es nogurusi teicu un devos uz priekšu. Jāsaka skafandru izstrādātājiem, ka magnētisko zābaku vadība kaut kā jāpadara ērtāka. Man bija jāizslēdz un jāieslēdz magnēti, iespējams, piecsimt reižu, kamēr tiku pāri šīm drupām. Un, lai to izdarītu, skafandra izvēlnē ir jāveic vairākas darbības, kas parasti ir neērti, no vārda “pilnīgi”. Jums vienkārši nepieciešama poga uzvalka ārpusē. Nospieda to vienu reizi, un tas kļuva magnetizēts, nospieda citu reizi un tas kļuva magnetizēts.
Kamēr es pārvietojos, es domāju, ka nevaru nomocīt datoru ar šo jautājumu. Teorētiski reaktora vilci var kontrolēt no reaktora nodalījuma. Tas, protams, ir ļoti neērti, taču ir jābūt avārijas nosēšanās programmai, ja vadības telpā rodas problēmas. Tātad, pat ja zvaigžņu kuģis izlaužas cauri šim putram, kolonisti un reaktors paliks tajā pašā spraugas pusē un var aizlidot uz maršruta pēdējo punktu.
Pārvietojot to, man šķita, ka centrālais stars nav bojāts, un, iespējams, kuģis izdzīvos. Tad man ienāca prātā viena doma. Mums tas ir jāapspriež ar kādu.
– Venēra, vai remontroboti no reaktora var atjaunot kārtību šajā vietā? – jautāju Venērai.
"Tīri teorētiski, iespējams, jā," viņa izvairīgi iesāka, "tikai viņiem nav rakstiskas programmas šādiem gadījumiem." Viņi veic reaktora remontu ar aizvērtām acīm, un viņiem nav reaktora tvertnes diagrammu.
"Skumjas un jauni izaicinājumi vietējiem robotiķiem," es pasmaidīju, "lai gan, ja pareizi atceros, galvenajam kuģim bija paredzēts kaut kāds universāls robots?"
"Jā, antropomorfajam robotam pašlaik tiek veikti pēdējie testi," apstiprināja Venēra.
– Kāpēc vabolēm jūs nepatikāt? – ES jautāju.
"Viņiem trūkst ekstremitāšu ar cilvēka rokas analogu," viņa paskaidroja.
– Kas pie velna? – Es biju pārsteigts.
"Ir vairāki uzdevumi, kur bez tā nevar iztikt," atbildēja Venēra.
– Nu nekādi nevar. "Mans darbs ir piedāvāt," es teicu, "šķiet, ka viņi ir ieradušies."
Ieeja centrālajā nodalījumā man atgādināja izpostītu pajumti no vecās datorspēles "Fallout". Durvju vērtnes tika izrautas no metāla konstrukcijām. Viens gulēja uz grīdas, otrs bloķēja eju. Daļēji. Pat skafandrā es varēju diezgan labi rāpot. Tēlaini. Pārmeklēja.
Centrālajā nodalījumā attēls sāpīgi atgādināja kaut ko jau redzētu. Tas ir arī drupans un netīrs. Metāla fragmentiem tika pievienots tikai stikls un plastmasa. Kosmosa kuģis tagad atradās brīvā lidojuma fāzē. Es spriežu pēc bezsvara stāvokļa, tāpēc lauskas vienkārši karājās visur nodalījuma telpā.
– Kas man te jāmeklē? – uzdevu jautājumu Venērai. Viņa uz brīdi pazuda, tad parādījās. Viņa skumji pamāja ar roku.
"Tas ir labi," viņa strupi atbildēja, "tieši tad Mamai pagāja garām."
"Kādus interesantus izteicienus jūs zināt," es biju pārsteigts.
"Kādā grāmatā, manuprāt, tā bija piemērota situācijai," viņa teica, "jums jāiekļūst priekšgala stabā."
Lēnām ejot cauri gružu mākoņiem, šķērsoju centrālo stabu. Reiz gandrīz uzskrēju kādai piespraudes asam gabalam. Citā reizē kāds gružu gabals tika neveiksmīgi nostumts malā un sākās ķēdes reakcija. Viņš savukārt uzāķēja vēl vienu kaut ko gabalu, tas trāpīja trešajam un devāmies prom. Rezultātā man nācās izvairīties no gružiem, kas lidoja no visām pusēm. Pāris reizes manāmi uzlika, bet nekas nenotika. Uzvalks un es palikām neskarti.
Ceļš uz priekšgala stabu bija zināmā mērā ikdienišķs. Kaut kā scenārija autori kļūdījās tikai divās vietās ar drupačām un misu. Viņi droši vien apžēlojās par meteorītiem.
Priekšgala stabā viss bija neskarts. Es nezinu, vai tas var notikt parastajā dzīvē, tāpēc daļa kosmosa kuģa atrodas sietā, bet daļa ir ideālā stāvoklī. Vienkārši nopūtiet putekļu daļiņas. Lai gan šī kolosa kopējais garums ir gandrīz divdesmit kilometri. Tas joprojām kaut kā neder. Divdesmit kilometri Zemei ir daudz, bet meteorīta lietus platums var būt vairāki desmiti miljonu kilometru.
Labi, atstāsim to rakstnieku ziņā. Izrādījās, ka postenī ir gaiss un siltums. Es laimīga izkāpu no uzvalka. Šeit bija arī strāvas padeve. Es dabūju sev pāris tūbiņas ēdiena un tūbiņu sulas. Es vienmēr esmu vēlējies izmēģināt īstu astronautu ēdienu. Lai tas ir virtuāls. Man būs jāsasprindzina Makss, varbūt viņš dabūs pāris tūbiņas.
Ar visu laupījumu viņš apsēdās krēslā. Diez vai pilota sēdeklis, drīzāk posta komandiera sēdeklis. Viņš ielika sulas caurulīti savā jostā. Savilku dūrēs pārējās divas caurules un sāku izlikties, it kā bērnībā lidotu ar kosmosa kuģi.
“Mmmm, Piu-piu, Vzh-zh-zh-zh,” es ar entuziasmu izlaidu dažādas skaņas.
– Vasīlij, tev viss kārtībā? – Manā priekšā parādījās norūpējusies Veneras seja.
"Viss ir vienkārši brīnišķīgi, es esmu briesmīgais Lūks Skaivokers un es iznīcināšu Nāves zvaigzni un izglābšu Galaktiku," es kliedzu, atbildot uz viņas jautājumu.
"Šķiet, ka rādītāji ir normāli," viņa teica, "bet kas notiek?"
"Cik tu esi garlaicīga Venera," es izdvesu, "tu sabojāji visu spēles prieku." Kad vēl es varēšu vadīt zvaigžņu kuģi, pat ja tas ir tikai izklaidei?
"Kādi jūs esat puiši," viņa teica un novērsās.
– Labi, nebēdā, kas man šeit jādara? – Es viņai pateicu.
7. nodaļa. Glābšanas dienests
"Ne tik maz, ne tik daudz," filozofiski sacīja Venēra.
"Tu mani biedē," es viņai teicu.
"Nebaidieties, planējot, mēs izlauzīsimies cauri," viņa teica.
"Venēra, beidz sazināties ar citātiem no literāriem darbiem," es jautāju.
"Labi," viņa teica, "pa labi no jums ir vadības panelis." Centrā ir liela poga, lai ieslēgtu galveno ekrānu. Nospiediet.
Uzmanīgi nospiedu pogu. Tālvadības pults nedaudz čaukstēja. Šīs plastmasas uz Zemes ir kaudzes, bet šeit tika aiztaupīti pāris milimetri biezuma. Tie ir mantkārīgi. Galvenais ekrāns izgaismojas centrā. Uz tā kolonnā tika izgaismoti izvēlnes vienumi.
“Uz roku balsta ir kursorsvira,” pamudināja Venēra, “atlasiet izvēlnes vienumu “System Diagnostics”.
Es paklausīgi norādīju rādītāju stilizētas komētas formā, programmētāji, šķiet, ir tādi paši jokdari kā inženieri, uz norādīto izvēlnes vienumu. Attēls uz ekrāna tika mainīts uz zvaigžņu kuģa zīmējumu. No pirmā acu uzmetiena likās, ka viņš viscaur deg sarkans. Izskatījās.
"Tagad noklikšķiniet uz vienuma "Critical Damage"," atskanēja Venēras balss.
Es to nospiedu, un ekrānā parādījās sistēmu saraksts. Mazliet daudz. Tas neietilpa vienā ekrānā. Man nācās ķerties pie iestatījumiem. Beidzot visu sarakstu izdevās ievietot vienā ekrānā.
– Kā es varu to sakārtot pēc svarīguma? – jautāju Venērai.
“Norādiet uz jebkuru saraksta elementu un nospiediet labo pogu,” Venēra sāka skaidrot, “atlasiet vienumu “Kārtošana” un pēc tam jaunajā izvēlnē “Kārtot pēc svarīguma”.
"Tas ir smieklīgi," es teicu, "viņiem tā vajadzēja nosaukt komandu."
Atlasīts izvēlnes vienums. Saraksts tika sajaukts. Tagad tajā sāka būt sistēmas, no kurām bija atkarīga misijas pabeigšana.
– Venēra, vai vari pieslēgties sistēmai? – ES jautāju.
"Es varu," viņa atbildēja.
– Kāpēc tad es cīnos ar šo kursorsviru? – skarbi jautāju.
"Mēs pārbaudām sistēmu," viņa vienkārši atbildēja.
"Uzskatiet, ka tas ir pārbaudīts," es teicu, "ērtības ir nulle, ārkārtas gadījumos tas rada ievērojamu laika zudumu, izvēloties darbības problēmas risināšanai."
"Es to izlaboju," viņa ziņoja, "vai būs kādi konstruktīvi priekšlikumi?"
"Nē," es atcirtu, "tam ir domāti inženieri, un viņiem par to maksā."
– Kā ir ar “Amatieri būvēja šķirstu, bet profesionāļi – Titāniku”? – viņa mani ķircināja.
"Ir vēl viens brīnišķīgs sakāmvārds: "Katrs krikets, zini savu pavardu," es atcirtu, "turklāt tavs piemērs ir acīmredzama maldināšana."
– Kas? – Venēra bija pārsteigta.
"Šķirstu izstrādāja Dievs, un Titāniku izstrādāja cilvēks," es paskaidroju, "tas nebija jautājums par konstrukcijas kvalitāti, bet gan par inženiertehniskiem aprēķiniem." Nu, kā arī virkne dažādu iemeslu, ja ticat sazvērestības teorijām.
"Interesanti," viņa iesaucās, "vai tu man pastāstīsi?"
"Nepalaidiet uzmanību," es viņai teicu, "izņemiet no saraksta sistēmas, kas neietekmē misiju vai kurām nav kritiskas ietekmes."
Saraksts ir dramatiski sarucis. Tagad labi.
"Tātad tagad sadaliet to divās daļās," es turpināju sniegt norādījumus, "vienā no kurām ir iespējams remonts ar pieejamajiem līdzekļiem, kas atrodas uz kuģa, otrā, attiecīgi, tas nav iespējams."
Saraksts ir sadalīts divās kolonnās.
"Sāciet remontēt to, ko varam salabot, un parādiet katras sarakstā iekļautās preces remonta laiku," es jautāju.
"Nu, tagad pats interesantākais," es skaļi nodomāju, "aprēķināt varbūtību veiksmīgi pabeigt misiju, ja mēs esam salabojuši visu, kas ir iespējams."
Kādu laiku nekas nenotika, un tad ekrānā parādījās cipars “56%.
"Nu, mazliet labāk nekā uzminēt par margrietiņu," es rezumēju, "un kādu secinājumu mēs varam izdarīt, pamatojoties uz iegūtajiem rezultātiem?"
"Tāds misijas turpinājums nav piemērots," spriedumu paziņoja Venēra.
– UN? – paceļot uzacis jautāju.
"Mēs apdzenam zvaigžņu kuģi, izslēdzam reaktoru, atstājot tikai minimālu jaudu kolonistu kapsulām," Venēra monotoni atbildēja.
– Vai es pareizi saprotu, ka jūs patiesībā piedāvājat notiesāt kolonistus uz nāvi? – sausi jautāju.
"Es ierosinu ilgtermiņa saglabāšanu," sacīja Venēra, "tādā veidā, gluži pretēji, mēs pagarinām kolonistu dzīvi uz maksimāli iespējamo laiku." Šajā laikā ir iespējami vairāki scenāriji.
Конец ознакомительного фрагмента.
Текст предоставлен ООО «Литрес».
Прочитайте эту книгу целиком, купив полную легальную версию на Литрес.
Безопасно оплатить книгу можно банковской картой Visa, MasterCard, Maestro, со счета мобильного телефона, с платежного терминала, в салоне МТС или Связной, через PayPal, WebMoney, Яндекс.Деньги, QIWI Кошелек, бонусными картами или другим удобным Вам способом.